Vai tu esi iegājis Dieva atpūtā?
”Cilvēks, kas iegājis Dieva atpūtā, ir atpūties arī no saviem darbiem.” (EBREJIEM 4:10, NW)
1. Kāpēc atpūta būtu vēlama?
ATPŪTA. Kāds patīkams vārds! Tā kā dzīve mūsdienu pasaulē mēdz būt tik ātra un drudžaina, daudzi no mums piekritīs, ka būtu labi kaut nedaudz atpūsties. Lai cilvēks būtu jauns vai vecs, precēts vai neprecēts — viņš varbūt ir nomocījies un pārguris jau no ikdienas dzīves vien. Bet cilvēkiem, kam ir problēmas ar veselību, katra diena ir īsts pārbaudījums. Kā teikts Rakstos, ”visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes”. (Romiešiem 8:22.) Atpūsties nenozīmē slinkot. Atpūta cilvēkam ir nepieciešama.
2. No kura laika Jehova atpūšas?
2 Arī Dievs Jehova atpūšas. 1. Mozus grāmatā mēs lasām: ”Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.” Var saprast, ka Jehova piešķīra īpašu nozīmi septītajai dienai, jo iedvesmotajā tekstā ir teikts: ”Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu.” (1. Mozus 2:1—3.)
Dievs atpūtās no sava darba
3. Kādi nevarēja būt tie iemesli, kāpēc Dievs atpūtās?
3 Kāpēc Dievs atpūtās ”septītajā dienā”? Viņš, protams, neatpūtās tāpēc, ka būtu bijis noguris. Jehovam ir ’liels spēks’, viņš ”nepiekūst un nenogurst”. (Jesajas 40:26, 28.) Dievs neatpūtās arī tāpēc, ka viņam būtu bijis uz brīdi jāpārtrauc darbs vai jāstrādā lēnāk; Jēzus teica: ”Mans tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.” (Jāņa 5:17.) ”Dievs ir Gars”, un viņa darbu neierobežo organisma darbības cikli un vajadzības, kas ir raksturīgas miesīgām būtnēm. (Jāņa 4:24.)
4. Kādā ziņā ”septītā diena” atšķīrās no sešām iepriekšējām ”dienām”?
4 Kā lai mēs uzzinām, kāpēc Dievs atpūtās ”septītajā dienā”? Mums jāpievērš uzmanība faktam, ka Dievs īpaši svētīja ”septīto dienu” un pasludināja to par ”svētu dienu”, lai gan viņš bija ļoti apmierināts arī ar to, kas bija padarīts sešās iepriekšējās radīšanas ”dienās”. Kādā vārdnīcā ir norādīts, ka vārds ”svēts” nozīmē ’īpaši veltīts vai atvēlēts (dievam vai kādam reliģiskam nolūkam)’. (Concise Oxford Dictionary.) Tātad ”septītās dienas” pasludināšana par ”svētu dienu” nozīmē, ka šī diena un Jehovas ”atpūta” kaut kādā veidā ir saistītas ar viņa svēto gribu un nolūku, nevis ar viņa vajadzībām. Bet kāda ir šī saistība?
5. Ko Dievs izdarīja pirmajās sešās radīšanas ”dienās”?
5 Iepriekšējās sešās radīšanas ”dienās” Dievs bija izveidojis un iedarbinājis procesus un likumus, saskaņā ar kuriem darbojas viss, kas ir uz zemeslodes un tai apkārt. Mūsdienās zinātnieki arvien vairāk izprot, cik labi šie likumi ir izdomāti. Kad uz beigām gāja ”sestā diena”, Dievs radīja pirmos divus cilvēkus un ielika viņus dārzā — ”Ēdenē, tālu austrumos”. Pēc tam Dievs pravietiskos vārdos izteica savu nolūku saistībā ar cilvēci un zemeslodi: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28, 31; 2:8.)
6. a) Ko par visu radīto Dievs domāja ”sestās dienas” beigās? b) Kādā ziņā ”septītā diena” ir svēta?
