Darba burtnīcas pielikums
5.—11. JŪLIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 11, 12
”Kādu pielūgsmi Jehova vēlas”
it-2-E 1007. lpp., 4. rk.
Dvēsele
Kalpošana ar visu savu dvēseli. Kā iepriekš bija minēts, Bībelē vārds ”dvēsele” visbiežāk apzīmē visu cilvēku kopumā. Tomēr vairākos Bībeles pantos mēs tiekam mudināti meklēt Dievu, mīlēt viņu un viņam kalpot ”ar visu sirdi un dvēseli”. (5Mz 4:29; 11:13, 18.) Savukārt 5. Mozus 6:5 ir teikts: ”Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku!” Jēzus sacīja, ka ir jākalpo ne tikai ar visu savu dvēseli un spēku, bet arī ”ar visu savu prātu”. (Mk 12:30; Lk 10:27.) Tāpēc var rasties jautājums: kāpēc vienā virknē ar dvēseli ir minēta sirds, spēks un prāts, ja reiz dvēsele ietver to visu? Minēsim kādu salīdzinājumu: ja cilvēks pārdeva sevi (savu dvēseli) verdzībā, viņš kļuva par sava kunga īpašumu. Taču varēja gadīties, ka viņš nekalpoja savam kungam no visas sirds un necentās tam visā izpatikt, un neizmantoja visus savus spēkus un prāta spējas sava kunga interesēs. (Sal. Ef 6:5; Kol 3:22.) Tātad sirds, spēks un prāts acīmredzot ir minēti tādēļ, lai uzsvērtu, cik liela ir to nozīme kalpošanā Dievam, kuram mēs piederam, un viņa Dēlam, kurš ir atdevis savu dzīvību par izpirkumu mūsu labā. Kalpot Dievam ”ar visu.. dvēseli” nozīmē atdot kalpošanai sevi visu ar visiem saviem spēkiem, dotībām un vēlmēm. (Sal. Mt 5:28—30; Lk 21:34—36; Ef 6:6—9; Flp 3:19; Kol 3:23, 24.)
it-1-E 84. lpp., 3. rk.
Altāris
Izraēliešiem bija jānoposta visi viltus dievu altāri, jāsadragā elku akmeņi un jāsadedzina elku stabi, kurus parasti uzstādīja šiem altāriem blakus. (2Mz 34:13; 5Mz 7:5, 6; 12:1—3.) Viņi nedrīkstēja veidot neko tamlīdzīgu un upurēt savus bērnus ugunī, kā to darīja kanaānieši. (5Mz 12:30, 31; 16:21.) Izraēlieši arī nedrīkstēja būvēt daudzus altārus — viņiem drīkstēja būt tikai viens altāris, kurš bija jāizmanto patiesā Dieva pielūgsmē un kuram bija jāatrodas Jehovas izraudzītā vietā. (5Mz 12:2—6, 13, 14, 27; salīdzinājumam var minēt Babilonu, kur dievietei Ištarai vien bija uzcelti 180 altāri.) Viņiem bija dots norādījums pēc Jordānas šķērsošanas uzbūvēt altāri no neapstrādātiem akmeņiem (5Mz 27:4—8), un Jozua to uzcēla Ēbala kalnā (Joz 8:30—32).
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 925., 926. lpp.
Garicima kalns
Saskaņā ar Mozus dotajiem norādījumiem, izraēliešu ciltis sapulcējās pie Garicima kalna un pie Ēbala kalna. Tas notika Jozuas vadībā neilgi pēc Ajas iekarošanas. Tur izraēlieši klausījās, kā tiek lasītas svētības, ko viņi saņems, ja būs paklausīgi Jehovam, un lāsti, kas nāks pār viņiem, ja viņi būs nepaklausīgi. Simeona, Levija, Jūdas, Isašara, Jāzepa un Benjamīna cilts stāvēja Garicima kalna pakājē, levīti un līguma šķirsts atradās ielejā, bet atlikušās sešas ciltis stāvēja pie Ēbala kalna. (5Mz 11:29, 30; 27:11—13; Joz 8:28—35.) Pēc visa spriežot, ciltis, kas stāvēja pie Garicima kalna, atbildēja uz svētības vārdiem, kurus lasīja viņu virzienā, savukārt pārējās ciltis atbildēja uz lāstiem, kurus lasīja Ēbala kalna virzienā. Kaut gan tiek uzskatīts, ka svētības tika lasītas Garicima kalna virzienā tāpēc, ka tas bija skaistāks un ar bagātāku augu valsti salīdzinājumā ar klinšaino Ēbala kalnu, kur gandrīz nekas neauga, Bībelē par to nekas nav teikts. Bauslība tika nolasīta ”priekšā visai Izraēla tautai, arī sievietēm un bērniem un ienācējiem, kas mita viņu vidū”. (Joz 8:35.) Stāvot vai nu viena, vai otra kalna pakājē, lielais ļaužu pulks varēja dzirdēt lasīto. Tas acīmredzot vismaz daļēji bija izskaidrojams ar to, ka šajā vietā ir laba akustika.
