Vienoti kalpojam Dievam gan baltās, gan nebaltās dienās
Pastāstījuši Mišels un Babete Milleri
”MAN jums jāpavēsta sliktas ziņas,” teica ārsts. ”Jūs varat atmest domu par misionāru darbu Āfrikā.” Raudzīdamies uz manu sievu Babeti, viņš teica: ”Jums ir krūts vēzis.”
Vārdos nav aprakstāms, cik ļoti satriekti mēs bijām. Kas tikai nenāca prātā! Mēs bijām domājuši, ka šī vizīte pie ārsta būs vienkārši pēdējā apskate. Biļetes atceļam uz Rietumāfriku, uz Beninu, bija jau nopirktas. Bijām cerējuši tur atgriezties jau pēc nedēļas. Divdesmit trijos laulības gados mēs bijām pieredzējuši gan baltas, gan nebaltas dienas. Apmulsuši un izbiedēti, mēs tagad sakopojām spēkus, lai uzsāktu cīņu ar vēzi.
Bet sāksim no paša sākuma. Mišels ir dzimis 1947. gada septembrī, Babete — 1945. gada augustā. Mēs uzaugām Francijā un apprecējāmies 1967. gadā. Dzīvojām mēs Parīzē. Kādā agrā rītā 1968. gadā Babete bija aizkavējusies mājās un viņai bija jāsteidzas uz darbu. Pie durvīm piezvanīja kāda sieviete un piedāvāja viņai reliģiska satura brošūru; Babete to paņēma. Tad sieviete teica: ”Vai es drīkstu atnākt vēlreiz kopā ar savu vīru, lai parunātu ar jums un jūsu vīru?”
Babetei tajā brīdī prātā bija vienīgi viņas darbs. Viņa gribēja, lai sieviete ātrāk iet prom, tāpēc attrauca: ”Labi, labi.”
Mišels stāsta: ”Es neinteresējos par reliģiju, taču brošūra piesaistīja manu uzmanību, un es to izlasīju. Pēc dažām dienām šī sieviete, Žoslina Lemuāna, atnāca vēlreiz kopā ar savu vīru Klodu. Viņš ļoti prasmīgi izmantoja sarunā Bībeli. Viņš varēja atbildēt uz visiem maniem jautājumiem. Tas mani dziļi iespaidoja.
Babete bija krietna katoliete, taču Bībeles viņai nebija — tāpat kā daudziem citiem katoļiem. Redzot un lasot Dieva Rakstus, viņa bija ārkārtīgi saviļņota. Studēdami Bībeli, mēs uzzinājām, ka daudzi reliģiskie priekšstati, kas mums bija mācīti, ir nepareizi. Mēs sākām stāstīt draugiem un radiniekiem to, ko mācījāmies. Visbeidzot, 1969. gada janvārī, mēs kļuvām par kristītiem Jehovas lieciniekiem. Drīz pēc tam kristījās arī deviņi no mūsu radiniekiem un draugiem.”
Kalpojam tur, kur nepieciešami sludinātāji
Drīz pēc kristīšanās mēs apsvērām: ”Mums nav bērnu. Kāpēc gan neuzņemties pilnas slodzes kalpošanu?” Tāpēc mēs 1970. gadā atstājām savas darbavietas, kļuvām par pastāvīgajiem pionieriem un pārcēlāmies uz Maņī-Lormu — mazu pilsētiņu Nevēras tuvumā, Francijas centrālajā daļā.
Kalpot šajā vietā bija patiešām grūts uzdevums. Nebija viegli atrast cilvēkus, kas gribētu studēt Bībeli. Mēs nevarējām atrast arī darbu, tāpēc mums bija maz naudas. Reizēm kartupeļi bija mūsu vienīgā pārtika. Ziemā temperatūra nokritās krietni zem −20° C. Mēs nosaucām to laiku, ko pavadījām šai vietā, par septiņu lieso govju laiku. (1. Mozus 41:3.)
