56. Bībeles grāmata. Vēstule Titam

Kas sarakstījis: Pāvils

Kur sarakstīta: Maķedonijā (?)

Kad pabeigta: ap 61.—64. g. m.ē.

”PĀVILS, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis, ..Titam, savam īstam bērnam kopīgā ticībā.” (Tit. 1:1, 4.) Tā Pāvils iesāka vēstuli savam ilggadējam līdzgaitniekam Titam, ko viņš bija atstājis Krētas salā, lai Tits tur labāk organizētu draudžu darbību. Tita uzdevums nebija no vieglajiem. Krētas sala senatnē tika dēvēta par ”dievu un cilvēku tēva” mājokli, un no turienes nāca teiciens ”piekrāpt krētieti”, kas nozīmēja ”pārspēt viltībā blēdi”.a Par krētiešu negodīgumu klīda leģendas, un pat Pāvils citēja kādu no viņu pašu praviešiem, kas bija teicis: ”Krētieši aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi.” (1:12.) Par krētiešiem, kas dzīvoja Pāvila laikā, ir rakstīti arī šādi vārdi: ”Šiem ļaudīm bija raksturīgs nepastāvīgums, viņi bija liekulīgi un ķildīgi, viņiem bija neparasti stipra nosliece uz alkatību, izlaidību, melošanu un dzeršanu; tomēr ebreji, kas bija apmetušies uz dzīvi starp viņiem, netikumības ziņā laikam gan pārspēja salas pamatiedzīvotājus.”b Šādos apstākļos Krētā bija izveidojušās draudzes, tāpēc turienes kristiešiem bija jo īpaši jācenšas ”atsacīties no bezdievības un pasaulīgām iekārēm” un dzīvot ”prātīgi, taisni un dievbijīgi”, kā viņus mudināja Pāvils. (2:12.)

² Vēstulē Titam ļoti maz ir stāstīts par Pāvila un Tita sadarbību, taču diezgan daudz var uzzināt no tā, kas par Titu ir teikts citās Pāvila vēstulēs. Tits, kas bija grieķis, bieži pavadīja Pāvilu un vismaz vienu reizi kopā ar viņu devās uz Jeruzalemi. (Gal. 2:1—5.) Pāvils sauca Titu par savu ”biedru un līdzstrādnieku”. Tieši Titu Pāvils sūtīja uz Korintu pēc tam, kad no Efesas bija aizrakstījis korintiešiem savu pirmo vēstuli. Būdams Korintā, Tits rūpējās par ziedojumu vākšanu brāļiem Jeruzalemē, un vēlāk viņš pēc Pāvila norādījuma tur atgriezās, lai pabeigtu šo darbu. Kad Tits, Maķedonijā ticies ar Pāvilu, ceļoja uz Korintu, viņš uz turieni nogādāja Pāvila otro vēstuli korintiešiem. (2. Kor. 2:12, 13; 7:5—7; 8:16—24.)

³ Savas kalpošanas pēdējos gados, pēc atbrīvošanas no pirmā ieslodzījuma Romā, Pāvils atkal sadarbojās ar Timoteju un Titu. Pēc visa spriežot, šajā laikā viņi kalpoja Krētā, Grieķijā un Maķedonijā. Visbeidzot ir minēts, ka Pāvils dodas uz Nikopoli, kas atradās Grieķijas ziemeļrietumos, un tur viņš acīmredzot tika apcietināts un aizvests uz Romu, kur nonāca cietumā un vēlāk tika sodīts ar nāvi. Apmeklēdams Krētu, Pāvils atstāja Titu tur, lai viņš ”nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus” jeb draudzes vecākos saskaņā ar Pāvila norādījumiem. Pāvila vēstule, domājams, ir rakstīta neilgi pēc tam, kad viņš atstāja Titu Krētā; visticamāk, Pāvils tajā laikā bija Maķedonijā. (Tit. 1:5; 3:12; 1. Tim. 1:3; 2. Tim. 4:13, 20.) Tā ir rakstīta ar līdzīgu mērķi kā Pirmā vēstule Timotejam, proti — lai iedrošinātu Pāvila līdzgaitnieku un pilnvarotu viņu noteiktu pienākumu veikšanai.

