Vairāk nekā 40 dzīves gadi komunistiskā režīma apstākļos
PASTĀSTĪJIS MIHAILS VASIĻJEVIČS SAVICKIS
Sargtorņa 1956. gada 1. aprīļa numurā bija stāstīts, ka 1951. gada 1., 7. un 8. aprīlī notika Jehovas liecinieku masveida aresti. ”Tās ir dienas, kas paliks Padomju Savienības Jehovas liecinieku atmiņā,” bija sacīts Sargtornī. ”Šajās trīs dienās visus Jehovas lieciniekus, ko varēja atrast Rietumukrainā, Baltkrievijā, Besarābijā, Moldāvijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā — kopā vairāk nekā septiņus tūkstošus vīriešu un sieviešu —, ..ar pajūgiem nogādāja dzelzceļa stacijās, sadzina lopu vagonos un aizveda tālu prom no dzimtajām mājām.”
MANU sievu ar mūsu astoņus mēnešus veco dēlu, manus vecākus un jaunāko brāli kopā ar daudziem Jehovas lieciniekiem, kas dzīvoja Ukrainas pilsētā Ternopolē un tās apkārtnē, izveda 1951. gada 8. aprīlī. Viņi tika sadzīti lopu vagonos un pavadīja ceļā kādas divas nedēļas. Galu galā viņi nonāca Sibīrijas taigā, rietumos no Baikāla ezera.
Pirms es stāstīšu, kur es biju, kad manu ģimeni izveda uz Sibīriju, un kas ar mums notika pēc tam, es gribētu pastāstīt, kā es kļuvu par Jehovas liecinieku.
Uzzinām Bībeles patiesību
1947. gada septembrī, kad pie mums atnāca divas Jehovas liecinieces, man bija tikai 15 gadu. Mēs dzīvojām Slavjatinā, nelielā ciematā, kas atradās apmēram 50 kilometru no Ternopoles. Kad mēs ar māti sēdējām un klausījāmies, ko stāsta abas jaunās liecinieces — vienu no viņām sauca Marija —, es sapratu, ka šī nav kārtējā no daudzajām reliģijām. Viņas skaidri un saprotami runāja par savu ticību un atbildēja uz mūsu uzdotajiem jautājumiem par Bībeli.
Es ticēju, ka Bībele ir Dieva vārds, bet nebiju apmierināts ar baznīcu. Mans vectēvs mēdza teikt: ”Mācītāji baida cilvēkus ar runām par elles mocībām, bet paši ne no kā nebaidās. Viņi tik laupa un krāpj nabagos.” Es skaidri atceros, kā Otrā pasaules kara sākumā mūsu ciematā tika vajāti poļi un kā tika dedzinātas viņu mājas. Visbriesmīgākais bija tas, ka uzbrukumus organizēja grieķu katoļu mācītājs. Pēc tam es redzēju ļoti daudz nogalinātu cilvēku un nevarēju saprast, kāpēc notiek tādas nežēlības.
Mācoties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, es sāku to saprast. Piemēram, apgūstot Bībeles pamatmācības, es sapratu, ka elles uguns nemaz nav un ka Sātans Velns izmanto viltus reliģiju, lai veicinātu karus un asinsizliešanu. Kad mācījos vienatnē, es vairākkārt griezos sirsnīgā lūgšanā pie Jehovas, lai pateiktos viņam par to, ko esmu uzzinājis. Es sāku stāstīt par Bībeli savam jaunākajam brālim Staham un biju ļoti priecīgs, redzēdams, ka viņš pieņem patiesību.
Rīkojos saskaņā ar uzzināto
Es sapratu, ka man daudz kas jāmaina savā dzīvē, un nekavējoties atmetu smēķēšanu. Es arī sapratu, ka jātiekas ar citiem kristiešiem, lai organizēti mācītos Bībeli. Lai nokļūtu vietā, kur slepeni notika sapulces, man bija jāiet apmēram 10 kilometru cauri mežam. Reizēm uz sapulcēm ieradās tikai dažas sievietes, tāpēc mani lūdza vadīt sapulces, kaut arī es vēl nebiju kristījies.