12.—18. JŪLIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 13—15
”Kā Mozus bauslībā atspoguļojās Jehovas rūpes par trūcīgajiem”
Jehova ir mana daļa
Šķiet, Mozus bauslībā bija paredzēta vēl kāda desmitā tiesa, kas bija domāta, lai ikgadējo svēto sapulču laikā ģimenei būtu pārtika un visi varētu priecāties. (5. Moz. 14:22—27.) Taču septiņus gadus ilgā sabata cikla trešā un sestā gada beigās šī desmitā tiesa bija jānoliek vārtu priekšā trūcīgo ļaužu un levītu vajadzībām. Kāpēc bija nepieciešams šādi rūpēties par levītiem? Tāpēc, ka viņiem nebija ”dzimts tiesas un īpašuma mantošanas tiesību” Izraēlā. (5. Moz. 14:28, 29.)
it-2-E 833. lpp.
Sabata gads
Sabata gads tika saukts par ”parādu atlaišanas gadu” vai ”atbrīvošanas gadu”. (5Mz 15:9, zemsv. piez.; 31:10, zemsv. piez.) Šajā gadā zeme, var teikt, pieredzēja atbrīvošanu, jo tika atstāta neapstrādāta. (2Mz 23:11.) Notika arī cita veida atbrīvošana — parādu atlaišana. Tā bija ”parādu atlaišana par godu Jehovam”. Lai arī viedokļi atšķiras, pēc dažu komentētāju domām, šajā gadā aizdevēji nevis dzēsa parādus, bet saviem tautas brāļiem, ebrejiem, nepieprasīja parādu nomaksu, jo tajā gadā zemniekiem nebija ienākumu. Savukārt no svešzemniekiem aizdevēji drīkstēja prasīt parādu nomaksu. (5Mz 15:1—3.) Daži rabīni uzskata, ka aizdevumi, kas bija doti, lai palīdzētu trūcīgam tautas brālim, tika dzēsti, bet parādi, kas bija radušies, kārtojot darījumus, ne. Viņi norāda, ka mūsu ēras pirmajā gadsimtā Hillēls iedibināja kārtību, kādā aizdevējs, nostājoties tiesas priekšā un izsakot noteiktu paziņojumu, varēja nodrošināties pret to, ka aizdevuma atdošana tiktu atcelta. (The Pentateuch and Haftorahs, edited by J. Hertz, London, 1972, 811., 812. lpp.)
it-2-E 978. lpp., 6. rk.
Vergs
Likumi, kas regulēja verga un viņa saimnieka attiecības. Izraēlā ebreju tautības verga stāvoklis atšķīrās no tā, kādā atradās vergs no svešzemnieku vai ienācēju vidus. Vergs, kas bija cittautietis, piederēja saimniekam, un to varēja nodot mantojumā (3Mz 25:44—46), turpretī ebreju tautības vergs viņa septītajā kalpošanas gadā vai gaviļu gadā (atkarībā no tā, kurš pienāca pirmais) bija jāatbrīvo. Visu viņa kalpības laiku pret viņu bija jāizturas kā pret algādzi. (2Mz 21:2; 3Mz 25:10; 5Mz 15:12.) Ebreju, kas sevi bija pārdevis verdzībā ienācējam vai viņa pēcnācējiem, jebkurā laikā varēja izpirkt vai nu viņš pats, vai kāds cits, kam bija izpirkšanas tiesības. Izpirkšanas maksa tika noteikta atbilstoši tam, cik gadu bija atlicis līdz gaviļu gadam vai septītajam kalpības gadam. (3Mz 25:47—52; 5Mz 15:12.) Atlaižot ebreju vergu brīvībā, saimniekam bija jādod viņam līdzi dāvana, lai palīdzētu viņam iesākt brīva cilvēka dzīvi. (5Mz 15:13—15.) Ja, kļūdams par vergu, ebrejs bija precējies, sieva devās prom kopā ar viņu. Savukārt, ja saimnieks viņam bija devis sievu (iespējams, sveštautieti, kurai septītajā kalpošanas gadā nepienācās atbrīvošana), viņa ar bērniem palika saimnieka īpašumā. Tādā gadījumā ebreju tautības vergs varēja izlemt palikt pie saimnieka. Viņa auss tika caurdurta ar īlenu par zīmi tam, ka viņš paliek verdzībā uz visu mūžu. (2Mz 21:2—6; 5Mz 15:16, 17.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lasītāju jautājumi
Ko mēs varam mācīties no 2. Mozus 23:19 dotā aizlieguma: ”Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā.”?
