Dodiet ķeizaram to, kas ķeizaram pieder

”Dodiet katram, kas viņam pienākas.” (ROMIEŠIEM 13:7)

1., 2. a) Kāds līdzsvars, pēc Jēzus vārdiem, kristiešiem jāpanāk, pildot pienākumus pret Dievu un pret ķeizaru? b) Ko pirmām kārtām cenšas darīt Jehovas liecinieki?

PĒC Jēzus teiktā, ir kaut kas tāds, ko pienākas dot Dievam, un ir kaut kas tāds, ko pienākas dot ķeizaram jeb valstij. Jēzus sacīja: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Ar šiem nedaudzajiem vārdiem viņš samulsināja savus ienaidniekus un trāpīgi rezumēja, kāda līdzsvarota nostāja mums jāieņem attiecībās ar Dievu un ar valsti. Nav pārsteidzoši, ka klausītāji ”izbrīnījās par viņu”! (Marka 12:17.)

² Protams, Jehovas kalpi pirmām kārtām cenšas dot Dievam to, kas pieder Dievam. (Psalms 116:12—14.) Tā rīkodamies, viņi tomēr neaizmirst Jēzus teikto, ka ir kaut kas tāds, kas jādod ķeizaram. Sirdsapziņa, kas mācīta saskaņā ar Bībeli, viņiem liek ar lūgšanām pārdomāt, cik lielā mērā viņi var dot ķeizaram tā prasīto. (Romiešiem 13:7.) Mūsdienās daudzi juristi ir atzinuši, ka valdību varai ir robežas un ka cilvēkus un valdības visur saista dabiskās tiesības jeb likumi.

3., 4. Kādi interesanti komentāri ir izteikti par dabiskajām tiesībām, atklātajiem likumiem un cilvēku likumiem?

³ Apustulis Pāvils minēja šīs dabiskās tiesības, rakstīdams par pasaules cilvēkiem: ”Ko par Dievu var zināt, tas viņiem nav apslēpts: Dievs pats viņiem to atklājis. Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” Ja neticīgie cilvēki ļauj dabiskajām tiesībām sevi ietekmēt, tās pat pamudina viņu sirdsapziņu. Tāpēc Pāvils turpināja: ”Ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa.” (Romiešiem 1:19, 20; 2:14, 15.)

⁴ Slavenais angļu jurists Viljams Blekstons 18. gadsimtā rakstīja: ”Šīs dabiskās tiesības, kas ir viena vecuma ar cilvēci [tikpat vecas, cik cilvēce] un ir paša Dieva noteiktas, protams, mūs saista vairāk nekā jebkādi citi likumi. Tām jāpakļaujas visur uz zemeslodes, visās zemēs un visos laikos; neviens cilvēku likums nav nekā vērts, ja ir pretrunā ar šīm tiesībām.” Turpinājumā Blekstons runāja par ”atklātajiem likumiem”, kas atrodami Bībelē, un teica: ”No šiem diviem pamatiem, dabiskajām tiesībām un atklātajiem likumiem, ir atkarīgi visi cilvēku likumi, tas ir, nav jāpacieš [jāpieļauj], lai kāds no cilvēku likumiem būtu ar tiem pretrunā.” Šie vārdi saskan ar to, ko Jēzus teica par Dievu un ķeizaru, kā lasāms Marka 12:17. Bez šaubām, ir sfēras, kurās Dievs ierobežo to, ko ķeizars var prasīt no kristiešiem. Sinedrija locekļi, pavēlēdami apustuļiem pārtraukt sludināšanu par Jēzu, pārkāpa Dieva noteiktos ierobežojumus. Tāpēc apustuļi pareizi atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:28, 29.)

”Kas Dievam pieder”

5., 6. a) Kas kristiešiem vēl vairāk jāiegaumē, ņemot vērā, ka 1914. gadā piedzima Valstība? b) Kā kristietis pierāda, ka viņš ir kalpotājs?

