Vienošanās par saprātīgu līgavas izpirkšanas maksu

MŪSDIENĀS, tāpat kā Bībeles laikos, dažās kultūrās ir pieņemts, ka vīrietis var apprecēt sievieti tikai pēc tam, kad ir dota izpirkuma maksa par līgavu. ”Es esmu ar mieru par Rāheli kalpot septiņus gadus,” Jēkabs teica Lābanam, kas vēlāk kļuva par viņa sievastēvu. (1. Mozus 29:18.) Jēkabs tik ļoti mīlēja Rāheli, ka piedāvāja samaksu septiņu gada algu apmērā. Lābans pieņēma šo piedāvājumu, bet vēlāk ar viltu panāca, ka Jēkabs vispirms apprecēja viņa vecāko meitu Leu. Arī pēc tam Lābans izturējās pret Jēkabu negodīgi. (1. Mozus 31:41.) Tā kā Lābans tik daudz domāja par peļņas gūšanu, viņš zaudēja cieņu pat savu meitu acīs. Viņa meitas jautāja: ”Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.” (1. Mozus 31:15.)

Diemžēl mūsdienu materiālistiski noskaņotajā pasaulē daudzi vecāki līdzinās Lābanam. Daži viņu pat pārspēj. Kā tika rakstīts kādā no Āfrikas valstu laikrakstiem, reizēm par laulībām tiek domāts ”tikai tādēļ, lai alkatīgie tēvi varētu gūt peļņu”. Turklāt sarežģīto ekonomisko apstākļu dēļ vecāki savu meitu laulības reizēm uzskata par līdzekli, kā izkļūt no finansiālām grūtībām.a

Ir vecāki, kas attur savas meitas no precēšanās, vēlēdamies sagaidīt to, kurš solīs vislielāko summu. Šāda situācija var radīt nopietnas problēmas. Kāds žurnālists no Austrumāfrikas rakstīja: ”Jaunieši bēg no vecākiem, lai nebūtu jāmaksā milzīgā izpirkuma nauda, ko pieprasa nepiekāpīgie radinieki.” Viena no problēmām, kas rodas tāpēc, ka tiek pieprasīta liela samaksa par līgavu, ir netikumība. Vēl viena problēma ir tā, ka jauni vīrieši, kam izdodas nopirkt sievu, nereti nonāk lielos parādos. ”Vecākiem jābūt saprātīgiem,” teica kāds sociālās sfēras darbinieks no Dienvidāfrikas Republikas. ”Viņiem nevajadzētu pieprasīt lielas summas. Jaunlaulātajiem no kaut kā jādzīvo.. Kāpēc jaunais vīrs jāizputina?”

Kā kristīgi vecāki varētu rādīt saprātīguma piemēru, kad tiek spriests par līgavas izpirkšanas maksu? Šis jautājums ir nopietns, jo Bībelē ir sacīts: ”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms visiem cilvēkiem.” (Filipiešiem 4:5, NW.)

Saprātīgi Bībeles principi

Kristīgiem vecākiem pašiem jāizlemj, sākt vai nesākt sarunas par līgavas izpirkšanas maksu. Ja viņi nolemj šādas sarunas sākt, tām jānorisinās Bībeles principu garā. ”Jūsu dzīvē lai nav mantkārības!” teikts Dieva Rakstos. (Ebrejiem 13:5.) Ja kristīgs tēvs neievēro šo principu sarunās par līgavas izpirkšanas maksu, tas acīmredzot liecina, ka viņš nevar būt par paraugu citiem. Vīriešiem, kam draudzē ir uzticēti atbildīgi pienākumi, ir teikts nebūt mantkārīgiem un ”negodīgas peļņas kāriem”. (1. Timotejam 3:3, 8.) Kristietis, kas alkatības dēļ pieprasa lielu līgavas izpirkšanas maksu un nenožēlo savu grēcīgo rīcību, var pat tikt izslēgts no draudzes. (1. Korintiešiem 5:11, 13; 6:9, 10.)

Tā kā alkatība rada daudz problēmu, dažu valstu valdības ir pieņēmušas likumus, kas nosaka līgavas izpirkšanas maksas ”griestus”. Piemēram, Togo (Rietumāfrika) likumdošanā ir noteikts, ka izpirkuma maksu par līgavu ”var maksāt graudā vai naudā, vai arī abējādi”. Bet likumā ir šāda piebilde: ”Nekādos apstākļos summa nedrīkst pārsniegt 10 000 Āfrikas franku (20 ASV dolāru).” Kristiešiem Bībelē vairākkārt tiek atgādināts, ka viņu pienākums ir ievērot likumus. (Titam 3:1.) Arī tad, ja valdība nekontrolē, vai šāds likums tiek ievērots, īsts kristietis tam pakļaujas. Tā viņš saglabā tīru sirdsapziņu Dieva priekšā un nekļūst par klupšanas iemeslu citiem. (Romiešiem 13:1, 5; 1. Korintiešiem 10:32, 33.)

