Grūti laiki veciem cilvēkiem

ONIJANA dzīvo lielā Rietumāfrikas pilsētā, viņai ir 68 gadi. Kad Onijana bija jaunāka, viņa sapņoja, ka vecumdienās baudīs mierīgu atpūtu bērnu un mazbērnu pulciņā. Taču tagad viņa vada savas dienas, sēžot tropu saulē un pārdodot aukstu dzeramo ūdeni. Tas mazumiņš, ko Onijana ietirgo, viņai palīdz izdzīvot. Abi Onijanas dēli dzīvo tālu prom, citā zemē. Nu ir pagājis jau labs laiks, kopš viņi nav atsūtījuši mātei ne graša.

Agrāk Āfrikā veci ļaudis tika ļoti cienīti un godāti. Viņus cienīja par viņu pieredzi un zināšanām, kas parasti dod gudrību un sapratni. Vecie cilvēki palīdzēja audzināt mazbērnus. Tie, kas bija jaunāki, prasīja viņiem padomu un vēlējās saņemt viņu atzinību. Cilvēki dzīvoja pēc Bībeles padoma: ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” (3. Mozus 19:32.)

Laiki ir mainījušies. Nabadzība, inflācija, bezdarbs un cilvēku masveida pārcelšanās uz dzīvi pilsētā daudziem veciem cilvēkiem ir likusi nonākt situācijā, kad viņiem pašiem jāgādā par sevi. Organizācijas HelpAge Kenya direktors Kamils Vers izteicās šādi: ”Tradīcija atbalstīt vecos cilvēkus un rūpēties par viņiem tiek ievērota aizvien retāk un retāk.”

Protams, ģimenes saišu atslābums ir raksturīgs ne tikai Āfrikas valstīm. Laikrakstā Guardian Weekly, runājot par Japānu, bija sacīts: ”Bērnu uzupurēšanās vecāku labā bija stūrakmens japāņu vērtību sistēmā, ko bija veidojis konfūcisms, bet tā nav izturējusi urbanizāciju un ģimenes saišu pavājināšanos — patlaban 85 procenti japāņu nomirst slimnīcās vai veco ļaužu namos.”

Lai vai kāda būtu situācija, tie cilvēki, kas no sirds vēlas patikt Dievam, cenšas godāt savus vecākus. Viņi ievēro Bībeles padomu: ”Godā savu tēvu un māti.. Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” (Efeziešiem 6:2, 3.) Godāt savus padzīvojušos vecākus un rūpēties par viņiem ne vienmēr ir viegli, taču šādas pūles var bagātīgi tikt atalgotas.