Marka
6 Viņš aizgāja no turienes un ieradās savā dzimtajā pusē, un mācekļi gāja viņam līdzi. 2 Kad pienāca sabats, viņš sāka mācīt sinagogā. Lielākā daļa klausītāju bija ļoti pārsteigti un teica: ”No kurienes viņam tas viss? Kāpēc viņam ir dota tāda gudrība, un kā viņš veic tik varenus darbus? 3 Vai tad viņš nav namdaris, Marijas dēls, Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Un vai gan viņa māsas nav tepat pie mums?” Un tie negribēja viņam ticēt. 4 Bet Jēzus tiem teica: ”Pravieti ciena visur, tikai ne viņa dzimtajā pusē, nedz arī starp viņa radiniekiem un viņa paša namā.” 5 Tāpēc viņš tur nevarēja darīt nekādus varenus darbus kā vienīgi uzlikt rokas dažiem neveseliem cilvēkiem un tos izdziedināt. 6 Viņš brīnījās par ļaužu neticību. Un viņš apstaigāja apkārtējos ciemus, tajos mācīdams.
7 Tad viņš sasauca tos divpadsmit un sāka sūtīt tos pa diviem, kā arī deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. 8 Turklāt viņš tiem deva norādījumus neņemt ceļā līdzi neko, izņemot tikai spieķi, — ne maizi, ne pārtikas somu, ne vara naudu savās jostās, 9 apaut sandales un neņemt otru kreklu*. 10 Vēl viņš tiem sacīja: ”Lai kur jūs ieietu kādā mājā, palieciet tur, kamēr dosieties projām no tās puses. 11 Un, ja kādā vietā jūs neuzņem un neuzklausa, tad, aizejot no turienes, nokratiet putekļus no kājām, tiem par liecību.” 12 Tad tie devās ceļā un sludināja, lai cilvēki varētu nožēlot grēkus, 13 kā arī izdzina daudz dēmonu, daudzus neveselos slacīja ar eļļu un tos izdziedināja.
14 Par to visu izdzirdēja ķēniņš Hērods*, jo Jēzus vārds bija kļuvis plaši zināms, un ļaudis runāja: ”Jānis Kristītājs ir piecēlies no mirušajiem, tāpēc viņš spēj darīt varenus darbus.” 15 Vēl daži teica: ”Tas ir Elija,” — bet citi: ”Tas ir pravietis, tāds pats kā senie pravieši.” 16 Bet, kad Hērods to dzirdēja, viņš sacīja: ”Jānis, kam es nocirtu galvu, ir cēlies augšā.” 17 Iepriekš Hērods pats bija sūtījis apcietināt Jāni, sasējis to un ielicis cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, jo Hērods to bija apprecējis 18 un Jānis ne reizi vien viņam bija teicis: ”Nav pareizi, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” 19 Hērodija turēja uz Jāni ļaunu prātu un gribēja to nogalināt, bet nevarēja, 20 jo Hērods bijās no Jāņa un to sargāja, uzskatīdams par taisnu un svētu vīru. Kad viņš dzirdēja Jāni runājam, viņš bija pilnīgā neziņā, ko iesākt, tomēr viņš joprojām to labprāt uzklausīja.
21 Laba izdevība radās, kad Hērods savā dzimšanas dienā sarīkoja mielastu saviem augstākajiem ierēdņiem, karaspēka komandieriem* un Galilejas ietekmīgākajiem cilvēkiem. 22 Tad ienāca Hērodijas meita un sāka dejot. Tas patika Hērodam un viņa viesiem, tāpēc ķēniņš sacīja meitenei: ”Prasi, ko vien vēlies, un es tev to došu!” 23 Viņš tai pat apzvērēja: ”Es tev došu visu, ko tu man lūgsi, līdz pat pusei savas valsts.” 24 Viņa izgāja ārā un jautāja mātei: ”Ko man prasīt?” Tā atbildēja: ”Jāņa Kristītāja galvu.” 25 Viņa uz karstām pēdām iesteidzās pie ķēniņa un izteica savu lūgumu: ”Es gribu, lai tu man tūlīt pat uz paplātes dotu Jāņa Kristītāja galvu!” 26 Ķēniņu tas ļoti apbēdināja, bet viesu priekšā doto zvērestu dēļ viņš tai negribēja atteikt. 27 Ķēniņš tūliņ sūtīja miesassargu, pavēlēdams tam atnest Jāņa galvu. Tas aizgāja un cietumā nocirta Jānim galvu, 28 atnesa viņa galvu uz paplātes un iedeva meitenei, bet meitene to iedeva savai mātei. 29 Kad viņa mācekļi par to dzirdēja, viņi atnāca, paņēma līķi un guldīja to kapā.