Kam jāuzņemas atbildība par sarunām

Dažās kultūrās veids, kā notiek pārrunas par līgavas izpirkšanas maksu, ir pretrunā ar citiem būtiskiem principiem. Bībelē ir teikts, ka tēvs ir atbildīgs par savu ģimeni. (1. Korintiešiem 11:3; Kolosiešiem 3:18, 20.) Tāpēc vīriešiem, kam tiek uzticēti atbildīgi pienākumi draudzē, jābūt tādiem, ”kas labi valda bērnus un savu pašu namu”. (1. Timotejam 3:12.)

Bet ir vietas, kur ar laulībām saistītās sarunas tiek atstātas ģimenes galvas radinieku ziņā un radinieki pieprasa savu daļu no izpirkuma maksas par līgavu. Tas ir pārbaudījums kristīgām ģimenēm. Nevēlēdamies lauzt tradīciju, daži vīri ļauj saviem neticīgajiem radiniekiem pieprasīt lielu līgavas izpirkšanas maksu. Šī iemesla dēļ ir pat gadījies, ka meitene no kristīgas ģimenes apprecas ar neticīgu cilvēku. Tas ir pretrunā ar kristiešiem doto ieteikumu precēties, ”tikai turoties pie tā Kunga”. (1. Korintiešiem 7:39.) Ja ģimenes galva ļauj neticīgajiem radiniekiem pieņemt lēmumus, kas nodara ļaunu viņa bērnu garīgumam, viņš nav uzskatāms par tādu, ”kas labi valda savu namu”. (1. Timotejam 3:4.)

Bet ja nu tēvs, kas ir kristietis, līdzīgi dievbijīgajam patriarham Ābrahāmam, pats nepiedalās sarunās par sava bērna laulībām? (1. Mozus 24:2—4.) Ja tas tiek uzticēts kādam citam, tēva pienākums ir parūpēties par to, lai šis cilvēks ievērotu norādījumus, kas ir saskaņā ar saprātīgajiem Bībeles principiem. Pirms tiek sāktas sarunas par līgavas izpirkšanas maksu, kristīgiem vecākiem viss ir rūpīgi jāapsver, viņi nedrīkst padoties nesaprātīgām tradīcijām vai prasībām. (Salamana Pamācības 22:3.)

Jāvairās no nekristīgām tieksmēm

Bībelē ir nosodīta lepnība un vēlēšanās izrādīties. (1. Jāņa 2:16; Salamana Pamācības 21:4.) Tomēr daži cilvēki no kristiešu draudzēm ar laulībām saistītajos jautājumos pauž tieši šādas īpašības. Daži atdarina pasaulīgu cilvēku uzvedību un dižojas ar to, ka ir devuši vai saņēmuši iespaidīgu izpirkumu par līgavu. Ir cilvēki, kas krīt otrā galējībā. Brāļi no kāda Sargtorņa biedrības filiāles biroja Āfrikā raksta: ”Daži vīri izturas necienīgi, ja [līgavas] ģimene ir saprātīga savās prasībās, viņi uzskata, ka sieva ir iegādāta par ”kazas” cenu.”

Dažus kristiešus ir pārņēmusi kāre pēc lielas izpirkuma maksas par līgavu, un tam ir bijušas ļoti bēdīgas sekas. Lūk, par kādu situāciju raksta brāļi no cita Sargtorņa biedrības filiāles biroja: ”Parasti brāļiem ir grūti apprecēties un māsām ir grūti atrast vīru. Tāpēc arvien vairāk ir to, kas tiek izslēgti no draudzēm netiklības dēļ. Daži brāļi dodas strādāt uz raktuvēm cerībā atrast zeltu vai dimantus, ko varētu pārdot, lai viņiem būtu laulībām nepieciešamie līdzekļi. Tas parasti prasa vienu vai divus gadus, un brāļi mēdz kļūt garīgi vāji, jo viņiem nav saiknes ar citiem brāļiem un draudzi.”

