Nepārtrauciet skrējienu pēc dzīvības!
”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.” (EBREJIEM 12:1)
1., 2. Kādi ļoti interesanti notikumi ir sajūsminājuši Jehovas kalpus, ritot beigu laikam?
MĒS dzīvojam ļoti interesantā un sarežģītā laikā. Vairāk nekā pirms 80 gadiem, 1914. gadā, Jēzus tika celts tronī un kļuva par Dieva debesu Valstības Ķēniņu. Tad sākās ’Kunga diena’ un reizē ar to arī šīs sistēmas ’laiku gals’. (Atklāsmes 1:10; Daniēla 12:9.) Kopš tā laika kristiešu skrējiens pēc dzīvības ir ieguvis vēl lielāku nozīmi. Dieva kalpi, nežēlojot pūles, ir centušies iet kopsolī ar Jehovas debesu ratiem — viņa debesu organizāciju —, kas nemitīgi darbojas, lai īstenotu Jehovas nodomus. (Ecēhiēla 1:4—28; 1. Korintiešiem 9:24.)
2 Vai cilvēkiem Dieva tautā līdzdalība skrējienā pēc mūžīgas dzīves sagādā prieku? Jā, noteikti! Ar sajūsmu viņi ir vērojuši, kā tiek sapulcināti atlikušie Jēzus brāļi, un viņi līksmo, apzinoties, ka jau krietni tālu uz priekšu ir pavirzījusies no 144 000 atlikušo pēdējā apzīmogošana. (Atklāsmes 7:3, 4.) Turklāt cilvēki Dieva tautā ir ļoti priecīgi, redzot, ka Jehovas ieceltais Ķēniņš ir nolaidis savu sirpi, lai pļautu ’pasaules druvu’. (Atklāsmes 14:15, 16.) Šajā druvā ievāktā raža ir bagātīga! (Mateja 9:37.) Līdz šim ir sapulcināts vairāk nekā pieci miljoni cilvēku, ”liels pulks — ko saskaitīt neviens nevarēja — no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”. (Atklāsmes 7:9.) Neviens nevar pateikt, cik liels šis pulks galu galā izrādīsies, jo neviens to nevar saskaitīt.
3. Ar kādām grūtībām mēs sastopamies savos centienos nepārtraukti attīstīt priekpilnu garu?
3 Tiesa, Sātans mēģina mūs paklupināt vai vismaz panākt, lai mēs samazinātu tempu. (Atklāsmes 12:17.) Un nav nemaz tik viegli turpināt skrējienu apstākļos, kad apkārt plosās kari, bads, sērgas un visas pārējās nelaimes, kas raksturīgas beigu laikam. (Mateja 24:3—9; Lūkas 21:11; 2. Timotejam 3:1—5.) Tomēr mūsu sirds priecīgi sitas, jo skrējiens tuvojas beigām. Mēs cenšamies paust tādu pašu garu, kādu Pāvils aicināja parādīt kristiešus viņa laikā: ”Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4.)
4. Kādu garu pauda Filipu kristieši?
4 Nav šaubu, ka kristiešiem, kam Pāvils rakstīja šos vārdus, ticība sagādāja prieku, jo Pāvils viņiem teica: ”Priecājieties [”turpiniet priecāties”, NW] iekš tā Kunga.” (Filipiešiem 3:1.) Filipu draudzē bija devīgi un mīloši cilvēki, kas kalpoja ar dedzību un iedvesmu. (Filipiešiem 1:3—5; 4:10, 14—20.) Bet ne visiem kristiešiem pirmajā gadsimtā bija šāds gars. Piemēram, bažas radīja tas, kas notika ar kādu daļu jūdu kristiešu, kuriem bija domāta Pāvila Vēstule ebrejiem.
”Jo vairāk jāņem vērā”
5. a) Kāds gars valdīja ebreju kristiešu starpā, kad tika nodibināta pirmā kristiešu draudze? b) Kādā stāvoklī daļa ebreju kristiešu atradās ap 60. gadu m.ē.?
