Arī sērās neesam bez cerības

”Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.” (1. TESALONIĶIEŠIEM 4:13)

 1. Ar ko nepārtraukti sastopas cilvēce?

VAI tu esi zaudējis kādu mīļotu cilvēku? Neatkarīgi no vecuma lielākā daļa no mums ir izjutuši skumjas, kas rodas, kad zaudējam radinieku vai draugu. Varbūt tas bija kāds no vecvecākiem vai vecākiem, laulātais draugs vai arī bērns. Cilvēki mirst no vecuma, slimībām un nelaimes gadījumos. Noziedzība, vardarbība un karš tikai pavairo ciešanas un nelaimes. Katru gadu pasaulē mirst vidēji 50 miljoni cilvēku. 1993. gadā katru dienu nomira vidēji 140 250 cilvēki. Nāve liek ciest aizgājušā draugiem un ģimenei, un zaudējuma sāpes ir skaudras.

 2. Kāpēc bērnu nāve šķiet pretdabiska?

² Vai gan mēs varam nejust līdzi vecākiem Kalifornijā (ASV), kuru meita, kas bija grūtniecības stāvoklī, traģiski gāja bojā autoavārijā? Uzreiz viņi zaudēja vienīgo meitu un mazuli, kas būtu bijis viņu pirmais mazbērns. Bojā gājušās sievietes vīrs zaudēja sievu un savu pirmo dēlu vai meitu. Vecākiem pieredzēt bērna nāvi ir pretdabiski, vienalga, vai bērns vēl ir mazs vai jau paaudzies. Tas, ka bērni mirst pirms vecākiem, nav normāli. Mēs visi mīlam dzīvi. Tāpēc nāve patiešām ir ienaidnieks. (1. Korintiešiem 15:26.)

Nāve ienāk cilvēku dzīvē

 3. Kā Ābela nāve, iespējams, ietekmēja Ādamu un Ievu?

³ Grēks un nāve valda jau no pirmo cilvēku, Ādama un Ievas, sacelšanās, t.i., aptuveni seštūkstoš gadus. (Romiešiem 5:14; 6:12, 23.) Bībelē nav rakstīts, kā Ādams un Ieva reaģēja, uzzinājuši, ka viņu dēlu Ābelu ir nogalinājis tā brālis Kains. Vairāku iemeslu dēļ tam bija jābūt smagam pārdzīvojumam. Pirmo reizi viņi tieši sastapās ar cilvēka nāvi, turklāt tā bija viņu dēla nāve. Ādams un Ieva redzēja sacelšanās sekas un to, kas notiek, kad gribas brīvību ilgstoši izmanto ļaunprātīgi. Neņemdams vērā Dieva brīdinājumus, Kains izlēma noslepkavot savu brāli — izdarīt pirmo slepkavību cilvēces vēsturē. Mēs zinām, ka Ievu noteikti dziļi sāpināja Ābela nāve, jo, dzemdējusi Setu, viņa teica: ”Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.” (1. Mozus 4:3—8, 25.)

 4. Kāpēc mīts par nemirstīgu dvēseli nevarēja būt nekāds mierinājums, kad nomira Ābels?

⁴ Pirmie cilvēku vecāki arī redzēja, cik reāls ir Dieva noteiktais sods, proti: tad, ja viņi saceltos un būtu nepaklausīgi, viņi ’mirdami mirtu’. Lai gan Sātans jau bija izteicis savus melus, mīta par nemirstīgu dvēseli droši vien vēl nebija, un tāpēc Ādams un Ieva nevarēja gūt no tā nekādu viltus mierinājumu. Dievs bija teicis Ādamam: ”Tu atgriez[īs]ies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” Dievs neko nebija minējis par to, ka viņi nākotnē eksistēs kā nemirstīgas dvēseles debesīs, ellē, limbā, šķīstītavā vai kaut kur citur. (1. Mozus 2:17; 3:4, 5, 19.) Ādams un Ieva, būdami dzīvas dvēseles, kas grēkojušas, galu galā nomirtu un pārstātu eksistēt. Ķēniņš Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū.” (Salamans Mācītājs 9:5, 6.)

