Ģimenes, kurās ir bērni no iepriekšējām laulībām, var būt laimīgas
ARĪ ĢIMENE, KURĀ IR BĒRNI NO IEPRIEKŠĒJĀM LAULĪBĀM, VAR BŪT LAIMĪGA, JA VISI TĀS locekļi patur prātā, ka Svētie raksti ir ”Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā”. (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Ja visi ievēro Bībeles principus, sekmes ir gandrīz vai garantētas.
Visbūtiskākā īpašība
Bībelē ir pavisam nedaudz konkrētu likumu, kas nosaka cilvēku savstarpējās attiecības. Daudz vairāk tajā ir pamudinājumu veidot labas īpašības un pareizu nostāju, kas palīdz rīkoties gudri visdažādākajās dzīves situācijās. Tās pašas īpašības un nostāja veicina laimi ģimenē.
Kaut arī tā ir pati par sevi saprotama patiesība, tomēr der atgādināt, ka galvenais, kas padara laimīgu jebkuru ģimeni, ir mīlestība. ”Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota,” teica apustulis Pāvils. ”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga.” (Romiešiem 12:9, 10.) Vārds ”mīlestība” mūsdienās tiek lietots vietā un nevietā. Bet mīlestība, ko minēja Pāvils, ir kaut kas īpašs. Tā ir Dievam patīkama mīlestība — mīlestība, kas ”nekad nebeidzas”. (1. Korintiešiem 13:8.) Bībelē ir teikts, ka tā ir nesavtīga un gatava kalpot citiem. Tā mudina uz aktīvu rīcību citu cilvēku labā. Tā ir pacietīga un laipna, tā nav greizsirdīga, lielīga vai augstprātīga. Tā nemeklē savu labumu. Tā allaž ir gatava piekāpties, uzticēties, cerēt, visu panest. (1. Korintiešiem 13:4—7.)
Īsta mīlestība ļauj izlīdzināt domstarpības un vieno cilvēkus arī tad, ja viņu raksturs un audzināšana ļoti atšķiras. Tā palīdz pārvarēt grūtības, kas rodas, kad vecāki izšķiras vai viens no viņiem nomirst. Kāds vīrietis, atcerēdamies grūtības, ar kādām viņam bija jāsastopas, kad viņš kļuva par patēvu, stāsta: ”Bieži vien es tik ļoti nodevos savām izjūtām, ka nespēju iedziļināties bērnu un pat savas sievas jūtās. Man bija jāiemācās sevi savaldīt. Bet visvairāk man bija jāmācās būt pazemīgam.” Mīlestība palīdzēja šim vīrietim izmainīties.
Bioloģiskie vecāki
Mīlestība palīdz pareizi raudzīties uz bērnu attiecībām ar viņu bioloģiskajiem vecākiem. Kāds patēvs stāsta: ”Es gribēju, lai bērni mīlētu mani. Kad bērni devās ciemos pie sava īstā tēva, es tik tikko valdījos, lai nesāktu viņu kritizēt. Kad viņi atgriezās, patīkami pavadījuši laiku kopā ar tēvu, es jutos briesmīgi. Kad viņiem bija gājis slikti, es biju kā spārnos. Es ļoti baidījos viņus pazaudēt. Man bija ārkārtīgi grūti atzīt bērnu īstā tēva nozīmi viņu dzīvē.”
Patiesa mīlestība palīdzēja šim patēvam atzīt, ka ir nereāli gaidīt no bērniem tūlītēju pretmīlestību. Nebija nekāda pamata justies atraidītam tāpēc, ka bērni uzreiz nepieķērās viņam. Ar laiku patēvs saprata, ka bērniem pret viņu varbūt nekad nebūs tādas pašas jūtas, kādas viņiem ir pret miesīgo tēvu. Bērni pazina savu tēvu kopš agras bērnības, turpretī patēvs bija svešinieks, kam vēl daudz jādara, lai iemantotu bērnu mīlestību. Elizabete Einsteina, kas ir pētījusi šos jautājumus, labi rezumē to, ko ir jutuši daudzi cilvēki: ”Bioloģiskie vecāki nekad nevar tikt aizstāti — nekad. Pat tad, ja viens no vecākiem ir miris vai ir pametis bērnus, viņam tomēr ir nozīmīga vieta bērnu dzīvē.”
Kas audzinās bērnus?
Bībelē ir teikts, ka audzināšana nepieciešama visiem bērniem, tātad arī bērniem, kam viens no vecākiem ir patēvs vai pamāte. (Salamana Pamācības 8:33.) Arvien vairāk speciālistu sāk piekrist Bībelē paustajam viedoklim par audzināšanu. Profesore Sereza Alvisa de Araužu atzīmē: ”Nevienam cilvēkam nav dabiskas patikas pret ierobežojumiem, taču tie ir nepieciešami. ”Nē” ir vārds, kas aizsargā.”