5 Pirmo kristiešu draudzi pasaules vēsturē veidoja dzimuši jūdi un jūdaisma prozelīti, un tā tika nodibināta mūsu ēras 33. gadā Jeruzalemē. Kāds gars valdīja šajā draudzē? Pietiek palasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas, lai gūtu priekšstatu par draudzes locekļu entuziasmu un prieku, kaut arī viņiem bija jāsastopas ar vajāšanām. (Apustuļu darbi 2:44—47; 4:32—34; 5:41; 6:7.) Tomēr, gadu desmitiem ejot, situācija mainījās, un daudzi jūdu kristieši acīmredzot samazināja tempu skrējienā pēc dzīvības. Kādā publikācijā viņu stāvoklis ap 60. gadu m.ē. ir raksturots šādi: ”Kūtrums un gurdenums, nepiepildītas gaidas, neīstenojušās cerības, apzināta neizdarība un neticības izpausmes ikdienā. Viņi bija kristieši, taču viņu atzinība par savu godpilno aicinājumu bija pavisam niecīga.” Kā svaidītie kristieši bija nonākuši šādā stāvoklī? Mēs varēsim atbildēt uz šo jautājumu, kad būsim apskatījuši vairākas daļas Pāvila Vēstulē ebrejiem (tā tika uzrakstīta ap 61. g. m.ē.). Pārdomas par Pāvila teikto mums palīdzēs pašiem nezaudēt savu garīgo spēku.
6. Kādas atšķirības ir starp pielūgsmi, kas balstīta uz Mozus bauslību, un pielūgsmi, kuras pamatā ir ticība Jēzum Kristum?
6 Ebreju kristieši agrāk bija piederējuši pie jūdaisma sistēmas, kuras piekritēji apgalvoja, ka ievērojot bauslību, ko Jehova bija devis ar Mozus starpniecību. Daudziem jūdu kristiešiem bauslība acīmredzot joprojām likās pievilcīga — iespējams, tāpēc, ka gadsimtiem ilgi ar to bija saistīta vienīgā iespēja tuvoties Jehovam, turklāt tā bija iespaidīga pielūgsmes sistēma ar saviem priesteriem, regulāru upurēšanu un pasaulslavenu templi Jeruzalemē. Bet kristietība bija citāda. Kristiešiem bija vajadzīgs garīgs skatījums, kāds bija Mozum, kas ”raudzījās uz [nākotnē gaidāmo] atmaksu” un, ”it kā neredzamo redzēdams, ..izturēja”. (Ebrejiem 11:26, 27.) Daudziem jūdu kristiešiem, pēc visa spriežot, trūka šāda garīga skatījuma. Viņi, varētu teikt, tik tikko kliboja uz priekšu, nevis mērķtiecīgi skrēja.
7. Kā sistēma, pie kuras mēs agrāk esam piederējuši, varētu ietekmēt to, kā mēs skrienam pēc dzīvības?
7 Vai mūsdienās nav vērojams kaut kas līdzīgs? Protams, viss nav tieši tāpat kā pirmajā gadsimtā, tomēr paralēles pastāv. Kristieši agrāk ir piederējuši pie sistēmas, kurai raksturīgas milzu ambīcijas. Pasaule piedāvā vilinošas iespējas, bet vienlaikus uzkrauj cilvēkiem smagu pienākumu nastu. Turklāt daudzās zemēs cilvēki ir noskaņoti ļoti skeptiski un domā par visu no savtīguma un pašlabuma viedokļa. Ja ļaujam sevi ietekmēt šādai sistēmai, mūsu ”gara acis” viegli var aizmigloties. (Efeziešiem 1:18.) Un kā gan mēs varēsim sekmīgi turpināt skrējienu pēc dzīvības, ja vairs skaidri neredzēsim, kurp dodamies?
8. Kādā ziņā kristietība ir pārāka par pielūgsmi, ko prasīja bauslība?
8 Lai pamudinātu jūdu kristiešus uz rīcību, Pāvils viņiem atgādināja, ka kristīgā pielūgsmes sistēma ir pārāka par Mozus bauslību. Tiesa, kad miesīgie izraēlieši saskaņā ar bauslību bija Jehovas tauta, Jehova runāja ar šo tautu, izmantodams iedvesmotus praviešus. Bet tagad, Pāvils norāda, Dievs runā ”caur dēlu, ko viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko viņš arī pasauli radījis”. (Ebrejiem 1:2.) Turklāt Jēzus ir lielāks nekā visi ķēniņi no Dāvida līnijas — viņa ’biedri’. Viņš ir augstāks pat par eņģeļiem. (Ebrejiem 1:5, 6, 9.)