Turēt pie sevis bībelisku literatūru bija bīstami — cilvēks, pie kura šāda literatūra tika atrasta, varēja nonākt ieslodzījumā uz 25 gadiem. Bet es ļoti vēlējos, lai man būtu sava bibliotēka. Mums kaimiņos dzīvoja kāds vīrietis, kas bija mācījies ar Jehovas lieciniekiem, bet vēlāk baiļu dēļ bija pārtraucis mācības un paslēpis visu literatūru dārzā. Es ļoti pateicos Jehovam, kad vīrietis izraka noslēptās grāmatas un žurnālus un ļāva man tos paturēt. Es noslēpu literatūru tēva bišu stropos, jo domāju, ka tur to neviens nemeklēs.
Es veltīju savu dzīvi Jehovam un tiku kristīts 1949. gada jūlijā. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Kristīšanās notika slepenībā, un Jehovas liecinieks, kas teica runu pirms kristīšanās, uzsvēra, ka būt patiesam kristietim nav viegli un ka nākotnē gaidāmi daudzi pārbaudījumi. Drīz vien es pārliecinājos par šo vārdu patiesumu. Tomēr kristīta Jehovas liecinieka dzīves ceļš man sākās ar lielu prieku. Divus mēnešus pēc kristīšanās es apprecējos ar Mariju — Jehovas liecinieci, kura pastāstīja patiesību man un manai mātei.
Pirmais negaidītais pārbaudījums
1950. gada 16. aprīlī pa ceļam uz mājām no Podgaitsiem, kādas nelielas pilsētiņas, mani apturēja kareivji un atrada literatūru, ko es biju paņēmis mūsu studiju grupas vajadzībām. Mani arestēja. Pirmajās apcietinājuma dienās mani sita, man nedeva ēst un neļāva gulēt. Man lika ar rokām aiz galvas simts reizes pietupties, bet es biju pārāk novārdzis, lai to izdarītu. Pēc tam uz 24 stundām mani iemeta aukstā, mitrā pagrabā.
Cilvēki, kas mani arestēja, šādi gribēja mazināt manu pretestību un panākt, lai es sniegtu nepieciešamo informāciju. ”Kur tu dabūji literatūru, un kam tu to nesi?” centās noskaidrot mani pratinātāji. Es neko neatbildēju. Viņi nolasīja pantu, pēc kura mani varēja tiesāt. Tajā bija sacīts, ka par pretpadomju literatūras izplatīšanu un glabāšanu draud nāvessods vai ieslodzījums uz 25 gadiem.
”Kuru no šiem soda veidiem tu labāk izvēlētos?” viņi jautāja.
”Nevienu,” es atbildēju, ”bet es paļaujos uz Jehovu, un ar viņa palīdzību es izturēšu visu, ko viņš pieļaus.”
Man par lielu pārsteigumu, septiņas dienas vēlāk es tiku atbrīvots. Toreiz es pārliecinājos, cik patiesi ir Jehovas vārdi: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.)
Kad atgriezos mājās, es biju nopietni slims, bet tēvs aizveda mani pie ārsta, un drīz es atlabu. Tēvs mūs atbalstīja, lai gan viņš nepievienojās mūsu reliģiskajai pārliecībai.
Apcietinājums un izsūtījums
Dažus mēnešus vēlāk mani iesauca Padomju Armijā. Es paskaidroju, ka sirdsapziņa man neļauj pildīt karadienestu. (Jesajas 2:4.) 1951. gada februārī es tiku notiesāts uz četriem gadiem, un mani nosūtīja uz Ternopoles cietumu. Vēlāk mani pārveda uz Ļvovu — lielāku pilsētu, kas atrodas apmēram 120 kilometru no Ternopoles. Ļvovas cietumā es uzzināju, ka daudzi Jehovas liecinieki ir aizvesti uz Sibīriju.
1951. gada vasarā daļa ieslodzīto tika aizvesti vēl tālāk par Sibīriju — uz Tālajiem Austrumiem. Mēs pavadījām ceļā mēnesi un 11 000 kilometru garā ceļojuma laikā šķērsojām 11 laika joslas. Tikai vienu reizi, pēc tam kad bijām braukuši ar vilcienu kādas divas nedēļas, mums atļāva nomazgāties. Mēs tikām aizvesti uz lielu sabiedrisko pirti Novosibirskā.