6 Kad ”sestā diena” tuvojās nobeigumam, ”Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs”. (1. Mozus 1:31.) Dievs bija apmierināts ar visu, ko bija radījis. Pēc tam viņš atpūtās jeb atturējās no turpmākiem radīšanas darbiem attiecībā uz Zemi. Bet paradīzes dārzs, kaut arī bija nevainojams un ļoti skaists, aizņēma pavisam nelielu platību, un uz zemeslodes dzīvoja tikai divi cilvēki. Lai zemeslode un cilvēce būtu tādas, kādas tās vēlējās redzēt Dievs, bija vajadzīgs laiks. Tāpēc Jehova nolika ”septīto dienu”, kuras laikā viss, ko viņš bija radījis iepriekšējās sešās ”dienās”, attīstītos saskaņā ar viņa svēto gribu. (Salīdzināt Efeziešiem 1:11.) ”Septītās dienas” beigās visai zemeslodei ir jākļūst par paradīzi, kurā mūžīgi varēs dzīvot pilnīgi cilvēki. (Jesajas 45:18.) ”Septītā diena” ir atvēlēta jeb veltīta tam, lai īstenotos Dieva griba attiecībā uz Zemi un cilvēci. Šādā nozīmē to var saukt par ”svētu dienu”.
7. a) Kādā ziņā Dievs atpūtās ”septītajā dienā”? b) Kas būs noticis ”septītās dienas” beigās?
7 ”Septītajā dienā” Dievs atpūtās no radīšanas darbiem. Viņš it kā pakāpās sānis un ļāva turpināt savu gaitu visam, ko viņš bija iesācis. Dievs ir pilnīgi pārliecināts, ka līdz ”septītās dienas” beigām viss būs tieši tā, kā viņš ir nolēmis. Viņa nodomu nevarētu aizkavēt arī šķēršļi, ja tādi rastos. Kad Dieva griba būs īstenojusies visā pilnībā, ieguvēji būs visi viņam paklausīgie cilvēki. Nekas nevar aizkavēt Dieva nodoma īstenošanos, jo viņš ir svētījis ”septīto dienu” un padarījis to par ”svētu dienu”. Paklausīgo cilvēces daļu gaida patiesi brīnišķīga nākotne.
Izraēls neiegāja Dieva atpūtā
8. Kad un kā izraēlieši sāka ievērot sabatu?
8 Izraēla tautai nāca par labu kārtība, kādu Jehova iedibināja darba un atpūtas jautājumos. Jau pirms tam, kad izraēliešiem Sīnāja kalnā tika dota bauslība, Dievs ar Mozus starpniecību viņiem teica: ”Redziet, tādēļ ka tas Kungs jums ir devis sabatu, Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā pajumtē, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu mītni.” Tāpēc tauta septītajā dienā ievēroja sabatu. (2. Mozus 16:22—30.)
9. Kāpēc sabata likums izraēliešiem, bez šaubām, bija patīkama pārmaiņa?
9 Šāda kārtība bija kaut kas jauns izraēliešiem, kas nupat bija atbrīvoti no verdzības Ēģiptē. Kaut arī ēģiptieši un citas tautas mērīja laiku piecu līdz desmit dienu posmos, maz ticams, ka izraēliešiem, kas bija vergi, tika dota kāda diena atpūtai. (Salīdzināt 2. Mozus 5:1—9.) Tāpēc būtu saprātīgi secināt, ka izraēlieši bija priecīgi par šādu pārmaiņu. Viņi droši vien ar prieku ievēroja sabatu, nevis uzskatīja to par nastu vai ierobežojumu. Vēlāk Dievs pateica izraēliešiem, ka sabats ir atgādinājums par viņu verdzību Ēģiptē un atbrīvošanu no tās. (5. Mozus 5:15.)
10., 11. a) Ko izraēlieši varēja gaidīt nākotnē, ja viņi būtu bijuši paklausīgi? b) Kāpēc izraēlieši nevarēja ieiet Dieva atpūtā?
