Dodiet priekšroku svarīgākajam
Šovakar ir sapulce, bet tev ir darba pilnas rokas. Kam tu dosi priekšroku?
JA TU esi vīrs un tēvs, iztēlojies, ka tuvojas beigām gara un nogurdinoša darbdiena un tavas domas pievēršas šīvakara draudzes sapulcei. Ja tu tūlīt dotos mājās, tev būtu pietiekami laika, lai ieietu dušā, pārģērbtos un kaut ko iekostu pirms sapulces. Pēkšņi pie tevis pienāk darba devējs un lūdz uzkavēties darbā ilgāk. Viņš apsola par virsstundām labi samaksāt. Nauda tev ir nepieciešama.
Varbūt tu esi sieva un māte. Iedomājies, ka tu gatavo vakariņas un tavs skatiens apstājas pie negludinātas veļas kaudzes, kurā ir vairāki apģērba gabali, kas vajadzīgi jau rīt. Tu sev vaicā: ”Ja es šovakar iešu uz sapulci, kad es tos izgludināšu?” Tu nesen esi sākusi strādāt pilnu slodzi un esi pārliecinājusies, cik grūti ir apvienot mājas pienākumus ar iztikas pelnīšanu.
Bet varbūt tu esi skolēns. Istabā uz galda tevi gaida vesela gūzma mājasdarbu. Lielāko daļu uzdeva jau pirms kāda laika, bet tu tos atliki, un nu viss ir jāizdara vienā reizē. Tu esi gatavs lūgt vecākiem atļauju neiet uz sapulci, lai paspētu izmācīties.
Kam tu dotu priekšroku: virsstundām, gludināšanai, mācībām vai draudzes sapulcei? Ko nozīmē dot priekšroku svarīgākajam, ja uz to raugās no garīgā viedokļa? Ko par to domā Jehova?
Kas būtu jāuzskata par svarīgāko?
Neilgi pēc tam, kad izraēliešiem bija doti desmit baušļi, kāds vīrs tika pieķerts sabatā lasām malku. Pēc bauslības tas bija stingri aizliegts. (4. Mozus 15:32—34; 5. Mozus 5:12—15.) Kā tu būtu iztiesājis šo lietu? Vai tu šo vīru būtu attaisnojis, pamatojoties uz to, ka viņš strādāja, nevis lai nodrošinātu sev greznu dzīvi, bet lai apgādātu ģimeni ar nepieciešamo? Vai tu būtu norādījis, ka gada gaitā būs vēl daudz iespēju ievērot sabatu un tāpēc šo vienu pārkāpumu — kura iemesls varbūt bija tas, ka viņš nebija visu kārtīgi saplānojis, — noteikti var piedot?
Jehova uz to raudzījās daudz nopietnāk. Bībelē teikts: ”Tad tas Kungs sacīja Mozum: ”Mirtin ir šim vīram jāmirst.”” (4. Mozus 15:35.) Kāpēc Jehova šī vīra rīcību uzskatīja par tik smagu pārkāpumu?
Tautai bija sešas dienas nedēļā, lai savāktu malku un parūpētos par pārtiku, apģērbu un pajumti. Septītā bija jāveltī garīgai darbībai. Lasīt malku nebija nepareizi — nepareizi bija izmantot malkas lasīšanai laiku, kas bija jāatvēl Jehovas pielūgsmei. Kaut arī kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, vai šis gadījums labi neparāda, cik svarīgi ir pareizi noteikt, kam būtu jādod priekšroka? (Filipiešiem 1:10.)
Pavadījuši 40 gadus tuksnesī, izraēlieši bija gatavi ieiet Apsolītajā zemē. Vienai daļai jau bija apnicis ēst mannu, ar ko Dievs viņus brīnumainā veidā bija apgādājis tuksnesī, un viņi noteikti ilgojās pēc pārmaiņām. Lai palīdzētu izraēliešiem nezaudēt pareizo attieksmi tad, kad viņi būs iegājuši zemē, kur ”piens un medus tek”, Jehova viņiem atgādināja: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet.. no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.” (2. Mozus 3:8; 5. Mozus 8:3.)
