Vai šīs patiešām ir pēdējās dienas?

KANOE laiva, kuras priekšgalā jūs atrodaties, ir iekļuvusi grūti izbraucamā upes posmā. Caur putu un šļakatu vērpetēm vīd milzīgi akmeņi. Jūs mēģināt no tiem atgrūsties. Aizmugurē sēž ceļabiedrs, kura uzdevums ir palīdzēt laivas vadīšanā, taču viņam nav tikpat kā nekādas pieredzes. Vēl sliktāk ir tas, ka jums līdzi nav kartes, tāpēc jums nav ne jausmas, vai krācei seko rāma straume vai ūdenskritums.

Nepatīkama situācija, vai ne? Tāpēc izmainīsim to. Iedomājieties, ka jums līdzi ir pieredzējis ceļvedis, kas šajā upē pazīst ikvienu akmeni, ikvienu līkumu. Viņš jau krietnu laiku iepriekš zināja, ka jūs nonāksiet putās sakultos ūdeņos; viņš arī zina, kā bīstamais upes posms beidzas un kā to izbraukt. Vai šāda cilvēka sabiedrībā jūs nejustos daudz drošāk?

Patiesībā mēs visi esam līdzīgā sarežģītā situācijā. Kaut arī tā nav mūsu vaina, mēs dzīvojam ļoti grūtā cilvēces vēstures posmā. Vairākumam cilvēku nav ne jausmas, cik ilgi viss tāpat turpināsies, vai ir gaidāma apstākļu uzlabošanās un kā vislabāk izdzīvot pašlaik. Tomēr mums nav jājūtas izmisušiem vai bezpalīdzīgiem. Radītājs mums ir piešķīris ceļvedi — tādu, kas ir paredzējis pašreizējo drūmo vēstures posmu, kas atklāj, kā šis laikposms beigsies, un kas piedāvā izdzīvošanai nepieciešamo vadību. Šis ceļvedis ir kāda grāmata — tā ir Bībele. Bībeles Autors, Dievs Jehova, sauc sevi par skolotāju un ar Jesajas starpniecību mierinoši saka: ”Tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” kaut jūs arī ietu pa labi vai novērstos pa kreisi.” (Jesajas 30:20, 21.) Vai jūs gribētu pieņemt šādu vadību? Aicinām jūs pārdomāt, vai Bībelē patiešām bija paredzēts, kādas būs mūsu dienas.

Jēzus sekotāji uzdod nozīmīgu jautājumu

Jēzus sekotāji noteikti bija izbrīnīti. Nupat Jēzus viņiem skaidri un gaiši bija pateicis, ka Jeruzalemes tempļa iespaidīgās ēkas tiks nolīdzinātas līdz ar zemi! Šāds paredzējums bija gandrīz neticams. Mazliet vēlāk, kad viņi sēdēja uz Eļļas kalna, četri mācekļi jautāja Jēzum: ”Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika [”tavas klātbūtnes un lietu sistēmas nobeiguma”, NW] zīme?” (Mateja 24:3; Marka 13:1—4.) Vai nu mācekļi to apzinājās vai ne, Jēzus atbilde bija jāsaprot vairāk nekā vienā veidā.

Jeruzalemes tempļa nopostīšana un jūdu lietu sistēmas gals nebija tas pats, kas Kristus klātbūtne un visas pasaules lietu sistēmas nobeigums. Taču savā garajā atbildē Jēzus prasmīgi apskatīja visas minētās jautājuma puses. Viņš pateica mācekļiem, kāda būs situācija pirms Jeruzalemes nopostīšanas; tāpat Jēzus pastāstīja, kādi apstākļi pasaulē gaidāmi viņa klātbūtnes laikā — tad, kad viņš valdīs, būdams debesu Ķēniņš, un būs gatavs drīzumā darīt galu visai pasaules lietu sistēmai.

Jeruzalemes gals

Vispirms pievērsiet uzmanību tam, ko Jēzus sacīja par Jeruzalemi un tās templi. Vairāk nekā trīsdesmit gadu uz priekšu viņš paredzēja, ka viena no pasaules lielākajām pilsētām pieredzēs ārkārtīgas grūtības. It īpaši padomājiet par Jēzus vārdiem, kas lasāmi Lūkas 21:20, 21: ”Kad jūs Jeruzālemi redzat kaŗaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā.” Ja jau Jeruzaleme būtu ielenkta un tai visapkārt būtu izvietots karaspēks, tad kā gan tie, ”kas ir pilsētā”, varētu vienkārši ”iziet ārā”, paklausot Jēzus pavēlei? Jēzus vārdi, bez šaubām, ietvēra netiešu norādījumu, ka šāda iespēja pavērsies. Vai tā patiešām notika?

