Kad kāds no ģimenes ir atstājis Jehovu

MARKS un Luīza ir Jehovas liecinieki.a Nežēlodami pūles, viņi ar mīlestību mācīja Bībeli saviem bērniem, kā tas kristīgiem vecākiem pienākas. (Salamana Pamācības 22:6; 2. Timotejam 3:15.) Diemžēl ne visi viņu bērni, kas nu jau ir pieauguši, kalpo Jehovam. Lūiza stāsta: ”Man sirds vai lūst, kad domāju par tiem bērniem, kas ir atstājuši Jehovu. Vai tad es varu izlikties, ka nejūtu sāpes dienu no dienas? Kad citi runā par saviem dēliem, man kaklā sakāpj kamols un es ar grūtībām varu novaldīt asaras.”

Ja kāds cilvēks nolemj atstāt Jehovu un pārstāj dzīvot pēc Bībeles principiem, viņa ģimenes locekļiem, kas joprojām ir uzticīgi Jehovam, tas ir ļoti sāpīgi. Airīna saka: ”Es patiešām mīlu savu māsu un daudz ko atdotu, lai tikai viņa atgrieztos pie Jehovas.” Mērija, kuras brālis pameta draudzi un sāka dzīvot netikumīgi, atzīst: ”Man šī situācija ir ļoti smaga, jo citādā ziņā viņš ir lielisks brālis. Īpaši man viņa pietrūkst reizēs, kad visa ģimene sanāk kopā.”

Kāpēc tas ir tik smagi?

Kāpēc tad, ja kristiešiem bērns vai kāds cits tuvs cilvēks aiziet no draudzes, viņi to tik dziļi pārdzīvo? Tāpēc, ka viņi zina: Bībelē tiem, kas paliek uzticīgi Jehovam, ir apsolīta mūžīga dzīve paradīzē uz zemes. (Psalms 37:29; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3—5.) Būtu brīnišķīgi to pieredzēt kopā ar dzīvesbiedru, bērniem, vecākiem, brāļiem, māsām un mazbērniem, un ir sāpīgi domāt, ka ģimenes locekļi, kas vairs nekalpo Jehovam, šādu iespēju var zaudēt. Kristieši saprot arī to, ka Jehovas likumi un principi ir ļoti noderīgi jau tagad, tāpēc ir skumji apzināties, ka tuvs cilvēks ar savu rīcību kaitē pats sev. (Jesajas 48:17, 18; Galatiešiem 6:7, 8.)

Tiem, kam pašiem neviens tuvinieks nav atstājis Jehovu, bieži vien ir grūti iztēloties, cik smags trieciens tas ir. Šāda situācija ietekmē visu cilvēka dzīvi. ”Sapulcēs man ir aizvien grūtāk noskatīties, kā vecāki smejas un sarunājas ar saviem bērniem. Ja tiek rīkots kāds priecīgs pasākums, manī paliek tukšuma sajūta, jo manu mīļo tur nav,” saka Lūiza. Kāds draudzes vecākais atceras četrus gadus, kuru laikā sievas meita ar viņiem nekontaktējās. Viņš stāsta: ”Bieži vien notikušais aptumšoja pat dzīves saulainos brīžus. Ja es sievai kaut ko uzdāvināju vai nedēļas nogalē aizvedu viņu kaut kur atpūsties, viņa reizēm izplūda asarās, domādama par to, ka meitas nav līdzās.”

Vai šo kristiešu reakcija ir pārspīlēta? Tā nevajadzētu domāt. Kaut kādā mērā viņu emocijas atspoguļo Jehovas īpašības, pēc kura tēla cilvēki ir radīti. (1. Mozus 1:26, 27.) Piemēram, kā Jehova jutās, kad senatnē pret viņu sacēlās izraēliešu tauta? Kā redzams no 78. psalma 38.—41. panta, Jehova bija apbēdināts un sāpināts. Tomēr viņš pacietīgi brīdināja un pārmācīja izraēliešus un, kad tie nožēloja savu rīcību, piedeva tiem. Ir skaidrs, ka Jehovam ir sirsnīgas jūtas pret tiem, ko viņš ir radījis, — pret ”savu roku darbu” —, un viņš ar vieglu roku neatsakās no tiem. (Ījaba 14:15; Jonas 4:10, 11.) Jehova mūs ir radījis tā, ka arī cilvēku starpā var veidoties tādas pašas sirsnīgas jūtas, un sevišķi stipri mēs mēdzam pieķerties ģimenes locekļiem. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka cilvēki ir sāpināti, ja kāds tuvinieks ir atstājis draudzi.

