44. Bībeles grāmata. Apustuļu darbi

Kas sarakstījis: Lūka

Kur sarakstīta: Romā

Kad pabeigta: ap 61. g. m.ē.

Kāds laikposms aptverts: 33.—ap 61. g. m.ē.

LŪKAS evaņģēlijā, Dieva iedvesmoto Rakstu 42. grāmatā, Lūka aprakstīja Jēzus un viņa mācekļu dzīvi, darbību un kalpošanu līdz tam brīdim, kad Jēzus pacēlās debesīs. 44. Svēto Rakstu grāmatā, Apustuļu darbos, viņš turpina vēstījumu par agrīnās kristietības vēsturi, aprakstīdams, kā svētā gara darbības rezultātā tika dibināta kristiešu draudze. Tālāk Lūka stāsta, kā labā vēsts izplatījās vispirms ebreju vidū un pēc tam arī citās tautās. Pirmajās 12 nodaļās galvenokārt atspoguļota Pētera darbība, bet atlikušajās 16 nodaļās visvairāk stāstīts par Pāvilu. Lūka labi pazina Pāvilu un daudz ceļoja kopā ar viņu.

² Apustuļu darbu grāmata ir adresēta Teofilam. Uzruna ”cienījamais” varbūt norāda, ka Teofils ieņēma augstu amatu, bet pastāv arī iespēja, ka tas bija vienkārši cieņas apliecinājums. (Lūk. 1:3.) Grāmatā sniegts precīzs vēsturisks apraksts, kurā stāstīts, kā tika dibināta un auga kristiešu draudze. Stāstījums sākas ar brīdi, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās saviem mācekļiem, un vēstī par svarīgiem notikumiem, kas risinājās aptuveni 28 gadu ilgā laikposmā — no 33. gada apmēram līdz 61. gadam.

³ Kopš seniem laikiem vispārpieņemts ir uzskats, ka Apustuļu darbu grāmatu ir uzrakstījis tas pats cilvēks, kura spalvai pieder Lūkas evaņģēlijs. Abas šīs Bībeles grāmatas ir adresētas Teofilam. Apustuļu darbu grāmatas pirmajos pantos vēlreiz atstāstīti tie notikumi, ar kuriem beidzās Lūkas evaņģēlijs, tā veidojot saikni starp abām grāmatām, un arī šis fakts liecina par labu vienam autoram. Cik var spriest, Lūka šo grāmatu pabeidza ap 61. gadu, kad gāja uz beigām divi gadi, kurus viņš pavadīja Romā kopā ar Pāvilu. Tā kā grāmatā aprakstīti notikumi, kas risinājās minētajā gadā, tā nevar būt uzrakstīta agrāk, savukārt tas, ka Pāvila tiesas iznākums tā arī paliek nenoskaidrots, ļauj secināt, ka šajā gadā tā tikusi pabeigta.

⁴ Jau paši senākie Bībeles pētnieki Apustuļu darbu grāmatu atzina par kanonisku. Tās fragmenti atrodami starp vecākajiem mūsdienās zināmajiem Kristiešu grieķu rakstu papirusa rokrakstiem, piemēram, var minēt tādus nozīmīgus rokrakstus kā Mičiganas papirusu nr. 1571 (P³⁸), kas tiek datēts ar mūsu ēras trešo vai ceturto gadsimtu, un Čestera Bītija papirusu nr. 1 (P⁴⁵), kas saglabājies no trešā gadsimta. Tie abi liecina, ka jau tolaik Apustuļu darbu grāmata tika lasīta draudzēs kopā ar pārējām Dieva iedvesmoto Rakstu grāmatām un tātad tika uzskatīta par piederīgu kanonam. Apustuļu darbu grāmatu Lūka ir uzrakstījis ar tādu pašu rūpību un precizitāti, kāda, kā jau iepriekš minēts, raksturo viņa evaņģēliju. Arheologs sers Viljams Remzijs Apustuļu darbu grāmatas sarakstītāju nosauca par ”izcilu vēsturnieku” un, pamatodams savu vērtējumu, rakstīja: ”Lielam vēsturniekam pats galvenais ir patiesība. Tam, ko viņš saka, ir jābūt patiesam.”a