Šis Mozus bauslībā dotais norādījums, kas Bībelē parādās trīs reizes, mums palīdz saprast Jehovas viedokli par to, kas ir pareizs, māca par viņa labsirdību un iejūtību, kā arī parāda, ka viņam nav pieņemama viltus pielūgsme. (2. Mozus 34:26; 5. Mozus 14:21.)
Kazlēna vai kāda cita dzīvnieka mazuļa vārīšana viņa mātes pienā būtu pretrunā ar Jehovas izveidoto dabisko lietu kārtību. Dievs ir paredzējis, ka mātes piens jāizmanto mazuļa barošanai, lai viņš varētu augt. Pēc kāda zinātnieka vārdiem, mazuļa vārīšana viņa mātes pienā liecinātu par ”klaju necieņu pret attiecībām, kādas Dievs ir iedibinājis starp māti un tās mazuli”.
Ir izteikts arī viedoklis, ka kazlēna vārīšana mātes pienā bija pagānisks rituāls lietus izsaukšanai. Ja tas tiešām tā bija, tad šis aizliegums pasargāja izraēliešus no apkārtējo tautu bezjēdzīgajām un nežēlīgajām reliģiskajām paražām. Mozus bauslībā izraēliešiem bija stingri norādīts ”nestaigāt pagānu tautu likumos”. (3. Mozus 20:23.)
Šis aizliegums liecina arī par Jehovas gādību un līdzjūtību. Bauslībā bija iekļauti vairāki līdzīgi likumi, kas aizliedza nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un rīcību, kura būtu pretrunā ar dabisko lietu kārtību. Piemēram, bauslībā bija likumi, kas aizliedza upurēt dzīvnieka mazuli, ja tas nav palicis pie mātes vismaz septiņas dienas, tajā pašā dienā nokaut gan dzīvnieku, gan tā mazuli un paņemt no ligzdas putnu un tā olas vai putnēnus. (3. Mozus 22:27, 28; 5. Mozus 22:6, 7.)
Ir skaidrs, ka bauslība nebija tikai norādījumu un aizliegumu kopums. Tās principi mums palīdz veidot morālo apziņu, kas atspoguļo Jehovas brīnišķīgās īpašības. (Psalms 19:8—12.)
19.—25. JŪLIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 16—18
”Taisnīgas tiesas pamatprincipi”
it-1-E 343. lpp., 5. rk.
Aklums
Pērkamu tiesnešu izkropļotā tiesāšana tika salīdzināta ar aklumu, un bauslībā bija ne mazums norādījumu, kas nosodīja kukuļošanu, apdāvināšanu un aizspriedumainību, jo šo faktoru ietekmē tiesnesis varēja pievērt acis uz negodīgumu un pasludināt netaisnīgu spriedumu. ”Kukuļi aizmiglo redzīgo acis.” (2Mz 23:8.) ”Kukuļi aizmiglo gudro acis.” (5Mz 16:19.) Pat godīgs un ar spriestspēju apveltīts tiesnesis dāvanu iespaidā varēja apzināti vai neapzināti spriest par labu tam, kas deva dāvanu. Bauslībā bija minēts, ka aizmiglot skatu varēja ne tikai dāvanas, bet arī jūtas: ”Nenostājies nabaga pusē un neizrādi arī īpašu labvēlību bagātajam.” (3Mz 19:15.) Tiesneša līdzjūtība pret trūcīgo vai vēlēšanās izdabāt ļaudīm nedrīkstēja kļūt par iemeslu, ka viņš spriestu kādam par sliktu tikai šī cilvēka bagātības dēļ. (2Mz 23:2, 3.)
