Dzīvesstāsts
Mēs pārbaudījām Jehovu
PASTĀSTĪJIS POLS SKRIBNERS
”Labrīt, Stekhausa kundze. Šorīt es piedāvāju cilvēkiem pasūtīt Lieldienu tortes, un esmu pārliecināts, ka arī jūsu ģimene labprāt pasūtītu šādu torti.” Bija agrs 1938. gada pavasaris, un es Atko pilsētiņā (Ņūdžersijas štats, ASV) sarunājos ar vienu no mūsu labākajām pircējām General Baking Company tirdzniecības maršrutā. Man par lielu pārsteigumu, Stekhausa kundze noraidīja manu piedāvājumu.
”NEDOMĀJU vis, ka es to vēlētos,” viņa sacīja. ”Mēs nesvinam Lieldienas.”
Nu es vairs nezināju, ko lai domā. Viņi nesvin Lieldienas — kā tad tā? Protams, pirmais pārdevēju likums ir tāds, ka klientam vienmēr ir taisnība. Kā lai es rīkojos? ”Tā ir ļoti garšīga torte,” es sacīju, ”un es zinu, ka jūs esat labās domās par mūsu produkciju. Varbūt jūsu ģimenei tā tomēr garšos, kaut arī jūs, ē-ē, nesvinat Lieldienas?”
”Nedomāju gan,” viņa atkārtoja, ”bet es jau kādu laiku gribu ar jums par kaut ko parunāt, Skribnera kungs, un šis varētu būt piemērots brīdis.” Tālākā saruna pilnībā izmainīja manu dzīvi. Stekhausa kundze, kas piederēja pie Berlinas (Ņūdžersijas štats) Jehovas liecinieku draudzes, izskaidroja man Lieldienu svinēšanas izcelsmi un iedeva trīs brošūras, kuru nosaukumi bija Drošība, Atsegts un Aizsardzība. Ar šīm brošūrām es devos mājās, juzdams ziņkāri, bet arī nelielu satraukumu. Stekhausa kundzes teiktajā es biju saklausījis kaut ko pazīstamu, kaut ko no manas bērnības.
Pirmā saskarsme ar Bībeles pētniekiem
Es piedzimu 1907. gada 31. janvārī. 1915. gadā, kad man bija astoņi gadi, tēvs nomira ar vēzi, tāpēc māte kopā ar mani pārcēlās dzīvot pie saviem vecākiem kādā lielā mājā Moldenā (Masačūsetsas štats). Šīs mājas trešajā stāvā dzīvoja manas mātes brālis Bendžamins Rensoms ar savu sievu. Tēvocis Bens jau kopš 19. gadsimta beigām bija saistīts ar Bībeles pētniekiem (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Es tēvocim Benam ļoti pieķēros, bet pārējie mātes ģimenes locekļi, kas paši bija metodisti, uzskatīja viņu par dīvaini. Vēlāk sieva no viņa izšķīrās, bet pirms tam viņai izdevās panākt, ka vīrs savu reliģisko uzskatu dēļ uz īsu laiku tiek ievietots psihiatriskajā slimnīcā. Tiesa, slimnīcas ārsti drīz vien konstatēja, ka ar tēvoča Bena prāta spējām viss ir kārtībā, un atvainojušies atlaida viņu mājās.
Tēvocis Bens ņēma mani līdzi uz Starptautisko Bībeles pētnieku sapulcēm Bostonā, it sevišķi tad, kad tajās uzstājās kāds viesorators vai kad programmā bija paredzēts kāds īpašs pasākums. Reiz sapulcē runu teica Čārlzs Teizs Rasels, kas tolaik pārraudzīja sludināšanas darbu. Citā reizē tika rādīta ”Radīšanas fotodrāma”. Kaut arī tas bija 1915. gadā, vēl līdz šai dienai es skaidri atceros vēstījumu par to, kā Ābrahāms, paņēmis sev līdzi Īzāku, devās kalnā, lai tur viņu upurētu. (1. Mozus 22. nodaļa.) Es joprojām redzu Ābrahāmu un Īzāku kāpjam kalnā un nesam malku — šis skats liecināja par Ābrahāma pilnīgo paļāvību uz Jehovu. Tā kā man nebija tēva, redzētais man dziļi iespiedās atmiņā.