Ģimenē, kur viens no vecākiem nav bērnu bioloģiskais tēvs vai māte, uzskati par audzināšanas metodēm var radīt nopietnas domstarpības. Bērnu personības veidošanā ir piedalījies pieaugušais, kas ar viņiem vairs nedzīvo. Kaut kas viņu rīcībā, iespējams, kaitina patēvu vai pamāti. Savukārt bērni droši vien nespēj saprast patēva vai pamātes nostāju kaut kādos jautājumos. Ko lai dara šādā situācijā? Pāvils mudina kristiešus tiekties pēc ”mīlestības, pacietības, lēnprātības”. (1. Timotejam 6:11.) Kristīga mīlestība gan vecākiem, gan bērniem palīdz būt lēnprātīgiem un pacietīgiem, kas ir nepieciešams, lai viņi iemācītos saprast viens otru. Ja patēvs vai pamāte ir nepacietīgi, ”ātrsirdība, dusmas ..un zaimi” ātri vien sabojā attiecības ar bērniem. (Efeziešiem 4:31.)
Pravietis Miha ir uzrakstījis noderīgu padomu. Viņš teica: ”Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8.) Bērnu audzināšanā ir vajadzīgs taisnīgums. Bet vai mīlestība nav tikpat nepieciešama? Kāds kristiešu draudzes vecākais atceras, ka viņam reizēm bija grūti piecelt bērnus svētdienas rītā, kad bija jāiet uz draudzes sapulci. Taču viņš necentās panākt savu ar bāršanos un izturējās pret bērniem ar mīlestību. Viņš cēlās agrāk, pagatavoja brokastis un aiznesa bērniem kādu siltu dzērienu. Šādi viņš panāca, ka bērni labprātāk paklausa viņa aicinājumiem celties.
Ļoti interesantu atzinumu ir izteikusi profesore Ana Luiza Vieira de Matos: ”Svarīgs ir nevis ģimenes sastāvs, bet gan tas, kādas attiecības ir ģimenē. Savos pētījumos es esmu novērojusi, ka jaunieši, kam ir uzvedības problēmas, gandrīz vienmēr nāk no ģimenēm, kurās trūkst vecāku uzraudzības, nav ierobežojumu un domu apmaiņas.” Profesore atzīst: ”Nav iespējams pārlieku uzsvērt faktu, ka audzināt bērnus nozīmē arī teikt ”nē”.” Un Dr. Emilija un Džons Višeri atzīmē, ka ”audzināšana ir iedarbīga vienīgi tad, ja tam, kurš tiek audzināts, rūp audzinātāja attieksme un attiecības ar viņu”.
Ņemot vērā minētās atziņas, rodas jautājums, kuram no vecākiem jāuzņemas bērnu audzināšana. Kurš ir tas, kam jāsaka ”nē”? Ir vecāki, kas, pārrunājuši šo jautājumu, nolemj, ka sākumā, kamēr pamātei vai patēvam nav izveidojušās ciešākas attiecības ar bērniem, lielākā atbildība par nepieciešamo pārmācību jāuzņemas bioloģiskajam tēvam vai mātei. Tā bērniem rodas iespēja pārliecināties par patēva vai pamātes mīlestību, un pēc tam viņiem ir vieglāk uzklausīt aizrādījumus.
Gadījumā, kad bērnus audzina patēvs, varētu būt aktuāls jautājums, kā īstenot Bībelē noteikto vadības principu. (Efeziešiem 5:22, 23; 6:1, 2.) Ir situācijas, kurās patēvs rīkotos saprātīgi, ja ļautu, lai kādu laiku bērnu audzināšanu uzņemtos sieva, — sevišķi tas attiecas uz situācijām, kad bērni jāsoda. Šādi patēvs ļauj, lai bērni ievēro savas mātes ”likumus”, kamēr viņi vēl nav gatavi ievērot jaunā tēva ”baušļus”. (Salamana Pamācības 1:8; 6:20; 31:1.) Pieredze rāda, ka šāda rīcība nebūt netraucē īstenot vadības principu un galu galā to pat veicina. Ļoti noderīga var būt atziņa, ko izteica kāds patēvs: ”Es paturēju prātā, ka audzināt nozīmē arī brīdināt, labot un aizrādīt. Ja tas tiek darīts taisnīgi, ar mīlestību un iejūtību un vecāki rāda priekšzīmi, tad iznākums parasti ir labs.”