Līdzināsimies Jehovam taisnīgumā un žēlsirdībā
Jehova izraēliešu tautas vecākajiem lika savos lēmumos atspoguļot viņa augstās taisnīguma normas. Vispirms vecākajiem bija precīzi jānoskaidro, kas bija noticis. Pēc tam viņiem bija jāizvērtē, kā cilvēks, kas bija vainojams kāda nāvē, bija izturējies iepriekš un kādas ir bijušas viņa attiecības ar bojāgājušo. Vecākajiem bija jāizdibina, vai šis cilvēks nav perinājis naidu un nogalinājis otru tīšām, ar iepriekšēju nodomu. Tas viņiem palīdzēja izlemt, vai parādīt viņam žēlsirdību. (Nolasīt 4. Mozus 35:20—24.) Kad vecākie uzklausīja lieciniekus, viņiem bija jāpatur prātā, ka cilvēku varēja atzīt par vainīgu tīšā slepkavībā tikai tad, ja pret viņu liecināja vismaz divi liecinieki. (4. Moz. 35:30.)
it-2-E 685. lpp., 6. rk.
Priesteris
Skaidrot Dieva bauslību galvenokārt bija priesteru uzdevums. Tāpat priesteriem bija svarīga loma izraēliešu tiesu sistēmā. Pilsētās, kas bija piešķirtas priesteriem, viņi palīdzēja tiesnešiem un kopā ar tiem izsprieda īpaši sarežģītas lietas, ko vietējā tiesa nebija spējusi iztiesāt. (5Mz 17:8, 9.) Neatklātas slepkavības gadījumā viņiem bija jāierodas palīgā pilsētas vecākajiem un jānodrošina, ka tiek pareizi izpildīti priekšraksti par to, kā atbrīvot pilsētu no vainas asinsizliešanā. (5Mz 21:1, 2, 5.) Ja greizsirdības pārņemtam vīram bija radušās aizdomas par sievas neuzticību un viņš apsūdzēja sievu laulības pārkāpšanā, sieva bija jāatved uz svētnīcu un priesteris izpildīja likumā noteikto ceremoniju, kuras laikā Jehova atklāja, vai sieva ir vainīga vai ne. (4Mz 5:11—31.) Priesteru un iecelto tiesnešu pieņemtais lēmums vienmēr bija jāievēro, par tīšu lēmuma neievērošanu un nepaklausību pienācās nāvessods. (4Mz 15:30; 5Mz 17:10—13.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 787. lpp.
Izslēgšana
Pēc Mozus bauslības nāvessodu varēja piespriest tikai tad, ja vainu bija apstiprinājuši vismaz divi liecinieki. (5Mz 19:15.) Šiem lieciniekiem bija jābūt pirmajiem, kas paceļ roku, lai vainīgo nomētātu ar akmeņiem. (5Mz 17:7.) Tā viņi apliecinātu, ka dedzīgi aizstāv Dieva likumus un Izraēla draudzes tīrību, un šim noteikumam arī bija jāattur izraēlieši no nepatiesas, nepārdomātas vai pārsteidzīgas liecības sniegšanas.
26. JŪLIJS—1. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 19—21
”Cilvēka dzīvība Jehovam ir dārga”
Līdzināsimies Jehovam taisnīgumā un žēlsirdībā
4 Visās sešās glābšanās pilsētās bija viegli nokļūt. Jehova izraēliešiem bija norādījis, ka šīm pilsētām ir jāatrodas gan vienā, gan otrā Jordānas krastā un tām bija jābūt izvietotām vienmērīgi visā izraēliešu teritorijā. Šāds norādījums bija dots tādēļ, lai jebkurš bēglis — lai no kurienes viņš bēgtu — ātri un viegli varētu nokļūt līdz tuvākajai glābšanās pilsētai. (4. Moz. 35:11—14.) Ceļi uz šīm pilsētām bija jāuztur labā kārtībā. (5. Moz. 19:3.) Kā vēstī ebreju tradīcija, bija uzstādīti ceļa rādītāji, kas bēgļiem palīdzēja nokļūt līdz glābšanās pilsētām. Tā kā pastāvēja šādas pilsētas, izraēlietim, kas aiz neuzmanības kādu bija nonāvējis, nebija jāmeklē glābiņš svešā zemē, kur apkārtējo ietekmē viņš varētu sākt pielūgt viltus dievus.
