”Kas ir atzinis tā Kunga prātu?”

”Kas ir atzinis tā Kunga prātu, lai viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts.” (1. Kor. 2:16.)

1., 2. a) Kas cilvēkiem bieži vien sagādā grūtības? b) Kas mums jāatceras, ja runa ir par mūsu domāšanas veidu un to, kā domā Jehova?

VAI jums kādreiz ir bijis grūti saprast otra cilvēka domāšanas veidu? Kādam, kas nesen ir apprecējies, varbūt ir sajūta, ka viņš līdz galam neizprot, ko domā viņa dzīvesbiedrs. Nevar noliegt, ka vīrieši un sievietes ne tikai domā, bet arī runā dažādi. Ir kultūras, kurās pastāv pat tāda kā vīriešu valoda un sieviešu valoda. Kultūru un valodu atšķirības var būt par pamatu atšķirīgai domāšanai un uzvedībai. Tomēr, jo labāk mēs kādu iepazīstam, jo labāk mēs varam saprast viņa domāšanas veidu.

² Ņemot vērā iepriekšminēto, nebūtu jābrīnās, ka mūsu domāšanas veids krasi atšķiras no tā, kā domā Jehova. Ar sava pravieša Jesajas starpniecību Jehova izraēliešiem sacīja: ”Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi.” Tad viņš minēja kādu salīdzinājumu: ”Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām.” (Jes. 55:8, 9.)

 3. Kādos divos veidos mēs varam tiekties pēc ”tā Kunga draudzības”?

³ Bet vai tas nozīmē, ka mums nemaz nebūtu jācenšas saprast Jehovas domāšanu? Nē, tā nav. Kaut arī mēs nekad nespēsim pilnībā saprast visas Jehovas domas, Bībelē mēs tiekam mudināti iegūt ”tā Kunga draudzību”. (Nolasīt Psalmu 25:14.) Mēs tuvojamies Jehovam, ja ņemam vērā un pārdomājam viņa darbus, par kuriem var lasīt viņa Rakstos, Bībelē. (Ps. 28:5.) Mēs veidojam tuvākas attiecības ar Dievu, arī iepazīstot ”Kristus prātu”, jo viņš ir ”neredzamā Dieva attēls”. (1. Kor. 2:16; Kol. 1:15.) Atlicinot laiku, lai pētītu un pārdomātu Bībelē aprakstītos gadījumus, mēs pakāpeniski iepazīstam Jehovas īpašības un viņa domāšanas veidu.

Nosliece, no kuras jāvairās

4., 5. a) No kādas noslieces mums jāvairās? Paskaidrojiet. b) Kādu kļūdu pieļāva senie izraēlieši?

⁴ Kad domājam par Dieva Jehovas darbiem, mums jāvairās no tendences spriest par Dievu pēc cilvēku mērauklas. Uz to, ka cilvēkiem piemīt šāda nosliece, norāda Jehovas vārdi, kas rakstīti 50. psalma 21. pantā: ”Tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu.” Pirms vairāk nekā 175 gadiem kāds Bībeles pētnieks secināja: ”Cilvēki mēdz spriest par Dievu pēc sevis, un viņi iztēlojas, ka Dievu ierobežo tādi paši likumi, kādi, pēc viņu domām, jāievēro cilvēkiem.”

⁵ Mums būtu jāuzmanās, lai mēs neveidotu priekšstatu par Jehovu, vadoties pēc saviem principiem un vēlmēm. Kāpēc tas ir svarīgi? Kad iedziļināmies Bībelē, mums no sava ierobežotā, nepilnīgā viedokļa Jehovas rīcība kādā situācijā var nelikties gluži pareiza. Tā notika ar senajiem izraēliešiem — viņi izveidoja aplamu viedokli par Jehovas izturēšanos pret viņiem. Lūk, ko Jehova viņiem teica: ”Kad jūs sakāt: Tā Kunga rīcība nav taisna, tad klausaities, jūs Israēla nams! Vai tad tiešām mana rīcība lai būtu netaisna? Vai ne drīzāk jūsu rīcība ir netaisna?” (Ecēh. 18:25.)

