Es devu Jehovam to, kas viņam pienākas
PASTĀSTĪJIS TIMOLEONS VASILIU
Edonohori, kādā nelielā ciematā, mani aizturēja, tāpēc ka es stāstīju cilvēkiem par Bībeli. Policisti man novilka kurpes un sāka man sist pa pēdām. Pēc kāda brīža pēdas kļuva nejutīgas pret sāpēm. Pirms es paskaidrošu, kāpēc man bija jāpacieš tik slikta apiešanās — kas toreiz Grieķijā bija diezgan parasta lieta —, ļaujiet man pastāstīt, kā es kļuvu par Bībeles sludinātāju.
ES ESMU dzimis 1921. gadā. Drīz pēc manas piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Rodolivu — pilsētu Grieķijas ziemeļos. Agrā jaunībā es dzīvoju diezgan trakulīgi. Vienpadsmit gadu vecumā es sāku smēķēt. Vēlāk es daudz dzēru un spēlēju azartspēles, es uzdzīvoju gandrīz katru vakaru. Tā kā man padevās mūzika, es sāku spēlēt vietējā grupā. Pēc gada es jau mācēju spēlēt visus grupas instrumentus. Tomēr es biju arī ļoti centīgs un mīlēju taisnību.
Reiz mūs uzaicināja spēlēt kādas meitenītes bērēs. Tas bija 1940. gadā, neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma. Ģimenes draugi un radinieki, kas bija atnākuši uz kapsētu, raudāja aiz bēdām par mazās meitenītes nāvi. Viņu izmisums atstāja uz mani dziļu iespaidu. ”Kāpēc mēs mirstam,” es sāku domāt. ”Vai ir iespējams kaut kas vairāk nekā mūsu īsais mūžs? Kā lai to noskaidro?”
Dažas dienas vēlāk es ieraudzīju grāmatplauktā Jauno derību, paņēmu to un sāku lasīt. Kad Mateja 24:7 es izlasīju, ka Jēzus minēja liela mēroga karus, runādams par savas klātbūtnes zīmi, es nodomāju, ka viņa vārdi droši vien attiecas uz mūsu dienām. Nākamo nedēļu laikā es vairākas reizes pārlasīju Jauno derību, ko biju atradis.
Tā paša gada decembrī es apciemoju kādu ģimeni, kas dzīvoja kaimiņos, — atraitni ar pieciem bērniem. Viņu mājas bēniņos kādā brošūru kaudzītē es atradu brošūru Gaidītā Valdība, kuru bija izdevusi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība. Es izlasīju brošūru turpat bēniņos. Izlasītais mani pārliecināja, ka mēs dzīvojam laikā, kas Bībelē saukts par pēdējām dienām, un ka Dievs Jehova drīz iznīcinās pašreizējo sistēmu un nodibinās taisnīgu jaunu pasauli. (2. Timotejam 3:1—5; 2. Pētera 3:13.)
Mani īpaši iespaidoja pierādījumi no Svētajiem rakstiem, kas apliecina, ka tad, kad Dieva Valstības vadībā būs izveidota jaunā pasaule, dievbijīgie cilvēki mūžīgi dzīvos paradīzē uz zemes un ciešanu un nāves vairs nebūs. (Psalms 37:9—11, 29; Atklāsmes 21:3, 4.) Lasot brošūru, es lūgšanā pateicos Dievam un lūdzu, lai viņš parāda, kas man jādara. Es skaidri sapratu, ka Dievs Jehova ir pelnījis, lai es viņam kalpotu no visas sirds. (Mateja 22:37.)
Sāku rīkoties saskaņā ar uzzināto
Es atmetu smēķēšanu, pārtraucu dzert un vairs nespēlēju azartspēles. Es ataicināju visus piecus atraitnes bērnus, abas manas jaunākās māsas un brāli un izstāstīju viņiem, ko biju izlasījis brošūrā. Drīz mēs sākām dalīties ar citiem tajās nelielajās zināšanās, ko bijām ieguvuši. Apkārtnē mēs kļuvām pazīstami kā Jehovas liecinieki, kaut gan paši nevienu Jehovas liecinieku nebijām satikuši. Jau no paša sākuma vairāk nekā simts stundas mēnesī es stāstīju cilvēkiem brīnišķīgās patiesības, ko biju uzzinājis.
Kāds pareizticīgo priesteris devās pie pilsētas mēra, lai izteiktu savu neapmierinātību ar mūsu sludināšanu. Mēs nezinājām, ka dažas dienas iepriekš kāds jauns Jehovas liecinieks bija atradis noklīdušu zirgu un aizvedis to pie saimnieka. Jaunā liecinieka godīgums bija izraisījis mērā cieņu pret Jehovas lieciniekiem, tāpēc priestera sūdzības viņš atstāja bez ievērības.
Reiz 1941. gada oktobrī, kad es sludināju tirgū, kāds man pateica, ka blakus pilsētā dzīvojot kāds Jehovas liecinieks — bijušais policists Kristoss Triantafilu. Es sameklēju viņu un uzzināju, ka viņš ir Jehovas liecinieks jau kopš 1932. gada. Es biju ārkārtīgi priecīgs, kad viņš man iedeva daudz publikāciju, ko Sargtorņa biedrība bija izdevusi iepriekšējos gados. Tās ievērojami veicināja manu garīgo izaugsmi.
