Vai garāka mūža meklējumi būs sekmīgi?

DAŽI lolo cerību, ka nākamajā gadu tūkstotī cilvēku pūliņi pagarināt mūžu vainagosies ar izšķirīgiem panākumiem. Dr. Ronalds Klacs ir viens no šiem optimistiem. Viņš ir Amerikas Pretnovecošanas medicīnas akadēmijas prezidents — šī organizācija apvieno mediķus un zinātniekus, kas meklē iespējas palielināt cilvēka mūža ilgumu. Viņš pats un viņa kolēģi plāno nodzīvot ļoti ilgi. ”Es ceru pagarināt dzīvi, mazākais, līdz 130 gadiem,” saka Dr. Klacs. ”Mēs esam pārliecināti, ka novecošana nav neizbēgama. Mūsdienās pastāv tehnoloģija, ar kuras palīdzību iespējams palēnināt, apturēt un varbūt pat lielā mērā padarīt atgriezenisku fizisko degradāciju un slimību, kas šobrīd tiek saukta par dabisku novecošanu.” Dr. Klacs pats ik dienas dzer ap 60 tablešu, lai pagarinātu savu mūžu.

Hormonterapija un ģenētika — pamats cerībai?

Viena no sfērām, kas cilvēkiem iedveš cerību, ir hormonterapija. Eksperimentējot ar kādu hormonu, kura saīsinātais nosaukums ir DHEA, šķiet, ir izdevies palēnināt novecošanas procesu izmēģinājuma dzīvniekiem.

Zviedrijas dienas laikrakstā Aftonbladet bija citēti vārdi, ko Orhūsas universitātes (Dānija) profesors Dr. Surešs Ratans teicis par augu hormonu kinetīnu: ”Mūsu laboratorijā veiktie testi liecina, ka ar cilvēka ādas šūnām, kas kultivētas kinetīnā, nenotiek parastās vecuma pārmaiņas. Tās ir jaunas visā savas dzīves laikā.” Laikrakstā stāstīts, ka kukaiņiem, kas saņēmuši šo hormonu, mūža ilgums salīdzinājumā ar normālo pieaudzis par 30 līdz 45 procentiem.

Ir publicētas ziņas, ka ar hormona melatonīna palīdzību ir izdevies par 25 procentiem pagarināt peļu mūžu, turklāt šīs peles ir izskatījušās jaunākas un bijušas veselīgākas un dzīvīgākas nekā parasti.

Cilvēka augšanas hormona piekritēji apgalvo, ka šis hormons palīdz saglabāt veselīgu ādu, palielina muskuļu masu, vairo dzimumdziņu, uzlabo garastāvokli un prāta asumu un sekmē tādu vielmaiņas procesu norisi kā pusaudzim.

Daudzi liek cerības arī uz ģenētiku. Zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka, manipulējot ar gēniem, ir iespējams regulēt nematodes, pie veltņtārpu tipa piederoša tārpa, dzīves ilgumu. Viņiem izdevās panākt, lai daži no šiem tārpiem nodzīvotu sešreiz ilgāk par savu normālo mūža garumu. Šis sasniegums ir modinājis cerības, ka līdzīgus gēnus varētu atrast arī cilvēkam un ar šiem gēniem varētu veikt tādas pašas manipulācijas. Kā bija rakstīts žurnālā Time, Dr. Zigfrīds Hekimi no Makgila universitātes Monreālā saka: ”Ja mēs atradīsim visus gēnus, kas nosaka cilvēka mūža garumu, mēs varbūt spēsim tos mazliet piebremzēt un tā pagarināt dzīvi.”