 6. Ko saprata Ījabs, un ko no viņa pieredzētā varam mācīties mēs?

⁶ Mums būs vieglāk izvairīties no tendences spriest par Jehovu pēc savas mērauklas, ja atzīsim, ka mūsu viedoklis ir ierobežots un reizēm pat visai kļūdains. Tas bija jāsaprot Ījabam. Kad Ījabu piemeklēja ciešanas, viņš, izmisuma mākts, sāka pārlieku koncentrēties uz sevi. Tā viņš pazaudēja no redzesloka daudz būtiskākus jautājumus. Taču Jehova ar mīlestību palīdzēja Ījabam raudzīties uz notiekošo plašāk. Uzdodams Ījabam vairāk nekā 70 jautājumus, uz kuriem Ījabs nespēja atbildēt, Jehova uzskatāmi parādīja, cik ierobežota ir Ījaba sapratne. Ījabs apliecināja pazemību un mainīja savu viedokli. (Nolasīt Ījaba 42:1—6.)

Iegūsim ”Kristus prātu”

 7. Kāpēc pārdomas par to, kā rīkojās Jēzus, mums palīdz saprast Jehovas domāšanas veidu?

⁷ Visā, ko Jēzus teica un darīja, viņš pilnībā atspoguļoja sava Tēva personību. (Jāņa 14:9.) Tāpēc pārdomas par to, kā rīkojās Jēzus, mums palīdz saprast Jehovas domāšanas veidu. (Rom. 15:5; Filip. 2:5.) Pievērsīsim uzmanību diviem gadījumiem, par kuriem ir stāstīts evaņģēlijos.

8., 9. Kādā situācijā, saskaņā ar Jāņa 6:1—5, Jēzus uzdeva Filipam jautājumu, un kāpēc?

⁸ Iztēlojieties šādu ainu. Tuvojas 32. gada Pashas svētki. Jēzus apustuļi nesen ir atgriezušies no plaša sludināšanas ceļojuma pa Galileju. Tā kā mācekļi ir noguruši, Jēzus ar viņiem dodas uz kādu nomaļu vietu Galilejas jūras ziemeļaustrumu krastā. Taču pie viņiem sapulcējas tūkstošiem cilvēku, kas viņiem ir sekojuši. Kad Jēzus ir izdziedinājis visus slimos un sanākušajiem ļaudīm daudz ko mācījis, rodas kāda problēma. Kā tūkstošiem cilvēku šajā nomaļajā vietā lai dabū pārtiku? Redzēdams radušos situāciju, Jēzus jautā Filipam, kas ir no šī apvidus: ”Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” (Jāņa 6:1—5.)

⁹ Kāpēc Jēzus uzdeva Filipam šo jautājumu? Vai Jēzus bija neziņā, ko viņam darīt? Nē, tā nebija. Apustulis Jānis, kas bija viens no šī notikuma aculieciniekiem, paskaidroja: ”To viņš [Jēzus] sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.” (Jāņa 6:6.) Jēzus šajā reizē pārbaudīja, kāda ir viņa mācekļu garīgā izaugsme. Uzdodams minēto jautājumu, Jēzus pievērsa viņu uzmanību sanākušo cilvēku vajadzībām un deva mācekļiem iespēju apliecināt savu ticību viņa spējām. Taču viņi neizmantoja šo iespēju un parādīja, ka patiesībā viņu viedoklis ir ļoti ierobežots. (Nolasīt Jāņa 6:7—9.) Tad Jēzus parādīja, ka spēj paveikt kaut ko tādu, par ko viņi nebija pat iedomājušies. Viņš brīnumainā veidā paēdināja izsalkušo cilvēku pūli. (Jāņa 6:10—13.)

10.—12. a) Kāds varēja būt iemesls, kāpēc Jēzus uzreiz neizpildīja grieķietes lūgumu? Paskaidrojiet. b) Ko mēs apskatīsim tālāk?

¹⁰ Šis gadījums mums var palīdzēt saprast Jēzus izturēšanos kādā citā reizē. Neilgi pēc tam, kad Jēzus bija pabarojis lielo cilvēku pūli, viņš ar saviem apustuļiem devās uz ziemeļiem, uz Tiras un Sidonas apvidu, kas atradās ārpus Izraēlas robežām. Tur viņi sastapa kādu grieķieti, kura lūdza, lai Jēzus izdziedina viņas meitu. Sākumā Jēzus šo sievieti izlikās nedzirdam. Bet, kad viņa neatlaidīgi turpināja lūgt, Jēzus viņai sacīja: ”Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.” (Marka 7:24—27; Mat. 15:21—26.)