Taču Jehova mūs atbalstīja. Kādu dienu, kad mūsu pārtika bija jau gandrīz izbeigusies, pastnieks atgādāja mums lielu kasti siera, ko sūtīja Babetes māsa. Citu dienu mēs, atgriezušies mājās no sludināšanas, ieraudzījām dažus no mūsu draugiem, kas bija nobraukuši 500 kilometru, lai mūs apciemotu. Šie brāļi bija dzirdējuši par mūsu grūtībām, tāpēc viņi divās mašīnās bija atveduši mums pārtiku.
Pēc pusotra gada biedrība mūs iecēla par speciālajiem pionieriem. Nākamo četru gadu laikā mēs kalpojām no sākuma Nevērā, pēc tam Truā un visbeidzot Montiņīlemesā. Vēlāk, 1976. gadā, Mišelu iecēla par rajona pārraugu Francijas dienvidrietumu daļā.
Vēl pēc diviem gadiem, kad notika mācības rajona pārraugu skolā, mēs saņēmām no Sargtorņa biedrības vēstuli ar uzaicinājumu doties uz ārzemēm un kļūt par misionāriem; vēstulē bija teikts, ka mēs varam izvēlēties Čadu vai Burkinafaso (toreizējo Augšvoltu). Mēs izvēlējāmies Čadu. Nepagāja ilgs laiks, un saņēmām vēl vienu vēstuli, kurā bija paziņojums, ka esam norīkoti strādāt Taiti filiāles pakļautībā. Bijām lūguši norīkojumu uz Āfriku, uz milzīgu kontinentu, bet drīz vien atradāmies uz mazas saliņas!
Kalpojam Klusā okeāna dienvidos
Taiti ir krāšņa tropu sala Klusā okeāna dienvidos. Kad mēs ieradāmies, apmēram simts brāļu mūs sagaidīja lidostā. Viņi mūs sirsnīgi sveica ar ziedu vītnēm, un mēs jutāmies laimīgi, kaut arī bijām noguruši pēc garā ceļojuma no Francijas.
Četrus mēnešus pēc ierašanās Taiti mēs iesēdāmies nelielā buru kuģītī, kas veda žāvētu kokosriekstu kravu. Pēc piecām dienām mēs sasniedzām savu jauno norīkojuma vietu — Nukuhivas salu Marķīza salu grupā. Salā dzīvoja ap 1500 cilvēku, bet tur nebija neviena no mūsu brāļiem. Mēs bijām vieni.
Tolaik apstākļi salā bija visai primitīvi. Mēs dzīvojām nelielā mājiņā, kas bija celta no betona un bambusa. Elektrības mums nebija. Toties bija ūdenskrāns, kas reižu reizēm arī darbojās, taču ūdens bija duļķains. Lielākoties mēs izmantojām lietus ūdeni, ko uzkrājām cisternā. Nebija ceļu ar cietu segumu — tikai iemītas takas.
Lai nokļūtu tālākajās salas daļās, mums bija jānomā zirgi. Segli bija no koka — tie bija ļoti neērti, īpaši Babetei, kas pirms tam nekad nebija jājusi ar zirgu. Mēs ņēmām līdzi mačeti, lai varētu izcirsties cauri bambusiem, kas gulēja šķērsām pāri ceļam. Jā, dzīve tur bija gluži citāda nekā Francijā.
Svētdienās mēs rīkojām sapulces, lai gan tās apmeklējām vienīgi mēs paši. Sākumā pārējās sapulces nenotika, jo bijām tikai divi. Mēs vienkārši kopā lasījām šīm sapulcēm paredzēto materiālu.
Pēc dažiem mēnešiem nolēmām, ka nebūtu labi tā rīkoties arī turpmāk. Mišels stāsta: ”Es teicu Babetei: ”Mums jāapģērbjas tā, kā sapulcē pieklājas. Tu sēdies tur, bet es sēdēšu šeit. Es sākšu ar lūgšanu, un pēc tam notiks Teokrātiskās kalpošanas skola un kalpošanas sapulce. Es uzdošu jautājumus, un tu atbildēsi, kaut arī tu esi vienīgā, kas vēl bez manis atrodas šajā istabā.” Bija labi, ka mēs tā darījām, jo ir tik viegli zaudēt garīgo modrību, kad nav draudzes.”
Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai ierosinātu cilvēkus nākt uz mūsu rīkotajām kristiešu sapulcēm. Pirmos astoņus mēnešus mēs bijām vieni paši. Vēlāk mums pievienojās viens vai divi, dažkārt trīs cilvēki. Reiz mēs divatā sākām ikgadējās Kunga vakara maltītes svinības. Pēc desmit minūtēm ieradās vēl daži cilvēki, tāpēc es pārtraucu runu un sāku to atkal no sākuma.
Tagad Marķīza salās ir 42 sludinātāji un 3 draudzes. Lai gan lielāko daļu darba padarīja tie, kas tur ieradās pēc mums, tomēr daži no saliniekiem, ar kuriem mēs savulaik biedrojāmies, tagad ir kristīti.
Mūsu brāļi ir liels dārgums
Nukuhivā mēs mācījāmies būt pacietīgi. Itin visu, kas nebija pirmās nepieciešamības prece, mums vajadzēja gaidīt. Piemēram, lai saņemtu grāmatu, bija jāuzraksta pasūtījums un pēc tam jāgaida divi trīs mēneši, līdz tā tika atsūtīta.
Tur mēs arī iemācījāmies novērtēt, cik liels dārgums ir mūsu brāļi. Kad mēs viesojāmies Taiti un sapulcē dzirdējām brāļu dziedāšanu, jutāmies aizkustināti līdz asarām. Iespējams, ar dažiem brāļiem nav viegli sadzīvot, bet, kad tu esi viens, tad tu saproti, cik labi ir atrasties brāļu saimē. Pienāca 1980. gads, un biedrība izlēma, ka mums jāatgriežas Taiti un jāveic rajona pārraudzība. Tur mēs guvām lielu uzmundrinājumu, baudot brāļu sirsnīgo viesmīlību un redzot viņu dedzību sludināšanā. Mēs trīs gadus pavadījām Taiti, kalpodami rajona pārraudzīšanas darbā.
No salas uz salu
Mūsu nākamā norīkojuma vieta bija Raiatea, vēl viena Klusā okeāna sala, tur mēs nodzīvojām misionāru mājā apmēram divus gadus. Pēc Raiateā pavadītajiem gadiem mūs norīkoja veikt rajona pārraudzību Tuamotu salu arhipelāgā. Kuģojot mēs apmeklējām 25 no 80 šī arhipelāga salām. Babetei tas nācās grūti. Katru reizi, kad viņa brauca ar kuģi, viņai kļuva slikti.
Babete saka: ”Tas bija briesmīgi! Visu laiku, kamēr vien mēs atradāmies uz kuģa, es biju slima. Ja mēs bijām jūrā piecas dienas, tad visas piecas dienas es biju slima. Nekādas zāles nelīdzēja. Tomēr es domāju, ka okeāns ir brīnišķīgs, kaut arī man bija tik slikti. Skats bija apbrīnojams. Delfīni mēdza peldēt līdzi kuģim. Ja sasita plaukstas, viņi bieži vien lēca laukā no ūdens!”
Kad bijām pavadījuši piecus gadus, veicot rajona pārraudzību, mēs tikām vēlreiz norīkoti uz Taiti, kur nodzīvojām divus gadus un atkal guvām daudz prieka sludinot. Pusotra gada laikā sludinātāju skaits mūsu draudzē divkāršojās: sākumā to bija 35, bet pēc pusotra gada jau 70. Divpadsmit no tiem, ar ko mēs studējām Bībeli, kristījās pavisam neilgi pirms mūsu aizbraukšanas. Daži no viņiem šobrīd ir draudzes vecākie.
Kopumā mēs Klusā okeāna dienvidos pavadījām 12 gadus. Un tad mēs saņēmām no biedrības vēstuli, kurā bija teikts, ka šajās salās vairs nav nepieciešami misionāri, jo draudzes nu jau ir kļuvušas garīgi stipras. Tolaik, kad mēs ieradāmies Taiti, tur bija apmēram 450 sludinātāju; kad devāmies prom, to skaits pārsniedza 1000.
Beidzot Āfrikā!