Tad tēvocis Bens ar sievu pārcēlās uz Menas štatu, savukārt māte apprecējās vēlreiz, un mēs pārbraucām uz Ņūdžersijas štatu. Ilgu laiku mēs ar tēvoci Benu tikpat kā neredzējāmies. Kad man vēl nebija divdesmit gadu, es Ņūdžersijā iepazinos ar Merionu Nefu — viņa bija viens no astoņiem bērniem kādā prezbiteriāņu ģimenē, pie kuras es bieži ciemojos. Es pavadīju tik daudz svētdienas vakaru kopā ar šīs ģimenes locekļiem un jauniešiem no viņu baznīcas, ka beigu beigās pats kļuvu par prezbiteriāni, tomēr pavisam neaizmirsu arī to, ko biju uzzinājis Bībeles pētnieku sapulcēs. 1928. gadā mēs ar Merionu apprecējāmies, un vēlāk, 1935. un 1938. gadā, mums piedzima meitiņas — Dorisa un Luīza. Tā nu mūsu ģimenē bija divi mazi bērni, un mēs ar sievu izjutām nepieciešamību pēc garīgiem principiem, kas palīdzētu audzināt bērnus.
Brošūras palīdz atrast patiesību
Mēs ar Merionu bijām nolēmuši pievienoties kādai citai reliģijai, un mums radās plāns. Katru svētdienu viens no mums palika mājās pieskatīt bērnus, bet otrs apmeklēja kādas reliģijas sapulci. Reiz svētdienā, kad bija Merionas kārta dežurēt mājās, es piedāvājos palikt pie bērniem viņas vietā, lai varētu palasīt brošūru Drošība — vienu no tām trijām, ko man bija iedevusi Stekhausa kundze. Sācis lasīt, es vairs nespēju atrauties no brošūras. Es arvien vairāk un vairāk pārliecinājos, ka esmu atradis kaut ko tādu, ko nevarēja piedāvāt neviena baznīca. Nākamajā nedēļā viss atkārtojās: es pieteicos palikt mājās ar bērniem un izlasīju otro brošūru, Atsegts. Tas, ko es lasīju, man kaut ko atgādināja. Vai tas nebija tas pats, kam ticēja tēvocis Bens? Bet mūsu ģimene bija uzskatījusi viņa reliģiju par neprātīgu — ko gan domās Meriona? Kā izrādījās, manām bažām nebija pamata. Reiz, kad es pārnācu mājās no darba dažas dienas pēc brošūras Atsegts izlasīšanas, Meriona mani pārsteidza ar vārdiem: ”Es lasīju tās brošūras, ko tu esi atnesis. Tās patiešām ir interesantas.” Es atviegloti uzelpoju.
Brošūru pēdējā lappusē bija informācija par nesen iznākušo grāmatu Ienaidnieki, kurā nesaudzīgi tika atmaskota viltus reliģija, un mēs nolēmām šo grāmatu iegādāties. Bet, pirms mēs paspējām nosūtīt pa pastu pieprasījumu, pie mums mājās ieradās kāds Jehovas liecinieks un piedāvāja tieši šo grāmatu. Izlasījuši to, mēs vairs nevilcinājāmies, pārstājām apmeklēt baznīcas un sākām iet uz Jehovas liecinieku Kamdenas draudzes sapulcēm Ņūdžersijas štatā. Pāris mēnešus vēlāk, 1938. gada 31. jūlijā, mēs bijām starp kādiem 50 cilvēkiem, kas sapulcējās māsas Stekhausas nama pagalmā — tajā pašā mājā, kur es biju mēģinājis pārdot Lieldienu tortes, — un noklausījāmies brāļa Raterforda runas ierakstu par kristīšanās tēmu. Pēc tam mēs pārģērbāmies, un 19 cilvēki tika kristīti tuvējā upītē.
Vēlēšanās būt par pionieri
Drīz pēc kristīšanās viena no mūsu draudzes māsām man pastāstīja par pionieriem — sludinātājiem, kuri kalpošanai veltī lielāko daļu sava laika. Es tūlīt par to ieinteresējos un drīz iepazinos ar veselu pionieru ģimeni. Kaimiņu draudzē kalpoja brālis Konigs, kas bija padzīvojis vīrs, viņa sieva un pieaugusī meita, un viņi visi bija pionieri. Tā kā es biju jaunas ģimenes galva, mani iespaidoja tas, cik lielu prieku Konigu ģimene guva kalpošanā. Es bieži piebraucu un atstāju savu maizes ceptuves mašīnu kaut kur netālu no viņu dzīvesvietas un kopā ar viņiem devos sludināt pa mājām. Nepagāja ilgs laiks, un es jau pats gribēju kļūt par pionieri. Bet kā to izdarīt? Mums ar Merionu bija divi mazi bērni, turklāt mans darbs prasīja daudz laika un spēku. Eiropā bija sācies Otrais pasaules karš, un arvien vairāk jaunu vīriešu iestājās ASV armijā, tāpēc tiem, kas bija palikuši civilā darbā, nācās strādāt vēl saspringtāk. Mani mudināja apkalpot papildu tirdzniecības maršrutus, un bija skaidrs, ka tādā gadījumā es noteikti nevarēšu būt pionieris.