Mūsu ēras 66. gadā romiešu karaspēks Cestija Galla vadībā bija atspiedis jūdu nemiernieku spēkus atpakaļ Jeruzalemē un neļāva tiem atstāt pilsētu. Vēl vairāk: romieši triecienā ielauzās pašā pilsētā un aizkļuva līdz tempļa sienai. Bet tad Galls deva savam karaspēkam pilnīgi neizskaidrojamu rīkojumu. Viņš pavēlēja atkāpties! Pacilātie jūdu karotāji uzsāka vajāšanu un nodarīja zaudējumus saviem bēgošajiem ienaidniekiem, romiešiem. Kā jau Jēzus bija paredzējis, pavērās iespēja atstāt pilsētu. Patiesie kristieši ņēma vērā Jēzus brīdinājumu un pameta Jeruzalemi. Tas bija prātīgi darīts, jo jau pēc četriem gadiem romiešu karaspēks ģenerāļa Tita vadībā atkal bija klāt. Šoreiz nekāda bēgšana nebija iespējama.

Romiešu karaspēks no jauna ielenca Jeruzalemi un uzcēla ap to nocietinājumus. Jēzus bija pravietojis par Jeruzalemi: ”Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.”a (Lūkas 19:43.) Drīz Jeruzaleme krita; tās lieliskais templis tika pārvērsts kūpošās krāsmatās. Jēzus vārdi piepildījās visos sīkumos!

Taču Jēzum bija prātā daudz kas vairāk nekā tikai toreizējā Jeruzalemes nopostīšana. Mācekļi bija jautājuši arī par viņa klātbūtnes zīmi. Lai gan tobrīd mācekļi to neapzinājās, šis jautājums bija saistīts ar laiku, kad Jēzus būtu iecelts par valdnieku — Ķēniņu debesīs. Ko Jēzus paredzēja?

Kari pēdējās dienās

Lasot Mateja evaņģēlija 24. un 25. nodaļu, Marka evaņģēlija 13. nodaļu un Lūkas evaņģēlija 21. nodaļu, jūs saņemsiet neapstrīdamus pierādījumus, ka Jēzus runāja tieši par mūsu laikmetu. Viņš paredzēja laiku, kad risināsies kari, turklāt viņš minēja ne tikai ”kaŗus un kaŗu daudzināšanu”, kas vienmēr ir aptumšojuši cilvēces vēsturi, bet tādus karus, kuros cīnīsies ’tauta pret tautu, valsts pret valsti’, — jā, lielus, starptautiska mēroga karus. (Mateja 24:6—8.)

Mazliet padomājiet par to, kā karadarbība ir mainījusies mūsu gadsimtā. Karš bija drausmīgs jau tad, kad tas nozīmēja vienīgi divu naidīgu valstu karaspēku sadursmi — zobenu cirtienus vai apšaudīšanos kaujas laukā. Bet 1914. gadā uzliesmoja 1. pasaules karš. Gluži kā domino kauliņi, kas gāžas rindā cits pēc cita, šajā konfliktā iesaistījās viena valsts pēc otras — bija izcēlies pirmais vispārējais karš. Tajā tika lietoti automātiskie ieroči, kas bija domāti, lai nogalinātu arvien vairāk un vairāk cilvēku, turklāt no lielāka attāluma nekā agrāk. Ložmetēji raidīja lodes ar šaušalīgu efektivitāti; iprīts apdedzināja, mocīja, sakropļoja un nonāvēja tūkstošiem karavīru; pa ienaidnieku līnijām dārdēdami bez žēlastības braukāja tanki, kuru milzīgie lielgabali nemitējās šaut. Kaujās tika izmantotas arī lidmašīnas un zemūdenes — vēlāko modeļu priekšgājējas.

Bet 2. pasaules karā notika kaut kas neiedomājams: šis karš aizēnoja iepriekšējo, jo tajā gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku. Milzīgi lidmašīnu bāzes kuģi — īstas peldošas pilsētas — braukāja pa jūrām, sūtot gaisā kara lidmašīnas, lai tās no debesīm raidītu nāvi uz mērķiem ienaidnieka teritorijā. Zemūdenes torpedēja un gremdēja ienaidnieka kuģus. Turklāt tika nomestas atombumbas, un katrs no to postošajiem sprādzieniem prasīja tūkstošiem dzīvību. Kā jau Jēzus pravietoja, pašreizējo kareivīgo laikmetu tik tiešām raksturo ”šausmu parādības”. (Lūkas 21:11.)

