Vecāki, esiet labs paraugs saviem bērniem!

”PSIHOLOGI var pārtraukt veselu gadsimtu ilgušos labākās bērnu audzināšanas metodes meklējumus — nevis tāpēc, ka viņi to būtu jau atraduši, bet gan tāpēc, ka tādas nav.” Šādi vārdi bija lasāmi žurnālā Time kādas bērnu audzināšanas jautājumiem veltītas grāmatas recenzijā. Grāmatā bija apgalvots, ka bērni vērtību izpratni galvenokārt pārņem no saviem vienaudžiem, nevis no vecākiem.

Nevar noliegt faktu, ka vienaudžu ietekme ir ļoti spēcīga. (Salamana Pamācības 13:20; 1. Korintiešiem 15:33.) Žurnālists Viljams Brauns rakstīja: ”Ja pusaudzim ir kaut kas svarīgs, tad tas ir neatšķirties no citiem. [..] Būt citādam šķiet ļaunāk par pašu nāvi.” Ja vecāki nenodrošina sirsnīgu, patīkamu atmosfēru mājās un nepavada pietiekami daudz laika kopā ar bērniem (kā viens, tā otrs mūsdienu saspringtajā dzīves ritmā bieži netiek darīts), viņi būtībā pakļauj savus bērnus postošai vienaudžu ietekmei.

Mūsdienās ģimenes saites ir apdraudētas, jo, kā jau Bībelē bija paredzēts, cilvēki dzenas pēc naudas, izpriecām un savtīgiem mērķiem. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka bērni kļūst ”nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, nemīļi”. (2. Timotejam 3:1—3.)

Ar vārdu ”nemīļi” ir norādīts uz dabiskas pieķeršanās trūkumu ģimenes locekļu starpā. Ģimenē ir dabiski, ka vecākus un bērnus saista ciešas, sirsnīgas saites, kas mudina vecākus rūpēties par bērniem un bērnus mudina pieķerties vecākiem. Bet, ja vecāki ir ”nemīļi”, bērni emocionālu atbalstu meklē pie citiem, visbiežāk pie saviem vienaudžiem, un pārņem to uzskatus un vērtību sistēmu. Taču no šādas situācijas ir iespējams izvairīties, ja vecāki ģimenes dzīvē vadās pēc Bībeles principiem. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Ģimene — Dieva izveidots iekārtojums

Kad Dievs padarīja Ādamu un Ievu par vīru un sievu, viņš tiem deva uzdevumu: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi.” Pēc kāda laika izveidojās ģimene — tēvs, māte un bērni. (1. Mozus 1:28; 5:3, 4; Efeziešiem 3:14, 15.) Lai palīdzētu cilvēkiem audzināt bērnus, Jehova kaut kādā mērā piešķīra viņiem vecāku instinktu. Bet, atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēkiem ir vajadzīga papildu palīdzība, tāpēc Jehova viņiem sagādāja rakstiskus norādījumus, piemēram, par morālas dabas un garīgiem jautājumiem un par to, kā pareizi audzināt un pamācīt bērnus. (Salamana Pamācības 4:1—4.)

Vērsdamies pirmām kārtām pie tēviem, Dievs teica: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7; Salamana Pamācības 1:8, 9.) Kā redzams, Dieva likumiem vispirms bija jābūt pašu vecāku sirdī. Tas ir svarīgi tāpēc, ka iedarbīgas ir tikai tādas pamācības, kas nāk no sirds un nav tikai tukši vārdi. Vienīgi tad, ja vecāki māca bērnus no sirds, viņi var ietekmēt bērnu sirdi. Šādi vecāki ir arī labs piemērs bērniem, kas ātri pamana liekulību. (Romiešiem 2:21.)

Kristīgi vecāki tiek mudināti jau no pašas mazotnes ”audzināt un pamācīt [bērnus] būt paklausīgiem tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4; 2. Timotejam 3:15.) ”Dažreiz mēs, vecāki, pārāk zemu novērtējam bērnu spējas,” rakstīja kāda māte. ”Viņiem ir milzīgs potenciāls, un mums tas ir jāizmanto.” Bērniem patīk mācīties, un, ja viņus māca dievbijīgi vecāki, viņi iemācās arī mīlēt. Vecāku noteiktie ierobežojumi ļauj bērniem justies drošībā. Vecāki, kas sekmīgi audzina savus bērnus, cenšas būt bērniem mīloši draugi un labi sarunu biedri, māca viņus ar pacietību, bet vienlaikus ar stingrību un nodrošina viņiem labvēlīgu vidi.a

Sargājiet savus bērnus

Vācijā kāds skolas direktors vēstulē vecākiem rakstīja: ”Mēs vēlamies mudināt jūs, dārgie vecāki, vairāk uzņemties bērnu audzināšanu pašiem un neatstāt bērnu personības veidošanu televīzijas vai ielas ziņā, jo tas īstenībā ir jūsu pienākums.”