Līdzināsimies Jehovam taisnīgumā un žēlsirdībā
9 Viens no iemesliem, kāpēc Jehova lika senajā Izraēlā izveidot glābšanās pilsētas, bija tāds, ka viņš vēlējās, lai izraēlieši nekļūtu vainīgi asinsizliešanā. (5. Moz. 19:10.) Jehovas acīs dzīvība ir ļoti dārga, un viņš ienīst ”rokas, kuras izlej nevainīgas asinis”. (Sal. Pam. 6:16, 17.) Būdams taisnīgs un svēts Dievs, viņš nevarēja atstāt bez ievērības gadījumus, kad kāds bija nonāvēts, pat ja tas bija noticis nejauši. Tiesa, cilvēkam, kas kādu bija nonāvējis netīšām, tika parādīta žēlsirdība. Tomēr vispirms viņam notikušais bija jāizstāsta vecākajiem, un, ja vecākie nosprieda, ka cilvēks patiešām bija nonāvējis otru nejauši, viņam bija jāpaliek glābšanās pilsētā līdz augstā priestera nāvei. Reizēm tas nozīmēja, ka viņam tur bija jāpavada viss atlikušais mūžs. Šādas prasības visiem izraēliešiem ļāva skaidri saprast, ka cilvēka dzīvība ir svēta. Lai godātu Jehovu, kas ir dzīvības devējs, viņa kalpi nedrīkstēja nedz ar kādu darbību, nedz ar savu bezdarbību radīt draudus citu cilvēku dzīvībai.
it-1-E 344. lpp.
Asinis
Dievs visiem cilvēkiem ir devis tiesības uz dzīvību, un jebkurš, kas otram dzīvību atņem, ir atbildīgs Dieva priekšā. Par to liecina vārdi, ko Dievs teica Kainam, kurš bija noslepkavojis savu brāli: ”Tava brāļa asinis kliedz uz mani no zemes.” (1Mz 4:10.) Pat tas, kurš ienīda savu brāli un vēlējās, kaut tas būtu miris, vai apdraudēja šī cilvēka dzīvību, apmelodams viņu vai dodams pret viņu nepatiesu liecību, bija vainojams asinsizliešanā. (3Mz 19:16; 5Mz 19:18—21; 1Jņ 3:15.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 518. lpp., 1. rk.
Tiesa
Pilsētas tiesa atradās pilsētas vārtos. (5Mz 16:18; 21:19; 22:15, 24; 25:7; Rut 4:1.) Ar ”vārtiem” tika apzīmēts laukums, kas atradās pilsētas iekšienē pie vārtiem. Tā bija vieta, kur sanākušajiem ļaudīm tika lasīta bauslība un pasludināti likumi. (Neh 8:1—3.) Tā kā dienas gaitā vairums pilsētas iedzīvotāju izgāja un iegāja pa pilsētas vārtiem, tur bija viegli atrast lieciniekus, kas bija vajadzīgi dažādu civilu jautājumu nokārtošanai, piemēram, īpašuma pārdošanai. Turklāt publicitāte, kāda bija nodrošināta ikvienai lietai, kas tika izspriesta pilsētas vārtos, veicināja tiesnešu apzinīgumu un godīgumu gan tiesas procesa laikā, gan pieņemot lēmumu. Visticamāk, pie pilsētas vārtiem tiesnešiem bija iekārtota vieta, kur viņi varēja ērti pildīt savus pienākumus. (Īj 29:7.) Samuēls regulāri mēroja ceļu uz Bēteli, Gilgālu un Micpu, lai ”tur spriestu.. tiesu”, un tiesāja izraēliešus arī Rāmā, kur viņš dzīvoja. (1Sm 7:16, 17.)
2.—8. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 22, 23
”Kā Mozus bauslībā atspoguļojās Jehovas rūpes par dzīvniekiem”
it-1-E 375., 376. lpp.
Nasta
Senatnē nastas bieži pārnēsāja nastu nesēji dzīvnieki, un izraēliešiem bija dots norādījums: ja viņi redz ienaidnieka ēzeli pakritušu zem nastas, viņi nedrīkst to pamest; viņiem ir jāpalīdz to atbrīvot. (2Mz 23:5.)
it-1-E 621. lpp., 1. rk.