Es pastāstīju brālim Konigam par savu vēlēšanos kalpot par pionieri, un viņš man ieteica: ”Vienkārši dari kalpošanā Jehovam visu, ko vari, un pastāvīgi piemini savu mērķi lūgšanās. Viņš tev palīdzēs to sasniegt.” Vairāk nekā gadu es tieši tā arī rīkojos. Bieži es pārdomāju tādas Bībeles vietas kā, piemēram, Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 8. pantu, kur lasāms apliecinājums, ka Jehova zina mūsu vajadzības, pirms mēs viņu lūdzam. Tāpat es centos sekot padomam no Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. panta — dzīties papriekš pēc Dieva Valstības un viņa taisnības. Viens no tiem, kas mani uzmundrināja, bija rajona pārraugs Melvins Vinčesters.
Kad es biju izstāstījis par saviem mērķiem Merionai, mēs pārrunājām Maleahija grāmatas 3. nodaļas 10. pantu, kur atrodams aicinājums pārbaudīt Jehovu un pārliecināties, vai viņš nepiešķirs mums bagātīgas svētības. Biju ļoti priecīgs, kad Meriona sacīja: ”Ja tu vēlies būt pionieris, neatsakies no šiem plāniem manis dēļ. Es varu rūpēties par meitenēm, un mums jau nekas īpašs arī nav vajadzīgs.” Tolaik mēs bijām precējušies 12 gadus, un es jau zināju, ka Meriona ir taupīga un laba saimniece. Daudzus gadus mēs esam kopīgi kalpojuši par pionieriem, un viens no noslēpumiem, kas mums ir ļāvis 60 gadus pavadīt pilnas slodzes kalpošanā, ir viņas prasme būt apmierinātai ar mazumiņu un izmantot šo mazumiņu tā, ka rodas iespaids, it kā mums visa kā būtu gana.
Daudzus mēnešus mēs ar lūgšanu palīdzību plānojām savu turpmāko dzīvi, un 1941. gada vasarā, kad bijām iekrājuši zināmu naudas summu, mēs ar Merionu iegādājāmies piecarpus metrus garu dzīvojamo piekabi. Es aizgāju no darba un 1941. gada jūlijā kļuvu par pionieri, un kopš tā laika neesmu pārtraucis pilnas slodzes kalpošanu. Mans pirmais norīkojums bija desmit dažādas vietas, kas atradās pie 50. ceļa, kurš ved no Ņūdžersijas uz Sentluisu (Misūri štats), kur augusta sākumā bija paredzēts kongress. Man tika paziņoti vairāku brāļu vārdi un adreses, kuri dzīvoja netālu no minētā ceļa, un es jau iepriekš aizsūtīju viņiem vēstules, kurās norādīju, kad mani gaidīt. Pēc ierašanās kongresa norises vietā man bija jāuzmeklē pionieru kalpošanas nodaļa un jāsaņem nākamais norīkojums.
”Tagad es pārbaudīšu Jehovu”
Mēs iekrāvām nelielajā dzīvojamajā piekabē literatūru un pēdējo reizi devāmies uz draudzes sapulci Kamdenā, lai atvadītos no brāļiem. Tā kā mums bija divas mazas meitiņas un nekas nebija zināms par to, kas ar mums būs pēc kongresa, dažiem brāļiem mūsu plāni laikam šķita nereālistiski, un vairāki no viņiem teica: ”Gan jūs drīz būsiet atpakaļ.” Atceros, ka es atbildēju: ”Es neapgalvoju pretējo. Bet Jehova ir apsolījis rūpēties par mani, un tagad es pārbaudīšu Jehovu.”