10 Ja izraēlieši, kas kopā ar Mozu izgāja no Ēģiptes, būtu bijuši paklausīgi, viņiem tiktu dota iespēja ieiet apsolītajā zemē, ”kur piens un medus tek”. (2. Mozus 3:8.) Tur viņi būtu varējuši izbaudīt patiesu atpūtu, ne tikai sabatā, bet visa mūža garumā. (5. Mozus 12:9, 10.) Taču tā nenotika. Apustulis Pāvils par šiem cilvēkiem teica: ”Kuŗi no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuŗiem viņš bija sašutis četrdesmit gadu? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuŗu miesas kritušas tuksnesī? Par kuŗiem tad viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši? Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.” (Ebrejiem 3:16—19.)
11 No šiem notikumiem mēs daudz ko varam mācīties. Toreizējā izraēliešu paaudze nesaņēma Jehovas solīto atpūtu, tāpēc ka nebija ticējusi viņam. Šī paaudze mira tuksnesī. Izraēlieši nebija sapratuši, ka, būdami Ābrahāma pēcteči, viņi ir cieši saistīti ar Dieva nodomu svētīt visas zemes tautas. (1. Mozus 17:7, 8; 22:18.) Šie cilvēki nedzīvoja saskaņā ar Dieva gribu, jo bija aizņemti tikai ar savām ikdienišķajām, egoistiskajām vēlmēm. Mums būtu jāsargās, lai mēs nekad tā nerīkotos. (1. Korintiešiem 10:6, 10.)
Atpūta vēl pastāv
12. Kas un kā joprojām bija iespējams pirmā gadsimta kristiešiem?
12 Norādījis uz to, ka izraēlieši savas neticības dēļ nevarēja ieiet Dieva atpūtā, Pāvils pievērsa uzmanību saviem ticības biedriem. Kā var lasīt Ebrejiem 4:1—5, Pāvils viņiem apliecināja, ka ’apsolījums ieiet [Dieva] atdusā vēl pastāv’. Pāvils mudināja kristiešus saglabāt ticību evaņģēlijam, labajai vēstij, ”jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā”. Tā kā bauslība jau bija atcelta ar Jēzus izpirkuma upuri, Pāvils šeit neminēja atpūtu, kas bija noteikta likumā par sabatu. (Kolosiešiem 2:13, 14.) Citēdams 1. Mozus 2:2 un Psalmu 95:11, Pāvils mudināja ebreju tautības kristiešus ieiet Dieva atpūtā.
13. Kāpēc Pāvils, citēdams 95. psalmu, pievērsa uzmanību vārdam ”šodien”?
13 Iespēja ieiet Dieva atpūtā ebreju tautības kristiešus noteikti ļoti iepriecināja, tāpat kā senatnē iespēja atpūsties sabata dienā droši vien bija iepriecinājusi izraēliešus. Tāpēc Pāvils mudināja savus ticības biedrus nepieļaut tādu pašu kļūdu, kādu izdarīja izraēlieši, atrazdamies tuksnesī. Citēdams Rakstu vietu, kas tagad ir Psalms 95:7, 8, viņš pievērsa uzmanību vārdam ”šodien”, lai gan kopš brīža, kad Dievs bija sācis atpūsties no radīšanas darbiem, bija pagājis ļoti daudz laika. (Ebrejiem 4:6, 7.) Uz ko Pāvils norādīja ar šo vārdu? Uz to, ka ”septītā diena”, ko Dievs bija nolicis, lai līdz galam īstenotos viņa nodoms attiecībā uz zemeslodi un cilvēci, turpinājās. Tāpēc kristiešiem visādā ziņā bija jādarbojas saskaņā ar šo nodomu, nevis jātiecas apmierināt savas egoistiskās tieksmes. Pāvils vēlreiz atkārtoja brīdinājumu: ”Neapcietinait savas sirdis.”
