”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!”

Emīlijas Pedersones dzīvesstāsts

Pastāstījusi Rūta Papasa

MANA māte Emīlija Pedersone piedzima 1878. gadā. Viņa izmācījās par skolotāju, taču viņas sapnis bija veltīt savu dzīvi citam darbam — viņa gribēja palīdzēt cilvēkiem tuvoties Dievam. Mūsu mājās Džasperā (ASV, Minesotas štats) stāvēja liels čemodāns, kas liecināja par mātes mūža sapni. Viņa bija iegādājusies šo čemodānu, lai dotos uz Ķīnu un kalpotu tur par misionāri. Taču, kad nomira viņas māte, viņai bija jāatsakās no saviem nodomiem un jāpaliek mājās, lai rūpētos par jaunākajām māsām un brāli. 1907. gadā māte apprecējās ar Teodoru Holīnu. Es piedzimu 1925. gada 2. decembrī un biju pēdējā no viņu septiņiem bērniem.

Mātei bija vairāki jautājumi par Bībeli, uz kuriem viņa neatlaidīgi meklēja atbildi. Viens no tiem bija par mācību, ka elle esot vieta, kur ļauni cilvēki tiek mocīti ugunī. Viņa pavaicāja kādam luterāņu garīdzniekam, kas pārraudzīja draudžu darbību, kur Bībelē var redzēt pamatojumu šai mācībai. Taču no viņa atbildes izrietēja, ka nav nemaz tik svarīgi, kas ir teikts Bībelē, — mācība par elles mocībām ir jāmāca, un viss.

Garīgās slāpes beidzot tiek remdētas

Neilgi pēc 1900. gada mātes māsa Emma bija pārcēlusies uz Nortfīldu (Minesotas štats), lai mācītos mūziku. Viņa dzīvoja mājā, kas piederēja viņas skolotājam Miliusam Kristiansonam, kura sieva bija Bībeles pētniece (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Reiz Emma ieminējās, ka viņas māsa ir aizrautīga Bībeles lasītāja, un jau pēc neilga laika Kristiansona kundze aizrakstīja manai mātei vēstuli ar atbildēm uz viņas jautājumiem.

Kādu dienu ar vilcienu no Sūfolsas (Dienviddakotas štats) Džasperā ieradās Bībeles pētniece Lora Othauta un sāka šajā pilsētiņā sludināt. Nu mātei radās iespēja saņemt Bībeli skaidrojošu literatūru, ko viņa rūpīgi studēja. 1915. gadā māte sāka stāstīt Bībeles patiesību citiem un izplatīt literatūru, ko viņai piegādāja Lora.

1916. gadā māte dzirdēja, ka uz kongresu Sūsitijā (Aiovas štats) ieradīsies Čārlzs Teizs Rasels. Viņa ļoti vēlējās apmeklēt šo kongresu. Kaut arī tolaik viņai bija jau pieci bērni un jaunākais, Mārvins, bija tikai piecus mēnešus vecs, viņa ar visiem bērniem sēdās vilcienā un mēroja 160 kilometru garo ceļu uz Sūsitiju. Kongresā viņa noklausījās brāļa Rasela runas, noskatījās fotodrāmu ”Radīšana” un kristījās. Atgriezusies mājās, māte uzrakstīja par kongresu rakstu, kas tika publicēts laikrakstā Jasper Journal.

1922. gadā māte bija to 18 tūkstošu pulkā, kuri apmeklēja kongresu Sīdarpointā (Ohaio štats). Kopš šī kongresa viņa nekad nemitējās sludināt vēsti par Dieva Valstību. Viņas piemērs mudināja arī mūs ņemt vērā aicinājumu: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21.)

Sludināšanas labie augļi

Divdesmito gadu sākumā mani vecāki pārcēlās uz lauku māju ārpus Džasperas. Kaut arī mūsu ģimene bija liela, tēvs spēja mūs labi apgādāt. Bībeles pētīšanai tēvs neveltīja tik daudz laika kā māte, bet viņš no visas sirds atbalstīja sludināšanu un viesmīlīgi uzņēma mūsu mājās ceļojošos pārraugus. Bieži, kad kāds no ceļojošajiem brāļiem uzstājās mūsu mājās ar runu, ieradās ap simt cilvēku un klausījās to, cieši saspiedušies mūsu dzīvojamā istabā, ēdamistabā un guļamistabā.

Kad man bija kādi septiņi gadi, mums piezvanīja mātes māsa Letija un pastāstīja, ka viņas kaimiņi, Eds Larsons un viņa sieva, gribot mācīties Bībeli. Šis pāris ar lielu aizrautību apguva Bībeles mācības un vēlāk uzaicināja Martu van Dālenu, astoņu bērnu māti, kas dzīvoja kaimiņos, mācīties kopā ar viņiem. Arī Marta un visa viņas ģimene kļuva par Bībeles pētniekiem.a

Ap to pašu laiku pie tēva sāka strādāt Gordons Kamerūds, jaunietis, kas dzīvoja dažus kilometrus no mums. Citi viņu brīdināja: ”Esi uzmanīgs ar priekšnieka meitām! Viņām ir dīvaina reliģija.” Tomēr Gordons sāka mācīties Bībeli un drīz pārliecinājās, ka ir atradis patiesību. Pēc trim mēnešiem viņš kristījās. Arī viņa vecāki pieņēma patiesību, un iznākumā mūsu ģimenes — Holīni, Kamerūdi un van Dāleni — kļuva par tuviem draugiem.

