Kas tas par jocīgu koku?

NO MŪSU KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

DRUKNI un resnvēderaini, baobabi, kas aug Austrālijas sausajos apvidos, izskatās pavisam dīvaini, pat ķēmīgi. Sausajā sezonā, kad tie nomet lapas, vecie baobabi ar saviem kailajiem zariem drīzāk atgādina nevis kokus, bet fantastiskus briesmoņus, kas snaiksta pret debesīm ķeburainus taustekļus. Kāda aborigēnu leģenda stāsta, ka šis koks esot ticis nolādēts un apgriezts ar kājām gaisā.

Jaunie kociņi ir diezgan slaiki un gludi, bet ar laiku baobaba pelēkais stumbrs kļūst arvien mucveidīgāks, raupjāks un rētaināks. 1837. gadā ceļotājs Džordžs Grejs rakstīja, ka baobabi ”izskatās tā, it kā tos būtu piemeklējusi kāda slimība”. Kāpēc baobabi ir tik īpatnēji, un kāpēc sauso un mazapdzīvoto Austrālijas apgabalu iemītnieki, gan kolonistu pēcteči, gan aborigēni, tos ir ļoti iemīļojuši?

Jo īsāk, jo labāk

Savvaļā baobabi aug Āfrikā, Madagaskarā un Austrālijas ziemeļrietumos. Gandrīz visur citur šos iespaidīgos kokus sauc par baobabiem, bet austrālieši jau sen tos dēvē vienkārši par boabiem. Austrālijas bušā īsināt vārdus savulaik bija modē — kā apgalvo vietējie zobgaļi, tāpēc, lai nenorītu kādu no uzmācīgajām mušām, kas bušā čum un mudž. Lai kāds būtu bijis īstais iemesls, austrālieši apcirpa baobaba vārdu, atstājot no tā tikai boabu, un jaunais vārds ātri iesakņojās viņu leksikā.

Baobabus mēdz saukt arī par beigto žurku kokiem. Ar tik nepievilcīgu apzīmējumu tie apveltīti tāpēc, ka pa gabalu baobaba augļi atgādina beigtas žurkas, kas aiz astēm sakarinātas kokā. Turklāt baobaba ziedi, ja tos saburza vai sapluinī, ātri sāk izplatīt pūstošas gaļas smaku. Taču neskarti tie ir lieli, balti un smaržīgi.

Radīts skarbiem apstākļiem

Baobabi aug nomaļajā Kimberlijas plato reģionā Rietumaustrālijas štatā un Ziemeļu teritorijā, kas atrodas tam kaimiņos. Te ir tikai divi gadalaiki: samērā īsā lietus sezona ar bagātīgiem musonu lietiem un garš sausais periods.

Baobabu sīkstums ir leģendārs, un to mūžs var iesniegties gadsimtos. ”Pat ja baobaba vidus izdeg vai visapkārt stumbram tiek noplēsta miza, koks parasti izdzīvo un, sadziedējis rētas, turpina augt,” raksta augu fiziologs D. Hērns.a ”Koks ir tik dzīvīgs, ka, ja vien to neiznīcina pilnīgi, tā augšana turpinās gandrīz normāli.” Apņēmies izdzīvot par katru cenu, kāds baobabs, kas bija iesaiņots redeļu kastē, lai to krautu kuģī un sūtītu pāri okeānam, bija pamanījies izdzīt saknes cauri kastes spraugām un iesakņoties zemē.

Baobabi, kas aug gan akmeņainās krīku gultnēs, gan klinšainās nogāzēs, gan smilšainos līdzenumos, bieži slien galotnes augstāk par apkārtējiem kokiem. Kimberlijas plato daži baobabi pārsniedz 25 metru augstumu, un to apkārtmērs ir gandrīz tikpat liels.

Šo koku neparastais resnums ir izskaidrojams ar lielo ūdens daudzumu stumbrā. Baobaba mīkstā, šķiedrainā koksne spēj uzsūkt ūdeni kā sūklis. Pēc musonu lietiem, kad baobabs ir uzkrājis ūdeni, tā stumbrs redzami pietūkst, bet sausajā sezonā tas palēnām sarūk līdz agrākajiem apmēriem.

Baobabi ir vasarzaļi koki: lai pārciestu garos sausās sezonas mēnešus, tie nomet lapas. Kad sausums iet uz beigām, tie pārklājas ziediem un no pumpuriem sāk spraukties jaunās lapiņas. Tā šie koki uzskatāmi vēstī par lietus sezonas tuvumu, tāpēc vietējie reizēm tos sauc par kalendāra kokiem.

Baobabs zied vienīgi naktī, un ziedi, kuru mūžs ilgst tikai dažas stundas, jau saullēktā sāk vīst. Vēlāk baobabam ienākas lieli, iegareni augļi, kas nokrīt zemē, pārplīst un izkaisa sēklas.

Dzīvības koks

Kimberlijas apgabala aborigēniem baobabs kopš seniem laikiem ir bijis nozīmīgs pārtikas avots, un viņi ir izmantojuši tā sēklas, lapas, sveķus un saknes. Kamēr sēklas nav izkaltušas, tām ir garšīgs, balts mīkstums. Ieilguša sausuma laikā aborigēni mēdza košļāt baobaba poraino koksni un saknes, lai iegūtu vērtīgo valgmi, bet labā lietus sezonā viņi dažkārt uzmeklēja ūdeni, kas sakrājies baobabu dobumos un žāklēs.

