Jehova bagātīgi svētī tos, kas pilda viņa gribu

ES PIEDZIMU 1923. gadā Hemsvērtā, kas atrodas Anglijā, Jorkšīras grāfistē. Mūsu ģimenē bija divi bērni: mans vecākais brālis Bobs un es. Kad man bija deviņi gadi, tēva rokās nonāca dažas grāmatas, kurās bija atmaskota viltus reliģija. Tēvu tās dziļi iespaidoja, jo viņam nepatika reliģiska liekulība. Pēc dažiem gadiem mūs apmeklēja kāds sludinātājs, vārdā Bobs Atkinsons, un uz patafona atskaņoja brāļa Raterforda runu. Mēs atskārtām, ka šī runa un iepriekšminētās grāmatas nāk no viena un tā paša avota. Vecāki uzaicināja brāli Atkinsonu turpmāk vakariņot pie mums, lai viņš varētu atbildēt uz mūsu daudzajiem jautājumiem par Bībeli. Mēs sākām apmeklēt sapulces kāda brāļa mājās, kas dzīvoja dažu kilometru attālumā, un drīz vien Hemsvērtā izveidojās neliela draudze. Mēs sākām pie sevis uzņemt ceļojošos pārraugus un aicinājām uz pusdienām pionierus no apkārtējām draudzēm. Šie brāļi un māsas atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.

Mūsu ģimene nesen bija izveidojusi savu uzņēmumu, tomēr tēvs kalpošanu Jehovam uzskatīja par svarīgāku. Viņš sacīja manam brālim: ”Ja tu gribi kļūt par pionieri, mēs varam atteikties no uzņēmuma.” Bobs piekrita tēva ierosinājumam un 21 gada vecumā atstāja mājas, un sāka kalpot par pionieri. Divus gadus vēlāk, kad man bija 16 gadu, arī es kļuvu par pionieri. Citi brāļi un māsas varēja ar mani sludināt tikai nedēļas nogalēs, tāpēc es lielākoties sludināju viena, izmantojot liecības kartīti un patafonu. Jehova svētīja manu kalpošanu — man bija iespēja mācīt Bībeli kādai sievietei, kuras ticība strauji auga. Ar laiku arī daudzi citi viņas ģimenes locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Pēc gada mani iecēla par speciālo pionieri. Mūs ar Mēriju Henšelu norīkoja sludināt Češīras grāfistē, teritorijā, kas nebija piešķirta nevienai draudzei.

Tajā laikā plosījās Otrais pasaules karš, un sievietēm lika veikt dažādus darbus, kas bija saistīti ar kara atbalstīšanu. Tā kā speciālie pionieri ir pilnas slodzes kalpotāji, mēs bijām pārliecinātas, ka tiksim atbrīvotas no šiem darbiem, tāpat kā dažādu konfesiju reliģiskie kalpotāji. Tomēr tiesa neatzina manu prasību un piesprieda man mēnesi ilgu cietumsodu. Nākamajā gadā, kad man palika 19 gadi, es reģistrējos kā persona, kas pārliecības dēļ atsakās no dienesta un karadarbības atbalstīšanas. Man divas reizes bija jāstājas tiesas priekšā, bet abas reizes mani attaisnoja. Es izjutu, kā šajos grūtajos brīžos man palīdz svētais gars un kā Jehova, tēlaini izsakoties, tur mani pie rokas un stiprina mani. (Jes. 41:10, 13.)