Mēs atgriezāmies Francijā, un pēc pusotra mēneša biedrība mūs nosūtīja uz jaunu norīkojuma vietu — uz Beninu, vienu no Rietumāfrikas valstīm. Mēs bijām gribējuši doties uz Āfriku jau pirms 13 gadiem, tāpēc tagad jutāmies ļoti priecīgi.
Beninā ieradāmies 1990. gada 3. novembrī; mēs bijām vieni no pirmajiem misionāriem, kas ieradās šeit pēc tam, kad bija atcelts 14 gadus ilgais aizliegums sludināt Ķēniņvalsts vēsti. Tas bija ļoti saviļņojoši. Mums nebija grūti te iedzīvoties, jo dzīves apstākļi šeit un Klusā okeāna salās ir visai līdzīgi. Ļaudis te ir draudzīgi un viesmīlīgi. Uz ielas tu vari apstāties un parunāties ar jebkuru cilvēku.
Bija pagājušas tikai dažas nedēļas kopš mūsu ierašanās Beninā, kad Babete pamanīja krūtī sacietējumu. Tāpēc mēs devāmies uz nelielu klīniku, kas atradās netālu no nesen ierīkotā filiāles biroja. Ārsts apskatīja Babeti un teica, ka viņai nepieciešama steidzama operācija. Nākamajā dienā mēs devāmies uz citu klīniku, kur tikāmies ar ārsti eiropieti — ginekoloģi no Francijas. Arī viņa teica, ka mums pēc iespējas ātrāk jābrauc uz Franciju, lai Babetei varētu izdarīt operāciju. Pēc divām dienām mēs jau sēdējām lidmašīnā, kas atradās ceļā uz Franciju.
Mums bija žēl atstāt Beninu. Valstī bija atjaunota reliģiskā brīvība, un brāļi bija sajūsmināti, ka ar viņiem kopā ir jauni misionāri; arī mēs priecājāmies par iespēju būt šajā zemē. Tāpēc bijām sarūgtināti, ka mums jābrauc prom jau pēc dažām nedēļām.
Kad mēs ieradāmies Francijā, Babeti izmeklēja ķirurgs un apstiprināja, ka viņai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Ārsti rīkojās nekavējoties, tika izdarīta neliela operācija, un jau nākamajā dienā Babete varēja atstāt slimnīcu. Mēs domājām, ka ar to arī viss ir galā.
Pēc astoņām dienām mēs vēlreiz tikāmies ar ķirurgu. Un tad viņš mums pavēstīja, ka Babetei ir krūts vēzis.
Atceroties savas tālaika izjūtas, Babete saka: ”Sākumā es biju pat mazāk satriekta nekā Mišels. Bet nākamajā dienā pēc ļaunās ziņas saņemšanas nejutu vairs neko. Es nespēju raudāt. Es nespēju smaidīt. Es domāju, ka man jāmirst. Manās acīs vēzis bija tas pats, kas nāve. Es uzskatīju — mums vienkārši jādara tas, kas mums jādara.”
Cīņa ar vēzi
Slikto ziņu mēs saņēmām piektdienā, un otrdienā Babetei bija paredzēta operācija. Bijām apmetušies pie Babetes māsas, taču viņa pati bija slima, tā ka mēs nevarējām arī turpmāk palikt viņas mazajā dzīvoklītī.
Nezinājām, uz kurieni iet. Tad mēs atcerējāmies Ivu un Brižitu Merdus, laulātu pāri, pie kuriem mēs jau agrāk bijām apmetušies. Viņi toreiz mūs bija uzņēmuši ļoti viesmīlīgi. Piezvanījām Ivam un pastāstījām, ka Babetei nepieciešama operācija, bet mums nav, kur palikt. Mēs arī pastāstījām, ka Mišelam vajadzīgs darbs.
Ivs sagādāja Mišelam darbu, piedāvādams strādāt pie viņa mājās. Brāļi bija ļoti laipni pret mums un dažādi mūs atbalstīja un uzmundrināja. Viņi palīdzēja mums arī materiāli. Biedrība apmaksāja Babetes rēķinus par medicīnisko aprūpi.