⁵ Īpaši kopš 1914. gada, kad Visvarenais Dievs Jehova kļuva par ķēniņu un sāka valdīt ar Kristus mesiāniskās Valstības palīdzību, kristiešiem jāpārliecinās, vai viņi nedod ķeizaram to, kas pieder Dievam. (Atklāsmes 11:15, 17.) Kā nekad agrāk Dieva likumi tagad prasa no kristiešiem, lai viņi ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:16.) Kristieši ir veltīti Dievam, savam dzīvības devējam, un viņiem skaidri jāparāda, ka viņi vairs nepieder paši sev. (Psalms 100:2, 3.) Kā rakstīja Pāvils, ”mēs piederam savam Kungam”. (Romiešiem 14:8.) Turklāt kristījoties cilvēks tiek iecelts par Dieva kalpotāju, tāpēc viņš var teikt līdz ar Pāvilu: ”[Dievs] mūs darījis spējīgus kalpot.” (2. Korintiešiem 3:5, 6.)

⁶ Apustulis Pāvils rakstīja arī šādus vārdus: ”Es turu godā savu darbu.” (Romiešiem 11:13.) Mums katrā ziņā būtu jārīkojas tāpat. Vienalga, vai kalpojam pilnu vai nepilnu slodzi, mēs atceramies: kalpošanu mums ir uzticējis pats Jehova. (2. Korintiešiem 2:17.) Daži var apstrīdēt mūsu atbilstību amatam, tāpēc katram kristietim, kas ir veltījis sevi Dievam un ir kristīts, jābūt gatavam skaidri un pārliecinoši pierādīt, ka viņš patiesi ir labās vēsts kalpotājs. (1. Pētera 3:15.) Par kalpošanu jāliecina arī cilvēka uzvedībai. Tā kā kristietis ir Dieva kalpotājs, viņam jāaizstāv nevainojama tikumība un pašam jādzīvo tikumīgi, jāatbalsta ģimenes vienotība, jābūt godīgam, kā arī jāciena likumi un kārtība. (Romiešiem 12:17, 18; 1. Tesaloniķiešiem 5:15.) Attiecības ar Dievu un Dieva uzticētā kalpošana ir vissvarīgākais kristieša dzīvē. Viņš nevar no tām atteikties, ja to pieprasa ķeizars. Attiecības ar Dievu un kalpošana neapšaubāmi ietilpst tajā, kas ”Dievam pieder”.

”Kas ķeizaram pieder”

 7. Kāda ir Jehovas liecinieku reputācija, ja runā par nodokļu maksāšanu?

⁷ Jehovas liecinieki zina, ka viņiem ’jāpakļaujas augstākajām varām’ — valdošajām valdībām. (Romiešiem 13:1, NW.) Tāpēc tad, kad ķeizars, t.i., valsts, izvirza likumīgas prasības, pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa lieciniekiem ļauj pildīt šīs prasības. Piemēram, patiesie kristieši ir starp priekšzīmīgākajiem nodokļu maksātājiem pasaulē. Vācijas laikrakstā Münchner Merkur par Jehovas lieciniekiem bija teikts: ”Viņi ir visgodīgākie un visprecīzākie nodokļu maksātāji Federatīvajā Republikā.” Itālijas laikrakstā La Stampa bija lasāms: ”Viņi [Jehovas liecinieki] ir vislojālākie pilsoņi, kādus vien var vēlēties: viņi neizvairās no nodokļu maksāšanas un necenšas apiet neērtus likumus, lai gūtu sev labumu.” Jehovas kalpi to dara ”sirdsapziņas dēļ”. (Romiešiem 13:5, 6.)

 8. Vai tas, kas pienākas ķeizaram, aprobežojas ar nodokļu maksāšanu naudā?

⁸ Vai tas, kas ”ķeizaram pieder”, aprobežojas tikai ar nodokļu maksāšanu? Nē. Pāvils minēja arī kaut ko citu, piemēram, bijību un cieņu. Savā grāmatā Critical and Exegetical Hand-Book to the Gospel of Matthew vācu zinātnieks Heinrihs Meiers rakstīja: ”Ar [to, kas pieder ķeizaram].. mums jāsaprot nevis vienkārši pilsoņu nodoklis, bet viss, uz ko ķeizaram dod tiesības viņa likumīgā valdīšana.” Vēsturnieks E. V. Bārnss darbā The Rise of Christianity (Kristietības rītausma) atzīmēja, ka kristieši maksāja nodokļus, ja viņiem pienācās to darīt, un ”tāpat atzina visas pārējās valsts noteiktās saistības, ja vien netika prasīts atdot ķeizaram to, kas pieder Dievam”.