9. Kāpēc mums, tāpat kā jūdu kristiešiem Pāvila laikā, ”jo vairāk jāņem vērā” Jehovas teiktais?
9 Tāpēc Pāvils deva jūdu kristiešiem šādu padomu: ”Mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām.” (Ebrejiem 2:1.) Viņi bija uzzinājuši par Kristu, un tā bija brīnišķīga svētība, taču ar to vien nepietika. Šiem kristiešiem bija jāpievērš nopietna uzmanība Dieva vārdiem, lai viņi varētu pretoties apkārtējās jūdaisma pasaules ietekmei. Arī mums ”jo vairāk jāņem vērā” Jehovas teiktais, tāpēc ka uz mums nemitīgi iedarbojas šīs pasaules propaganda. Tas nozīmē, ka mums jāveido labi studēšanas ieradumi un kārtīgi jāievēro Bībeles lasīšanas grafiks. Kā Pāvils tālāk raksta Vēstulē ebrejiem, tas nozīmē arī regulāri apmeklēt sapulces un stāstīt par savu ticību citiem. (Ebrejiem 10:23—25.) Viss minētais mums palīdzēs saglabāt garīgu modrību un vienmēr paturēt prātā savu lielisko cerību. Ja domāsim tāpat kā Jehova, tad nekas, ko varētu pasākt šī pasaule, mūs nepārņems savā varā un neizsitīs no līdzsvara. (Psalms 1:1—3; Salamana Pamācības 3:1—6.)
”Pamudiniet viens otru”
10. a) Kas var notikt ar cilvēku, kurš nepievērš pienācīgu uzmanību Jehovas vārdiem? b) Kā mēs varam ’pamudināt viens otru’?
10 Ja mēs nepievērsīsim nopietnu uzmanību garīgajām vērtībām, Dieva solījumi mums var sākt likties nereāli. Tā notika pat pirmajā gadsimtā, kad draudzēs bija tikai svaidītie kristieši un vēl bija dzīvi daži apustuļi. Pāvils brīdināja ebrejus: ”Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamācait cits citu [”pamudiniet viens otru”, JD] katru dienu, kamēr vēl saka šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.” (Ebrejiem 3:12, 13.) Pāvila lietotais vārds ”pielūkojiet” norāda uz nepieciešamību būt modriem. Draud briesmas! Mūsu sirdī var izveidoties neticība jeb ’grēks’, un mēs varētu atkāpties no Dieva, nevis tuvoties viņam. (Jēkaba 4:8.) Pāvils atgādina: ”Pamudiniet viens otru.” Mums ir nepieciešama sirsnīgā brāļu sabiedrība. ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē, kas tam sagādātu īpašu prieku, un uzstājas pret visu, kas der lieti.” (Salamana Pamācības 18:1.) Apzinādamies vajadzību pēc šādas sabiedrības, kristieši mūsdienās regulāri apmeklē draudzes sapulces un kopsanāksmes.
11., 12. Kāpēc mums nebūtu jāapmierinās ar to vien, ka zinām kristīgās pamatmācības?
11 Savas vēstules turpinājumā Pāvils deva šādu ļoti vērtīgu padomu: ”Lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajaga piena, ne cietas barības. [..] ..pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Ebrejiem 5:12—14.) Domājams, daļa jūdu kristiešu nebija attīstījuši spriestspēju. Viņi nebija labprāt pieņēmuši uzlaboto izpratni par bauslību un apgraizīšanu. (Apustuļu darbi 15:27—29; Galatiešiem 2:11—14; 6:12, 13.) Acīmredzot bija tādi, kas joprojām augstu vērtēja tradicionālos pasākumus, kā iknedēļas sabata ievērošanu un svinīgo gadskārtējo Salīdzināšanas dienu. (Kolosiešiem 2:16, 17; Ebrejiem 9:1—14.)
12 Tāpēc Pāvils teica: ”Atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai.” (Ebrejiem 6:1.) Maratonskrējējs, kas pievērš nopietnu uzmanību savam uzturam, spēj labāk izturēt garo, nogurdinošo skrējienu. Tāpat arī kristietim, kas pievērš nopietnu uzmanību savam garīgajam uzturam un neaprobežojas ar pašiem pamatiem jeb ”mācības sākumu”, būs vieglāk turpināt skrējienu un to pabeigt. (Salīdzināt 2. Timotejam 4:7.) Tas nozīmē attīstīt interesi par patiesības ’platumu, garumu, augstumu un dziļumu’ un tādā veidā tuvoties briedumam. (Efeziešiem 3:18.)