1946. gadā es iepazinos ar Arturu Metjūsu. Viņš tikko bija izcietis trīs mēnešu cietumsodu par atteikšanos no karadienesta un bija atbraucis uz Hemsvērtu, lai sludinātu kopā ar savu brāli Denisu, kas bija speciālais pionieris. Viņu tēvs bija mācījis viņiem Bībeles patiesību jau no bērnības, un pusaudža vecumā abi brāļi bija kristījušies. Drīz pēc Artura pārcelšanās uz Hemsvērtu Deniss tika aizsūtīts sludināt uz Īriju, un Arturs palika bez sludināšanas partnera. Maniem vecākiem ļoti patika šis jaunais, uzcītīgais, pieklājīgais pionieris, un viņi uzaicināja Arturu dzīvot pie sevis. Tajās reizēs, kad es apmeklēju savus vecākus, mēs ar Arturu pēc ēdienreizēm mēdzām kopā mazgāt traukus. Pēc kāda laika mēs sākām sarakstīties. 1948. gadā Arturam atkal piesprieda trīs mēnešu cietumsodu. 1949. gadā mēs apprecējāmies, un mūsu mērķis bija turpināt pilnas slodzes kalpošanu, cik ilgi vien iespējams. Mēs dzīvojām taupīgi un piepelnījāmies, atvaļinājuma laikā novācot augļus. Jehova svētīja mūsu pūliņus, un mēs turpinājām kalpot par pionieriem.

Nedaudz vairāk nekā gadu pēc mūsu kāzām mūs lūdza pārcelties uz Ziemeļīriju. Vispirms mēs devāmies uz Ārmā un tad uz Ņūri. Abās pilsētās galvenokārt dzīvoja katoļi. Šajā apvidū valdīja liela reliģiskā neiecietība, tāpēc mums, runājot ar cilvēkiem, bija jābūt ļoti uzmanīgiem. Sapulces, kuras parasti apmeklēja astoņi cilvēki, notika kādas kristiešu ģimenes mājās 16 kilometru no mūsu dzīvesvietas. Tajās reizēs, kad mūs uzaicināja palikt tur pa nakti, mēs gulējām uz grīdas, un no rīta saimnieki mūs cienāja ar kārtīgām brokastīm. Man ir liels prieks, ka tagad šajā apkaimē ir daudz Jehovas liecinieku.

Mans brālis un viņa sieva Lotija, kas bija speciālie pionieri, tajā laikā arī sludināja Ziemeļīrijā. 1952. gadā mēs visi četri apmeklējām apgabala kongresu Belfāstā. Kāds brālis laipni uzņēma pie sevis gan mūs, gan Lielbritānijas filiāles pārraugu Praisu Hjūsu. Kādu vakaru mēs runājām par brošūru Dieva ceļš ir mīlestība, par kuras iznākšanu tika paziņots kongresā un kura bija sagatavota, domājot īpaši par Īrijas iedzīvotājiem. Brālis Hjūss stāstīja par grūtībām, ar kādām sastopas brāļi, sludinot katoļiem Īrijā. Sludinātāji tika patriekti no savām naktsmītnēm, un reizēm tiem uzbruka priesteru sakūdīti ļaudis. Praiss Hjūss teica: ”Mums vajadzētu precētus pārus ar automašīnām, kuri būtu gatavi piedalīties īpašā sludināšanas kampaņā un izplatīt šo brošūru visā Īrijā.”a Kā bija minēts sākumā, mēs bez vilcināšanās izsaucāmies: ”Mēs esam ar mieru!”

Dublinā pionieri mēdza apmesties pie kādas mūsu māsas, kas jau ilgus gadus bija kalpojusi Dievam un ko visi dēvēja par mammu Ratlendu. Arī mēs sākumā apmetāmies pie viņas. Mēs palikām Dublinā kādu laiku un pārdevām dažas savas mantas. Bobam bija motocikls ar blakusvāģi, un mēs visi četri ar to devāmies automašīnas meklējumos. Mēs noskatījām lietotu automašīnu un palūdzām pārdevēju to atvest, jo neviens no mums vēl nemācēja vadīt mašīnu. Arturs visu vakaru pavadīja, sēžot uz gultas un iztēlē pārslēdzot pārnesumus. Nākamajā rītā, kad viņš mēģināja izbraukt ārā no garāžas, atnāca misionāre Mildreda Vileta (vēlāk viņa apprecējās ar Džonu Bāru). Mums par lielu atvieglojumu, viņa prata vadīt automašīnu. Viņa apmācīja arī mūs, un mēs drīz vien devāmies ceļā.