Ļaudami, ka bērnu audzina televīzija vai arī iela, būtībā vecāki pieļauj, ka bērnu ietekmē pasaules gars. (Efeziešiem 2:1, 2.) Pasaules gars darbojas pretēji Dieva garam un kā stiprs vējš izplata ”pasaulīgas, ..demoniskas” domāšanas sēklas, un bagātīgi sēj tās naivu un neapdomīgu cilvēku prātā un sirdī. (Jēkaba 3:15.) Šāda domāšana kā nezāles galu galā pārņem prātu un kaitīgi ietekmē cilvēka simbolisko sirdi. Jēzus paskaidroja, kādus augļus nes tas, kas ir sēts cilvēka sirdī: ”Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.” (Lūkas 6:45.) Tāpēc Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana Pamācības 4:23.)

Protams, bērni paliek bērni, un daži no viņiem mēdz būt stūrgalvīgi un nepaklausīgi. (1. Mozus 8:21.) Ko darīt vecākiem? ”Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 22:15.) Daži uzskata, ka tāda audzināšana ir nežēlīga un novecojusi. Patiesībā Bībelē ir nosodīta jebkāda vardarbība. Ar vārdu ”rīkste”, kaut arī reizēm šis vārds ir lietots burtiskā nozīmē, ir domāta vecāku vara, kas tiek īstenota stingri, bet ar mīlestību un pienācīgā veidā, rūpējoties par bērna mūžīgo nākotni. (Ebrejiem 12:7—11.)

Atpūtieties kopā ar bērniem

Ir vispāratzīts, ka bērnu pienācīgai attīstībai ir nepieciešamas rotaļas un atpūta. Gudri vecāki cenšas stiprināt attiecības ar bērniem, atpūšoties kopā ar viņiem, kad vien tas ir iespējams. Tā vecāki var iemācīt bērniem pareizi izvēlēties izklaidi, kā arī apliecināt, cik viņiem ir svarīgi būt ar tiem kopā.

Kāds kristietis stāstīja, ka, pārnācis no darba, viņš bieži spēlēja bumbu ar savu dēlu. Savukārt kāda kristiete minēja, ka viņai un viņas bērniem īpaši patika spēlēt galda spēles. Kāda cita kristiete, atcerēdamās savu bērnību, stāstīja, ka viņas ģimenē ļoti iecienīti bija izbraukumi ar velosipēdiem. Tagad šie bērni jau ir pieauguši, taču viņu mīlestība pret vecākiem — un pret Jehovu — joprojām ir stipra un kļūst arvien stiprāka.

Vecāki, kas ar vārdiem un darbiem apliecina bērniem, ka tos mīl un vēlas būt kopā ar tiem, atstāj uz bērniem dziļu iespaidu, kas var saglabāties uz visu mūžu. Piemēram, daudzi no kādas Gileādas skolas grupas absolventiem atzina, ka vēlēšanos tiekties pēc pilnas slodzes kalpošanas viņos ir modinājis tieši vecāku piemērs un pamudinājumi. Tā bērni ir saņēmuši vērtīgu garīgu mantojumu un vecāki — lielas svētības. Protams, ne visiem bērniem pieaugot ir iespējams uzsākt pilnas slodzes kalpošanu, taču visi bērni tikai iegūst, ja viņiem ir dievbijīgi vecāki, kas kļūst par viņu tuvākajiem draugiem un ir labs paraugs. (Salamana Pamācības 22:6; Efeziešiem 6:2, 3.)

Arī vientuļie vecāki var gūt sekmes

Mūsdienās daudzi bērni aug ģimenēs, kurās ir tikai viens no vecākiem. Kaut arī vieniem pašiem audzināt bērnus nav viegli, vientuļie vecāki var sekmīgi tikt galā ar šo uzdevumu. Viņus var uzmundrināt pirmā gadsimta kristietes Eunikas piemērs, par kuru ir stāstīts Bībelē. Tā kā Eunikas vīrs bija neticīgs, viņa, visticamāk, nesaņēma no tā nekādu garīgu atbalstu. Tomēr viņa uzcītīgi mācīja savu dēlu Timoteju. Timoteja mātes un vecāsmātes Loidas labvēlīgā ietekme, ko viņš izjuta jau kopš mazotnes, bija daudz spēcīgāka par viņa vienaudžu kaitīgo ietekmi. (Apustuļu darbi 16:1, 2; 2. Timotejam 1:5; 3:15.)