14. Kā Pāvils paskaidroja, ka Dieva ”atpūta” vēl paliek?
14 Pāvils norādīja arī uz to, ka apsolītā atpūta nav saistīta tikai ar ieiešanu Apsolītajā zemē Jozuas vadībā. (Jozuas 21:44.) ”Jo, ja Jozua viņiem būtu sagādājis atdusu,” rakstīja Pāvils, ”tad [Dievs] nebūtu pēc tam runājis par citu dienu.” Tātad, kā piebilda Pāvils, ”vēl atliek svēta dusa Dieva tautai”. Vincenta Strelēvica Jaunās Derības tulkojumā Pāvila vārdi ir tulkoti šādi: ”Tātad Dieva tautai atliek vēl viena sabata atpūta.” (Ebrejiem 4:8, 9.) Kas ir šī ”sabata atpūta”?
Ieiešana Dieva atpūtā
15., 16. a) Ko nozīmē vārdi ”sabata atpūta”? b) Ko nozīmē atpūsties ”no saviem darbiem”?
15 Vārdi ”sabata atpūta” ir tulkoti no grieķu valodas vārda ar nozīmi ’sabata ievērošana’. (Kingdom Interlinear.) Profesors Viljams Leins atzīmē: ”Šī vārda īpašā nianse ir saistīta ar sabata likumu, kurš izveidojās jūdaismā, pamatojoties uz 2. Moz. 20:8—10, un kurā bija uzsvērts, ka atpūta un slavēšana ir cieši saistītas.. [Tas] īpaši norāda uz svētku noskaņojumu un prieku, kas izpaužas Dieva pielūgsmē un slavēšanā.” Tātad apsolītā atpūta nav tikai atbrīvojums no darba. Ieiet atpūtā nozīmē atteikties no bezjēdzīgiem, nogurdinošiem pūliņiem un uzsākt priekpilnu kalpošanu, kas nes godu Dievam.
16 To palīdz saprast Pāvila turpmākie vārdi: ”Kas iegājis viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no saviem.” (Ebrejiem 4:10.) Ne jau noguruma dēļ Dievs atpūtās septītajā radīšanas dienā. Viņš pārtrauca radīšanas darbus uz Zemes, lai viss, ko viņš bija izveidojis, attīstītos un sasniegtu savu diženumu — viņam par godu un slavu. Tā kā mēs esam daļa no Dieva radītā, arī mums ir jāiederas šajā iekārtojumā. Mums jāatpūšas ”no saviem darbiem” — jāpārtrauc mēģinājumi saņemt glābšanu, attaisnojot sevi Dieva priekšā. Mums jāveido ticība tam, ka glābšana ir atkarīga no Jēzus Kristus izpirkuma upura, ar kura starpniecību viss atkal tiks saskaņots ar Dieva nodomu. (Efeziešiem 1:8—14; Kolosiešiem 1:19, 20.)
Dieva vārds ir spēcīgs
17. Ko mēs nedrīkstētu darīt tā, kā to darīja miesīgais Izraēls?
17 Izraēlieši neiegāja Dieva solītajā atpūtā savas nepaklausības un neticības dēļ. Pāvils mudināja ebreju tautības kristiešus: ”Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga.” (Ebrejiem 4:11.) Lielākā daļa ebreju pirmajā gadsimtā neticēja Jēzum, un daudzi no viņiem pieredzēja lielas ciešanas, kad 70. gadā jūdu sistēma gāja bojā. Cik gan svarīgi arī mūsdienās ir saglabāt ticību Dieva solījumiem!
18. a) Kāpēc, kā norāda Pāvils, ir jātic Dieva vārdam? b) Kādā ziņā Dieva vārds ir ”asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu”?