⁵ Lūkas darbu izcilo precizitāti labi ilustrē vārdi, ko 1947. gada martā žurnālā The Rudder rakstīja Edvins Smits, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija komandējis britu karakuģu flotili Vidusjūrā: ”Senos kuģus stūrēja nevis ar vienu pakaļējam vadnim piestiprinātu stūri kā mūsdienās, bet ar diviem lieliem airiem kuģa pakaļgalā — pa vienam katrā pusē. Tāpēc Sv. Lūka stūres airus ir pieminējis daudzskaitlī. [Ap. d. 27:40, JD-07.] [..] Kā redzējām, ikviens Sv. Lūkas izteikums par kuģa kustību, sākot ar brīdi, kad tas atstāja Skaisto ostu, un beidzot ar tā bojāeju pie Maltas krastiem, ir precīzi un pārliecinoši apstiprināts ar neatkarīgiem, ārējiem pierādījumiem, viņa norādītais jūras brauciena ilgums atbilst veiktajam attālumam, un kuģinieku sasniegtās vietas apraksts saskan ar to, kāda šī vieta ir īstenībā. Visi minētie fakti pierāda, ka Lūka tiešām ir veicis aprakstīto ceļojumu un ka viņa novērojumi un izteikumi ir augstākajā mērā precīzi un uzticami.”b

⁶ Lūkas rakstītā patiesumu apliecina arī arheoloģiskie atradumi. Piemēram, izrakumos Efesā ir atrastas Artemīdas tempļa drupas un antīkais teātris, kurā efesieši bija sapulcējušies, kad pilsētu bija pārņēmuši nemieri apustuļa Pāvila sludināšanas dēļ. (Ap. d. 19:27—40.) Ir atklāti seni uzraksti, kas apstiprina, ka Lūka ir lietojis pareizo amata apzīmējumu, nosaukdams Tesalonikas amatpersonas par ”pilsētas valdes vīriem” (politárkhai). (17:6, 8.) No diviem maltiešu uzrakstiem ir redzams, ka Lūka arī pareizi ir nosaucis Publiju par Maltas ”augstāko ierēdni” (prṓtos). (28:7.)c

⁷ Interesanti, ka Lūkas vēstījumā iekļautās runas, ko teikuši dažādi cilvēki, kā Pēteris, Stefans, Kornēlijs, Tertulls, Pāvils un citi, atšķiras pēc stila un struktūras. Pat Pāvila runas Lūkas atstāstā neizskan visas vienādi — to stils mainās atkarībā no auditorijas, pie kuras Pāvils vēršas. No tā var secināt, ka Lūka acīmredzot ir aprakstījis vienīgi to, ko dzirdējis pats vai ko viņam atstāstījuši notikumu aculiecinieki. Viņš ir fiksējis reālus notikumus, nevis sacerējis pasakas.

⁸ Par pašu Lūku ir zināms ļoti maz. Viņš nav bijis apustulis, taču ir cieši sadarbojies ar tiem. (Lūk. 1:1—4.) Apustulis Pāvils trīs reizes ir pieminējis Lūku, nosaukdams to vārdā. (Kol. 4:10, 14; 2. Tim. 4:11; Filem. 24.) Vairākus gadus Lūka pastāvīgi bija kopā ar Pāvilu, kas viņu dēvēja par ”mīļo ārstu”. Spriežot pēc tā, ka stāstījumā Lūka vairākkārt pāriet no trešās personas uz pirmo un pēc tam atkal uz trešo, Pāvila otrā misionāra ceļojuma laikā Lūka bija Troadā kopā ar Pāvilu, vēlāk Lūka acīmredzot palika Filipos, kamēr Pāvils dažus gadus bija projām, un, kad Pāvils atgriezās, Lūka atkal pievienojās Pāvilam un kopā ar to devās uz Romu, kur Pāvilam bija jāstājas tiesas priekšā. (Ap. d. 16:8, 10; 17:1; 20:4—6; 28:16.)

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

³² Apustuļu darbu grāmata papildina evaņģēliju liecību, ka Ebreju raksti ir patiesi un Dieva iedvesmoti. Neilgi pirms Piecdesmitās dienas svētkiem Pēteris norādīja, kā ir piepildījušies divi pravietojumi, ko ”Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu”. (Ap. d. 1:16, 20; Ps. 69:26; 109:8.) Piecdesmitās dienas svētkos Pēteris arī paziņoja pārsteigtajam ļaužu pūlim, ka viņu acu priekšā ir piepildījies pravietojums, teikdams: ”Te piepildās pravieša Joēla vārdi.” (Ap. d. 2:16—21; Joēla 3:1—5; salīdzināt arī Apustuļu darbus 2:25—28, 34, 35 ar Psalmu 16:8—11 un 110:1.)