Nu jau 60 gadus mēs esam kalpojuši par pionieriem 20 pilsētās vairākos štatos no Masačūsetsas līdz Misisipi, un mēs varam apgalvot, ka Jehova ir ne tikai izpildījis savu solījumu, bet izdarījis vēl daudz vairāk. Svētības, ko viņš ir piešķīris Merionai, man un abām mūsu meitām, pārsniedz visu, uz ko es būtu varējis cerēt 1941. gadā. Mūsu meitas uzticīgi kalpo par pionierēm tuvējās draudzēs, un mums ir simt (tik daudz sanāca pēdējā skaitīšanas reizē) garīgo dēlu un meitu visā ASV austrumu piekrastē. Es esmu studējis Bībeli ar piecdesmit diviem cilvēkiem, kas ir veltījuši savu dzīvi Jehovam, bet Meriona — ar četrdesmit astoņiem.
1941. gada augustā mēs ieradāmies Sentluisā, un tur es satiku brāli Tomasu Salivanu no Bēteles. Pie viņa bija mana ordinācijas vēstule, kas man bija vajadzīga, jo man draudēja iesaukums armijā. Es sacīju brālim Salivanam, ka mana sieva pavada kalpošanā tikpat daudz laika kā es un ka viņa arī vēlētos būt pioniere. Kaut gan pionieru kalpošanas nodaļa kongresā vēl nebija sākusi darbu, brālis Salivans tūlīt pat ierakstīja Merionas vārdu pionieru sarakstā un pajautāja, uz kurieni mēs dosimies pēc kongresa. To mēs nezinājām. ”Neraizējieties,” viņš teica. ”Kongresā jūs noteikti iepazīsieties ar kādu, kas ir atbraucis no vietas, kur vajadzīgi pionieri, un viss nokārtosies. Vienkārši uzrakstiet mums un paziņojiet, kur jūs esat, un mēs aizsūtīsim jums norīkojuma vēstuli.” Tieši tā arī notika. Izrādījās, ka brālis Džeks Devits, bijušais rajona pārraugs, pazina vairākus sludinātājus Ņūmārketā (Virdžīnijas štats), kur bija pionieru māja, bet bija vajadzīgi vēl daži pionieri. Tā nu pēc kongresa mēs devāmies uz Ņūmārketu.
Ņūmārketā mūs gaidīja pārsteigums. Lai pievienotos mums pionieru kalpošanā, no Filadelfijas ieradās kāds brālis — Bendžamins Rensoms! Jā, tas bija tēvocis Bens. Bija liels prieks kopā ar viņu sludināt pa mājām vairāk nekā 25 gadus pēc tam, kad viņš bija iedēstījis manā sirdī patiesības sēklas. Tēvocis Bens nebija zaudējis mīlestību pret Jehovu un pret kalpošanu, lai gan daudzus gadus bija izjutis ģimenes locekļu vienaldzību, izsmieklu un pat naidīgumu.
Pionieru mājā Ņūmārketā mēs palikām astoņus mēnešus, kuru laikā iemācījāmies arī to, kā iemainīt pret literatūru vistas un olas. Pēc tam tēvoci Benu, Merionu, mani un vēl trīs sludinātājus nosūtīja kalpot par speciālajiem pionieriem Hanoverā (Pensilvānijas štats). Tā bija pirmā no sešām norīkojuma vietām Pensilvānijā, kurās mēs kalpojām no 1942. līdz 1945. gadam.
Kalpojam par speciālajiem pionieriem Otrā pasaules kara laikā
Otrā pasaules kara laikā savas neitralitātes dēļ mēs dažkārt izjutām cilvēku naidīgumu, bet Jehova mūs vienmēr atbalstīja. Reiz Provinstaunā (Masačūsetsas štats) salūza mūsu vecais buiks un, lai veiktu atkārtotu apmeklējumu, man nācās iet vairākus kilometrus caur rajonu, kur dzīvoja ļoti naidīgi noskaņoti katoļi. Es pagāju garām bariņam jaunu huligānu, kas mani pazina un sāka klaigāt. Es steigšus soļoju tālāk, akmeņiem lidojot man gar ausīm, un cerēju, ka jaunieši nedzenas man pakaļ. Man izdevās sveikam un veselam nokļūt līdz ieinteresētā cilvēka mājām, bet mājas saimnieks, cienījams Amerikāņu leģiona loceklis, atvainojās un teica: ”Šovakar es nevarēšu jūs uzņemt, jo biju aizmirsis, ka mēs dodamies uz centru apmeklēt kino.” Tad gan man sametās bail, jo es atcerējos puišus uz ielas stūra, kas bija svieduši akmeņus un tagad gaidīja mani atgriežamies. Bet es atviegloti uzelpoju, kad mājas saimnieks ierosināja: ”Kāpēc gan jums nepaieties kopā ar mums? Mēs varētu parunāt pa ceļam.” Tā man radās iespēja viņam sludināt, un es veiksmīgi tiku garām bīstamajai vietai.