9., 10. Kāpēc kristietis varbūt vilcinās dot to, kas pienākas ķeizaram, taču kādi fakti jāpatur prātā?

⁹ Ko valsts varētu pieprasīt, neaizskarot to, kas pēc taisnības pieder Dievam? Daži cilvēki domā, ka viņi var likumīgi dot ķeizaram nodokļu naudu, taču neko citu. Viņi noteikti nejustos mierīgi, ja dotu ķeizaram jebko, kas varētu paņemt laiku, kuru būtu iespējams izmantot teokrātiskai darbībai. Tomēr, kaut gan ir taisnība, ka mums ’jāmīl tas Kungs, mūsu Dievs, no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka’, Jehova vēlas, lai mēs ziedotu laiku arī kaut kam tādam, kas nav svētā kalpošana. (Marka 12:30; Filipiešiem 3:3.) Piemēram, precētiem kristiešiem tiek ieteikts veltīt laiku, lai iepriecinātu savu laulāto draugu. Tā rīkoties nav nekas slikts, tomēr apustulis Pāvils sauca šādas rūpes par ”pasaules lietām”, nevis ”tā Kunga lietām”. (1. Korintiešiem 7:32—34; salīdzināt 1. Timotejam 5:8.)

¹⁰ Turklāt Kristus pilnvaroja savus sekotājus maksāt nodokļus, un tas noteikti ietver Jehovam veltītā laika izmantošanu, jo Dievam ir veltīta visa mūsu dzīve. Ja nodokļu apjoms valstī caurmērā ir 33 procenti no ienākumiem (dažās zemēs tas ir lielāks), tas nozīmē, ka ik gadu katrs strādnieks vidēji iemaksā valsts kasē četru mēnešu izpeļņu. Citiem vārdiem, savas darba dzīves beigās katrs strādnieks vidēji būs pavadījis aptuveni 15 gadus, pelnīdams ”ķeizara” pieprasīto naudu. Tāpat padomā, kā ir ar skološanos. Lielākajā daļā zemju likums prasa, lai vecāki kādu laiku sūtītu bērnus skolā. Skološanās gadu skaits dažādās zemēs atšķiras. Lielākoties tas ir ievērojams laikposms. Tiesa, skološanās parasti dod labumu, taču ķeizars ir tas, kas izlemj, cik liela bērnu dzīves daļa tai jāveltī, un kristīgi vecāki pakļaujas ķeizara lēmumam.

Obligātais militārais dienests

11., 12. a) Ko ķeizars pieprasa daudzās zemēs? b) Kāda bija agrīno kristiešu attieksme pret militāro dienestu?

¹¹ Cita prasība, ko ķeizars izvirza daudzās zemēs, ir obligātais militārais dienests. 20. gadsimtā vairākums tautu to ir ieviesušas kara laikā un dažas tautas — arī miera laikā. Francijā šis pienākums ilgus gadus tika dēvēts par asins nodokli, norādot, ka ikvienam jaunam vīrietim labprāt jābūt gatavam ziedot dzīvību par valsti. Vai cilvēkiem, kas ir veltījuši sevi Jehovam, sirdsapziņa ļauj pildīt militāro dienestu? Kāds bija pirmā gadsimta kristiešu viedoklis?