 5. Kāda ir patiesā cerība aizgājējiem?

⁵ Cik patiesi ir šie vārdi! Tiešām, kas tad var atcerēties savus priekštečus, kuri bijuši pirms divsimt vai trīssimt gadiem? Bieži vien viņu kapi ir nezināmi vai arī jau ilgu laiku neapkopti. Vai tas nozīmē, ka mūsu mīļajiem aizgājējiem nav nekādas cerības? Noteikti nē. Marta Jēzum teica par savu mirušo brāli Lācaru: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” (Jāņa 11:24.) Ebreju tauta ticēja: kādreiz nākotnē Dievs cels augšā mirušos. Tomēr arī viņi sēroja, kad zaudēja kādu tuvu cilvēku. (Ījaba 14:13.)

Uzticīgie kalpotāji, kas sēroja

 6., 7. Kā izturējās Ābrahāms un Jēkabs, kad sastapās ar tuvinieku nāvi?

⁶ Gandrīz pirms četriem tūkstošiem gadu, kad nomira Ābrahāma sieva Sāra, ”Ābrahāms rīkoja Sārai bēres un to apraudāja”. Šis uzticīgais Dieva kalps parādīja, cik dziļi viņš pārdzīvo savas mīļotās un uzticīgās sievas nāvi. Kaut gan Ābrahāms bija drosmīgs un vīrišķīgs cilvēks, viņš nekaunējās raudot izrādīt savas bēdas. (1. Mozus 14:11—16; 23:1, 2.)

⁷ Līdzīgi bija ar Jēkabu. Kā viņš izturējās, kad ar viltu tika pārliecināts, ka viņa dēlu Jāzepu ir nogalinājis kāds plēsīgs zvērs? Par to mēs varam lasīt 1. Mozus 37:34, 35: ”Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: ”Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja.” Izpaust savas bēdas, kad nomiris kāds mīļš cilvēks, ir gan cilvēciski, gan dabiski.

 8. Kā ebreji bieži izpauda savas bēdas?

⁸ Daži varētu domāt, ka pēc mūsdienu vai vietējām uzvedības normām Jēkaba izturēšanās bija pārspīlēta un teatrāla. Taču viņš bija audzis citā laikmetā un citā kultūrā. Tā ir pirmā reize, kad Bībelē minēta ieraža, ka cilvēki parāda savas dziļās bēdas, uzvelkot maisa drēbi, kā to darīja Jēkabs. Turklāt Ebreju rakstos ir stāstīts, ka sēras cilvēki parādīja arī vaimanājot, sacerot raudu dziesmas un sēžot pelnos. No tā var secināt, ka ebreji nekautrējās izpaust savas patiesās bēdas.a (Ecēhiēla 27:30—32; Amosa 8:10.)

Sēras Jēzus laikā

 9., 10. a) Kā izturējās Jēzus, kad bija nomiris Lācars? b) Ko Jēzus rīcība par viņu atklāj?

⁹ Ko mēs varam teikt par Jēzus agrīnajiem mācekļiem? Piemēram, kad nomira Lācars, viņa māsas Marta un Marija viņu apraudāja. Kā izturējās Jēzus, pilnīgs cilvēks, kad bija ieradies viņu mājās? Jānis par to rakstīja: ”Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: ”Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: ”Kur jūs viņu esat likuši?” Tie viņam saka: ”Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja.” (Jāņa 11:32—35.)

¹⁰ ”Jēzus raudāja.” Šie vārdi ļoti daudz atklāj par Jēzus cilvēciskumu, līdzjūtību un viņa jūtām. Kaut gan Jēzus pilnībā zināja par augšāmcelšanas cerību, viņš ļāva vaļu asarām. (Jāņa 11:35.) Tālāk ir stāstīts, ko teica aculiecinieki: ”Redziet, cik ļoti viņš [Lācaru] ir mīlējis!” Ja pat pilnīgs cilvēks Jēzus raudāja, kad bija zaudējis draugu, tad nav nekāds negods, ka arī mūsdienās vīrietis vai sieviete sēro un raud. (Jāņa 11:36.)

Kāda cerība ir mirušajiem?

11. a) Ko mēs varam uzzināt no tā, kas Bībelē rakstīts par sērām? b) Kāpēc mēs nenododamies bēdām kā tie, kam nav cerības?