Biologiem jau sen ir zināms, ka posmi, kas atrodas hromosomu galos, tā dēvētās telomēras, saīsinās ikreiz, kad šūna dalās. Kad telomēra ir zaudējusi apmēram 20 procentus no sākotnējā garuma, šūna vairs nespēj vairoties un iet bojā. Īpašs ferments, ko sauc par telomerāzi, var atjaunot telomēru pilnā garumā, ļaujot šūnai turpināt dalīšanos. Lielākajā daļā šūnu šis ferments ir neaktīvs, taču zinātniekiem ir izdevies noteiktās šūnās ievadīt aktīvu telomerāzi un panākt, lai šūnas turpinātu augt un dalītos daudz vairāk reižu nekā parasti.

Zinātnieki uzskata, ka tas paver nebijušas iespējas ārstēt vecuma izraisītās kaites. Kā būtu, ja organisma cilmšūnas (šūnas, kas nodrošina audu atjaunošanos) aizstātu ar tādām cilmšūnām, kas ar aktīvas telomerāzes palīdzību ”padarītas nemirstīgas”? Dr. Viljams Haseltins saka: ”Tā ir skaidri formulēta cilvēka nemirstības ideja, kas pakāpeniski tiks īstenota turpmāko 50 gadu laikā.” (The New York Times.)

Vai nanotehnoloģija un krionika spēj piedāvāt risinājumu?

Vēl viens cilvēku cerību avots ir nanotehnoloģija — zinātnes nozare, kas nodarbojas ar nanometros (metra miljardajās daļās) mērāmu tehnoloģisku iekārtu izstrādāšanu. Pētnieki, kas ar šo nozari saista drosmīgas nākotnes ieceres, apgalvo, ka, iespējams, tiks radītas datorizētas iekārtas, kas būs daudzkārt mazākas par šūnu un kas darbosies molekulārā līmenī, labojot un atjaunojot novecojošās šūnas, audus un orgānus. Kādā konferencē, kurā tika apspriestas metodes, kā novērst novecošanu, izskanēja doma, ka 21. gadsimtā ārsti varbūt varēs izmantot nanotehnoloģiju, lai padarītu cilvēku fiziski nemirstīgu.

Krionika savukārt ir cilvēku ķermeņu sasaldēšana cerībā, ka zinātne ar laiku atradīs paņēmienu, kā atdzīvināt mirušās šūnas, un spēs atdot šiem cilvēkiem dzīvību. Sasaldēt var gan visu ķermeni, gan tikai smadzenes. Pēc kāda cilvēka pieprasījuma pat tika sasaldēts palags. Kāpēc bija jāsasaldē palags? Tas piederēja šī cilvēka draugam, kas bija pazudis, un uz tā bija daži mati un ādas šūnas. Pasūtītājs vēlējās tās sasaldēt, lai sagādātu draugam iespēju atgriezties dzīvē, ja zinātnei izdosies sasniegt tādu līmeni, ka cilvēku varēs atjaunot no dažām šūnām vai pat no vienas vienīgas šūnas.

Uz ko mums paļauties?

Cilvēkam piemīt dabiska vēlēšanās dzīvot, nevis mirt, tāpēc zinātnes sasniegumi šajā jomā tiek uzņemti ar sajūsmu un ar tiem tiek saistītas lielas cerības. Tomēr līdz šim nav iegūti droši pierādījumi, ka DHEA, kinetīns, melatonīns, augšanas hormons vai kāda cita viela patiešām spēj aizkavēt cilvēka novecošanu. Skeptiķi izsaka bažas, ka, manipulējot ar telomerāzi šūnās, izdosies panākt vienīgi potenciālu vēža šūnu veidošanos. Nanotehnoloģijas un krionikas izmantošana joprojām drīzāk pieder pie zinātniskās fantastikas, nevis pie dzīves īstenības.

Zinātne ir palīdzējusi un droši vien arī turpmāk palīdzēs pagarināt mūžu daļai cilvēku un uzlabot viņu veselību, bet tā nekad nedos nevienam mūžīgu dzīvi. Kāpēc ne? Vienkārši sakot, zinātne to nevarēs izdarīt tāpēc, ka novecošanas un nāves pirmcēlonis ir meklējams ārpus cilvēku zinātnes ietekmes sfēras robežām.