¹² Agrīnie kristieši centās būt labi pilsoņi, taču ticība viņiem neļāva atņemt kāda cita cilvēka dzīvību vai upurēt pašiem savu dzīvību par valsti. Izdevumā The Encyclopedia of Religion ir teikts: ”Agrīnie baznīcas tēvi, arī Tertulliāns un Origens, apstiprināja, ka kristieši nedrīkst atņemt cilvēka dzīvību; šī principa dēļ kristieši negāja dienēt romiešu armijā.” Savā grāmatā The Early Church and the World (Agrīnā baznīca un pasaule) profesors S. Dž. Kadū raksta: ”Vismaz līdz Marka Aurēlija valdīšanai [161.—180. g. m.ē.] neviens kristietis pēc kristīšanās nekļuva par kareivi.”

13. Kāpēc lielākā daļa cilvēku kristīgajā pasaulē neizturas pret militāro dienestu tāpat kā agrīnie kristieši?

¹³ Kāpēc kristīgās pasaules baznīcu locekļi mūsdienās nedomā tāpat? Iemesls ir radikālās pārmaiņas, kas norisinājās ceturtajā gadsimtā. Katoliskajā publikācijā A History of the Christian Councils (Kristīgo koncilu vēsture) ir paskaidrots: ”Daudziem kristiešiem, ..kas bija pakļauti pagāniskiem imperatoriem, sirdsapziņa liedza stāties militārajā dienestā, un viņi kategoriski atsacījās ņemt rokās ieročus vai arī dezertēja. [314. g. m.ē. sanākusī Arlas] sinode, ievērojot Konstantīna veiktās izmaiņas, noteica, ka kristiešiem kara laikā jādienē, ..jo baznīca ir miera stāvoklī (in pace) ar valsti, kuras valdnieks ir labvēlīgs kristiešiem.” Tā tika atmestas Jēzus mācības, un iznākumā no tiem laikiem līdz pat mūsu dienām kristīgās pasaules garīdznieki ir mudinājuši savu ganāmpulku locekļus dienēt dažādu zemju armijās, kaut arī atsevišķi cilvēki sirdsapziņas dēļ ir atteikušies to darīt.

14., 15. a) Uz ko pamatojoties kristieši dažās vietās prasa atbrīvošanu no militārā dienesta? b) Kādi Bībeles principi kristietim palīdzēs pieņemt pareizu lēmumu jautājumā par militāro dienestu, ja atbrīvošana no tā nav paredzēta?

¹⁴ Vai mūsdienās kristiešiem ir pienākums sekot vairākumam šajā jautājumā? Nē. Ja kristietis, kas ir veltījis sevi Dievam un ir kristīts, dzīvo zemē, kur reliģiskie kalpotāji tiek atbrīvoti no militārā dienesta, viņš var izmantot šo iespēju, jo patiesībā viņš ir kalpotājs. (2. Timotejam 4:5.) Ir zemes, starp tām ASV un Austrālija, kur šādus cilvēkus atbrīvo no dienesta pat kara laikā. Un miera laikā daudzās zemēs, kur pastāv obligātais militārais dienests, Jehovas liecinieki, reliģiskie kalpotāji, no tā tiek atbrīvoti. Tā viņi joprojām var palīdzēt cilvēkiem, publiski kalpojot.

¹⁵ Bet ko tad, ja kristietis dzīvo zemē, kur reliģiskie kalpotāji netiek atbrīvoti no dienesta? Tad viņam jāpieņem personisks lēmums, vadoties pēc savas sirdsapziņas, kas mācīta saskaņā ar Bībeli. (Galatiešiem 6:5.) Ņemdams vērā ķeizara varu, kristietis rūpīgi apsvērs, kas pienākas Jehovam. (Psalms 36:10; 116:12—14; Apustuļu darbi 17:28.) Viņš atcerēsies, ka patieso kristiešu atšķirības zīme ir mīlestība pret visiem ticības biedriem, arī tiem, kas dzīvo citās zemēs vai pieder pie citām ciltīm. (Jāņa 13:34, 35; 1. Pētera 2:17.) Tāpat viņš neaizmirsīs Bībeles principus, kas atrodami tādos pantos kā Jesajas 2:2—4; Mateja 26:52; Romiešiem 12:18; 14:19; 2. Korintiešiem 10:4 un Ebrejiem 12:14.