¹¹ Ko mēs varam mācīties no šiem gadījumiem, kas minēti Bībelē? To, ka izjust bēdas ir gan cilvēciski, gan dabiski un mums nav jākaunas tās izpaust. Pat tad, kad mūsu sāpes remdina cerība uz augšāmcelšanu, mīļota cilvēka nāve ir smags zaudējums, kas dziļi sāpina. Tuvas attiecības un daudz kas cits, kas ildzis gadiem, varbūt pat desmitiem gadu, ir pēkšņi un traģiski pārrauts. Tiesa, mēs neskumstam tā, kā skumst cilvēki, kam nav cerības vai kam ir viltus cerības. (1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Tāpat mūs nepieviļ mīti par to, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele vai ka viņš pārdzimst un turpina dzīvot. Mēs droši zinām, ka Jehova ir apsolījis ”jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo”. (2. Pētera 3:13.) Dievs ”nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:4.)

12. Kā Pāvils parādīja savu ticību augšāmcelšanai?

¹² Kāda tad cerība pastāv aizgājējiem?b Kad kristiešu rakstnieks Pāvils rakstīja tālāk minētos vārdus, viņš, Dieva iedvesmots, deva mums mierinājumu un cerību: ”Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta — nāve.” (1. Korintiešiem 15:26.) Kāpēc Pāvils par to varēja būt tik pārliecināts? Tāpēc, ka viņu bija pievērsis ticībai un mācījis Jēzus Kristus, kas pats bija augšāmcelts no mirušajiem. (Apustuļu darbi 9:3—19.) Pāvilam tāpēc arī bija pamats teikt: ”Jo, kā caur cilvēku [Ādamu] nāve, tā arī caur cilvēku [Jēzu] miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15:21, 22.)

13. Kā aculiecinieki reaģēja uz Lācara augšāmcelšanu?

¹³ Jēzus mācība mums dod lielu mierinājumu un cerību uz nākotni. Ko Jēzus izdarīja, kad Lācars bija miris? Viņš aizgāja pie kapa, kur Lācara ķermenis jau bija gulējis četras dienas. Tad Jēzus griezās lūgšanā pie Dieva, ”un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: ”Lācar, nāc ārā!” Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: ”Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”” Vai tu vari iedomāties, kādu pārsteigumu un prieku izjuta Marta un Marija? Cik ārkārtīgi izbrīnīti noteikti bija kaimiņi, kad viņi redzēja šo brīnumu! Nav nekāds pārsteigums, ka daudzi, kas bija redzējuši brīnumu, sāka ticēt Jēzum. Turpretim Jēzus reliģiskie ienaidnieki ”nosprieda viņu nokaut”. (Jāņa 11:41—53.)

14. Ko Lācara augšāmcelšana norādīja uz nākotni?

¹⁴ Jēzus šo neaizmirstamo augšāmcelšanu paveica daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Tā bija priekšvēstnese nākotnes augšāmcelšanai, par kuru Jēzus bija stāstījis agrāk: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs [Dieva Dēla] balsi, un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” (Jāņa 5:28, 29.)

15. Kādi pierādījumi Pāvilam un Ananijam bija par Jēzus augšāmcelšanu?

¹⁵ Kā jau bija minēts iepriekš, apustulis Pāvils ticēja augšāmcelšanai. Kāds viņam bija pamats ticēt? Pirms tam viņš bija bijis neģēlīgais Sauls — kristiešu vajātājs. Viņa vārds un reputācija bija iedvesušas bailes ticīgajiem. Vai tad tas nebija viņš, kas bija atbalstījis kristīgā mocekļa Stefana nomētāšanu ar akmeņiem? (Apustuļu darbi 8:1; 9:1, 2, 26.) Tomēr, kad Sauls devās uz Damasku, augšā celtais Kristus viņam lika atjēgties, padarot Saulu uz kādu laiku aklu. Sauls dzirdēja balsi, kas viņam sacīja: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” ”Viņš jautāja: ”Kas tu esi, Kungs?” Bet viņš atbildēja: ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā.”” Vēlāk tas pats augšā celtais Kristus lika Ananijam, kas dzīvoja Damaskā, iet uz māju, kur Sauls lūdza Dievu, un atjaunot viņam redzi. Tāpēc Saulam un Ananijam, ar kuriem norisinājās šie notikumi, bija pietiekami daudz iemeslu, lai ticētu augšāmcelšanai. (Apustuļu darbi 9:4, 5, 10—12.)

16., 17. a) Kā mēs zinām, ka Pāvils neticēja grieķu uzskatam par cilvēka dvēseles nemirstību? b) Kādu pamatotu cerību dod Bībele? (Ebrējiem 6:17—20.)