Vai karadarbība ir atslābusi kopš 2. pasaules kara? Nebūt nē. Dažkārt viena vienīga gada laikā — arī pašreiz, 90. gados, — plosās desmitiem karu un nogalināto skaits sniedzas miljonos. Turklāt kaut kas ir izmainījies, ja runā par kara upuriem. Bojā gājušie vairs nav galvenokārt karavīri. Mūsdienās lielākā daļa kara upuru — vairāk nekā 90 procenti — ir civiliedzīvotāji.

Kas vēl pieder pie zīmes

Kari ir tikai viena no Jēzus minētās zīmes sastāvdaļām. Viņš brīdināja arī par to, ka iestāsies ”bada laiki”. (Mateja 24:7.) Un tā tiešām ir noticis, kaut gan šāda situācija ir paradoksāla, jo zeme dod vairāk barības, nekā vajadzētu visu cilvēku paēdināšanai, agronomijas sasniegumi ir lielāki nekā jebkad agrāk cilvēces vēsturē un ir pieejams ātrs un efektīvs transports, lai nogādātu pārtiku jebkurā pasaules vietā. Un tomēr aptuveni piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo pusbadā.

Tāpat Jēzus paredzēja, ka ”vietu vietām” būs ”sērgas” (NW). (Lūkas 21:11.) Arī šajā ziņā mūsu gadsimtā ir vērojams dīvains paradokss: medicīniskā aprūpe ir labāka nekā jebkad agrāk, ir gūti izcili panākumi tehnoloģijā, ir pieejamas vakcīnas pret daudzām izplatītām kaitēm — bet arī epidēmiskās slimības ir soļojušas septiņjūdžu soļiem. Tūlīt pēc 1. pasaules kara uzliesmoja ”spāņu” gripa, kas paņēma vairāk dzīvību nekā karš. Šī slimība bija tik lipīga, ka dažās pilsētās, piemēram, Ņujorkā, cilvēkus varēja sodīt ar naudas sodu vai ieslodzīt cietumā par to vien, ka viņi nošķaudījās! Mūsdienās miljoniem dzīvību ik gadu prasa vēzis un sirdsslimības — tās tiešām ir īstas sērgas. Cilvēki joprojām mirst arī ar AIDS, un medicīna lielākoties ir bezspēcīga.

Runājot par pēdējām dienām, Jēzus galvenokārt aprakstīja vispārējo vēsturisko un politisko situāciju, savukārt apustulis Pāvils vairāk izcēla sociālās problēmas un cilvēkiem raksturīgās īpašības. Piemēram, viņš rakstīja: ”Zini to, ka pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, ..neganti, nemīļi, nesamierināmi, ..nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu.” (2. Timotejam 3:1—5.)

Vai šie vārdi jums neliek domāt par kaut ko labi pazīstamu? Lūk, tikai viena no mūsdienu pasaules sociālā pagrimuma izpausmēm: ģimeņu iziršana. Milzums izjukušu ģimeņu, piekautu dzīvesbiedru, cietsirdīga apiešanās ar bērniem un padzīvojušiem vecākiem — cik gan spilgti tas viss apliecina, ka cilvēki ir ”nemīļi”, ”nesavaldāmi” un pat ”nodevēji”, ”labā nīdēji”! Tik tiešām, šādas īpašības mūsdienās ir vērojamas masveidā.

Vai mūsu paaudze ir tā, par kuru tika runāts?

Bet varbūt jūs jautājat: vai gan cilvēce vienmēr nav saskārusies ar līdzīgām grūtībām? Kā lai mēs zinām, ka senajos pravietojumos ir runa tieši par mūsu paaudzi? Apskatīsim trīs pierādījumu līnijas, kas apstiprina, ka Jēzus runāja par mūsdienām.

Pirmkārt, lai arī Jēzus vārdu daļējs, sākotnējs piepildījums bija Jeruzalemes un tās tempļa nopostīšana, viņš noteikti runāja arī par tālāku nākotni. Apmēram 30 gadu pēc katastrofas, kurā tika sagrauta Jeruzaleme, Jēzus deva padzīvojušajam apustulim Jānim redzējumu, kas parādīja, ka pravietotie apstākļi — kari, bads, sērgas un to izraisītā nāve — nākotnē izpaudīsies visā pasaulē. Jā, šīm nelaimēm bija jāpārņem nevis kāds ierobežots apvidus, bet visa ’zeme’ kopumā. (Atklāsmes 6:2—8.)