³³ Citā reizē, lai pārliecinātu ļaudis, kas bija sapulcējušies pie tempļa, Pēteris atkal atsaucās uz Ebreju rakstiem, vispirms citēdams Mozu un pēc tam sacīdams: ”Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši.” Vēlāk, kad Pēteris stāvēja sinedrija priekšā, viņš citēja Psalmu 118:22, lai pierādītu, ka Kristus, akmens, ko viņi atmetuši, ir kļuvis par ”stūra akmeni”. (Ap. d. 3:22—24; 4:11.) Filips izskaidroja etiopiešu galminiekam, kā ir piepildījies pravietojums no Jesajas 53:7, 8, un, ieguvis precīzu sapratni, galminieks pazemīgi lūdza, lai viņu kristī. (Ap. d. 8:28—36.) Tāpat arī Pēteris, stāstīdams par Jēzu Kornēlijam, uzsvēra: ”Par viņu liecina visi pravieši.” (10:43.) Kad tika apspriests jautājums par apgraizīšanu, Jēkabs savu lēmumu pamatoja ar vārdiem: ”Ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts.” (15:15—18.) Arī apustulis Pāvils atsaucās uz praviešiem. (26:22; 28:23, 25—27.) No Apustuļu darbu grāmatas redzams, ka mācekļi un viņu klausītāji bez ierunām atzina Ebreju rakstus par Dieva vārdiem, un tā ir Dieva iedvesmota liecība, kas apstiprina Ebreju rakstu autentiskumu.

³⁴ Apustuļu darbu grāmata ir ļoti vērtīga arī tāpēc, ka no tās var uzzināt, kā tika dibināta un svētā gara spēkā auga kristiešu draudze. Tā stāsta par to, kā Dievs svētīja draudzes izaugsmi, par agrīno kristiešu drosmi un prieku, par viņu nelokāmību vajāšanās un dedzību kalpošanā, ko ilustrē, piemēram, gatavība, ar kādu Pāvils atsaucās uz aicinājumu sludināt svešās zemēs un uz lūgumu doties uz Maķedoniju. (4:13, 31; 5:28, 29; 8:4; 13:2—4; 15:3; 16:9, 10.) Mūsdienās kristiešu draudze ir tāda pati kā tolaik, jo arī šodien kristieši, mīlestības saišu un kopīgu mērķu vienoti, svētā gara vadībā pauž ”Dieva lielos darbus”. (2:11, 17, 45; 4:34, 35; 11:27—30; 12:25.)

³⁵ Apustuļu darbu grāmata palīdz saprast, kā ir jāveic darbs, kas kristiešiem ir uzdots, proti, kā jāsludina Dieva Valstība. Labu piemēru rādīja Pāvils, kas sacīja: ”Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām.” No viņa vārdiem var redzēt, cik cītīgi viņš pūlējās apliecināt patiesību. Cītīga sludināšana ir uzmanības centrā visas grāmatas garumā, un sevišķi spēcīgi šī tēma izceļas nobeigumā, kur par dedzību, ar kādu Pāvils pat apcietinājumā nodevās sludināšanai un mācīšanai, ir rakstīts: ”Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram.” Mācīsimies no viņa parauga un vienmēr no visas sirds kalposim Valstības interesēm. (2:40; 5:42; 20:20, 21; 26:22; 28:23.)

³⁶ Pāvila uzruna Efesas draudzes vecākajiem satur daudz praktisku padomu, kas ir noderīgi draudžu pārraugiem arī mūsdienās. Tā kā vecākie ir svētā gara iecelti, ir ļoti svarīgi, lai viņi ”sargātu paši sevi un visu ganāmo pulku”, sirsnīgi rūpēdamies par draudzes locekļiem un aizsargādami tos no ”plēsīgiem vilkiem”, kas tos grib iznīcināt. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs pienākums. Tāpēc vecākajiem jābūt modriem un jāpaļaujas uz ”Dieva žēlastības vārdu, kas spēj [viņus] celt”. Gādājot par vājajiem, viņiem ”jāpiemin Kunga Jēzus vārds, jo viņš pats sacījis: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.”” (20:17—35.)

³⁷ Arī citās runās Pāvils brīnišķīgi izskaidro Bībeles principus. Piemēram, aplūkosim, cik meistarīga bija Pāvila argumentācija, kad viņš areopāgā uzrunāja stoiķus un epikūriešus. Vispirms viņš pieminēja uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam”, kas bija lasāms uz kāda altāra, un izmantoja to par izejas punktu, lai paskaidrotu, ka vienīgais patiesais Dievs, debess un zemes Kungs, kas licis visām tautām celties no vienām asinīm, ”nav tālu nevienam no mums”. Pēc tam Pāvils citēja viņu dziesminieku vārdus ”Mēs arī esam viņa cilts”, lai norādītu, cik nesaprātīgi ir domāt, ka viņi varētu būt cēlušies no nedzīviem zelta, sudraba un akmens elkiem. Tā Pāvils taktiski minēja argumentus, kas apstiprina dzīvā Dieva tiesības uz augstāko varu. Jautājumu par augšāmcelšanu viņš skāra tikai pašās runas beigās, un pat tad viņš nepieminēja Kristus vārdu. Pāvilam izdevās izskaidrot jautājumu par vienīgā patiesā Dieva tiesībām valdīt, un iznākumā daži no klausītājiem kļuva ticīgi. (17:22—34.)