30 Apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pastāstīja viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. 31 Tad viņš tiem teica: ”Nāciet kopā ar mani savrup uz kādu nomaļu vietu un mazliet atpūtieties!”, jo daudzi nāca un gāja, un viņiem nebija laika pat paēst. 32 Tā viņi laivā devās uz nomaļu vietu, lai būtu vieni paši. 33 Bet ļaudis redzēja viņus aizbraucam, un daudzi, to uzzinājuši, saskrēja no visām pilsētām un nokļuva tur pirms viņiem. 34 Izkāpis krastā, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, un viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis bez gana, un viņš tiem sāka daudz ko mācīt.
35 Bija jau vēls, tāpēc mācekļi piegāja pie viņa un teica: ”Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls. 36 Sūti ļaudis, lai viņi aiziet uz apkārtējām lauku sētām un ciemiem un nopērk sev kaut ko ēdamu.” 37 Viņš tiem atbildēja: ”Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: ”Vai mums iet un par divsimt denārijiem nopirkt maizi, ko dot cilvēkiem ēst?” 38 Viņš jautāja: ”Cik daudz maizes jums ir? Ejiet un paskatieties!” Uzzinājuši tie teica: ”Piecas maizes un divas zivis.” 39 Tad viņš lika visiem pa grupām piesēst zaļajā zālē. 40 Un tie nometās zemē pulkos pa simt un pa piecdesmit. 41 Paņēmis piecas maizes un abas zivis, viņš paskatījās uz debesīm un teica lūgšanu. Tad viņš pārlauza maizes un deva tās mācekļiem, lai tie tās izdalītu ļaudīm, un viņš sadalīja visiem arī abas zivis. 42 Visi ēda, līdz bija paēduši, 43 un tika savākti vēl divpadsmit pilni grozi ar atlikušajiem maizes gabaliem, kā arī zivis. 44 Bet to, kas maizi bija ēduši, bija pieci tūkstoši vīriešu.
45 Uzreiz pēc tam viņš lika mācekļiem kāpt laivā un viņam pa priekšu doties uz pretējo krastu Betsaidas virzienā, bet pats viņš aizvadīja ļaudis. 46 Atvadījies no tiem, viņš uzkāpa kalnā lūgt Dievu. 47 Kad bija iestājies vakars, laiva atradās jūras vidū, bet viņš viens pats bija krastā. 48 Redzēdams, ka tie ar mokām airēja uz priekšu, jo pūta pretvējš, ap ceturto nakts sardzi* viņš pa jūras virsu gāja pie tiem, bet, likās, gribēja paiet tiem garām. 49 Ieraudzījuši viņu ejam pa jūru, tie nodomāja: ”Tas ir rēgs!” un sāka skaļi kliegt, 50 jo tie visi bija satrūkušies, viņu ieraugot. Bet viņš tūlīt pat tos uzrunāja: ”Esiet droši! Tas esmu es, nebaidieties!” 51 Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima. Tie ļoti brīnījās, 52 jo nebija izpratuši notikumu ar maizēm un viņu sirdī vēl aizvien nebija sapratnes.
53 Pārcēlušies pāri, viņi nonāca Ģenecaretē un noenkurojās. 54 Tiklīdz viņi izkāpa no laivas, cilvēki viņu pazina 55 un, apskrējuši visu to apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz turieni, kur, kā tie dzirdēja, viņš atradās. 56 Kur vien viņš iegāja — ciemos, pilsētās vai laukos —, slimos atnesa uz tirgus laukumiem, un tie lūdzās, kaut varētu aizskart vismaz viņa drēbju apakšmalu, un visi, kas tai pieskārās, kļuva veseli.