Lai nebūtu jāpieredz šāda skumja situācija, kristīgiem vecākiem jāseko priekšzīmei, ko rāda garīgi nobrieduši draudzes locekļi. Apustulim Pāvilam gan nebija bērnu, bet viņš izturējās saprātīgi pret ticības biedriem. Viņš nekādā gadījumā nevēlējās apgrūtināt citus materiālā ziņā. (Apustuļu darbi 20:33.) Kristīgiem vecākiem noteikti jāņem vērā šis pašaizliedzības piemērs, kad viņi uzsāk sarunas par līgavas izpirkšanas maksu. Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei, un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu.” (Filipiešiem 3:17.)

Saprātīgas rīcības piemēri

Daudzi kristīgi vecāki jautājumos, kas saistīti ar laulībām, ir rīkojušies ļoti saprātīgi. Tā ir rīkojušies, piemēram, Džozefs un Mae, vīrs un sieva, kas abi ir pilnas slodzes sludinātājib. Viņi dzīvo Zālamana salās, un viņu dzīves vietā sarunas par līgavas izpirkšanas maksu reizēm mēdz sagādāt problēmas. Lai nerastos šādas problēmas, Džozefs un Mae iekārtoja tā, ka viņu meitas Helēnas laulība tika slēgta kādā citā salā. Tāpat viņi rīkojās, kad precējās otra meita — Estere. Džozefs piekrita, ka viņa znots Pīters samaksā izpirkuma maksu, kas bija krietni mazāka par pieņemto. Uz jautājumu, kāpēc viņš tā rīkojās, Džozefs atbildēja: ”Es nevēlējos apgrūtināt savu znotu, kurš ir pionieris.”

Ļoti saprātīgi ir rīkojušies arī daudzi Jehovas liecinieki Āfrikā. Dažās Āfrikas zemēs ir pierasts, ka radiniekiem tiek samaksāta liela naudas summa jau pirms sarunām par līgavas izpirkšanas maksu. Lai meitene netiktu atdota citam, reizēm no līgavaiņa tiek prasīts solījums, ka viņš segs savas līgavas jaunākā brāļa laulības izdevumus.

Kosi un viņa sieva Mara rīkojās pavisam citādi. Nesen viņu meita Beboko apprecējās ar Jehovas liecinieku ceļojošo pārraugu. Pirms laulībām radinieki ļoti uzstājīgi pieprasīja savu daļu no līgavas izpirkšanas maksas. Bet Kosi un Mara nepiekrita šādām prasībām. Viņi paši runāja ar savu nākamo znotu un prasīja minimālu izpirkuma maksu par meitu, turklāt pusi naudas viņi atdeva atpakaļ kāzu rīkošanai.

Vēl viens labs piemērs ir tas, kā rīkojās kāda jauna Jehovas lieciniece, vārdā Itongo, kas dzīvo tajā pašā valstī. Sākumā viņas ģimenes locekļi prasīja saprātīgu līgavas izpirkšanas maksu. Taču radinieki uzstāja, ka samaksai jābūt lielākai. Situācija kļuva saspīlēta, un šķita, ka radinieki panāks savu. Lai gan Itongo pēc dabas ir kautrīga, viņa piecēlās un ar cieņu, tomēr arī stingri pateica, ka ir nolēmusi apprecēties saskaņā ar sākotnēji norunātajiem noteikumiem. Viņa pateica, ka lieta ir izlemta, un apsēdās. Itongo māte Sambeko, kas arī ir kristiete, atbalstīja viņas lēmumu. Par šo jautājumu turpmāk vairs netika diskutēts, un Itongo apprecējās ar dedzīgu kristieti, vārdā Sanze, pēc tiem noteikumiem, kas bija norunāti sākumā.

Ir jautājumi, kuri kristīgus vecākus nodarbina daudz vairāk nekā materiālais labums, kas iegūstams no izpirkuma maksas par līgavu. Kāds kristietis no Kamerūnas saka: ”Sievasmāte nepalaiž garām nevienu izdevību man atgādināt, ka visi līdzekļi, ko es biju domājis viņai dot kā izpirkuma maksu, man jāizmanto, rūpējoties par viņas meitas vajadzībām.” Vecāki, kas mīl savus bērnus, rūpējas arī par viņu garīgo labklājību. Tādi vecāki ir, piemēram, Farai un Rudo, kas dzīvo Zimbabvē un daudz laika pavada Dieva Valstības labās vēsts sludināšanā. Viņi par savu brīvprātīgo darbu nesaņem algu, tomēr tad, kad precējās abas meitas, viņi paņēma pavisam niecīgu daļu no tās summas, kas parasti tiek prasīta. To viņi darīja tāpēc, ka vēlējās, lai meitām būtu vīri, kas patiešām mīl Jehovu. ”Mums svarīgāks bija abu meitu un mūsu znotu garīgums,” viņi paskaidro. Lielisks piemērs! Tiešām, slavējama ir to vecāku rīcība, kuri mīl savus bērnus un rūpējas par viņu garīgo un materiālo labklājību.