1943. gadā es kristījos, tā apliecinādams, ka esmu veltījis savu dzīvi Dievam. Toreiz man jau bija Bībeles studijas trīs blakus ciemos — Draviskā, Paleokomi un Mavrolofā. Bībeles studijās es izmantoju grāmatu Dieva kokle. Man bija brīnišķīga iespēja redzēt, kā ar laiku šajā rajonā izveidojas četras Jehovas liecinieku draudzes.
Sludināšana par spīti pretestībai
Vācu okupācija beidzās 1944. gadā, un nedaudz vēlāk tika atjaunoti sakari ar Sargtorņa biedrības biroju Atēnās. No biroja es saņēmu uzaicinājumu sludināt vietā, kur neviens vēl nebija dzirdējis vēsti par Valstību. Kad es pārcēlos uz jauno sludināšanas teritoriju, es trīs mēnešus strādāju laukos un pārējos deviņus sludināju.
Tas bija svētībām bagāts gads. Kristījās mana māte, kā arī atraitne un visi viņas bērni, izņemot jaunāko meitu Marianti, kas bija kristījusies 1943. gadā un tā paša gada novembrī bija kļuvusi par manu sievu. Pagāja vēl trīsdesmit gadi, un 1974. gadā par kristītu Jehovas liecinieku kļuva arī mans tēvs.
1945. gada sākumā mēs saņēmām no filiāles biroja pirmo iespiesto Sargtorni. Galvenais raksts saucās ”Ejiet, dariet par mācekļiem visas tautas”. (Mateja 28:19.) Mēs ar Marianti nekavējoties devāmies sludināt attālās teritorijās uz austrumiem no Strimonas upes. Vēlāk mums pievienojās arī citi Jehovas liecinieki.
Lai nokļūtu līdz kādam ciemam, bieži vien bija jāiet daudzas jūdzes pāri gravām un kalniem. Mēs gājām basām kājām, lai taupītu savus vienīgos apavus. No 1946. līdz 1949. gadam Grieķijā plosījās pilsoņu karš, tāpēc ceļot bija ļoti bīstami. Šad un tad ceļa malā varēja redzēt nogalinātos.
Bet grūtības mūs nebiedēja, un mēs dedzīgi sludinājām. Daudz reižu es jutos tāpat kā psalmu sacerētājs, kas rakstīja: ”Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalms 23:4.) Bija reizes, kad mēs bijām prom no mājām vairākas nedēļas, un dažus mēnešus es pavadīju kalpošanā 250 stundas.
Sludināšana Edonohori
Viena no vietām, kur mēs sludinājām 1946. gadā, bija Edonohori — ciems, kas atradās kāda kalna pašā virsotnē. Tur mēs satikām kādu vīrieti, kas stāstīja, ka divi ciema iedzīvotāji vēlas dzirdēt Bībeles vēsti. Taču viņš negribēja teikt, kuri tie ir, jo baidījās no kaimiņiem. Mēs tik un tā atradām šos ieinteresētos cilvēkus, kuri mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi. Pēc pāris minūtēm istaba jau bija pilna ar cilvēkiem. Tie bija ieinteresēto cilvēku radi un draugi. Mani ārkārtīgi pārsteidza tas, cik uzmanīgi viņi klausījās, ko mēs stāstām. Drīz vien mēs uzzinājām, ka viņi bija ļoti vēlējušies sazināties ar Jehovas lieciniekiem, taču vācu okupācijas laikā tuvākajā apkārtnē neviena liecinieka nebija. Bet vai jūs zināt, kā bija radusies viņu interese par Bībeli?
Abu ģimeņu galvas bija aktīvi darbojušies vietējā komunistu partijā un propagandējuši komunisma idejas. Reiz viņi nejauši atrada Sargtorņa biedrības izdoto grāmatu Valdība. Izlasījuši to, abi nonāca pie pārliecības, ka Dieva Valstība ir vienīgā, kas var nodrošināt nevainojamu, taisnīgu valdīšanu.
Mēs sarunājāmies ar šiem vīriešiem un viņu draugiem līdz pat pusnaktij. Viņi bija ļoti apmierināti ar to, kā mēs, balstoties uz Bībeli, atbildējām uz viņu jautājumiem. Nedaudz vēlāk ciema komunisti nolēma mani nogalināt, jo uzskatīja mani par vainīgu tajā, ka viņu vadoņi ir pievērsušies reliģijai. Starp citu, viens no tiem, kas atnāca mūs klausīties pirmajā vakarā, bija cilvēks, kurš man bija stāstījis par ieinteresētajiem šajā ciemā. Ar laiku auga viņa zināšanas par Bībeli, viņš kristījās un vēlāk kļuva par kristiešu draudzes vecāko.