Līdzsvaroju ģimenes pienākumus un kalpošanu
Pēc kara mēs kalpojām vairākās vietās Virdžīnijas štatā, astoņus gadus būdami pionieri Šarlotsvilā. 1956. gadā, kad mūsu meitas jau bija pieaugušas un apprecējušās, mēs ar Merionu atkal sākām ceļot no vienas vietas uz otru — bijām pionieri Herisonbergā (Virdžīnijas štats) un speciālie pionieri Linkolntonā (Ziemeļkarolīnas štats).
1966. gadā mani iecēla par rajona pārraugu un es sāku apmeklēt draudzes, cenšoties uzmundrināt brāļus, tāpat kā brālis Vinčesters bija uzmundrinājis mani trīsdesmitajos gados Ņūdžersijā. Divus gadus es kalpoju kādā rajonā Tenesī štatā, bet pēc tam Merionai un man piedāvāja atsākt kalpošanas veidu, kas mums patika vislabāk, — būt speciālajiem pionieriem. No 1968. līdz 1977. gadam mēs bijām speciālie pionieri vairākos štatos ASV dienvidos, no Džordžijas līdz Misisipi.
Īstmenā (Džordžijas štats) mani norīkoja par kādas draudzes vadošo pārraugu. Iepriekšējais vadošais pārraugs, Pauels Kērklends, bija ļoti uzticams, padzīvojis brālis, kurš daudzus gadus bija bijis rajona pārraugs, bet kura veselības stāvoklis bija sācis pasliktināties. Viņš ļoti augstu vērtēja to, ko es darīju, un visādi centās palīdzēt. Viņa atbalsts man bija ārkārtīgi vajadzīgs, jo draudzē bija radušās zināmas nesaskaņas, kurās bija iesaistīti arī vairāki atbildīgi brāļi. Situācija bija visai saspringta, un es pavadīju daudz laika, lūgdams Jehovu, kā arī domādams par tādiem Bībeles pantiem kā, piemēram, Salamana Pamācību grāmatas 3. nodaļas 5. un 6. pants: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Darot visu iespējamo, lai sekmētu labu domu apmaiņu, mums izdevās atkal saliedēt draudzi, un tas nāca par labu visiem.
Ap 1977. gadu mēs sākām izjust savu gadu nastu un vēlreiz tikām norīkoti kalpot Šarlotsvilas apkaimē, kur dzīvoja abas mūsu meitas ar savām ģimenēm. Pēdējos 23 gadus mums ir bijusi iespēja kalpot šajā apkaimē, palīdzēt izveidot Rekersvilas draudzi un redzēt, kā mūsu pirmo Bībeles skolnieku bērni un mazbērni uzaug un kļūst par draudzes vecākajiem, pionieriem un Bēteles strādniekiem. Mēs ar Merionu joprojām aktīvi sludinām, un man ir priekšrocība būt vecākajam Šarlotsvilas austrumu draudzē, kur es vadu grāmatstudiju un uzstājos ar publiskajām runām.
Gadu gaitā mums, protams, ir bijušas arī problēmas, tāpat kā jebkuram citam. Par spīti mūsu pūlēm, Dorisa, būdama nepilnus 20 gadus veca, uz kādu laiku zaudēja garīgo spēku un apprecējās ar vīrieti, kas nebija Jehovas liecinieks. Tomēr viņa nepazaudēja savu mīlestību pret Jehovu pavisam, un tagad viņas dēls Bils jau 15 gadus kalpo Bētelē Volkilā (Ņujorkas štats). Gan Dorisa, gan Luīza jau ir atraitnes, bet viņas dzīvo tepat netālu un ir pionieres.
Ko mēs esam iemācījušies gadu gaitā
Es esmu iemācījies vairākus vienkāršus principus, kas palīdz sekmīgi kalpot Jehovam: dzīvei jābūt vienkāršai; ir jācenšas rīkoties priekšzīmīgi visā, ko darām, arī privātajā dzīvē; it visā jāseko ”uzticīgā un gudrā kalpa” norādījumiem. (Mateja 24:45.)