Civilais dienests

16. Kāda nemilitāra dienesta pildīšanu ķeizars dažās zemēs pieprasa no cilvēkiem, kas nepiekrīt doties militārajā dienestā?

¹⁶ Taču ir zemes, kur valsts gan neatbrīvo no dienesta reliģiskos kalpotājus, tomēr atzīst, ka atsevišķi cilvēki var atteikties pildīt militāro dienestu. Daudzās šādās zemēs ir paredzēta kārtība, lai cilvēki, kam sirdsapziņa neļauj doties militārajā dienestā, netiktu spiesti to darīt. Dažviet nepieciešamais civila rakstura dienests, piemēram, noderīgs darbs sabiedrības labā, tiek uzskatīts par nemilitāru valsts dienestu. Vai Dievam veltīts kristietis varētu pildīt šādu dienestu? Arī šajā gadījumā kristietim, kas ir veltījis sevi Dievam un ir kristīts, būtu jāpieņem pašam savs lēmums, vadoties pēc sirdsapziņas, kura mācīta saskaņā ar Bībeli.

17. Vai nemilitāram civilam dienestam ir precedents Bībelē?

¹⁷ Obligātais dienests, šķiet, bija pazīstams Bībeles laikos. Kādā vēstures grāmatā ir teikts: ”Vienlaikus ar nodokļiem un maksājumiem, kas tika pieprasīti no Jūdejas iedzīvotājiem, pastāvēja arī darba klausība [neapmaksāts darbs, ko prasīja valsts varas iestādes]. Austrumos tas bija sens institūts, un to pārņēma grieķu un romiešu varas iestādes. [..] Arī Jaunajā derībā ir minēti piemēri, kas liecina, cik plaši izplatīta Jūdejā bija darba klausība. Saskaņā ar šo paradumu kareivji piespieda Sīmani no Kirēnas nest Jēzus krustu [moku stabu] (Mateja 5:41; 27:32; Marka 15:21; Lūkas 23:26.).”

18. Kādos sabiedriskos darbos, kam nav militārs vai reliģisks raksturs, Jehovas liecinieki bieži piedalās?

¹⁸ Tāpat mūsdienās dažās zemēs valsts vai vietējās varas iestādes prasa, lai pilsoņi piedalītos dažādos sabiedriskos darbos. Dažreiz ir veicams kāds īpašs uzdevums, piemēram, jārok akas vai jābūvē ceļi; reizēm kaut kas jādara regulāri, piemēram, ik nedēļu jāstrādā, lai uzturētu kārtībā ceļus, skolas vai slimnīcas. Kad šāds civilais dienests nāk par labu sabiedrībai un nav saistīts ar viltus reliģiju vai kādā citā ziņā sirdsapziņas dēļ nav nepieņemams Jehovas lieciniekiem, viņi bieži ir piekrituši to pildīt. (1. Pētera 2:13—15.) Iznākums parasti ir bijusi teicama liecība, un dažkārt ir apklusināti tie, kas nepatiesi apsūdz Jehovas lieciniekus par to, ka viņi esot noskaņoti pret valdību. (Salīdzināt Mateja 10:18.)

19. Kā kristietim būtu jārīkojas, ja ķeizars viņam piedāvā kādu laiku pildīt nemilitāru valsts dienestu?

¹⁹ Bet ko iesākt, ja valsts pieprasa, lai kristietis kādu laiku civilpersonu vadībā pildītu civilo dienestu, kas ir valsts dienesta daļa? Arī šajā situācijā kristiešiem jāpieņem pašiem savs lēmums, vadoties pēc mācītas sirdsapziņas. ”Mēs.. visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!” (Romiešiem 14:10.) Kristiešiem, kas sastopas ar kādu ķeizara izvirzītu prasību, ar lūgšanām jāizpēta un jāpārdomā šis jautājums.a Iespējams, būtu prātīgi arī pārrunāt jautājumu ar nobriedušiem kristiešiem draudzē. Pēc tam jāpieņem personīgs lēmums. (Salamana Pamācības 2:1—5; Filipiešiem 4:5, ”lēnība”, LB-65; ”saprātīgums”, NW.)