Tur, milzīgā ieslodzīto pūlī, es izdzirdēju kādu vīrieti skaļi jautājam: ”Kurš šeit ir no Jonadabu ģimenes?” Vārds ”Jonadabs” toreiz tika attiecināts uz cilvēkiem, kam bija cerība mūžīgi dzīvot uz zemes. (2. Ķēniņu 10:15—17; Psalms 37:11, 29.) Tūlīt pat atsaucās vairāki ieslodzītie, kas bija Jehovas liecinieki. Kāda tā bija priecīga tikšanās!
Garīgā darbība ieslodzījumā
Novosibirskā mēs izdomājām paroli, pēc kuras varētu pazīt cits citu, kad būsim aizvesti uz ieslodzījuma vietu. Mēs visi nonācām kādā nometnē pie Japāņu jūras, netālu no Vladivostokas. Tur mēs organizējām regulāras sapulces, kurās studējām Bībeli. Iespēja būt kopā ar gados vecākiem, pieredzējušiem brāļiem, kam bija jāpavada daudzi gadi ieslodzījumā, ļoti stiprināja manu garīgumu. Brāļi pēc kārtas vadīja sapulces, izmantojot Bībeles pantus un skaidrojumus no žurnāla Sargtornis, kurus viņi atcerējās.
Tika uzdoti jautājumi, un brāļi atbildēja uz tiem. Daudzi grieza papīra loksnes no tukšiem cementa maisiem un veica pierakstus. Mēs sašuvām lapas ar pierakstiem, lai vēlāk tos pārlasītu. Pēc pāris mēnešiem visus, kam bija garāks ieslodzījuma termiņš, aizveda uz nometnēm pašos Sibīrijas ziemeļos. Mani un vēl divus gados jaunākus brāļus pārcēla uz Nahodku, kaimiņu pilsētu, kas atradās nepilnus 650 kilometrus no Japānas. Nahodkas cietumā es pavadīju divus gadus.
Reizēm mums izdevās dabūt kādu Sargtorņa numuru. Tā parasti bija mūsu garīgā barība vairākiem mēnešiem. Pēc kāda laika mēs sākām saņemt vēstules. Kad es lasīju pirmo vēstuli no savas ģimenes (kas atradās izsūtījumā), man acīs sariesās asaras. No tās es uzzināju par notikumiem, kas bija minēti šī raksta sākumā citētajā Sargtornī. Vēstulē bija stāstīts, ka varas pārstāvji bija iebrukuši Jehovas liecinieku mājās un devuši viņiem divas stundas, lai sagatavotos ceļam.
Atkalredzēšanās ar ģimeni
Mani atbrīvoja 1952. gada decembrī, kad es biju pavadījis ieslodzījumā divus no piespriestajiem četriem gadiem. Es pievienojos savai ģimenei izsūtījuma vietā — Gadalejā, nelielā Sibīrijas ciematā pie Tulunas. Protams, bija ļoti jauki atkal būt ar viņiem. Dēlam Ivanam bija gandrīz trīs gadi, un meitiņai Annai — nepilni divi. Mana brīvība gan bija tikai nosacīta, jo vietējās varas iestādes paņēma manu pasi un visu laiku novēroja mani. Es nedrīkstēju iet prom no mājām tālāk par trim kilometriem. Vēlāk man tomēr atļāva jāt uz Tulunas tirgu. Rīkodamies, cik vien piesardzīgi iespējams, es tur satikos ar Jehovas lieciniekiem.
Tajā laikā mums jau bija divas meitas, Anna un Nadja, un divi dēli, Ivans un Koļa. 1958. gadā mums piedzima vēl viens dēls — Volodja. Un 1961. gadā piedzima meitiņa Gaļina.
VDK darbinieki bieži aizturēja un pratināja mani. Viņi ne tikai gribēja iegūt no manis ziņas par draudzi, bet arī centās radīt iespaidu, ka es ar viņiem sadarbojos. Tāpēc reizēm viņi mani veda uz labu restorānu, lai nofotografētu, kā es priecājos un patīkami pavadu laiku kopā ar viņiem. Bet es sapratu viņu nodomus un apzināti saglabāju sadrūmušu sejas izteiksmi. Katrreiz, kad mani bija aizturējuši, es izstāstīju brāļiem visu, kas bija noticis. Tāpēc viņi nekad nešaubījās par manu uzticamību.