¹¹ Kāpēc Jēzus sākumā atteicās sievietei palīdzēt? Vai Jēzus viņu pārbaudīja tāpat kā Filipu, lai redzētu, kā viņa reaģēs, un deva viņai iespēju apliecināt savu ticību? Par viņa balss toni Bībelē nekas nav teikts, tomēr ir zināms, ka viņa atbilde nelika sievietei atmest cerības. Turklāt viņš mīkstināja salīdzinājumu, lietodams vārdu ”sunīši”. Iespējams, Jēzus šajā gadījumā rīkojās kā tēvs, kas grasās apmierināt sava bērna lūgumu, bet to neizrāda, lai pārbaudītu, cik nopietni bērns vēlas to, ko lūdz. Lai kā arī būtu, kad sieviete bija apliecinājusi savu ticību, Jēzus labprāt izpildīja viņas lūgumu. (Nolasīt Marka 7:28—30.)

¹² Šie divi gadījumi sniedz mums vērtīgu ieskatu tajā, kāds ir ”Kristus prāts”. Tagad apskatīsim, kā tie palīdz labāk saprast Jehovas domāšanas veidu.

Jehovas saruna ar Mozu

13. Kā mums palīdz tas, ka labāk iepazīstam Jēzus domāšanas veidu?

¹³ Kad labāk iepazīstam Jēzus domāšanas veidu, mums ir vieglāk izprast Bībeles fragmentus, kuri varbūt ir grūti saprotami. Piemēram, pievērsīsim uzmanību vārdiem, ar kuriem Jehova vērsās pie Mozus, kad izraēlieši bija izveidojuši un pielūguši zelta teļu. Dievs sacīja: ”Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.” (2. Moz. 32:9, 10.)

14. Kā Mozus reaģēja uz Jehovas sacīto?

¹⁴ Tālāk Bībelē ir stāstīts: ”Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: ”Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kuru Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku? Vai ēģiptieši lai saka: ”Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?” Remdini savu dusmu karstumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti. Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi — tā Tu sacīji: ”Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.”” Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kuru Viņš bija savai tautai piedraudējis.” (2. Moz. 32:11—14.)a

15., 16. a) Kāda iespēja Mozum pavērās, kad Jehova pateica, ko grasās darīt? b) Kā būtu jāsaprot vārdi, ka Jehovam ”kļuva žēl”?

¹⁵ Vai Mozum bija jālabo Jehovas domāšana? Nē, nekādā ziņā. Kaut arī Jehova darīja zināmu, ko viņš grasās darīt, tas nebija viņa galīgais lēmums. Būtībā Jehova šajā gadījumā pārbaudīja Mozu, tāpat kā Jēzus rīkojās sarunā ar Filipu un ar grieķieti. Mozum tika dota iespēja izteikt savu viedokli.b Jehova bija iecēlis Mozu par starpnieku starp sevi un izraēliešu tautu, un viņš respektēja atbildīgo stāvokli, ko pats bija uzticējis Mozum. Vai Mozus padosies vilšanās sajūtai? Vai viņš izmantos šo situāciju savā labā un lūgs, lai Jehova aizmirst par izraēliešiem un dara viņa pēcnācējus par varenu tautu?

¹⁶ Mozus atbilde liecināja par viņa ticību un paļāvību uz Jehovas taisnīgumu. Mozus parādīja, ka viņš nav savtīgs un ka viņam rūp Jehovas reputācija. Viņš nevēlējās, lai Jehovas vārdam tiktu sagādāts negods. Ar savu atbildi Mozus apliecināja, ka šajā jautājumā bija sapratis ”tā Kunga prātu”. (1. Kor. 2:16.) Kāds bija iznākums? Tā kā Jehova nebija stingri nolēmis, kā rīkoties, Bībelē ir teikts, ka viņam ”kļuva žēl”. Senebreju valodā šī frāze var vienkārši nozīmēt, ka Jehova nenodarīja tautai postu, kuru viņš, pēc paša vārdiem, bija grasījies tai nodarīt.