”Jums vajaga pacietības”
13. Kā ebreju kristieši agrākos laikos bija apliecinājuši savu ticību?
13 Laikposmā tūlīt pēc mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem jūdu kristieši bija palikuši nelokāmi, kaut arī viņiem tika izrādīta nikna pretestība. (Apustuļu darbi 8:1.) Varbūt Pāvils domāja tieši par to laiku, rakstīdams: ”Atcerieties iepriekšējās dienas, kuŗās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” (Ebrejiem 10:32.) Šo kristiešu uzticība un izturība apliecināja viņu mīlestību pret Dievu un deva viņiem drošu paļāvību uz Dievu. (1. Jāņa 4:17.) Pāvils viņus mudināja neatmest šo paļāvību ticības trūkuma dēļ. Viņš norādīja: ”Jums vajaga pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. ”Jo vēl mazs brīdis, un tas kam jānāk, nāks un nekavēsies.”” (Ebrejiem 10:35—37.)
14. Kādu faktu zināšana mums palīdzēs izturēt arī tad, ja esam kalpojuši Jehovam jau daudzus gadus?
14 Kā ir ar mums? Mēs droši vien bijām dedzīgi, kad tikko bijām uzzinājuši kristīgo patiesību. Bet vai mums joprojām ir tāda pati dedzība? Jeb vai mēs esam ’atstājuši savu pirmo mīlestību’? (Atklāsmes 2:4.) Varbūt mūsu dedzīgums ir atdzisis, mēs esam mazliet vīlušies un mums ir apnicis gaidīt Harmagedonu? Taču apstāsimies un padomāsim. Patiesība ir tikpat brīnišķīga kā agrāk. Jēzus vēl aizvien ir mūsu Ķēniņš debesīs. Mēs joprojām ceram mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes un varam uzturēt tuvas attiecības ar Jehovu. Un nekad neaizmirsīsim: ”Tas kam jānāk, nāks un nekavēsies.”
15. Kā daudzi kristieši līdzīgi Jēzum ir izcietuši nežēlīgas vajāšanas?
15 Tāpēc ļoti aktuāli ir Pāvila vārdi, kas lasāmi Ebrejiem 12:1, 2: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku [ticības trūkumu], kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” Ir daudz kā tāda, ko Dieva kalpi ir izcietuši pēdējās dienās. Tāpat kā Jēzus, kas palika uzticīgs Dievam līdz pat mokpilnai nāvei, daudzi mūsu brāļi un māsas, saglabājot uzticību, ir izturējuši visnežēlīgākās vajāšanas — izcietuši ieslodzījumu nometnēs, spīdzināšanu, izvarošanu vai pat gājuši bojā. (1. Pētera 2:21.) Vai gan mūsu sirds nepielīst ar mīlestību pret šiem brāļiem un māsām, kad domājam par viņu uzticību?
16., 17. a) Ar kādiem ticības pārbaudījumiem saskaras lielākā daļa kristiešu? b) Kas mums jāatceras, lai mums būtu vieglāk turpināt skrējienu pēc dzīvības?
16 Taču uz lielāko daļu no mums attiecas vārdi, ko Pāvils teica pēc tam: ”Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebrejiem 12:4.) Protams, šajā sistēmā patiesības ceļš nav viegls nevienam. Ir tādi, ko nomāc ’pārestības no grēciniekiem’ pasaulīgajā darbā vai skolā, kur viņiem jāpacieš izsmiekls vai jāpretojas neatlaidīgiem mudinājumiem grēkot. (Ebrejiem 12:3.) Daži spēcīgu kārdinājumu dēļ ir zaudējuši savu apņēmību dzīvot saskaņā ar Dieva augstajām normām. (Ebrejiem 13:4, 5.) Atkritējiem ir izdevies iedragāt to nedaudzo kristiešu garīgumu, kuri ir uzklausījuši viņu indīgo propagandu. (Ebrejiem 13:9.) Citi ir zaudējuši savu prieku, kad viņiem ir radušās domstarpības ar apkārtējiem. Ir arī tādi kristieši, kas ir garīgi atslābuši tāpēc, ka pārlieku aizrāvušies ar izklaidēšanos un brīvā laika pavadīšanu. Turklāt gandrīz visi izjūt spriedzi, ko izraisa dzīve šajā lietu sistēmā.