Tuva cilvēka aiziešana no draudzes ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem, kādu var pieredzēt patiesā Dieva kalpi. (Apustuļu darbi 14:22.) Jēzus teica, ka reakcija uz to, ko viņš sludināja, dažās ģimenēs radīs šķelšanos. (Mateja 10:34—38.) Protams, domstarpības neizraisa pati Bībeles vēsts. Plaisu attiecībās rada tas, ka neticīgie ģimenes locekļi nepieņem kristietības ceļu, to pamet vai pat pretojas saviem tuviniekiem. Par laimi, Jehova nepamet savus uzticīgos kalpus nelaimē un palīdz viņiem pārbaudījumos. Visiem, kam kāds no ģimenes ir atstājis Jehovu, būs noderīgi pārdomāt vairākus Bībeles principus, kas palīdz izturēt bēdas un pat gūt zināmu prieku un gandarījumu.

Noderīgi ieteikumi

”Stiprinādamies.. ..pasargait sevi Dieva mīlestībā.” (Jūdas 20, 21.) Apstākļi var būt dažādi, un bieži vien tā ģimenes locekļa labā, kurš ir pārstājis kalpot Jehovam, patlaban neko izdarīt nevar. Toties ir iespējams stiprināties pašiem un stiprināt tos ģimenes locekļus, kas joprojām uzticīgi kalpo Jehovam, un tas noteikti ir jādara. Veronika, kurai divi no trim dēliem ir aizgājuši no patiesības, saka: ”Mēs ar vīru saņēmām atgādinājumu, ka tad, ja paši paliksim garīgi stipri, mēs varēsim sagaidīt atpakaļ savus dēlus, kad tie atgūs skaidru prātu. Kas gan būtu noticis ar pazudušo dēlu, ja tēvs nebūtu gaidījis viņu mājās?”

Lai saglabātu garīgo spēku, ir jāveltī pietiekami daudz laika garīgai darbībai. Ir nepieciešams regulāri iedziļināties Bībelē un apmeklēt kristiešu sapulces. Tāpat iespēju robežās jācenšas palīdzēt citiem draudzes locekļiem. Tiesa, sākumā to visu darīt droši vien nebūs viegli. Veronika atceras: ”Mana pirmā reakcija bija — kaut kur nozust, kā to darītu ievainots dzīvnieks. Taču vīrs uzstāja, ka mēs nedrīkstam pamest novārtā garīgos pasākumus. Viņš rūpējās, lai mēs vienmēr apmeklētu sapulces. Kad tuvojās kongress, man vajadzēja krietni saņemties, lai piespiestu sevi atrasties daudzu cilvēku vidū. Taču es to izdarīju, un kongresa programma ļoti stiprināja sajūtu, ka Jehova ir tuvu. Īpaši tā uzmundrināja mūsu dēlu, kurš ir palicis uzticīgs Jehovam.”

Mērija, kas bija minēta jau iepriekš, par sevišķi vērtīgu uzskata iespēju aktīvi sludināt, un pašreiz viņa palīdz četriem cilvēkiem labāk iepazīt Bībeli. Arī Lora atzīst: ”Lai gan man vēl aizvien katru dienu jāraud, es neaizmirstu, par ko varu pateikties Jehovam. Jā, ir vecāki, kuriem ir izdevies sekmīgāk izaudzināt savus bērnus, taču es esmu pateicīga, ka man ir pieejami nevainojamie Bībeles padomi, kas tagadējos grūtajos laikos ģimenēm ir ārkārtīgi vajadzīgi.” Kens un Eleonora, kuru bērni, jau būdami pieauguši, aizgāja no draudzes, ir pārcēlušies uz vietu, kur ir lielāka vajadzība pēc Valstības sludinātājiem, un uzsākuši pilnas slodzes kalpošanu. Tas viņiem ir palīdzējis saglabāt līdzsvarotu viedokli un nenodoties pārmērīgām bēdām.