Lai iegūtu ’pienu un medu’, izraēliešiem bija jāveic smags darbs. Bija jāsakauj ienaidnieku armijas, jāuzceļ mājas un jāapstāda tīrumi. Tomēr Jehova pavēlēja ik dienas veltīt zināmu laiku pārdomām par garīgiem jautājumiem. Tāpat bija jāatvēl laiks, lai mācītu Dieva ceļus saviem bērniem. Jehova sacīja: ”Māciet [manus likumus] saviem bērniem, arī tad tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat atsēdušies savos namos, kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs guļaties un ceļaties.” (5. Mozus 11:19.)
Ikvienam vīrietim — gan izraēlietim, gan prozelītam, kas dzīvoja tanī zemē, — Jehova bija devis norādījumu trīs reizes gadā ierasties viņa priekšā. Apzinādamies, ka no šiem pasākumiem garīgu labumu var gūt visa ģimene, daudzi ģimenes galvas uz tiem devās kopā ar sievu un bērniem. Bet kā bija iespējams aizsargāt mājas un tīrumus no ienaidnieku uzbrukumiem prombūtnes laikā? Jehova apsolīja: ”Nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.” (2. Mozus 34:24.) Izraēliešiem bija nepieciešama ticība tam, ka, dodot garīgajām interesēm priekšroku, viņi materiālā ziņā neko nezaudēs. Vai Jehova pildīja savu solījumu? Protams!
”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības”
Jēzus mācīja saviem sekotājiem, ka nekas nedrīkst būt svarīgāks par garīgajām vērtībām. Kalna sprediķī viņš saviem klausītājiem ieteica: ”Jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās [materiālā ziņā nepieciešamās] lietas taps piemestas.” (Mateja 6:31, 33.) Šim padomam drīz pēc Jēzus nāves sekoja kristieši, kas tikko bija kristījušies. To vidū bija daudz jūdu un jūdaisma prozelītu, kas bija ieradušies Jeruzalemē svinēt 33. gada Piecdesmitās dienas svētkus. Kamēr viņi atradās pilsētā, notika kaut kas neparedzēts. Šie cilvēki dzirdēja un pieņēma labo vēsti par Jēzu Kristu. Ļoti gribēdami uzzināt vairāk par jauniegūto ticību, viņi palika Jeruzalemē. Ar laiku pārtikas krājumi sāka izsīkt, bet viņi neuzskatīja materiālo labklājību par svarīgāko. Viņi bija atraduši Mesiju! Kristīgie brāļi dalījās ar jaunpienācējiem tajā, kas viņiem piederēja, un visi arī turpmāk varēja ’pastāvēt apustuļu mācībā un.. lūgšanās’. (Apustuļu darbi 2:42.)
Ar laiku daži kristieši aizmirsa par nepieciešamību regulāri apmeklēt sapulces. (Ebrejiem 10:23—25.) Varbūt viņi bija ieslīguši materiālismā un, cenzdamies nodrošināt sev un savai ģimenei materiālu labklājību, pametuši novārtā garīgos pienākumus. Pamudinājis brāļus neatstāt sapulces, apustulis Pāvils turpinājumā rakstīja: ”Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo viņš pats ir sacījis: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.”” (Ebrejiem 13:5.)