Daudziem jauniešiem, kuriem viens no vecākiem ir neticīgs vai kuri ir auguši nepilnā ģimenē, piemīt tādas pašas labas īpašības, kādas bija Timotejam. Piemēram, Raienu, kas tagad 22 gadu vecumā ir pilnas slodzes kalpotājs, un viņa vecāko brāli un māsu māte uzaudzināja viena pati. Viņu tēvs bija alkoholiķis un pameta ģimeni, kad Raienam bija četri gadi. ”Mamma nekad nezaudēja apņēmību gādāt par to, lai mūsu ģimene turpinātu kalpot Jehovam,” stāsta Raiens, ”un viņa no sirds centās rīkoties saskaņā ar savu apņemšanos.”

”Piemēram, viņa mums ļāva draudzēties tikai ar tiem bērniem, kas mūs labvēlīgi ietekmēja,” atceras Raiens. ”Viņa nekad mums neļāva pavadīt laiku kopā ar tādiem vienaudžiem, kas Bībelē ir saukti par ļaunu sabiedrību, vienalga, vai viņi būtu no draudzes vai ne. Viņa mums arī palīdzēja iegūt pareizu viedokli par izglītību.” Kaut arī Raiena māte bieži vien bija aizņemta un pārnāca no darba nogurusi, tas viņu netraucēja sirsnīgi interesēties par bērniem. ”Viņa vienmēr vēlējās ar mums būt kopā un aprunāties,” saka Raiens. ”Mūs mācīdama, viņa bija pacietīga, bet arī stingra, un viņa darīja visu iespējamo, lai mums regulāri notiktu ģimenes Bībeles studijas. Par kompromisa pieļaušanu attiecībā uz Bībeles principiem nevarēja būt ne runas.”

Atskatoties pagātnē, Raiens atzīst, ka viņu māte, kas no sirds mīlēja Dievu un savus bērnus, ietekmēja viņa, kā arī viņa brāļa un māsas dzīvi tik spēcīgi kā neviens cits cilvēks. Tāpēc jūs, kristīgie vecāki, lai kādi būtu jūsu apstākļi, nenolaidiet rokas, kad, audzinot bērnu, sastopaties ar grūtībām un pieredzat neveiksmes. Var gadīties, ka daži bērni, tāpat kā pazudušais dēls, novēršas no patiesības. Bet, redzēdami, cik pasaule patiesībā ir sekla un nežēlīga, iespējams, viņi atgriezīsies. Mēs noteikti varam piekrist šiem vārdiem: ”Taisnais staigā savā sirds skaidrībā, un viņa bērniem pēc viņa būs svētība un labi klāsies!” (Salamana Pamācības 20:7; 23:24, 25; Lūkas 15:11—24.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 11. lpp.]

Jēzus vecāki, kurus izraudzīja Dievs

Kad Jehova sūtīja savu Dēlu uz zemi, lai tas piedzimtu par cilvēku, viņš rūpīgi izvēlējās Jēzus vecākus. Interesanti, ka viņš izraudzījās vienkāršu, garīgi noskaņotu pāri, kas Jēzu nelutināja, bet mācīja viņam Dieva Rakstus un darba tikumu un palīdzēja viņam attīstīt atbildības sajūtu. (Salamana Pamācības 29:21; Raudu Dziesmas 3:27.) Jāzeps izmācīja Jēzu par galdnieku, un, tā kā ģimenē bez pirmdzimtā dēla Jēzus bija vēl vismaz seši bērni, Jāzeps ar Mariju noteikti prasīja, lai viņš palīdzētu gādāt par jaunākajiem brāļiem un māsām. (Marka 6:3.)

Mēs varam iztēloties, kā ap Pasā svētku laiku Jāzepa ģimene kopīgi gatavojās ikgadējam ceļojumam uz Jeruzalemi. Lai nokļūtu turp un atpakaļ, viņiem bija jāmēro 200 kilometru garš ceļš, iztiekot bez transporta līdzekļiem, kādi ir pieejami mūsdienās. Lai tāda liela ģimene, kurā bija vismaz deviņi cilvēki, varētu doties tik garā ceļojumā, noteikti viss bija labi jāorganizē. (Lūkas 2:39, 41.) Par spīti grūtībām, Jāzeps un Marija augstu vērtēja šos pasākumus un, iespējams, tos izmantoja, lai stāstītu bērniem par notikumiem, kas aprakstīti Svētajos Rakstos.

Jēzus, augdams pie vecākiem, ”bija tiem paklausīgs” un pastāvīgi ”pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. (Lūkas 2:51, 52.) Jāzeps un Marija attaisnoja Jehovas uzticību, un viņi ir brīnišķīgs piemērs vecākiem mūsdienās. (Psalms 127:3.)