Sakari ar nometnēm
Gadiem ejot, simtiem Jehovas liecinieku bija nonākuši nometnēs. Visu šo laiku mēs uzturējām sakarus ar brāļiem, kas atradās ieslodzījumā, un piegādājām viņiem literatūru. Kā tas bija iespējams? Kad kāds tika atbrīvots, mēs uzzinājām, kā attiecīgajā nometnē var slepeni nogādāt literatūru. Lai gan nometnēs bija ļoti stingra kontrole, apmēram desmit gadus mums izdevās regulāri piegādāt brāļiem žurnālus un grāmatas, ko mēs saņēmām caur Poliju un citām valstīm.
Daudzas mūsu māsas pavadīja garas stundas, cītīgi pārrakstīdamas literatūru tik maziem burtiem, ka visu žurnālu varēja paslēpt pat sērkociņu kastītē. Es atceros, kā 1991. gadā, kad mūsu darbības aizliegums jau bija atcelts un mēs saņēmām skaistus, krāsainus žurnālus, kāda māsa teica: ”Tagad par mums visi aizmirsīs.” Viņai nebija taisnība. Pat ja cilvēki aizmirstu šo pašaizliedzīgo kristiešu darbu, Jehova to nekad neaizmirsīs. (Ebrejiem 6:10.)
Dzīvesvietas maiņa un traģēdiju virkne
1967. gada beigās tika pārmeklēta mana brāļa māja Irkutskā. Pie viņa atrada fotofilmiņu un bībelisku literatūru. Notika tiesa, un viņam piesprieda trīs gadus cietumsoda. Lai gan mūsu mājā nekas netika atrasts, vietējās varas pārstāvji tomēr uzskatīja mūs par vainīgiem, tāpēc mums bija jāmaina dzīvesvieta. Mēs pārcēlāmies 5000 kilometru uz rietumiem — uz Kaukāza pilsētu Ņevinnomisku. Tur mēs turpinājām sludināt neformāli.
1969. gada jūnijā — pirmajā skolas brīvlaika dienā — notika liela nelaime. Mūsu divpadsmitgadīgais dēls Koļa, sniegdamies pēc bumbas netālu no augstsprieguma transformatora, dabūja spēcīgu strāvas triecienu. Bija apdedzis apmēram 70 procentu ķermeņa virsmas. Slimnīcā viņš pagriezās pret mani un jautāja: ”Vai mēs varēsim atkal aizbraukt uz salu?” (Viņš runāja par salu, uz kuru mums abiem patika doties.) ”Jā, Koļa,” es atbildēju, ”mēs brauksim uz salu. Kad Jēzus Kristus piecels tevi, mēs noteikti brauksim uz salu.” Jau daļēji zaudējis samaņu, viņš dziedāja vienu no savām mīļākajām Valstības dziesmām, kuru viņam patika spēlēt uz trompetes kopā ar draudzes orķestri. Saglabādams paļaušanos uz augšāmcelšanu, pēc trīs dienām viņš mira.
Nākamajā gadā mūsu dēls Ivans, kam bija 20 gadu, tika iesaukts karadienestā. Viņš atteicās iet dienestā, tāpēc tika apcietināts un pavadīja cietumā trīs gadus. 1971. gadā karadienestā iesauca mani, un par atteikšanos man atkal piedraudēja ar apcietinājumu. Lietas izskatīšana tika vilcināta vairākus mēnešus. Tad mana sieva saslima ar vēzi, un viņai bija jāveltī daudz uzmanības. Šī iemesla dēļ mana lieta tika izbeigta. Marija mira 1972. gadā. Viņa bija ļoti uzticams biedrs un līdz pat savai nāvei palika uzticīga Jehovam.
Sākam dzīvot dažādās vietās
1973. gadā es apprecējos ar Ņinu. 1960. gadā tēvs bija padzinis viņu no mājām tāpēc, ka viņa bija kļuvusi par Jehovas liecinieci. Viņa bija dedzīga sludinātāja — viena no tām māsām, kas cītīgi pārrakstīja žurnālus, lai tos varētu lasīt mūsu ticības biedri nometnēs. Arī mani bērni ļoti iemīlēja Ņinu.
Varas pārstāvjiem nepatika mūsu darbība Ņevinnomiskā, tāpēc viņi lika mums pārcelties uz citu dzīvesvietu. 1975. gadā es ar sievu un meitām pārcēlos uz Kaukāza dienvidiem — uz Gruziju. Bet mani dēli Ivans un Volodja pārcēlās uz Džambulu — pilsētu pašos Kazahijas dienvidos.