Kongresu pozitīvā ietekme

Kongresā, kas norisinājās Sīdarpointā, māte bija guvusi tik daudz garīga spēka un prieka, ka viņa vairs nevēlējās palaist garām nevienu kongresu. Tāpēc manas bērnības atmiņas saistās ar gariem ceļojumiem uz vietām, kur tika organizētas šīs lielās sapulces. Īpaši nozīmīgs bija kongress, kas 1931. gadā notika Kolumbusā (Ohaio štats), jo tajā Bībeles pētnieki pieņēma jauno nosaukumu — Jehovas liecinieki. (Jes. 43:10—12.) Es labi atceros arī kongresu Vašingtonā 1935. gadā un vēsturisko runu, kurā tika paskaidrots, kas ir Atklāsmes grāmatā minētais ”lielais pulks”. (Atkl. 7:9.) Šajā kongresā kristījās vairāk nekā 800 cilvēku, arī manas māsas Liliana un Jūnisa.

Mūsu ģimene apmeklēja arī tos kongresus, kas notika Kolumbusā 1937. gadā, Sietlā (Vašingtonas štats) 1938. gadā un Ņujorkā 1939. gadā. Uz šiem kongresiem brauca arī van Dāleni, Kamerūdi un citi, un parasti mēs ceļā nakšņojām teltīs. 1940. gadā Jūnisa apprecējās ar Leo van Dālenu, un viņi kļuva par pionieriem. Tajā pašā gadā Liliana izgāja par sievu pie Gordona Kamerūda, un arī viņi sāka pionieru kalpošanu.

Neaizmirstams bija kongress, kas 1941. gadā tika rīkots Misūri štata pilsētā Sentluisā. Tajā tūkstošiem bērnu un jauniešu saņēma grāmatu Bērni. Šis kongress kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Neilgi pēc tam, tā paša gada 1. septembrī, es kopā ar savu brāli Mārvinu un viņa sievu Džoisu kļuvu par pionieri. Tolaik man bija 15 gadu.

Tā kā mēs dzīvojām laukos, ne visi brāļi varēja apmeklēt kongresus, kas bieži notika ražas ievākšanas laikā. Tāpēc mums bija paradums pēc kongresiem sapulcēties dārzā aiz mājas un atkārtot domas no programmas, lai tās dzirdētu arī tie, kas bija palikuši mājās. Tās bija ļoti iepriecinošas sapulces.

Gileādas skola un sludināšana svešās zemēs

Lai sagatavotu pionierus misionāru kalpošanai, 1943. gada februārī tika izveidota Gileādas skola. Pirmajā grupā tika uzņemti brāļi Emīls, Arturs, Homērs un Leo van Dāleni, kā arī Leo sieva Jūnisa un van Dālenu brālēns Donalds. Mēs atvadījāmies no viņiem ar dalītām jūtām, jo nezinājām, kad viņus atkal redzēsim. Pēc Gileādas skolas beigšanas viņus visus norīkoja kalpot uz Puertoriko, kur tajā laikā bija labi ja desmit Jehovas liecinieku.

Pēc gada Gileādas skolas trešajā grupā tika uzaicināti mācīties Liliana un Gordons, kā arī Mārvins un Džoisa. Arī viņi tika nosūtīti uz Puertoriko. Visbeidzot 1944. gada septembrī, kad biju sasniegusi 18 gadu vecumu, es tiku iekļauta Gileādas skolas ceturtajā grupā. Pabeigusi mācības, es 1945. gada februārī pievienojos savam brālim un māsām Puertoriko. Manā priekšā pavērās jauna, aizraujoša pasaule. Lai gan apgūt spāņu valodu nebija viegli, drīz daži no mums vidēji katru nedēļu vadīja jau vairāk nekā 20 Bībeles nodarbību. Jehova svētīja sludināšanu šajā valstī. Patlaban Puertoriko ir aptuveni 25 tūkstoši Jehovas liecinieku.

Pieredzam vairākus smagus zaudējumus

Kad 1950. gadā Leo un Jūnisai piedzima dēls Marks, viņi palika dzīvot Puertoriko. 1952. gadā viņi nolēma atvaļinājumā doties uz ASV, lai apciemotu tuviniekus. Viņi izlidoja 11. aprīlī, taču īsi pēc pacelšanās lidmašīna iegāzās okeānā. Leo un Jūnisa aizgāja bojā. Divgadīgo Marku atrada okeānā, un, kad viņu iecēla glābšanas laivā un veica viņam mākslīgo elpināšanu, viņu izdevās glābt.b

Piecus gadus vēlāk, 1957. gada 7. martā, kad tēvs ar māti brauca uz Valstības zāli, automašīnai pārplīsa riepa. Vecāki apstājās ceļa malā, un, kamēr tēvs mainīja riepu, viņu notrieca garāmbraucoša automašīna. Viņš uz vietas bija pagalam. Tā kā tēvu daudzi pazina un cienīja, uz bēru runu ieradās aptuveni 600 cilvēku, un viņiem tika dota laba liecība.