Nežēlīgas vajāšanas
Neilgi pēc pirmās tikšanās ar bijušajiem komunistu aktīvistiem divi policisti iebruka mājā, kur notika sapulce. Piedraudēdami ar ieročiem, viņi arestēja četrus no mums un aizveda uz policijas iecirkni. Tur mūs sāka lamāt kāds policijas leitnants, kam bija cieši sakari ar pareizticīgo mācītājiem. Pēc kāda brīža viņš pajautāja: ”Labi, ko lai es ar jums iesāku?”
”Sadot viņiem vajag kārtīgi!” vienā balsī iesaucās policisti, kas stāvēja mums blakus.
Bija jau vēls vakars. Policisti ieslēdza mūs pagrabā un paši aizgāja uz tavernu, kas atradās blakus iecirknim. Viņi atgriezās krietni iereibuši un izveda mani no pagraba.
Kad ieraudzīju, cik piedzērušies ir policisti, es sapratu, ka viņi mani var nogalināt. Es lūdzu Dievu, lai viņš man dod spēku izturēt jebkādus pārbaudījumus. Policisti paņēma koka nūjas un sāka sist man pa pēdām, kā es jau minēju sava stāstījuma sākumā. Viņi sita arī pa citām vietām un pēc tam iemeta mani atpakaļ pagrabā. Tad policisti aizveda citu brāli un sita viņu.
Es tikmēr centos sagatavot pārbaudījumam abus jaunos Jehovas lieciniekus, kas bija palikuši pagrabā. Bet policisti atkal paņēma mani. Viņi noģērba mani un piecatā sita apmēram stundu. Viņi spārdīja man galvu ar saviem armijas zābakiem. Tad viņi nosvieda mani pa kāpnēm, un es nogulēju bez samaņas divpadsmit stundas.
Kad mūs beidzot atlaida, kāda ģimene uzņēma mūs pie sevis pa nakti un parūpējās par mums. Nākamajā dienā mēs devāmies mājup. Mēs bijām tā novārguši, ka ceļa gabalu, ko parasti veicām divās stundās, gājām astoņas stundas. Seja man bija tā pietūkusi, ka Marianti tikai ar lielām grūtībām varēja mani pazīt.
Pieaugums par spīti pretestībai
1949. gadā, kad pilsoņu karš vēl nebija beidzies, mēs pārcēlāmies uz Salonikiem. Mani iecēla par draudzes kalpotāja palīgu vienā no četrām pilsētas draudzēm. Pēc gada draudze jau bija tik liela, ka mēs izveidojām vēl vienu draudzi, kurā es tiku iecelts par draudzes kalpotāju jeb vadošo pārraugu. Pēc gada jaunā draudze bija kļuvusi divreiz lielāka, tāpēc tika izveidota vēl viena draudze.
Mūsu pretiniekiem ļoti nepatika Jehovas liecinieku sekmīgā darbība Salonikos. Kādu dienu 1952. gadā, atgriezdamies no darba, es ieraudzīju, ka mūsu māja ir nodedzināta līdz pašiem pamatiem. Marianti bija tik tikko izglābusi dzīvību. Tovakar sapulcē mums bija jāpaskaidro brāļiem, kāpēc mēs esam ieradušies netīrās drēbēs — tas bija vienīgais, kas mums bija palicis. Brāļi juta mums līdzi un bija ārkārtīgi izpalīdzīgi.
1961. gadā es kļuvu par ceļojošo pārraugu — mans uzdevums bija katru nedēļu apciemot kādu draudzi, lai garīgi stiprinātu brāļus. Turpmākos 27 gadus mēs ar Marianti apceļojām rajonus un apgabalus Maķedonijā, Trāķijā un Tesālijā. Kaut gan mana mīļā Marianti 1948. gadā gandrīz pilnībā bija zaudējusi redzi, viņa apņēmīgi atbalstīja mani kalpošanā un sekmīgi tika galā ar daudziem ticības pārbaudījumiem. Arī viņa vairākas reizes tika apcietināta, tiesāta un turēta ieslodzījumā. Ar laiku viņas veselība kļuva arvien sliktāka, un pēc ilgstošas cīņas ar vēzi viņa mira 1988. gadā.
Tajā pašā gadā es tiku iecelts par speciālo pionieri Salonikos. Es kalpoju Jehovam nu jau 56 gadus, taču es joprojām varu daudz padarīt un piedalīties visos kalpošanas veidos. Ir bijuši laiki, kad es katru nedēļu esmu vadījis 20 Bībeles studijas.
Es esmu sapratis, ka mēs esam iesaistījušies grandiozā mācību programmā, kas turpināsies Jehovas jaunajā pasaulē vēl tūkstoš gadus tālā nākotnē. Bet es arī uzskatu, ka tagad nav īstais laiks atslābināties, kaut ko atlikt uz vēlāku laiku vai dzīvot savu miesīgo tieksmju apmierināšanai. Es pateicos Dievam, ka viņš man ir palīdzējis turēt solījumu, ko es viņam devu savas kalpošanas sākumā, jo Jehova neapšaubāmi ir pelnījis, ka mēs viņam kalpojam no visas sirds.
[Attēls 24. lpp.]
Uzstājos ar runu mūsu darbības aizlieguma laikā
[Attēls 25. lpp.]
Es un mana sieva Marianti