17 Tiesa, nevienā no minētajām situācijām kristiešiem nav ’jāturas pretim līdz asinīm’. Dažas no tām varbūt pat ir radušās mūsu pašu nepareizo lēmumu dēļ. Taču visās šajās situācijās tiek pārbaudīta mūsu ticība. Tāpēc mums jāpatur prātā Jēzus lieliskais izturības piemērs. Nekad neaizmirsīsim, cik brīnišķīgas ir mūsu nākotnes izredzes. Nekad nezaudēsim pārliecību, ka Jehova ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Ebrejiem 11:6.) Tad mums būs garīgais spēks, kas nepieciešams, lai turpinātu skrējienu pēc dzīvības.
Mēs varam izturēt
18., 19. Kādi vēsturiski notikumi ļauj secināt, ka ebreju tautības kristieši ņēma vērā iedvesmotos Pāvila padomus?
18 Kā jūdu kristieši atsaucās uz Pāvila vēstuli? Apmēram sešus gadus pēc tam, kad viņš bija uzrakstījis Vēstuli ebrejiem, Jūdejā plosījās karš. 66. g. m.ē. romiešu karaspēks aplenca Jeruzalemi, un tā piepildījās Jēzus vārdi: ”Kad jūs Jeruzālemi redzat kaŗaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis.” (Lūkas 21:20.) Lai kristieši, kas tajā laikā atradās Jeruzalemē, varētu izglābties, Jēzus bija teicis: ”Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā.” (Lūkas 21:21.) Tāpēc karš ar Romu kļuva par pārbaudījumu, kam bija jādod atbilde uz jautājumu, vai jūdu tautības kristieši pametīs Jeruzalemi — jūdaisma pielūgsmes sistēmas centru un vietu, kur atradās krāšņais templis.
19 Piepeši nezināmu iemeslu dēļ romieši atkāpās. Reliģiozie jūdi, visticamāk, uztvēra to kā zīmi, ka Dievs sargā viņu svēto pilsētu. Bet kā rīkojās kristieši? Vēsturiskas ziņas liecina par to, ka viņi bēga no pilsētas. Vēlāk, 70. gadā m.ē., romieši atgriezās un pilnīgi iznīcināja Jeruzalemi; ārkārtīgi daudz cilvēku gāja bojā. Jeruzalemi bija skārusi Joēla paredzētā ’tā Kunga diena’. Taču Dievam uzticīgo kristiešu pilsētā vairs nebija. Viņi bija ’izglābuši sevi’. (Joēla 3:3—5; Apustuļu darbi 2:16—21.)
20. Kas mums būtu jādara, zinot, ka lielā ”tā Kunga diena” ir tuvu?
20 Mēs zinām, ka drīzumā cita liela ”tā Kunga diena” skars visu šo lietu sistēmu. (Joēla 4:12—14.) Mums nav zināms, kad šī diena sāksies. Bet Dieva Raksti neatstāj šaubas, ka tas katrā ziņā notiks! Jehova apliecina, ka viņa diena nekur nepaliks. (Habakuka 2:3; 2. Pētera 3:9, 10.) Tāpēc mums ”dzirdētais jo vairāk jāņem vērā”. Nepieļausim sevī ticības trūkumu — ”grēku, kas ap mums tinas”. Būsim apņēmības pilni izturēt tik ilgi, cik būs nepieciešams. Atcerēsimies: Jehovas lielā, ratiem līdzīgā debesu organizācija joprojām darbojas. Tā īstenos savus mērķus. Tāpēc turpināsim ceļu un nepārtrauksim skrējienu pēc dzīvības!
Vai tu atceries?
◻ Kāds Pāvila pamudinājums, ko viņš izteica filipiešiem, mums jāņem vērā, lai mēs varētu izturēt skrējienā pēc dzīvības?
◻ Kas mums palīdzēs pretoties šīs pasaules centieniem novērst mūsu uzmanību?
◻ Kā mēs varam palīdzēt cits citam izturēt šajā skrējienā?
◻ Kādu apstākļu dēļ kristietis varētu samazināt tempu?
◻ Kā Jēzus priekšzīme mums palīdz izturēt?
[Attēls 8., 9. lpp.]
Kristieši, tāpat kā skrējēji, nedrīkst pieļaut, lai kaut kas novērstu viņu uzmanību
[Attēls 10. lpp.]
Jehovas lielajiem debesu ratiem nekas nevar traucēt izpildīt Dieva nodomu