Svētības, ko dod saprātīga rīcība

Džozefs un Mae, kas dzīvo Zālamana salās, par savu dāsnumu un iejūtību saņēma svētības. Viņu znoti nenonāca parādos, tāpēc abi precētie pāri daudz gadu varēja pavadīt Valstības vēsts pilnas slodzes sludināšanā. Atskatoties pagātnē, Džozefs saka: ”Lēmumi, ko esmu pieņēmis es un mana ģimene, ir nesuši bagātīgas svētības. Tiesa, reizēm mūs ļoti centās iespaidot cilvēki, kas mūs nesaprata, taču tagad man ir tīra sirdsapziņa un es esmu gandarīts, redzot, ka mani bērni ir garīgi stipri un aktīvi Jehovas kalpotāji. Viņi ir laimīgi, un mēs ar sievu esam divtik laimīgi.”

Vēl viena svētība ir labas attiecības starp laulāto ģimenēm. Piemēram, Zondai un Sibusiso un viņu sievas strādā Sargtorņa biedrības Zimbabves filiālē. Viņu sievastēvs Dakarai ir pilnas slodzes kalpotājs un nestrādā algotu darbu. Kad notika sarunas par izpirkšanas maksu, viņš teica, ka būs apmierināts ar jebkādu summu, ko znoti varēs piedāvāt. ”Mēs ļoti mīlam savu sievastēvu,” saka Zondai un Sibusiso, ”un mēs darīsim visu, kas būs mūsu spēkos, ja viņam būs nepieciešama palīdzība.”

Tātad saprātīgums sarunās par līgavas izpirkšanas maksu veicina ģimenes laimi. Jaunlaulātie netiek iedzīti parādos, un viņiem ir vieglāk uzsākt kopdzīvi. Tāpēc daudzi jaunie pāri ir spējuši tiekties pēc garīgām svētībām, piemēram, ar pilnu slodzi veikt tik ļoti svarīgo sludināšanas un mācekļu gatavošanas darbu. Tas savukārt nes godu mīlošajam laulības iedibinātājam Dievam Jehovam. (Mateja 24:14; 28:19, 20.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

VIŅI ATDEVA IZPIRKUMA MAKSU ATPAKAĻ

Ir vietas, kur pret līgavu un viņas vecākiem izturas ar nicinājumu, ja izpirkuma maksa par līgavu ir maza. Tāpēc cilvēki, sava lepnuma mudināti un vēlēdamies padižoties ar ģimenes stāvokli sabiedrībā, reizēm mēdz pieprasīt lielas summas. Kāda ģimene, kas dzīvo Nigērijas galvaspilsētā Lagosā, ir patīkams pretstats šādiem cilvēkiem. Viņu znots Dele stāsta:

”Manas sievas ģimenes locekļi atbrīvoja mani no daudziem izdevumiem, kas saistīti ar tradicionālajām līgavas izpirkšanas ceremonijām, piemēram, dārgu apģērbu pirkšanu. Kad manas ģimenes locekļi iedeva izpirkuma maksu par līgavu, viņu pārstāvis jautāja: ”Vai jūs vēlaties ņemt šo meiteni kā sievu vai kā meitu?” Mana ģimene atbildēja: ”Mēs vēlamies viņu ņemt kā meitu.” Pēc šīs atbildes viņi atdeva mums atpakaļ samaksu par līgavu tajā pašā aploksnē.

Līdz pat šai dienai es esmu ļoti pateicīgs par sievas tuvinieku rīcību pirms kāzām. Man izveidojās dziļa cieņa pret viņiem. Viņu brīnišķīgā garīgā nostāja ļauj man uzskatīt viņus par ļoti tuviem radiniekiem. Viņu rīcība ļoti ietekmēja arī manu attieksmi pret sievu. Sievas ģimenes locekļu izturēšanās pret mani ir palīdzējusi man augstu vērtēt viņu pašu. Ja mums rodas domstarpības, es neļauju, ka tās kļūtu par problēmām. Kad es atceros viņas ģimeni, domstarpības vairs nešķiet tik lielas.

Mana ģimene un viņas ģimene ir vienotas ar ciešām draudzības saitēm. Vēl tagad, kad kopš mūsu kāzām ir pagājuši divi gadi, mans tēvs sūta dāvanas un pārtiku manas sievas ģimenei.”