Nākamais mūsu uzdevums bija atrast, kur apmesties. Brāļi mūs bija brīdinājuši, ka nakšņot dzīvojamā piekabē neesot droši, jo naidīgi noskaņoti cilvēki varētu pielaist tai uguni. Tāpēc sākumā mēs gribējām noīrēt kādu māju, bet tas neizdevās. Tonakt mēs visi četri gulējām mašīnā. Nākamajā dienā mēs turpinājām meklēt, kur varētu apmesties, bet vienīgais, ko varējām atrast, bija neliela dzīvojamā piekabe ar divstāvu gultu. Šī paštaisītā piekabe kļuva par mūsu mājām. Mums par brīnumu, vienmēr atradās kāds draudzīgi noskaņots zemnieks, kas ļāva novietot mūsu dzīvojamo piekabi savā īpašumā. Mēs sludinājām 15 līdz 25 kilometru rādiusā no apmešanās vietas. Kad bijām pabeiguši sludināt šajos tālākajos ciemos, mēs devāmies uz citu nakšņošanas vietu, un pēc tam vēl atgriezāmies, lai sludinātu iepriekšējā apmešanās vietā un tās apkaimē.

Mums bez īpašiem sarežģījumiem izdevās apmeklēt visas mājas Īrijas dienvidaustrumos. Mēs izplatījām vairāk nekā 20 tūkstošus brošūru un nosūtījām uz Lielbritānijas filiāli to cilvēku vārdus un adreses, kuri bija parādījuši interesi. Jehova ir svētījis sludināšanu šajā apvidū — tagad tur ir vairāki simti Jehovas liecinieku.

Dažus gadus vēlāk mūs nosūtīja uz Londonu. Pēc pāris nedēļām Arturam piezvanīja no filiāles un pateica, ka viņš tiek iecelts par rajona pārraugu. Pie jaunajiem pienākumiem viņam bija jāķeras jau nākamajā dienā! Pēc nedēļu ilgas apmācības mēs devāmies uz Skotiju. Arturam pat nebija pietiekami daudz laika, lai sagatavotu runas, kas jāsaka draudzēs, bet viņš bija gatavs valstības labā darīt visu, kas nepieciešams. Artura pašaizliedzība mani dziļi iespaidoja. Mums ļoti patika mūsu jaunais uzdevums. Vairākus gadus mēs bijām sludinājuši vietās, kur tuvumā nebija draudžu, un tagad mēs varējām kalpot kopā ar daudziem brāļiem un māsām.

1962. gadā Arturs tika uzaicināts uz 10 mēnešu ilgām mācībām Gileādas skolā. Man tajā laikā būtu jāpaliek vienai pašai Lielbritānijā. Tāpēc mums bija jāpieņem grūts lēmums. Mēs izlēmām, ka Arturam tomēr būtu jāizmanto šī lieliskā iespēja. Tā kā es paliku bez sludināšanas partnera, mani nosūtīja uz manu dzimto Hemsvērtu, kur es kalpoju par speciālo pionieri. Pēc gada, kad Arturs atgriezās, viņu iecēla par apgabala pārraugu. Mūsu teritorija ietvēra Skotiju, Anglijas ziemeļus un Ziemeļīriju.

1964. gadā Arturs tika iecelts par Īrijas filiāles pārraugu. Mums ļoti bija paticis mūsu iepriekšējais uzdevums, tāpēc sākumā man bija zināmas bažas, vai man izdosies pielāgoties jaunajai situācijai. Bet tagad, atskatoties uz Bētelē pavadītajiem gadiem, es priecājos, ka mēs piekritām veikt jaunos pienākumus. Esmu secinājusi, ka tādā gadījumā, ja Jehovas kalpi ir ar mieru pildīt uzdevumus, kurus paši nebūtu izvēlējušies veikt, Jehova viņus svētī un atbalsta. Bētelē es veicu dažādus darbus birojā, iesaiņoju literatūru, strādāju virtuvē un uzkopu telpas. Kādu laiku Arturs veica arī apgabala pārrauga pienākumus, un mums bija iespēja satikt brāļus un māsas no visas Īrijas. Turklāt mēs varējām vērot savu Bībeles skolnieku garīgo izaugsmi. Tas viss mums ļāva izveidot ciešas saites ar garīgajiem brāļiem un māsām Īrijā. Kāda gan tā bija svētība!