⁴ Vēstuli Titam Pāvils ir rakstījis laikā starp savu pirmo un otro ieslodzījumu Romā, tātad ap 61.—64. gadu. Fakti, kas liek atzīt par autentiskām abas vēstules Timotejam, ļauj apgalvot to pašu par Vēstuli Titam, kas sarakstīta tajā pašā laikā; šīs trīs Bībeles grāmatas bieži tiek sauktas par Pāvila ”pastorālajām vēstulēm”. Tās visas ir rakstītas līdzīgā stilā. Vēstuli Titam citē Irenejs un Origens, un grāmatas kanoniskumu apstiprina arī daudzi citi autoritatīvi seno laiku avoti. Tā ir atrodama Sinaja kodeksā un Aleksandrijas kodeksā, savukārt Džona Railendsa bibliotēkā atrodas papirusa fragments P³² — aptuveni ar trešo gadsimtu datēta kodeksa lapa, kas satur Titam 1:11—15 un 2:3—8.c Nav nekādu šaubu, ka Vēstule Titam ir daļa no Dieva iedvesmotajiem Rakstiem.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

⁸ Krētas kristieši dzīvoja sabiedrībā, kurā meli, pērkamība un alkatība bija parastas parādības. Vai kristieši varēja rīkoties tāpat? Jeb vai viņiem bija jāpūlas atšķirties no citiem un būt svētai tautai, kas kalpo Dievam Jehovam? Ar Tita starpniecību Pāvils darīja zināmu, ka krētiešiem ”jācenšas veikt labus darbus”, un piebilda: ”Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs.” Arī mūsdienās, kad pasaule ir iestigusi nepatiesības un negodīguma purvā, ”ir labi un vajadzīgs”, ka kristieši ”mācās ar labiem darbiem palīdzēt” un auglīgi kalpot Dievam. (3:8, 14.) Nosodījuma pilnie vārdi, kurus Pāvils rakstīja par netikumību un ļaunumu, kas apdraudēja draudzes Krētā, satur brīdinājumu mums, jo tagad Dieva ”žēlastība.. audzina mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā”. Kristiešiem jābūt arī ”gataviem uz katru labu darbu” un jāpakļaujas varas pārstāvjiem, lai saglabātu tīru sirdsapziņu. (2:11, 12; 3:1.)

⁹ Titam 1:5—9 papildina to, kas teikts 1. Timotejam 3:2—7, un palīdz labāk saprast, kādas svētā gara prasības attiecas uz draudzes pārraugiem. Pārraugam jābūt skolotājam draudzē, bet viņam jāmāca tikai tas, kas ”atbilst mācībai”. Pretējā gadījumā viņš nevienam nespēs palīdzēt tuvoties briedumam. Vēstulē Titam vairākas reizes ir uzsvērta nepieciešamība mācīt pareizi. Pāvils rosināja Titu ”sludināt to, kas saskan ar veselīgo mācību”. Vecākām sievietēm ir domāts padoms ”mācīt labu”, savukārt kalpiem ir dots norādījums, lai viņi ”visās lietās ir rota mūsu Pestītāja Dieva mācībai”. (Tit. 1:9; 2:1, 3, 10.) Uzsvērdams, ka Titam — kurš arī bija pārraugs — jābūt nelokāmam un bezbailīgam, kad viņš māca citus, Pāvils rakstīja: ”To māci, paskubini un norāj ar visu stingrību.” Atsaukdamies uz tiem, kas negribēja paklausīt, Pāvils ieteica: ”Atspēko viņus it asi, lai tie ticībā kļūst veseli.” Kā redzams, Pāvila vēstule Titam ir sevišķi ”noderīga mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā”. (Tit. 1:13; 2:15; 2. Tim. 3:16.)

¹⁰ Vēstule Titam palīdz vairot pateicību par Dieva žēlastību, mudina novērsties no pasaulē izplatītās bezdievības un ”gaidīt svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. Tā rīkojoties, visi, kas ir taisnoti ar Jēzus Kristus starpniecību, var kļūt ”cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki” Dieva Valstībā. (Tit. 2:13; 3:7.)

[Zemsvītras piezīmes]