Ījaba
4 Vai tīrs var celties no netīra?+
Nē!
5 Viņa dienas ir noteiktas,
viņa mēnešu skaits ir tavā ziņā;
tu cilvēkam esi nolicis robežu, ko viņam nepārkāpt.+
6 Novērs no viņa acis, liec viņu mierā,
līdz, gluži kā algādzim, viņa darba cēliens būs galā.+
7 Pat kokam vēl ir cerība.
Nocirsts tas atkal var ataugt
un dzīt jaunas atvases.
8 Ja sakne tam zemē satrupē
un stumbenis atmirst,
9 sajutis ūdeni, tas atzeļ
un raisa dzinumus kā no jauna iestādīts.
10 Bet cilvēks mirst — un viņa spēks zūd;
kad cilvēks nomirst — kur gan viņš paliek?+
Kamēr vien pastāvēs debesis, viņš nemodīsies,
no miega viņu vairs neuzcels.+
Kaut tu noteiktu laiku un tad mani atkal atcerētos!+
14 Ja cilvēks nomirst, vai viņš var atkal dzīvot?+
Visu savu kalpības laiku es gaidīšu,
līdz nāks mana atbrīvošana.+
16 Bet tagad tu skaiti katru manu soli,
tu vēro tikai, ko esmu nogrēkojies.
17 Tu glabā manus pārkāpumus aizzīmogotā somā,
tu cieši aizzīmogo manu vainu kā ar līmi.
18 Kā kalni sabrūk un sairst
un klintis izkustas no vietas,
19 kā ūdens sagrauž akmeņus
un straumes izskalo zemi,
tā tu sagrauj cilvēka cerību.
20 Tu pieveic viņu pavisam, un viņš iet bojā,+
tu viņa izskatu maini un aizsūti viņu kapā.
21 Viņa dēlus godā, bet viņš to nezina;
tos nonievā, bet viņš nenojauš.+
22 Sāpes viņš sajūt un sēro
vien tikmēr, kamēr ir dzīvs.”