20. Kādi jautājumi un Bībeles principi kristietim palīdz pārdomāt visu, kas saistīts ar nemilitāru valsts civilo dienestu?

²⁰ Veicot šādu izpēti, kristieši apsvērtu vairākus Bībeles principus. Pāvils teica, lai kristieši ”paklausa valdībām un varām, ..ir gatavi uz katru labu darbu, ..izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību”. (Titam 3:1, 2.) Vienlaikus kristiešiem būtu derīgi pārbaudīt piedāvāto civilo darbu. Vai viņi spēs saglabāt kristīgo neitralitāti, ja piekritīs strādāt šo darbu? (Mihas 4:3, 5; Jāņa 17:16.) Vai viņi nekļūs saistīti ar kādu viltus reliģiju? (Atklāsmes 18:4, 20, 21.) Vai šis darbs nekavēs vai pārliecīgi neierobežos kristīgo pienākumu pildīšanu? (Mateja 24:14; Ebrejiem 10:24, 25.) Un vai viņi varēs joprojām garīgi augt, varbūt pat piedalīties pilnas slodzes kalpošanā prasītā dienesta laikā? (Ebrejiem 6:11, 12.)

21. Kādai jābūt draudzes attieksmei pret brāli, kas pieņem lēmumu jautājumā par nemilitāru valsts civilo dienestu, lai kāds būtu šis lēmums?

²¹ Ko tad, ja kristietis godīgi atbild uz šādiem jautājumiem un nolemj, ka valsts civilais dienests ir ’labs darbs’, ko viņš var veikt, paklausot varas iestādēm? Tas ir viņa lēmums Jehovas priekšā. Ieceltajiem vecākajiem un citiem būtu pilnībā jāciena šī brāļa sirdsapziņa un arī turpmāk viņš jāuzskata par kristieti ar labu reputāciju. Bet arī tad, ja kāds kristietis domā, ka viņš nevar pildīt civilo dienestu, viņa nostāja jāciena. Arī šis kristietis saglabā labu reputāciju, un viņam jāsniedz mīlestības pilns atbalsts. (1. Korintiešiem 10:29; 2. Korintiešiem 1:24; 1. Pētera 3:16.)

22. Ko mēs joprojām darīsim, lai kādā situācijā nonāktu?

²² Būdami kristieši, mēs nepārstāsim parādīt ”cieņu, kam nākas cieņa”. (Romiešiem 13:7.) Mēs cienīsim labu kārtību un centīsimies būt miermīlīgi, likumam paklausīgi pilsoņi. (Psalms 34:15.) Mēs pat varam lūgt ”par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā”, kad šiem cilvēkiem jāpieņem lēmumi, kuri ietekmē kristiešu dzīvi un darbu. Tā kā dodam ķeizaram to, kas pieder ķeizaram, mēs ceram ’dzīvot mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā’. (1. Timotejam 2:1, 2.) Bet, galvenais, mēs joprojām sludināsim labo vēsti par Valstību — vienīgo, uz ko cilvēce var cerēt, — un apzinīgi dosim Dievam to, kas pieder Dievam.

[Zemsvītras piezīme]

Vai tu vari paskaidrot?

◻ Ko kristietis pirmām kārtām cenšas darīt, veidojot līdzsvarotas attiecības ar ķeizaru un ar Jehovu?

◻ Kas pienākas Jehovam, bet nekad nepienākas ķeizaram?

◻ Ko ir pareizi dot ķeizaram?

◻ Kādi Bībeles panti mums palīdz pieņemt pareizu lēmumu jautājumā par obligāto militāro dienestu?

◻ Kādi apstākļi jāpatur prātā, ja no mums prasa pildīt nemilitāru valsts civilo dienestu?

◻ Kā mēs arī turpmāk izturēsimies pret Jehovu un pret ķeizaru?

[Attēls 16., 17. lpp.]

Apustuļi teica sinedrija locekļiem: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”