³⁸ Apustuļu darbu grāmata mudina regulāri un rūpīgi pētīt visus Rakstus. Berojas ebreji, kuriem Pāvils sludināja, atzinīgi ir nosaukti par ”cildenākiem”, jo viņi ”visai labprātīgi uzņēma vārdu, pētīdami ik dienas Rakstus, vai tas tā ir”. (17:11, Str.) Arī tagad, tāpat kā tolaik, rūpīgi pētot Svētos Rakstus kopā ar Jehovas draudzi, kurā darbojas viņa gars, var izveidot stingru pārliecību par patiesību un stipru ticību. Šāda iedziļināšanās Rakstos palīdz iegūt skaidru Dieva principu izpratni. Daži no šiem principiem ir minēti Apustuļu darbos 15:29, kur vadošā padome, ko veidoja apustuļi un vecaji Jeruzalemē, darīja zināmu, ka, lai gan garīgajiem izraēliešiem nav nepieciešama apgraizīšana, joprojām ir spēkā aizliegumi, kas attiecas uz elkdievību, asinīm un netiklību.

³⁹ Šie agrīnie mācekļi nopietni iedziļinājās Dieva iedvesmotajos Rakstos, tāpēc viņi spēja tos brīvi citēt un izmantot praksē. Patiesības zināšanas un Dieva gars viņiem deva spēku izturēt sīvas vajāšanas. Pēteris un Jānis rādīja priekšzīmi visiem uzticīgiem kristiešiem, drosmīgi paziņodami naidīgi noskaņotiem varasvīriem: ”Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Kad vēlāk apustuļus atkal veda sinedrija priekšā, kas tiem bija ”stingri pavēlējis” nemācīt vairs Jēzus vārdā, viņi vienprātīgi sacīja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Viņi bezbailīgi liecināja varas pārstāvjiem, un šī liecība ievērojamo bauslības mācītāju Gamaliēlu pamudināja teikt labi pazīstamos vārdus, kuros izpaudās reliģiska iecietība un kuru iespaidā apustuļi tika atbrīvoti. (4:19, 20; 5:28, 29, 34, 35, 38, 39.)

⁴⁰ Jehovas diženais nodoms, kas saistīts ar Valstību, ir galvenā tēma, kas vijas cauri visai Bībelei, un tam atvēlēta nozīmīga vieta arī Apustuļu darbu grāmatā. Jau pašā sākumā šajā grāmatā stāstīts, ka Jēzus pirms pacelšanās debesīs 40 dienas ”runājis par Dieva valstību”. Atbildot uz mācekļu jautājumu par Valstības atjaunošanu, Jēzus sacīja, ka papriekšu tiem būs jābūt viņa lieciniekiem visā pasaulē. (1:3, 6, 8.) Mācekļi bezbailīgi sludināja Valstību vispirms Jeruzalemē un pēc tam aizvien tālāk. Viņiem nācās saskarties ar pretestību — Stefans tika nomētāts akmeņiem, un vajāšanās izklīdinātie mācekļi nonāca jaunās vietās. (7:59, 60.) Apustuļu darbu grāmatā var lasīt, ka Filips ar panākumiem ”sludināja evanģeliju par Dieva valstību” Samarijā, savukārt Pāvils ar saviem pavadoņiem sludināja Valstību Efesā un citās Mazāzijas pilsētās, Korintā un Romā. Visi šie agrīnie kristieši ir rādījuši lielisku paraugu ar savu nelokāmo paļāvību uz Jehovu un viņa garu, kas dod spēku. (8:5, 12; 14:5—7, 21, 22; 18:1, 4; 19:1, 8; 20:25; 28:30, 31.) Pārdomas par viņu nenoslāpējamo dedzību un drosmi, kā arī par to, cik bagātīgi Jehova svētīja viņu pūles, mudina arī mūs neatlaidīgi un uzticīgi ”apliecināt Dieva valstību”. (28:23.)

[Zemsvītras piezīmes]