Pirmais starptautiskais kongress Īrijā tika rīkots 1965. gadā, un tas notika Dublinā.b Par spīti pretinieku centieniem kongresu izjaukt, tas noritēja gludi un deva lielisku liecību. Kongresu apmeklēja 3948 cilvēki, un 65 no viņiem tika kristīti. 3500 ārzemju delegāti tika izmitināti pie Dublinas iedzīvotājiem, kuri bija gatavi izīrēt telpas, kur nakšņot kongresa apmeklētājiem. Vēlāk visi dzīvokļu un māju īpašnieki saņēma pateicības vēstuli. Šie dublinieši nebeidza vien slavēt delegātus par viņu kristīgo uzvedību. Tas patiešām bija pavērsiena punkts Īrijas teokrātiskajā vēsturē!

1966. gadā Īrijas filiāle, kas atradās Dublinā, sāka pārraudzīt mūsu darbību visā Īrijas teritorijā — gan tās ziemeļu, gan dienvidu daļā. Šī vienotība bija krasā pretstatā tam, cik sašķelta Īrija bija politiskā un reliģiskā ziņā. Mēs bijām priecīgi, redzot, cik daudz katoļu iepazina Jehovu un sāka viņam kalpot kopā ar brāļiem un māsām, kas kādreiz bija bijuši protestanti.

Mūsu dzīve pilnībā izmainījās 2011. gadā, kad Īrijas filiāle tika pievienota Lielbritānijas filiālei, un mūs norīkoja uz Londonas Bēteli. Tajā laikā Arturam jau bija sākušās problēmas ar veselību. Viņam diagnosticēja Parkinsona slimību. 2015. gada 20. maijā mans mīļais vīrs, kas man bija līdzās veselus 66 gadus, aizmiga nāves miegā.

Pēdējos gados man ir nācies izjust lielas bēdas, sirdssāpes un nomāktību. Kad vēl bija dzīvs Arturs, viņš mani vienmēr mierināja un atbalstīja. Cik gan ļoti man viņa pietrūkst! Bet es esmu pieredzējusi, ka šādos pārbaudījumos attiecības ar Jehovu kļūst vēl ciešākas. Man ir silti ap sirdi, kad es dzirdu, cik sirsnīgi Arturu mīlēja daudzi ticības biedri. Es esmu saņēmusi vēstules no brāļiem un māsām Īrijā, Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Ir grūti izteikt vārdos, cik ļoti man ir palīdzējušas gan šīs vēstules, gan atbalsts, ko esmu saņēmusi no Artura brāļa Denisa, viņa sievas Meivisas un no manām brāļa meitām Rūtas un Džūdijas.

Mani uzmundrina vārdi, kas lasāmi Jesajas 30:18: ”Tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību, tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs, jo tas Kungs ir taisnīgas tiesas Dievs; svētīgs, kas paļaujas uz Viņu!” Lielu mierinājumu man sniedz apziņa, ka Jehova pacietīgi gaida laiku, kad viņš vērsīs visu par labu un jaunajā pasaulē mums dos dažādus aizraujošus uzdevumus.

Atskatoties uz mūžu, ko mēs ar Arturu pavadījām, kalpojot Jehovam, var skaidri redzēt, kā Jehova ir vadījis un svētījis labās vēsts sludināšanu Īrijā. Es esmu ļoti pateicīga, ka arī man ir bijusi iespēja tajā nedaudz piedalīties. Nav nekādu šaubu: Jehova bagātīgi svētī tos, kas pilda viņa gribu!