18 Mums ir pamatots iemesls ticēt Jehovas vārdam. Pāvils rakstīja: ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķiŗ dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12.) Dieva vārds — tas, ko viņš ir teicis, — tiešām ir ”asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu”. Ebreju tautības kristiešiem bija jāatsauc atmiņā, kas notika ar viņu senčiem. Izraēlieši neņēma vērā Jehovas spriedumu, ka viņiem jāiet bojā tuksnesī, un mēģināja ieiet Apsolītajā zemē. Bet Mozus viņus brīdināja: ”Amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena.” Kad izraēlieši stūrgalvīgi turpināja iesākto, ”amalekieši un kānaānieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai”. (4. Mozus 14:39—45.) Jehovas vārds ir asāks par jebkuru divasmeņu zobenu, un katrs, kas to apzināti ignorē, neizbēgami izjūt savas rīcības sliktās sekas. (Galatiešiem 6:7—9.)
19. Cik spēcīgi Dieva vārds iespiežas cilvēkā, un kāpēc mums jāapzinās sava atbildība Dieva priekšā?
19 Cik gan spēcīgi Dieva vārds ”pāršķiŗ dvēseli un garu, locekļus un smadzenes”! Tas caururbj cilvēka domas un motīvus, it kā iespiežoties līdz pat kaulu smadzenēm. Lai gan no Ēģiptes verdzības atbrīvotie izraēlieši piekrita pildīt bauslību, Jehova zināja, ka dziļi sirdī izraēlieši nenovērtē viņa iedibināto kārtību un viņa noteiktās prasības. (Psalms 95:7—11.) Izraēlieši nevis pildīja Dieva gribu, bet domāja par to, kā apmierināt savas miesīgās tieksmes. Tāpēc viņi neiegāja Dieva solītajā atpūtā un mira tuksnesī. No šiem notikumiem mums kaut kas būtu jāmācās, jo ”nav radījuma, kas [Dieva] priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi”. (Ebrejiem 4:13.) Tāpēc dzīvosim saskaņā ar savu veltīšanos Jehovam un nebūsim ”tie, kas atkāpjas uz pazušanu”. (Ebrejiem 10:39.)
20. Kas notiks nākotnē, un kas mums tagad jādara, lai mēs ieietu Dieva atpūtā?
20 Kaut arī ”septītā diena” — Dieva atpūtas diena — turpinās, viņš nav pametis novārtā savu nodomu īstenošanu attiecībā uz zemeslodi un cilvēci. Pavisam drīz mesiāniskais Ķēniņš Jēzus Kristus sāks rīkoties, lai uz Zemes vairs nebūtu neviena, kas pretojas Dieva gribai, arī Sātana Velna. Kristus tūkstoš gadu valdīšanas laikā Jēzus un 144 000 viņa līdzvaldnieku panāks to, ka zemeslode un cilvēce būs tādā stāvoklī, kādu Dievs ir paredzējis. (Atklāsmes 14:1; 20:1—6.) Tagad ir tas laiks, kad mēs varam apliecināt, ka mūsu dzīvē galvenais ir Dieva Jehovas gribas pildīšana. Mums nevis jātiecas attaisnot sevi Dieva priekšā un apmierināt savas vēlmes, bet ’jāatpūšas no saviem darbiem’ un ar pilnu atdevi jāatbalsta Ķēniņvalsts intereses. Tā rīkodamies un palikdami uzticīgi mūsu debesu Tēvam Jehovam, mēs varēsim būt Dieva atpūtā gan tagad, gan nākotnē — mūžīgi.
Vai jūs varat paskaidrot?
◻ Kādēļ Dievs atpūtās ”septītajā dienā”?
◻ Kādu atpūtu izraēlieši varēja saņemt, bet kāpēc viņi tajā neiegāja?
◻ Kas mums jādara, lai ieietu Dieva atpūtā?
◻ Kādā ziņā Dieva vārds ir dzīvs, spēcīgs un asāks par jebkuru divasmeņu zobenu?
[Attēls 16., 17. lpp.]
Izraēlieši ievēroja sabatu, taču viņi neiegāja Dieva atpūtā. Vai jūs zināt, kāpēc?