Jehovas saruna ar Ābrahāmu

17. Kā sarunā ar Ābrahāmu Jehova parādīja lielu pacietību?

¹⁷ Vēl kāds piemērs tam, ka Jehova dod saviem kalpiem iespēju apliecināt savu ticību un paļāvību uz viņu, ir saruna, kurā Ābrahāms izteica bažas par Sodomas likteni. Šajā gadījumā Jehova parādīja lielu pacietību, ļaudams Ābrahāmam pēc kārtas uzdot astoņus jautājumus. Sarunas gaitā Ābrahāms kaismīgi sacīja: ”Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nemūžam! Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?” (1. Moz. 18:22—33, LB-65r.)

18. Ko mēs uzzinām no tā, kā Jehova izturējās pret Ābrahāmu?

¹⁸ Ko no šī gadījuma mēs uzzinām par Jehovas domāšanas veidu? Vai Jehovam bija nepieciešams apspriesties ar Ābrahāmu, lai pieņemtu pareizu lēmumu? Nē. Protams, Jehova jau pašā sākumā varēja vienkārši pateikt iemeslus, kāpēc viņš ir pieņēmis tādu un ne citādu lēmumu. Taču, ļaudams Ābrahāmam uzdot šos jautājumus, Jehova viņam deva laiku, lai viņš varētu atzīt šo lēmumu par pareizu un saprast Jehovas domāšanu. Tas arī palīdzēja Ābrahāmam saprast, cik dziļa ir Jehovas līdzjūtība un cik liels ir viņa taisnīgums. Jehova tiešām izturējās pret Ābrahāmu kā pret savu draugu. (Jes. 41:8; Jēk. 2:23.)

Ko mēs varam mācīties

19. Kā mēs varam sekot Ījaba paraugam?

¹⁹ Ko mēs esam uzzinājuši par ”tā Kunga prātu”? Mums jāļauj, lai mūsu sapratni par Jehovas domāšanu veidotu viņa Raksti. Mums nekad nevajadzētu spriest par Jehovu no sava ierobežotā viedokļa un tiesāt viņu pēc savas mērauklas. Ījabs atzina: ”Dievs jau nav cilvēks, — tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.” (Īj. 9:32.) Kad mēs sākam saprast Jehovas domas, mēs jūtam pamudinājumu izsaukties tāpat kā Ījabs: ”Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi, — kas gan tos var izprast?” (Īj. 26:14.)

20. Kā mums būtu jārīkojas, ja mums ir grūti saprast kādu Bībeles fragmentu?

²⁰ Ko mums vajadzētu darīt, ja, lasot Bībeli, mēs sastopamies ar kādu grūti saprotamu fragmentu, it īpaši, ja runa ir par Jehovas domāšanas veidu? Ja pat pēc rūpīgas izpētīšanas mēs neesam guvuši skaidru atbildi, mēs šo jautājumu varam uzskatīt par pārbaudi mūsu paļāvībai uz Jehovu. Atcerēsimies, ka Bībelē ir tādi fragmenti, kas dod mums iespēju apliecināt ticību tam, ka Jehova vienmēr rīkojas saskaņā ar savām nevainojamajām īpašībām. Pazemīgi atzīsim, ka mēs nesaprotam visu, ko viņš dara. (Sal. Māc. 11:5.) Tas mūs mudinās piekrist vārdiem, ko rakstīja apustulis Pāvils: ”Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis viņa padoma devējs? Jeb kas viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No viņa, caur viņu, uz viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Amen.” (Rom. 11:33—36.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

• Kas mums palīdz nepadoties tendencei spriest par Jehovu pēc savas mērauklas?

• Kā pārdomas par to, kā rīkojās Jēzus, mums palīdz iegūt ”tā Kunga draudzību”?

• Ko jūs esat guvuši, pārdomājot to, kā Jehova runāja ar Mozu un Ābrahāmu?

[Attēli 5. lpp.]

Ko mēs uzzinām par Jehovas domāšanu no viņa sarunas ar Mozu un ar Ābrahāmu?