Savukārt Meriona var dot dažus ļoti vērtīgus ieteikumus, kas palīdz kalpot par pionieri, vienlaikus audzinot bērnus: izveidojiet saprātīgu grafiku un turieties pie tā; padariet pioniera kalpošanu par savu dzīves ceļu; rūpējieties par veselīgu uzturu; pienācīgi atpūtieties; pārāk neaizraujieties ar izklaidēšanos. Tāpat ir svarīgi panākt, lai patiesība, arī visi kalpošanas veidi, bērniem būtu kaut kas patīkams. Vienmēr centieties padarīt kalpošanu interesantu.
Mums jau ir vairāk nekā 90 gadu. Ir pagājuši sešdesmit divi gadi, kopš mēs Stekhausu mājas pagalmā noklausījāmies kristīšanas runu, un sešdesmit gadus mēs esam pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā. Liekot roku uz sirds, mēs ar Merionu varam teikt, ka esam dziļi gandarīti par savu dzīvi. Es esmu ārkārtīgi pateicīgs par jaunībā saņemto pamudinājumu izvirzīt garīgus mērķus un censties tos sasniegt un esmu pateicīgs arī savai mīļajai sievai Merionai un savām meitām par viņu sniegto atbalstu. Kaut gan mēs neesam bagāti, es bieži attiecinu uz sevi vārdus no Salamana Mācītāja grāmatas 2. nodaļas 25. panta: ”Kuŗš gan labāki ēdis.. kā es?” (LB-1877.)
Jehova ir bijis ārkārtīgi devīgs, izpildīdams solījumu, kas lasāms Maleahija grāmatas 3. nodaļas 10. pantā. Viņš ir ”atvēris debess logus un licis svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt” pār mums.
[Papildmateriāls/Attēls 29. lpp.]
ATMIŅAS PAR KARA GADIEM
Kaut gan ir pagājuši jau gandrīz 60 gadi kopš kara beigām, visa ģimene spilgti atceras to laiku.
”Pensilvānijā mēdz būt auksts,” saka Dorisa. ”Kādu nakti gaisa temperatūra bija mīnus 35,” piebilst Luīza. ”Mēs ar Dorisu sēdējām viena otrai uz kājām mūsu vecā buika aizmugures sēdeklī, mēģinot sasildīties.”
”Bet mēs nekad nejutām trūkumu,” stāsta Dorisa. ”Protams, mēs ceļojām no vienas vietas uz otru daudz biežāk, nekā cilvēki parasti to dara, bet mēs vienmēr bijām kārtīgi paēdušas, un mums bija labas, gandrīz jaunas drēbes, ko sūtīja draugi no Ohaio, kuriem bija nedaudz vecākas meitas nekā mēs.”
”Mamma un tētis mūs ļoti mīlēja un loloja,” saka Luīza, ”un mēs daudz kopā sludinājām. Tas mums bija kaut kas īpašs, un tā mums ar viņiem veidojās ļoti ciešas attiecības.”
”Man piederēja 1936. gada Buick Special,” atceras Pols, ”un šīs mašīnas bija slavenas ar to, ka tām bieži lūza asis. Manuprāt, dzinējs gluži vienkārši bija par jaudīgu pārējām mašīnas daļām. Šķita, ka ass vienmēr salūst mēneša visaukstākajā naktī, un tad man bija jādodas uz auto kapsētu meklēt citu asi. Man nācās kļūt par asu nomaiņas speciālistu.”
”Neaizmirsti arī kartītes,” atgādina Meriona. ”Visu varēja nopirkt tikai ar kartītēm — gaļu, benzīnu, riepas, visu. Katru reizi, kad mūs nosūtīja uz jaunu vietu, mums bija jāgriežas pie vietējās varas pārstāvjiem, lai saņemtu kartītes. Dažreiz bija jāgaida vairāki mēneši, un vienmēr likās, ka tieši tad, kad mēs beidzot bijām dabūjuši kartīti, mūs nosūtīja uz citurieni, un viss bija jāsāk no gala. Bet Jehova pastāvīgi rūpējās par mums.”
[Attēls]
Meriona un es ar Dorisu (pa kreisi) un Luīzu 2000. gadā
[Attēls 25. lpp.]
Ar māti 1918. gadā, kad man bija 11 gadi
[Attēls 26. lpp.]
Ar Luīzu, Merionu un Dorisu 1948. gadā, kad mūsu meitas kristījās
[Attēls 26. lpp.]
Mūsu kāzu fotogrāfija, 1928. gada oktobris
[Attēls 26. lpp.]
Manas meitas (labajā un kreisajā pusē aiz manis) un es ”Yankee” stadionā 1955. gadā