Otrkārt, mūsu gadsimtā dažas no Jēzus dotās zīmes sastāvdaļām piepildās tādā pakāpē, ko varētu nosaukt par galējo. Piemēram, vai kariem vēl ir iespējams kļūt daudz briesmīgākiem, nekā tie ir bijuši kopš 1914. gada? Ja sāktos trešais pasaules karš un visas pašreizējās kodollielvalstis liktu lietā savus ieročus, kara sekas laikam gan būtu tādas, ka zeme pārvērstos par izdegušu tuksnesi un no cilvēces pāri nepaliktu vispār nekas. Turklāt Atklāsmes 11:18 ir paredzēts, ka laikā, kad tautas ir ’dusmīgas’, cilvēki ’samaitā zemi’. Mūsdienās pirmo reizi vēsturē apkārtējās vides piesārņošana un postīšana apdraud mūsu planētas piemērotību dzīvošanai! Tātad arī šī zīmes sastāvdaļa piepildās galējā vai gandrīz galējā pakāpē. Bet varbūt kari un vides piesārņošana vienkārši kļūs arvien postošāki, līdz kamēr cilvēki iznīcinās paši sevi un savu planētu? Nē, tas nevar notikt, jo Bībelē ir teikts, ka zeme pastāvēs mūžīgi un uz tās dzīvos cilvēki, kuru sirds ir pareizi noskaņota. (Psalms 37:29; Mateja 5:5.)

Treškārt, pēdējo dienu zīme ir īpaši pārliecinoša, ja to apskata kopumā. Ja ņem vērā trijos evaņģēlijos ietvertās pazīmes, ko minēja Jēzus, kā arī Pāvila darbos un Atklāsmes grāmatā atrodamās pazīmes, tad ir redzams, ka zīmei kopumā ir ļoti daudz sastāvdaļu. Kāds varētu apstrīdēt katru no šīm sastāvdaļām atsevišķi, apgalvojot, ka arī citos laikmetos ir bijušas līdzīgas problēmas, taču, kad domājam par visām pazīmēm kopā, tās nepārprotami norāda uz vienu vienīgu laikmetu — mūsējo.

Bet ko tas viss nozīmē? Vai tikai to, ka Bībelē mūsu laikmets ir attēlots kā izmisuma un bezcerības pilns laiks? Nekādā ziņā!

Laba vēsts

Viena no ievērojamākajām pēdējo dienu zīmes sastāvdaļām ir minēta Mateja 24:14: ”Šis valstības evanģelijs [”labā vēsts”, NW] tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” Šajā gadsimtā Jehovas liecinieki veic unikālu darbu cilvēces vēsturē. Viņi tic Bībeles vēstij par Dieva Jehovas Valstību — par to, kas tā ir, kādā veidā tā valda un ko tā paveiks, — un izplata šo vēsti pa visu zemeslodi. Jehovas liecinieki ir izdevuši literatūru par šo tēmu krietni vairāk nekā 300 valodās un piedāvā publikācijas cilvēkiem viņu mājās, ielās vai darbavietās gandrīz visās pasaules valstīs.

Tā Jehovas liecinieki piepilda Jēzus pravietojumu. Turklāt viņi cenšas dot visiem cilvēkiem cerību. Pievērs uzmanību, ka Jēzus runāja par ’labu vēsti’, nevis par sliktu vēsti. Kā tas ir iespējams šajos drūmajos laikos? Tas ir iespējams tāpēc, ka Bībelē nav stāstīts galvenokārt par to, cik slikti apstākļi valdīs vecās pasaules beigu laikā. Galvenā Bībeles vēsts ir saistīta ar Dieva Valstību, un šī Valstība sola kaut ko tādu, kas ir dārgs katra miermīlīga cilvēka sirdij, — glābiņu.

Kas tas ir par glābiņu, un kā jūs varat to iegūt? Lūdzu, izlasiet nākamos rakstus par šo tēmu.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Cilvēki meklē atbildes uz satraucošiem jautājumiem: kāpēc stāvoklis ir tik slikts? Kas cilvēci gaida nākotnē?

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Mūsdienās vairāk nekā 90 procenti kara upuru ir civiliedzīvotāji

[Attēls 7. lpp.]

Jēzus pravietojums par Jeruzalemes nopostīšanu piepildījās visos sīkumos