Jauni uzdevumi kalpošanā

Īsi pirms tēva nāves es saņēmu norīkojumu kalpot par misionāri Argentīnā. 1957. gada augustā es ierados Mendosā — pilsētā, kas ir izvietojusies Andu priekškalnēs. 1958. gadā Argentīnā ieradās Gileādas skolas 30. grupas absolvents Džordžs Papass. Mēs kļuvām par labiem draugiem un 1960. gada aprīlī apprecējāmies. 1961. gadā, sasniegusi 83 gadu vecumu, nomira mana māte. Viņa ilgus gadus bija uzticīgi gājusi pa patiesības ceļu un palīdzējusi daudziem jo daudziem darīt to pašu.

Mēs ar Džordžu desmit gadus vairākās vietās kalpojām par misionāriem, pēc tam septiņus gadus Džordžs bija rajona pārraugs un mēs kopā apmeklējām draudzes. 1975. gadā mēs atgriezāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, lai palīdzētu ģimenes locekļiem, kam bija nopietnas veselības problēmas. Pagāja pieci gadi, un manam vīram piedāvāja kļūt par rajona pārraugu spāņu valodas draudzēm. Tolaik ASV bija aptuveni 600 spāņu valodas draudžu. 26 gadus mēs apmeklējām daudzas no tām un redzējām, kā draudžu skaits pieauga līdz vairāk nekā 3000.

Viņi ir izraudzījušies pareizo dzīves ceļu

Mātei bija prieks redzēt, ka arī jaunākie mūsu ģimenes locekļi izvēlas pilnas slodzes kalpošanu. Piemēram, manas vecākās māsas Esteres meita Kerola 1953. gadā kļuva par pionieri. Viņa apprecējās ar Denisu Tramboru, un kopš tā laika viņi kopā kalpo pilnu slodzi. Esteres otra meita Loisa apprecējās ar Vendelu Jensenu. Viņi mācījās Gileādas skolas 41. grupā un aptuveni 15 gadus kalpoja par misionāriem Nigērijā. Marku, kura vecāki aizgāja bojā lidmašīnas katastrofā, adoptēja un uzaudzināja Leo māsa Rūta Lalonda un viņas vīrs Kērtiss. Vēlāk Marks un viņa sieva Lavonna ilgus gadus kalpoja par pionieriem un uzaudzināja četrus bērnus, kas arī ir nostājušies uz patiesības ceļa. (Jes. 30:21.)

No maniem brāļiem un māsām vienīgais, kas vēl ir dzīvs, ir Orlens, kuram tagad jau ir krietni pāri astoņdesmit, taču viņš turpina uzticīgi kalpot Jehovam. Mēs ar Džordžu joprojām kalpojam pilnu slodzi.

Ko māte mums ir atstājusi

Manās rokās ir nonācis viens no mātes lielākajiem dārgumiem — rakstāmgalds, ko viņai uz kāzām uzdāvināja mans tēvs. Vienā no rakstāmgalda atvilktnēm stāv viņas vecais albums, kurā glabājas vēstules un no laikrakstiem izgriezti raksti, kurus viņa ir uzrakstījusi un ar kuru palīdzību daudzi ir saņēmuši liecību par Valstību. Daži no šiem rakstiem un vēstulēm ir datēti ar 20. gadsimta pašu sākumu. Rakstāmgaldā ir rūpīgi noglabātas arī vēstules, ko mātei ir rakstījuši viņas bērni, kas kalpoja par misionāriem. Man patīk pārlasīt šīs vēstules atkal un atkal. Arī vēstules, ko māte rakstīja mums, vienmēr bija uzmundrinošas un pozitīvu domu pilnas. Mātes sapnis kļūt par misionāri tā arī nepiepildījās, taču viņas mīlestība pret misionāru kalpošanu ir spēcīgi ietekmējusi vēl vairākas paaudzes pēc viņas. Es ļoti gaidu laiku, kad jaunajā pasaulē varēšu satikt māti un tēvu un kad visa mūsu lielā ģimene atkal būs kopā! (Atkl. 21:3, 4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 17. lpp.]

Emīlija Pedersone

[Attēls 18. lpp.]

1916. gads. Māte un tēvs ar Mārvinu rokās; apakšējā rindā (no kreisās): Orlens, Estere, Liliana un Mildreda

[Attēls 19. lpp.]

Leo un Jūnisa īsi pirms traģiskās bojāejas

[Attēls 20. lpp.]

1950. gads. Augšējā rindā (no kreisās): Estere, Mildreda, Liliana, Jūnisa un Rūta; apakšējā rindā: Orlens, māte, tēvs un Mārvins

[Attēls 20. lpp.]

Džordžs un Rūta Papasi rajona pārraudzības darbā, 2001. gads