Vecuma un nāves pirmcēlonis

Vairākums zinātnieku ir vienisprātis, ka novecošana un nāve, šķiet, kaut kādā veidā ir ieprogrammētas mūsu gēnos. Rodas jautājums: kad, kā un kāpēc tās ir iekļuvušas mūsu ģenētiskajā kodā?

Bībelē ir atrodama vienkārša atbilde uz šo jautājumu, kaut arī tā nav izteikta ģenētikas terminos un tajā nav doti paskaidrojumi par DNS. Romiešiem 5:12 sacīts: ”Tā tad: kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.”

Pirmajam cilvēkam, Ādamam, bija izredzes dzīvot mūžīgi. Viņa ķermenis bija veidots tā, lai viņš varētu dzīvot bezgalīgi ilgi. Taču mūžīgā dzīve bija atkarīga no kāda nosacījuma. Lai dzīvotu mūžīgi, Ādamam bija jāsadarbojas ar dzīvības Avotu, savu Radītāju, un jāklausa viņam. (1. Mozus 1:31; 2:15—17.)

Ādams pieņēma lēmumu nepaklausīt Dievam. Būtībā Ādams apgalvoja, ka cilvēkiem ir labāk, ja viņi paši valda pār sevi neatkarīgi no Dieva. Tādā veidā viņš izdarīja grēku. Kopš tā brīža notikumi risinājās tā, it kā viņa ģenētiskais kods būtu izmainīts. Ādama pēcnācēji iedzimtības ceļā mantoja no viņa nevis mūžīgu dzīvi, bet gan grēku un nāvi. (1. Mozus 3:6, 19; Romiešiem 6:23.)

Patiesā cerība

Tomēr šāds stāvoklis nesaglabāsies uz visiem laikiem. Romiešiem 8:20 teikts: ”Radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība.” Cilvēka Radītājs, Dievs Jehova, pakļāva cilvēkus nāvei tāpēc, ka tie grēkoja pret viņu, bet, to darīdams, viņš deva arī pamatu cerībai.

Pilnīga skaidrība par to, kas ir šīs cerības pamats, tika iegūta, kad uz Zemi atnāca Jēzus Kristus. Jāņa 3:16 rakstīts: ”Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Bet kā gan ticība Jēzum Kristum var glābt mūs no nāves?

Ja grēks ir nāves cēlonis, lai varētu novērst nāvi, vispirms ir jāiznīcina grēks. Kad Jēzus tikko bija kļuvis par Kristu un sācis savu kalpošanu, Jānis Kristītājs sacīja: ”Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus.” (Jāņa 1:29, JD.) Jēzus Kristus bija pilnīgi bezgrēcīgs, tāpēc viņš nebija pakļauts nāvei, jo nāve ir sods par grēku. Tomēr viņš ļāva, lai viņu nogalina. Kāpēc? Tāpēc, ka tā viņš samaksāja par mūsu grēkiem. (Mateja 20:28; 1. Pētera 3:18.)

Kad par grēkiem bija samaksāts, visiem, kas tic Jēzum, pavērās izredzes iegūt dzīvi, ko nekad nepārtrauks nāve. Zinātnes sasniegumi var pagarināt mūsu mūžu tikai uz neilgu laiku, turpretī ticība Jēzum patiesi ir ceļš uz mūžīgu dzīvi. Jēzus saņēma šādu dzīvi debesīs, un viņa uzticīgie apustuļi, kā arī neliels skaits citu tāpat kā Jēzus varēs dzīvot mūžīgi debesu sfērā. Taču lielākajai daļai no tiem, kas tic Jēzum, tiks dota iespēja mūžīgi dzīvot uz zemes, kad Dievs Jehova būs atjaunojis uz tās paradīzi. (Jesajas 25:8; 1. Korintiešiem 15:48, 49; 2. Korintiešiem 5:1.)