Pāvila padoms bija īstajā brīdī. Apmēram piecus gadus pēc tam, kad Pāvils bija uzrakstījis vēstuli ebreju kristiešiem, romiešu karaspēks Cestija Galla vadībā ielenca Jeruzalemi. Uzticīgie kristieši atcerējās Jēzus brīdinājumu: ”Kad jūs [to] redzēsit.. ..tas [kas uz jumta ir] lai nenokāpj nedz ieiet savā namā kaut ko iznest. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ paņemt savas drēbes.” (Marka 13:14—16.) Viņi zināja, ka izglābšanās ir atkarīga nevis no tā, vai viņiem ir stabils darbs vai cik daudz viņiem pieder, bet no paklausības Jēzus norādījumiem. Tiem, kas bija uzklausījuši Pāvila padomu un ierādījuši garīgajām interesēm galveno vietu, noteikti bija vieglāk atstāt mājas, darbu, apģērbu un citas materiāli vērtīgas lietas un bēgt kalnos nekā tiem, kas vēl aizvien atradās mantkārības varā.
Kā daži dod priekšroku svarīgākajam mūsdienās
Uzticīgie kristieši mūsdienās augstu novērtē iespēju regulāri pulcēties ar saviem brāļiem, un daudzi ir gatavi nest upurus, lai apmeklētu sapulces. Dažviet var dabūt vienīgi maiņu darbu. Kāds brālis piedāvājas strādāt savu darbabiedru vietā sestdienas vakaros, kad vairākums no viņiem labprātāk atpūstos, ja vien viņi būtu ar mieru strādāt šī brāļa maiņā tajos vakaros, kad notiek draudzes sapulces. Citi brāļi, arī maiņu strādnieki, dodas uz kādas citas draudzes sapulcēm, ja darba dēļ nav iespējams apmeklēt sapulces savā draudzē. Tā viņi nepalaiž garām gandrīz nevienu sapulci. Kanādā kāda nesen ieinteresējusies sieviete visai drīz saprata, cik svarīgi ir apmeklēt Teokrātiskās kalpošanas skolu un Kalpošanas sapulci, bet darba grafiks viņai traucēja to darīt. Tad sieviete izlēma maksāt darbabiedrenei, lai tā pastrādātu viņas maiņā un viņa varētu apmeklēt abas svarīgās sapulces.
Daudzi, kas cieš no hroniskām slimībām, pavisam reti izlaiž kādu no sapulcēm. Kad nav iespējams ierasties Ķēniņvalsts zālē, viņi mājās klausās programmu pa telefonu vai arī vēlāk noklausās programmas ierakstus. Cik slavējama ir viņu atzinība par visu, ko Jehova ar ”uzticīgā un gudrā kalpa” starpniecību sagādā viņu garīgajai labklājībai! (Mateja 24:45.) Arī kristieši, kas aprūpē savus padzīvojušos vecākus, ļoti novērtē, ja kāds no brāļiem vai māsām piedāvājas palikt viņu vietā pie vecākiem un viņi var apmeklēt draudzes sapulces.
Plānojiet savu laiku!
Vecāki, kas apzinās savas garīgās vajadzības, palīdz novērtēt kristiešu sapulces arī saviem bērniem. Parasti viņi prasa, lai bērni izpildītu mājasdarbus tad, kad tie tiek uzdoti, nevis ļautu tiem uzkrāties. Vakaros, kad notiek sapulces, bērni ķeras pie mājasdarbiem tūlīt pēc atgriešanās no skolas. Tāpat nedrīkst pieļaut, ka sapulču apmeklēšanu traucētu vaļasprieks vai kādas citas nodarbības.
Ja tu esi vīrs un tēvs, vai tu sapulču apmeklēšanai dod priekšroku? Vai tu, būdama sieva un māte, mēģini saplānot savus pienākumus tā, lai atliktu laiks sapulcēm? Ja tu esi pusaudzis, vai tu mājasdarbu pildīšanu pakārto sapulču apmeklēšanai vai otrādi?
Draudzes sapulces ir iekārtojums, ko ar mīlestību ir devis Jehova. Apmeklē tās, lai kādas pūles tas no tevis prasītu! Ja tu dosi priekšroku svarīgākajam, Jehova tevi bagātīgi svētīs.