Neatmetiet cerības. Mīlestība ”cer visu”. (1. Korintiešiem 13:7.) Kens norāda: ”Kad mūsu bērni aizgāja no patiesības, es to uztvēru tā, it kā viņi būtu miruši. Bet tad nomira mana māsa, un mans viedoklis mainījās. Es esmu priecīgs, ka mani bērni patiesībā nav miruši un ka Jehova viņiem joprojām piedāvā iespēju atgriezties.” Pieredze rāda, ka daudzi no tiem, kas atstāj patiesību, beigu beigās atgriežas. (Lūkas 15:11—24.)

Nevainojiet sevi. Domājot par pagātni, vecāki bieži vien pārmet sev, ka noteiktās situācijās nav rīkojušies citādi. Taču galvenā doma, kas ietverta Ecēhiēla grāmatas 18. nodaļas 20. pantā, ir tā, ka Jehova par vainīgu nepareizā rīcībā uzskata pašu grēcinieku, nevis viņa vecākus. Salamana Pamācību grāmatā ir daudz runāts par vecāku pienākumu pareizi audzināt savus bērnus, bet četras reizes vairāk padomu tur ir dots bērniem, kas tiek mudināti klausīt vecākus. Tātad bērnu pienākums ir pakļauties saviem nepilnīgajiem vecākiem, kas viņus audzina pēc Bībeles principiem. Visticamāk, jūs visu esat izdarījuši tik labi, cik vien attiecīgajā brīdī bija iespējams. Pat ja jūs tiešām savas vainas dēļ esat pieļāvuši kļūdas, tas vēl nenozīmē, ka jūsu tuvinieks ir atstājis patiesību tieši tāpēc. Jebkurā gadījumā, atkal un atkal pārcilājot prātā, ko varbūt varēja darīt labāk, nekas nav iegūstams. Daudz prātīgāk ir mācīties no savām kļūdām, censties tās neatkārtot un lūgt Jehovam piedošanu. (Psalms 103:8—14; Jesajas 55:7.) Pēc tam būtu jāraugās nākotnē, nevis jāgremdējas mokošās atmiņās par pagātni.

Esiet pacietīgi pret citiem. Apkārtējie cilvēki bieži vien nezina, kā uzmundrināt un mierināt tos, kam radinieks ir aizgājis no draudzes, it sevišķi tad, ja viņi paši neko tādu nav pieredzējuši. Turklāt cilvēkiem ir dažādi uzskati par to, ko nozīmē uzmundrināt un mierināt. Tāpēc, ja kāds pasaka vārdus, kas jūs sarūgtina, atcerieties, ko Pāvils rakstīja savā vēstulē kolosiešiem, 3. nodaļas 13. pantā: ”Cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru.”

Cieņa pret Jehovas noteikto kārtību. Ja jūsu radinieks ir izslēgts no draudzes, paturiet prātā, ka izslēgšana pieder pie Jehovas noteiktās kārtības un nāk par labu visiem, arī pašam pārkāpējam. (Ebrejiem 12:11.) Nekādā gadījumā nebūtu pareizi kritizēt draudzes vecākos, kas ir piedalījušies jautājuma izskatīšanā, un viņu pieņemtos lēmumus. Vislabākais iznākums ir tad, ja viss tiek darīts tā, kā ir paredzējis Jehova, turpretī noteiktās kārtības neievērošana rada tikai liekus pārdzīvojumus.

Pēc izraēliešu atbrīvošanas no Ēģiptes Mozus regulāri sprieda tiesu. (2. Mozus 18:13—16.) Spriedums par labu vienam cilvēkam, jādomā, bija nelabvēlīgs kādam citam, un nav grūti iztēloties, ka daži nepiekrita Mozus spriedumiem. Iespējams, tieši neapmierinātība ar Mozus lēmumiem dažreiz kļuva par iemeslu tam, ka tauta sacēlās pret viņa vadību. Taču Jehova bija uzticējis Mozum vadīt savu tautu, un viņš sodīja nevis Mozu, bet gan dumpiniekus un šo dumpinieku ģimenes locekļus, kas tos atbalstīja. (4. Mozus 16:31—35.) Toreizējie notikumi palīdz saprast, ka arī mūsdienās ir jāciena teokrātiskā vadība un jāatbalsta teokrātiski pieņemtie lēmumi.

