Garāka mūža meklējumos

”Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.” (Ījaba 14:1, 2.)

ARĪ mūsdienās droši vien neatradīsies daudz cilvēku, kas nepiekristu šai atziņai par mūža īsumu, kaut gan tā uzrakstīta apmēram pirms 3500 gadiem. Visos laikos cilvēki ir jutuši, ka viņiem nepietiek tikai īsu brīdi izbaudīt dzīvi spēku pilnbriedā, bet pēc tam novecot un mirt, tāpēc viņi allaž ir centušies izdomāt dažādas metodes, kā dzīvot ilgāk.

Ījaba laikā, piemēram, ēģiptieši mēdza ēst dzīvnieku sēkliniekus, veltīgi pūlēdamies tādā ceļā atgūt jaunību. Viens no viduslaiku alķīmijas galvenajiem mērķiem bija izgatavot eliksīru, kas pagarinātu mūžu. Daudzi alķīmiķi ticēja, ka mākslīgi iegūts zelts var padarīt nemirstīgu un ēšana no zelta traukiem paildzina dzīvi. Senajā Ķīnā daoisti domāja, ka ar tādiem paņēmieniem kā meditācija, elpošanas vingrinājumi un īpaša diēta viņi spēs mainīt organismā notiekošos procesus un sasniegt nemirstību.

Spāņu jūrasbraucējs Huans Ponse de Leons ir iegājis vēsturē ar saviem neatlaidīgajiem jaunības avota meklējumiem. Savukārt kāds 18. gadsimta doktors savā grāmatā Hermippus Redivivus ieteica pavasarī ievietot mazā istabiņā jaunas, nevainīgas meitenes, savākt pudelēs viņu izelpoto gaisu un lietot to dzīves pagarināšanai. Lieki teikt, ka nevienai no šīm metodēm nebija nekādu panākumu.

Tagad, aptuveni 3500 gadu pēc tam, kad Mozus pierakstīja Ījaba izteikumu, cilvēks ir pabijis uz Mēness, izgudrojis automašīnas un datorus, izpētījis atoma un šūnas uzbūvi. Tomēr, par spīti šādiem tehnoloģiskiem sasniegumiem, mēs joprojām ’dzīvojam tikai īsu brīdi un esam pilni nemiera’. Tiesa, pēdējā gadsimta laikā attīstītajās zemēs iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums ir krasi pieaudzis, bet galvenokārt tas ir panākts ar veselības aprūpes uzlabošanu, efektīvākiem higiēnas pasākumiem un labāku uzturu. Piemēram, Zviedrijā no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta 90. gadu sākumam vidējais mūža ilgums vīriešiem ir pieaudzis no 40 līdz 75 gadiem un sievietēm — no 44 līdz 80 gadiem. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēku alkas pēc garāka mūža ir apmierinātas?

Nē, šīs ilgas nav rimušas, jo, lai gan atsevišķās zemēs sirmu vecumu tagad pieredz vairāk cilvēku nekā agrāk, joprojām ir spēkā vārdi, ko tālā senatnē uzrakstīja Mozus: ”Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi.. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10.) Vai tuvā nākotnē ir gaidāmas kādas pārmaiņas? Vai cilvēkiem būs iespējams dzīvot ievērojami ilgāk? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajā rakstā.