Tiesnešu
5 Tajā dienā Debora+ un Baraks,+ Abinoama dēls, dziedāja šādu dziesmu:+
3 Klausieties, ķēniņi! Ieklausieties, valdnieki!
4 Kad tu, Jehova, nāci no Seīra,+
kad tu soļoji no Edoma novada,
zeme drebēja un pārplūda debesis,
straumes gāzās no mākoņiem lejup.
Nebija manāms ne vairogs, ne šķēps
starp četrdesmit tūkstošiem Izraēla vīru.
Slavējiet Jehovu!
10 Jūs, kas jājat uz rūsganiem ēzeļiem,
jūs, kas sēžat uz smalkiem paklājiem,
un jūs, kas ejat pa ceļu, —
apdomājiet!
11 Pie smeltuvēm skanēja smēlēju balsis —
tur daudzināja Jehovas taisnīgos darbus,
Izraēla cieminieku krietnos darbus.
Tad Jehovas tauta sanāca vārtos.
Celies, Barak!+ Ved prom savus gūstekņus, Abinoama dēls!
13 Kas atlikuši no tautas, toreiz nāca lejā pie augstmaņiem,
Jehovas tauta kāpa lejā pie manis cīnīties ar stipriniekiem.
14 No Efraima nākušie, tie, kas ielejā,
bija kopā ar tevi, Benjamīn, ar taviem ļaudīm.
No Māhīra+ nāca karavadoņi,
no Zebulona — tie, kam vervētāja zizlis.
15 Isašara vadoņi bija ar Deboru,
tāpat kā Isašars, ar viņu bija arī Baraks,+
kas steidzās nokāpt ielejā.+
Neizlēmīgas bija Rūbena vīru sirdis.
16 Kāpēc tu gulēji starp divām seglu somām,
klausīdamies ganu stabuļu skaņās?+
Neizlēmīgas bija Rūbena vīru sirdis.
17 Gileāds palika otrpus Jordānai.+
Un Dans — kālab viņš kavējās pie kuģiem?+
Ašers dīki sēdēja jūras piekrastē
un palika pie savām piestātnēm.+
19 Taanahā, pie Megidas+ straumes,
ieradās un karoja ķēniņi.
20 No debesīm karoja zvaigznes,
no saviem ceļiem tās karoja pret Siseru.
Tu samini stipriniekus, mana dvēsele*!
22 Tad dipēja zirgu soļi,
auļot auļoja viņa ērzeļi.+
23 ”Lādiet Merozu,” sacīja Jehovas eņģelis,
”jā, lādiet tās iedzīvotājus,
jo viņi nenāca palīgā Jehovam,
nepievienojās stiprajiem vīriem, lai palīdzētu Jehovam!”
24 Vissvētītākā starp sievietēm ir Jaēla,+
kēnieša Hebera+ sieva,
vissvētītākā starp sievietēm, kas dzīvo teltīs!
25 Viņš lūdza ūdeni — viņa deva pienu,
greznā traukā pasniedza krējumu.+
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa,
savu labo roku — pēc smaga āmura
un deva triecienu Siseram, sadragāja viņa galvu,
sašķaidīja un pāršķēla viņa deniņus.+
27 Pie viņas kājām tas saļima, krita un necēlās vairs,
pie viņas kājām tas saļima un krita.
Un, kur saļima, tur sakauts palika guļam.
28 Ārā pa logu veras,
raugās caur loga režģi Siseras māte:
”Kamdēļ kavējas viņa kaujas rati,
kamdēļ nedzirdu viņa ratu rību?”+
29 Gudrākās no dižciltīgajām viņai bilst,
jā, arī viņa pati spriež:
30 ”Gan jau tie dala laupījumu —
meiteni, divas meitenes ik karotājam,
krāsotas drānas par laupījumu Siseram
un ikkatram, kas guvis laupījumu,
grezni izšūtu tērpu, krāsotas drānas
un divus grezni izšūtus lakatus ap kaklu.”
31 Tā lai iet bojā visi tavi ienaidnieki,+ Jehova,
bet tie, kas tevi mīl, lai ir kā uzlecoša saule visā savā spožumā!”
Un zemei bija atelpa četrdesmit gadus.+