Domu apmaiņa starp vecākiem
Salamana Pamācībās 15:22 ir teikts: ”Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā.” Ģimenē, kurā ir bērni no iepriekšējām laulībām, ļoti liela nozīme ir mierīgām un atklātām sarunām starp vecākiem. Kāda autore laikrakstā O Estado de S. Paulo atzīmēja: ”Bērni vienmēr pārbauda ierobežojumus, ko ir noteikuši vecāki.” It sevišķi to dara bērni, kurus audzina patēvs vai pamāte. Vecākiem jāsaskaņo savi uzskati dažādos jautājumos, lai bērni redzētu, ka viņu starpā ir vienprātība. Varbūt reizēm bioloģiskais tēvs vai māte uzskata, ka dzīvesbiedrs izturas pret bērniem netaisnīgi. Šādos gadījumos vīram un sievai jāpārrunā radusies situācija divatā, nevis bērnu klātbūtnē.
Kāda sieviete, kas apprecējās atkārtoti, stāsta: ”Visgrūtāk mātei ir noskatīties, kā patēvs pārmāca viņas bērnus, — sevišķi smagi ir tad, kad šķiet, ka viņš rīkojas pārsteidzīgi vai netaisni. Tā kā to redzēt ir sāpīgi, māte vēlas aizstāvēt savus bērnus. Šādos brīžos ir grūti pakļauties vīram un atbalstīt viņu.
Reiz mani dēli, kam toreiz bija 12 un 14 gadu, lūdza patēva atļauju kaut ko darīt. Mans vīrs atteica zēniem un izgāja no istabas, nemaz nedevis viņiem iespēju paskaidrot, kāpēc šis lūgums viņiem bija svarīgs. Mani dēli bija novesti līdz asarām, un es biju kā bez valodas. Vecākais dēls palūkojās uz mani un jautāja: ”Mamm, vai tu redzēji, ko viņš izdarīja?” Es atbildēju: ”Jā, es redzēju. Bet viņš ir ģimenes galva, un Bībelē ir teikts, ka ģimenes galva ir jārespektē.” Viņi man bija labi zēni, tāpēc piekrita maniem vārdiem un nedaudz nomierinājās. Tajā pašā vakarā es parunāju ar vīru, un viņš saprata, ka ir bijis pārāk valdonīgs. Viņš tūlīt pat devās uz zēnu guļamistabu un atvainojās tiem.
Šis gadījums mums daudz ko iemācīja. Vīrs iemācījās uzklausīt, ko viņam saka, un tikai tad pieņemt lēmumu. Es iemācījos ievērot vadības principu, arī tad, ja to darīt ir sāpīgi. Bet zēni iemācījās, cik svarīga ir paklausība. (Kolosiešiem 3:18, 19.) Un vīra neliekuļotā atvainošanās mums visiem atgādināja, cik liela nozīme ir pazemībai. (Salamana Pamācības 29:23.) Tagad abi mani dēli ir draudzes vecākie.”
Visi cilvēki kļūdās. Bērni mēdz pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas sāpina vecākus. Dažādu grūtību dēļ patēvs vai pamāte reizēm rīkojas nesaprātīgi. Bet daudz ko var vērst par labu viens vienkāršs teikums: ”Es rīkojos nepareizi, lūdzu, piedod man.”
Ģimenes saišu stiprināšana
Ģimenēs, kurās ir bērni no iepriekšējām laulībām, tuvas attiecības izveidojas tikai ar laiku. Ja jūs esat patēvs vai pamāte, centieties izturēties pret bērniem ar iejūtību. Centieties saprast bērnus, esiet kopā ar viņiem. Spēlējieties ar mazākajiem. Vienmēr esiet gatavi sarunāties ar vecākajiem. Domājiet par iespējām būt kopā. Lūdziet bērnus palīdzēt mājas darbos, piemēram, gatavot pusdienas vai mazgāt automašīnu. Aiciniet bērnus palīgā, kad ejat iepirkties. Ar savu sirsnīgo izturēšanos aplieciniet bērniem, ka jūs viņus mīlat. (Protams, patēvs nedrīkst izturēties pārāk brīvi pret savām pameitām, lai viņām nebūtu jājūtas neērti. Tas pats attiecas uz pamāti un viņas attiecībām ar vīra dēliem.)
Ģimenes, kurās ir bērni no iepriekšējām laulībām, var būt laimīgas. Daudzas šādas ģimenes jau ir laimīgas. Vislabākās attiecības ir tajās ģimenēs, kurās visi, it sevišķi vīrs un sieva, veido pareizu nostāju un neizvirza nereālas prasības. Apustulis Jānis rakstīja: ”Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva.” (1. Jāņa 4:7.) Neliekuļota mīlestība ir galvenais, kas nodrošina laimīgu ģimenes dzīvi.
[Attēli 7. lpp.]
LAIMĪGAS IR TĀS ĢIMENES, KURU LOCEKĻI
kopā studē Dieva Rakstus...
kopā pavada brīvo laiku...
sarunājas...
kopā strādā...