Deloresa atceras, cik grūti viņai bija saglabāt līdzsvarotu viedokli, kad no draudzes tika izslēgta viņas meita. Viņa stāsta: ”Man palīdzēja tas, ka es daudzkārt pārlasīju rakstus, kuros bija stāstīts par to, cik saprātīga ir Jehovas izveidotā kārtība. Man pat bija īpaša piezīmju grāmatiņa, kurā es atzīmēju domas no runām un rakstiem, kas man palīdzēja izturēt.” Deloresas teiktais ir saistīts ar vēl vienu noderīgu ieteikumu.

Izpaudiet savas jūtas. Ļoti vērtīga var būt atklāta saruna ar vienu vai diviem saprotošiem draugiem, kam jūs uzticaties. Runājiet ar tādiem draugiem, kas jums palīdzēs saglabāt pozitīvu nostāju. Tāpat atvieglojumu var gūt, ”izkratot.. sirdi” Jehovas priekšā.b (Psalms 62:8, 9.) Jehova pilnībā saprot, cik stipras ir jūsu emocijas. Piemēram, varbūt jums šķiet netaisnīgi, ka jums ir šādi jācieš, — jūs taču joprojām kalpojat Jehovam! Stāstiet par savām izjūtām Jehovam un lūdziet, lai viņš jums palīdz raudzīties uz notikušo mierīgāk. (Psalms 37:5.)

Laikam ejot, jūs droši vien spēsiet labāk tikt galā ar savām emocijām. Kamēr tas vēl nav noticis, nesāciet domāt, ka nav vērts pūlēties, un pretojieties domām, ka jūsu centieni iepriecināt debesu Tēvu ir veltīgi. (Galatiešiem 6:9.) Ja šādā situācijā cilvēks padodas un aiziet no Jehovas, problēmas viņa dzīvē nekur nepazūd, bet tiem, kas paliek uzticīgi, Jehova palīdz grūtībās. Dievs Jehova pilnībā saprot jūsu situāciju un arī turpmāk īstajā brīdī piešķirs jums vajadzīgo spēku. (2. Korintiešiem 4:7; Filipiešiem 4:13; Ebrejiem 4:16.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 19. lpp.]

Noderīgi ieteikumi

◆ ”Stiprinādamies.. ..pasargait sevi Dieva mīlestībā.” (Jūdas 20, 21.)

◆ Neatmetiet cerības. (1. Korintiešiem 13:7.)

◆ Nevainojiet sevi. (Ecēhiēla 18:20.)

◆ Esiet pacietīgi pret citiem. (Kolosiešiem 3:13.)

◆ Cieniet Jehovas noteikto kārtību. (Ebrejiem 12:11.)

◆ Izpaudiet savas jūtas. (Psalms 62:8, 9.)

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

Aicinājums tiem, kas ir atstājuši Jehovu

Ja tas ir noticis ar jums, tad, lai kādi būtu iemesli, ir apdraudētas jūsu attiecības ar Jehovu un jūsu izredzes uz mūžīgu dzīvi. Varbūt jums ir nodoms atgriezties pie Jehovas. Bet vai jūs jau tagad kaut ko darāt, lai šo nodomu īstenotu? Vai arī atliekat visu līdz brīdim, kad būs ”pienācis laiks”? Neaizmirstiet, ka Armagedona mākoņi savelkas ļoti strauji. Arī dzīve šajā sistēmā ir īsa un nedroša — neviens nevar būt pārliecināts pat par to, vai rīt vēl būs dzīvs. (Psalms 102:4; Jēkaba 4:13, 14.) Kāds cilvēks, kam tika atklāta nedziedināma slimība, sacīja: ”Kad es uzzināju par savu slimību, es kalpoju Jehovam pilnu slodzi un man nebija nekā tāda, ko vajadzētu slēpt no citiem. Tā tiešām ir patīkama sajūta.” Viņš noteikti justos pavisam citādi, ja būtu smagi saslimis tādā dzīves posmā, kad vēl tikai domātu kādreiz atgriezties pie Jehovas. Visiem, kas ir atstājuši Jehovu, tagad ir vislabākais laiks atgriezties.

[Attēli 18. lpp.]

Garīga darbība palīdz saglabāt līdzsvarotu viedokli