Operācija bija smaga. Bija jāizoperē limfmezgli un krūts dziedzeris. Ārsti nekavējoties uzsāka ķīmijterapijas kursu. Pēc nedēļas Babete varēja slimnīcu atstāt, bet ik pa trim nedēļām viņai bija jāatgriežas un jāturpina ārstēšanās kurss.
Kamēr Babete ārstējās, brāļi mums ārkārtīgi daudz palīdzēja. Sevišķi lielu uzmundrinājumu sniedza kāda māsa, kas pati bija pārcietusi krūts vēzi. Viņa stāstīja Babetei, kas ir sagaidāms, un to sirsnīgi mierināja.
Tomēr mēs joprojām bijām noraizējušies par savu nākotni. To pamanījuši, Mišels un Žanete Selerjē mūs uzaicināja uz maltīti restorānā.
Mēs stāstījām viņiem, ka mums ir jāpamet misionāru darbs un mēs nekad nevarēsim atgriezties Āfrikā. Bet brālis Selerjē jautāja: ”Ko? Kas teica, ka jums tas jāpamet? Vadošā padome? Brāļi no Francijas? Kas to teica?”
”Neviens to nav teicis,” es atbildēju, ”es to saku.”
”Nē, nē!” teica brālis Selerjē. ”Jūs atgriezīsieties!”
Ķīmijterapijai sekoja staru terapija, kas beidzās 1991. gada augusta beigās. Ārsti teica, ka viņi neredz iemesla, kāpēc mēs nevarētu atgriezties Āfrikā, tikai Babetei ir regulāri jāierodas Francijā uz medicīniskajām pārbaudēm.
Atpakaļ uz Beninu
Mēs aizrakstījām galvenajai pārvaldei Bruklinā un lūdzām atļauju atsākt misionāru kalpošanu. Mēs ar nepacietību gaidījām atbildi. Dienas vilkās neizturami gausi. Beidzot Mišelam vairs nebija spēka gaidīt, tāpēc viņš zvanīja uz Bruklinu un jautāja, vai viņi ir saņēmuši mūsu vēstuli. Mišels saņēma atbildi, ka jautājums jau ir apsvērts, — mēs varam atgriezties Beninā! Cik pateicīgi mēs bijām Jehovam!
Merdu ģimene sarīkoja plašas svinības, lai atzīmētu šo jauno ziņu. Mēs atgriezāmies Beninā 1991. gada novembrī, un brāļi bija sarīkojuši īstus svētkus, lai mūs sagaidītu.
Tagad Babete jūtas labi. Laiku pa laikam mēs atgriežamies Francijā, lai izdarītu pilnīgu medicīnisko apskati, un ārsti nav atraduši nekādas vēža pēdas. Mēs esam priecīgi, ka varam atkal kalpot par misionāriem. Beninā mēs jūtamies vajadzīgi, un Jehova ir svētījis mūsu pūliņus. Kopš esam atgriezušies, mēs 14 cilvēkiem esam palīdzējuši kļūt par kristiešiem. Pieci no viņiem tagad ir pastāvīgie pionieri, un viens ir iecelts par kalpošanas palīgu. Mēs arī pieredzējām, kā mūsu mazā draudze izauga un sadalījās divās draudzēs.
Gadiem ritot, mēs esam kalpojuši Jehovam, būdami vīrs un sieva, un esam saņēmuši daudz svētību, kā arī iepazinuši daudz brīnišķīgu cilvēku. Jehova mūs ir arī apmācījis un stiprinājis, lai mēs sekmīgi varētu izturēt grūtības. Tāpat kā Ījabs, mēs ne vienmēr sapratām, kāpēc kaut kas notiek tieši tā, kā tas notiek, taču mēs bijām pārliecināti, ka Jehova vienmēr ir klāt, lai mums palīdzētu. Patiesi ir vārdi, kas teikti Dieva Rakstos: ”Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.” (Jesajas 59:1.)
[Attēls 23. lpp.]
Mišels un Babete Milleri Beninas nacionālajos tērpos
[Attēli 25. lpp.]
Misionāra darbs polinēziešu vidū tropiskajā Taiti salā