Ratiņkrēslā, bet ne uz visiem laikiem

Pastāstījusi Sāra van der Monda

Cilvēki man bieži saka: ”Sāra, tev ir tik jauks smaids. Kāpēc tu vienmēr esi tik priecīga?” Es viņiem atbildu, ka man ir īpaša cerība. Tagad gan esmu ratiņkrēslā, bet tas nav uz visiem laikiem.

ES PIEDZIMU Parīzē 1974. gadā. Dzemdības noritēja ļoti smagi, un vēlāk man konstatēja cerebrālo trieku. Manas kustības bija ierobežotas, un manu runu bija grūti saprast. Turklāt man attīstījās epilepsija, un es biju ļoti uzņēmīga pret infekcijām.

Kad man bija divi gadi, mūsu ģimene pārcēlās uz Melburnu Austrālijā. Pēc diviem gadiem tēvs mūs ar mammu pameta. Atmiņas par šo laiku man prātā ir palikušas kā pirmā reize, kad es izjutu Dievu kā tuvu draugu. Būdama Jehovas lieciniece, mamma mani regulāri ņēma līdz uz kristiešu sapulcēm, kurās es uzzināju, ka Dievs mani mīl un gādā par mani. Šī apziņa, kā arī mammas mīlestība man radīja drošības sajūtu, par spīti bēdīgajām pārmaiņām.

Mamma mani arī iemācīja lūgt Jehovu. Esmu ievērojusi, ka lūgt Dievu man ir daudz vieglāk nekā runāt. Lūgšanas laikā man nav jācīnās, mēģinot izrunāt vārdus, — es tos skaidri ”dzirdu” savā prātā. Tā kā parasti citiem ir grūti uztvert manis teikto, mani ļoti uzmundrina doma, ka Jehova saprot visu, ko vēlos viņam sacīt, vienalga, vai es vēršos pie viņa domās vai saku lūgšanu skaļi. (Ps. 65:3.)

Pārvaru jaunas grūtības

Piecu gadu vecumā mans stāvoklis bija tiktāl pasliktinājies, ka man bija vajadzīgas smagas šinas, lai es varētu pārvietoties. Gaita bija tik neveikla, ka to bija grūti nosaukt par staigāšanu. Kopš vienpadsmit gadu vecuma es vairs vispār nespēju staigāt. Vēl pēc kāda laika es nevarēju apgulties gultā un tikt no tās ārā bez elektriskas pacelšanas ierīces. Ar šīs ierīces palīdzību es varu iesēsties motorizētā ratiņkrēslā, ko es vadu ar rokas sviru.

Jāatzīst, ka reizēm slimība mani ļoti nomāc. Bet tad es pārdomāju mūsu ģimenes moto: ”Neraizējies par to, ko tu nespēj, bet dari to, ko tu spēj.” Šī doma man ir palīdzējusi iemācīties jāt ar zirgu, burāt, laivot, doties izbraucienos dabā un pat izbraukt kādu apli ar mašīnu. Es cenšos realizēt arī savas radošās dotības — es gleznoju, šuju un nodarbojos ar tekstilmozaīku, izšūšanu un keramiku.

Mana veselības stāvokļa dēļ daži apšaubīja, ka es esmu nobriedis cilvēks, kas var pieņemt lēmumu kalpot Dievam. Kad man bija 18 gadu, kāda skolotāja mudināja mani aiziet no mājām, lai ”aizbēgtu” no mātes reliģijas. Viņa pat piedāvāja, ka palīdzēs man atrast dzīvesvietu. Tomēr es viņai pateicu, ka nekad neatteikšos no savas ticības un mājas atstāšu tikai tad, kad būšu gatava patstāvīgākai dzīvei.

Neilgi pēc šī notikuma es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci. Vēl pēc diviem gadiem es pārcēlos uz nelielu dzīvoklīti. Šeit es jūtos ļoti labi, jo es saņemu palīdzību, bet tajā pašā laikā esmu diezgan neatkarīga.

Negaidīts piedāvājums

Gadu gaitā es esmu saskārusies arī ar citiem ticības pārbaudījumiem. Reiz, man par milzīgu pārsteigumu, kāds puisis, ar kuru es kopā mācījos un kurš arī ir invalīds, mani bildināja. Sākumā es jutos glaimota. Kā jau lielākā daļa meiteņu, es ilgojos atrast dzīvesbiedru. Taču tas vien, ka mums abiem bija līdzīgas veselības problēmas, nenozīmēja, ka mēs varēsim izveidot laimīgu laulību. Turklāt šim puisim bija citi reliģiskie uzskati. Mūsu ticība, intereses un mērķi bija pilnīgi atšķirīgi. Kas gan varētu sanākt no šādas savienības? Svarīgi bija arī tas, ka es vēlējos paklausīt skaidrajam Dieva norādījumam precēties tikai ar ticības biedru. (1. Kor. 7:39.) Tāpēc es jaunajam cilvēkam laipni paskaidroju, ka nevaru pieņemt viņa piedāvājumu.

Joprojām esmu pārliecināta, ka toreiz pieņēmu pareizo lēmumu, un man nav nekādu šaubu, ka Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē es būšu laimīga. (Ps. 145:16; 2. Pēt. 3:13.) Bet, kamēr šis laiks nav pienācis, es esmu apņēmusies būt apmierināta ar to, kas man ir, un saglabāt uzticību Jehovam.

Es ilgojos pieredzēt to dienu, kad varēšu izlēkt no sava ratiņkrēsla un traukties kā vējš. Tad es beidzot būšu vesela uz visiem laikiem.