Kad 1856. gadā Ogasta Gregorija vadītās ekspedīcijas dalībniekus Kimberlijas plato piemeklēja cinga, viņi no baobaba augļu mīkstuma vārīja, kāda ekspedīcijas locekļa vārdiem runājot, ”gluži pieņemamu ievārījumu”. Tā kā baobaba augļi ir bagāti ar C vitamīnu, Gregorija vīri drīz atguva veselību.

Logi uz pagātni

Senos laikos gan aborigēni, gan eiropieši mēdza izmantot baobabus par sava veida ziņojumu dēļiem. 1820. gadā ģeogrāfiskās izpētes ekspedīcijas kuģis Mermaid (Nāra) bija spiests piestāt Kimberlijas krastā, jo tam bija vajadzīgs remonts. Pildīdams britu admiralitātes pavēli atstāt nepārprotamu zīmi vietā, kur kuģis piestājis krastā, kapteinis Filips Pārkers Kings prāva baobaba stumbrā iegrieza uzrakstu ”HMC Mermaid 1820”.

Tolaik šī baobaba apkārtmērs bija nepilni deviņi metri. Tagad Mermaid Tree jeb Nāras koks, kā ļaudis to vēlāk iesauca, ir krietni pieņēmies resnumā un tā apkārtmērs pārsniedz 12 metrus. Laika gaitā mazliet padzisis, bet joprojām salasāms, vecais uzraksts atgādina par senajiem Austrālijas pētniekiem. Arī citi veci baobabi līdz šai dienai glabā senas vēstis, kas dziļi iegrieztas koku stumbros, un piesaista ziņkārīgus tūristus no visas pasaules.

Kad Kimberlijas plato sāka apmesties pirmie eiropiešu kolonisti, varenie baobabi viņiem svešajā apvidū kļuva par ceļa rādītājiem un tikšanās un apmetņu vietām. Lopu dzinēji ļāva ganāmpulkiem ceļā atpūsties zem baobabiem, kas izrotāti tādiem lepniem vārdiem kā Oriental Hotel, Club Hotel un Royal Hotel.

Kad 1886. gadā naidīgi aborigēni nozaga vācu kolonista Augusta Lukāna laivu, viņš ar ceļabiedriem nonāca neapskaužamā situācijā, jo viņiem bija jāveic ap 100 kilometru garš ceļš līdz Vindemas pilsētai, pārvarot krokodiliem pilnas upes. Kā vēlāk rakstīja Lukāns, no cita ceļotāja dienasgrāmatas viņi bija uzzinājuši, ka ”netālu no Pitspringsas zem liela baobaba, kurā iegriezti viņa iniciāļi,” šis ceļotājs ir apracis dažus namdara rīkus. Pārsteidzošā kārtā Lukāna ceļabiedriem izdevās atrast minēto koku un izrakt paslēptos darbarīkus. Viņi nocirta ”lielu, skaistu baobabu” un piecās dienās uztaisīja laivu. Laiva stabili turējās uz ūdens, un vīri veiksmīgi nokļuva mājās.

Pie pašiem pazīstamākajiem Austrālijas baobabiem pieder tā dēvētie Derbi un Vindemas Cietuma koki, kas abi nosaukti tuvīno pilsētiņu vārdā. Ļaudis stāsta, ka šie dobie milzeņi, kuru caurajā vidū pietiek vietas vairākiem cilvēkiem, 19. gadsimtā pildījuši cietuma funkcijas. Daži vēsturnieki gan apšauba šo nostāstu ticamību, tomēr koki tik un tā ir visnotaļ iespaidīgi un tūristu iemīļoti.

Tautas māksla

Savā laikā cilvēki mēdza izraibināt baobabu stumbrus ar attēliem un vēstījumiem, bet tagad vietējie mākslinieki saudzē kokus un savu radošo spēju izpausmei izmanto ovālos baobaba augļus, kuru garums sasniedz apmēram 25 centimetrus un diametrs ir ap 15 centimetriem.

Izraudzījies piemērotu augli, mākslinieks ar kabatas nazi iegriež brūnajā mizā attēlus un rakstus. Populāri motīvi ir vietējie dzīvnieki, aborigēnu medību ainas un cilvēku sejas un figūras. Gatavos izstrādājumus ir iecienījuši kolekcionāri, un tos labprāt iegādājas tūristi un iepērk vietējie veikaliņi.

Baobabs nav ne tik gigantisks kā sekvoja, ne slaiks kā papele, nedz arī tik krāsains kā kļava rudenī, tomēr šis īpatnējais, neparasti dzīvīgais koks ir lielisks palīgs Austrālijas buša iemītniekiem. Baobabs dara godu savam Radītājam un, tā vien šķiet, liecina, ka viņam piemīt arī laba humora izjūta.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 17. lpp.]

Ziedi atveras naktī un novīst jau pēc dažām stundām

[Attēls 18. lpp.]

Baobaba auglis, kurā iegriezts apkakles agāmas attēls