Gruzijā Jehovas liecinieku darbība toreiz vēl tikai sākās. Mēs neformāli sludinājām Melnās jūras piekrastes pilsētās Gagrā un Suhumi, un pēc gada kādā kalnu upē tika kristīti desmit jauni Jehovas liecinieki. Nepagāja ilgs laiks, kad varas iestādes mums lika doties prom, un mēs pārcēlāmies uz Gruzijas austrumiem. Mēs ar vēl lielāku dedzību meklējām pazemīgus cilvēkus, un Jehova svētīja mūsu pūliņus.
Mēs pulcējāmies nelielās grupās. Bija grūtības ar valodu, jo mēs nepratām gruzīniski un daži gruzīni pavisam maz runāja krieviski. Sākumā studējām tikai ar krieviem. Bet drīz vien sāka sekmēties sludināšana un mācīšana arī gruzīnu valodā, un tagad Gruzijā ir vairāki tūkstoši Valstības sludinātāju.
1979. gadā mans darba devējs, VDK darbinieku iespaidots, paziņoja, ka būtu labāk, ja es brauktu prom. Toreiz mana meita Nadja un viņas meitiņa gāja bojā autoavārijā. Mana māte, kas bija palikusi uzticīga Jehovam, iepriekšējā gadā bija mirusi, tāpēc mans tēvs un brālis Ņevinnomiskā bija palikuši vieni paši. Mēs nolēmām atgriezties Ņevinnomiskā.
Svētības, ko ir nesusi izturība
Ņevinnomiskā mēs turpinājām slepeni izgatavot bībelisku literatūru. Reiz, apmēram 80. gadu vidū, kad es biju izsaukts pie varas pārstāvjiem, es viņiem izstāstīju, ka sapnī redzēju sevi slēpjam žurnālus. Tas viņos izraisīja smieklus. Kad gāju prom, viens no viņiem teica: ”Nesapņojiet vairāk par to, kā jūs slēpjat literatūru.” Viņš vēl piebilda: ”Drīz jūs liksiet savu literatūru plauktos un iesiet uz sapulcēm, sadevušies rokās ar sievu un turēdami rokā Bībeli.”
Mēs bijām ļoti apbēdināti, kad 1989. gadā mira mūsu meita Anna, kurai bija aneirisma galvas smadzenēs. Viņai bija tikai 38 gadi. Tā paša gada augustā Jehovas liecinieki, kas dzīvoja Ņevinnomiskā, noīrēja vilcienu un devās uz Poliju, lai apmeklētu starptautisko kopsanāksmi Varšavā. Uz kopsanāksmi bija ieradušies 60 366 cilvēki, to vidū vairāki tūkstoši no Padomju Savienības. Mēs jutāmies kā sapnī! Nepilnus divus gadus vēlāk, 1991. gada 27. martā, man bija gods kopā ar vēl četriem ilggadējiem draudžu vecākajiem Maskavā parakstīt vēsturisko dokumentu par Jehovas liecinieku reliģiskās organizācijas juridisku atzīšanu.
Man ir liels prieks, ka mani bērni uzticīgi kalpo Jehovam. Es ļoti gaidu Dieva jauno pasauli, kur es varēšu atkal satikt Annu, Nadju ar viņas meitiņu un Koļu. Kad viņš būs piecelts no mirušajiem, es noteikti izpildīšu savu solījumu un mēs kopā dosimies uz salu, ko mums abiem pirms daudziem gadiem tik ļoti patika darīt.
Man sagādā ārkārtīgi daudz prieka tas, ka es esmu varējis vērot, cik strauji Bībeles patiesība izplatās šajā plašajā zemē. Es esmu patiesi gandarīts par savu dzīvi un saku Jehovam paldies par to, ka viņš man ir ļāvis kļūt par viņa liecinieku. Es pilnīgi piekrītu vārdiem no Psalma 34:9: ”Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveŗas un uz Viņu paļaujas!”
[Attēls 25. lpp.]
Tāds es biju tajā gadā, kad pievienojos savai ģimenei Tulunā
[Attēli 26. lpp.]
Augšā: mans tēvs un mani bērni pie mūsu mājas Tulunā (Sibīrijā)
Augšā pa labi: mana meita Nadja un viņas meitiņa — abas gāja bojā autoavārijā
Pa labi: mūsu ģimene 1968. gadā