Mūžīga dzīve paradīzē uz zemes

Kāds vīrs reiz jautāja: ”Cik gan daudz cilvēku uzskatītu, ka ir vērts dzīvot, ja viņiem nebūtu jāmirst?” Vai dzīve bez nāves būs garlaicīga? Bībele mums apliecina, ka tā noteikti nebūs. ”Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; ir mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu.” (Salamans Mācītājs 3:11, LB-26.) Dieva Jehovas radītā pasaule ir tik daudzveidīga un sarežģīta, ka tā mūs aizraus, iedvesmos un darīs laimīgus, kamēr vien mēs dzīvosim, — pat mūžīgi.

Kāds cilvēks, kurš pētīja putnus, ko sauc par bēdrožiem, nodēvēja bēdrozi par ”ārkārtīgi savdabīgu un apburošu paziņu” un apgalvoja, ka šo putnu novērošana ir viens no brīnišķīgākajiem piedzīvojumiem viņa mūžā. Jo ilgāk viņš tos pētīja, jo interesantāki tie viņam likās. Viņš sacīja, ka pat pēc 18 gadu ilgiem novērojumiem viņa pētījumi vēl nepavisam netuvojas noslēgumam. Ja viena vienīga putnu suga var tā ieinteresēt un aizraut inteliģentu cilvēku, ka viņš 18 gadus gūst dziļu prieku, rūpīgi pētīdams šos putnus, padomājiet, cik neaptverami plašām ir jābūt iespējām gūt prieku un gandarījumu, pētot visu, kas radīts uz zemes!

Pamēģiniet iztēloties visas tās saistošās zinātnes jomas, kurās cilvēks varētu iedziļināties, ja viņa rīcībā būtu neierobežots laiks. Iedomājieties, cik daudz brīnišķīgu vietu varētu apceļot, cik daudz interesantu cilvēku varētu satikt un cik bezgalīgas būtu iespējas kaut ko izgudrot, radīt un konstruēt. Mēs varētu nebeidzami attīstīt un likt lietā savas radošās spējas. Pārdomājot radītās pasaules daudzveidību, kļūst acīmredzams, ka vienīgi mūžība ir pietiekami ilgs laiks, lai paspētu pilnībā izmantot visas iespējas, ko dzīve piedāvā.

Bībelē sacīts, ka mirušie tiks celti augšā un arī viņiem pavērsies izredzes dzīvot mūžīgi. (Jāņa 5:28, 29.) Droši vien mēs varēsim atrisināt daudzas vēstures mīklas, kad cilvēki, kas paši pieredzējuši šos vēsturiskos notikumus, varēs pastāstīt to, kas šobrīd nav zināms, un atbildēt uz mūsu jautājumiem. Iztēlojieties, cik skaidru priekšstatu par dažādiem vēstures periodiem varēs iegūt, iztaujājot augšā celtos cilvēkus. (Apustuļu darbi 24:15.)

Domājot par šo laiku, šķiet ļoti iespējams, ka Ījabs pēc augšāmcelšanas gribēs labot savu izteikumu, kas lasāms Ījaba 14:1. Varbūt viņš ieteiks labāk rakstīt tā: ”Cilvēks, no sievas dzimis, tagad dzīvo mūžīgi un ir pilns miera.”

Tiem, kas paļaujas uz Jehovu un tic Jēzum, mūža pagarināšana līdz bezgalībai nav tikai nepiepildāms sapnis. Drīzumā tas kļūs par īstenību. Vecums un nāve izzudīs, kā ir sacīts 68. psalma 21. pantā: ”Dievs tas Kungs mūs izglābj arī no nāves.” (Atklāsmes 21:3, 4.)

[Attēli 4., 5. lpp.]

Zinātnes sasniegumi ir modinājuši cerības, ka cilvēka mūžu varbūt ir iespējams ievērojami pagarināt

[Attēls 7. lpp.]

Vienīgi mūžība ir pietiekami ilgs laiks, lai pilnībā izmantotu iespējas, ko dzīve var piedāvāt