¹⁶ Pievērs uzmanību tam, kā Sauls — apustulis Pāvils — atbildēja, kad viņš kā vajāts kristietis tika atvests pie pārvaldnieka Fēliksa. Apustuļu darbos 24:15 mēs lasām: ”Man ir cerība uz Dievu.., ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” Ir skaidrs: Pāvils neticēja pagāniskajam grieķu uzskatam, ka cilvēka dvēselei piemīt nemirstība un ka šī dvēsele, domājams, pāriet uz kādu mitoloģisku pēcnāves dzīvi vai noiet pazemē. Viņš ticēja augšāmcelšanai un mācīja to. Dažiem augšāmcelšana dāvās dzīvi bez nāves debesīs, kur viņi būs garīgas būtnes kopā ar Kristu, bet lielākajai daļai cilvēku tā dāvās atgriešanos dzīvē uz Zemes nevainojamos apstākļos. (Lūkas 23:43, NW; 1. Korintiešiem 15:20—22, 53, 54; Atklāsmes 7:4, 9, 17; 14:1, 3.)

¹⁷ Tā Bībele mums dod skaidru apsolījumu un pamatotu cerību, ka ar augšāmcelšanas palīdzību daudzi atkal redzēs savus mīļos šeit, uz Zemes, bet pavisam citos apstākļos. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:1—4.)

Praktiska palīdzība sērojošiem cilvēkiem

18. a) Kāda noderīga publikācija tika izdota kopsanāksmēs Dievbijība? (Skatīt rāmīti.) b) Uz kādiem jautājumiem tagad būtu jāatbild?

¹⁸ Tagad mums ir atmiņas un bēdas. Ko mēs varam darīt, lai izturētu šo grūto sēru periodu? Kā citi var palīdzēt sēru nomāktajiem? Un ko mēs varam darīt, lai palīdzētu patiesiem cilvēkiem, kurus sastopam tīruma kalpošanā un kuriem nav nekādas reālas cerības, bet kurus arī māc bēdas? Kādu vēl mierinājumu mēs varam gūt no Bībeles attiecībā uz mums tuvajiem cilvēkiem, kas aizmiguši nāves miegā? Nākamajā rakstā būs doti daži ieteikumi.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai tu vari atbildēt?

◻ Kāpēc var teikt, ka nāve ir ienaidnieks?

◻ Kā Dieva kalpotāji Bībeles laikos izpauda savas bēdas?

◻ Kāda cerība pastāv mīļajiem aizgājējiem?

◻ Kāds pamats Pāvilam bija ticēt augšāmcelšanai?

[Papildmateriāls 10., 11. lpp.]

Praktiska palīdzība sērojošiem cilvēkiem

Sargtorņa biedrība kopsanāksmēs Dievbijība, kuras notika 1994. un 1995. gadā, paziņoja par jaunas brošūras iznākšanu ar nosaukumu When Someone You Love Dies (Kad nomirst tev tuvs cilvēks). Šī uzmundrinošā publikācija ir domāta, lai mierinātu visu tautību un valodu cilvēkus. Iespējams, tu jau redzēji, ka šajā brošūrā, pamatojoties uz Bībeli, vienkārši ir izskaidrota nāve un mirušo stāvoklis. Vēl svarīgāk ir tas, ka brošūrā ir izcelts Dieva apsolījums ar Kristus Jēzus starpniecību celt augšā cilvēkus dzīvei uz attīrītas Zemes, kur būs paradīze. Šis apsolījums sērojošiem cilvēkiem patiesi sniedz mierinājumu. Tāpēc brošūrai būtu jābūt noderīgai kristiešu kalpošanā un jāmodina cilvēku interese, un tāpēc būs iespējams uzsākt vairāk mājas Bībeles studiju. Lai apspriestās domas varētu viegli atkārtot ar jebkuru patiesu cilvēku, ko māc sēras, katras nodaļas beigās rāmīšos ir ievietoti jautājumi.

[Attēls 10. lpp.]

Kad nomira Lācars, Jēzus raudāja

[Attēls 11. lpp.]

Jēzus piecēla Lācaru no mirušajiem

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Pirmā apraudāšana, W. Bouguereau, no oriģinālās stikla plates Photo-Drama of Creation, 1914