Piektā Mozus grāmata
Piektajā Mozus grāmatā ir pausta iejūtība arī pret dzīvniekiem. Izraēlieši nedrīkstēja ņemt putnu māti, kas sēž ligzdā, jo, instinkta vadīta, tā sargā savus pēcnācējus un tāpēc ir viegli iegūstams medījums. Māte bija jāpalaiž vaļā, bet putnēnus varēja paņemt. Tad putnu mātei bija iespēja ligzdot vēlreiz. (5Mz 22:6, 7.)
w03 15.10. 32. lpp., 1., 2. rk.
”Neejiet nesaderīgā jūgā”
DROŠI VIEN zīmējumā attēlotajam kamielim un vērsim nav viegli vilkt arklu, jo iejūgs, kurā tie iejūgti, ir paredzēts diviem vienāda auguma un vienlīdz spēcīgiem dzīvniekiem. Tā kā Dievs rūpējās par dzīvniekiem, viņš deva izraēliešiem likumu: ”Tev nebūs art ar vērsi un ēzeli kopā.” (5. Mozus 22:10.) Princips, kas ir šī likuma pamatā, protams, ir attiecināms arī uz situāciju, kad vienā aizjūgā ir iejūgts vērsis un kamielis.
Labs saimnieks noteikti nepakļautu savus mājdzīvniekus šādām ciešanām. Tomēr, ja zemniekam piederēja tikai viens vērsis, viņam varbūt neatlika nekas cits kā jūgt to vienā iejūgā ar kādu citu dzīvnieku, kas bija viņa rīcībā. Tieši tā acīmredzot bija nolēmis darīt zemnieks, kas attēlots šajā 19. gadsimta zīmējumā. Bet vērsis un kamielis ir ļoti atšķirīgi dzīvnieki, tāpēc vājākajam bija jānopūlas, lai tiktu līdzi stiprākajam, savukārt stiprākajam bija jāvelk papildu smagums.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 600. lpp.
Parāds, parādnieks
Parāds ir naudas summa vai citas vērtības, kas uz saistību pamata jāatdod aizdevējam. Senajā Izraēlā ļaudis aizņēmās galvenokārt materiālu grūtību dēļ. Izraēlietim kļūt par parādnieku nozīmēja nelaimi; parādnieks būtībā kļuva par aizdevēja kalpu. (Spm 22:7.) Tāpēc izraēliešiem bija norādīts būt dāsniem un nesavtīgi aizdot trūkuma māktiem tautas brāļiem. Viņi nedrīkstēja prasīt procentus un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. (2Mz 22:25; 5Mz 15:7, 8; Ps 37:26; 112:5.) Taču no svešzemniekiem viņi varēja prasīt procentus. (5Mz 23:20.) Pēc ebreju autoru domām, šis likums attiecās uz situāciju, kad nauda tika aizdota darījumu veikšanai, nevis uz palīdzības sniegšanu. Lielākoties svešzemnieki Izraēlā ieradās tirdzniecības nolūkos un uzturējās tur neilgi, līdz ar to prasīt no viņiem procentus bija loģiski, jo īpaši tāpēc, ka arī viņi citiem aizdeva uz procentiem.
9.—15. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 24—26
”Kā Mozus bauslībā atspoguļojās Jehovas rūpes par sievietēm”
it-2-E 1196. lpp., 4. rk.
Sieviete
Pat likumos par karaklausību atspoguļojās rūpes par sievas un vīra labklājību — jaunais vīrs gadu pēc apprecēšanās bija brīvs no pienākuma doties karā. Tas deva jaunajam pārim iespēju laist pasaulē bērnu, kas sievai sniegtu lielu mierinājumu vīra prombūtnes laikā un vēl jo vairāk tad, ja viņš kaujā kristu. (5Mz 20:7; 24:5.)
it-1-E 963. lpp., 2. rk.
Ražas atlikums
Ir pilnīgi skaidrs, ka likums par ražas atlikumu aizsargāja trūcīgos, mudināja izraēliešus būt dāsniem, nesavtīgiem un paļauties uz Jehovas svētību un nekādā ziņā neveicināja slinkumu. Tas izskaidro Dāvida vārdus: ”Es nekad neesmu redzējis, ka taisnais būtu atstāts un viņa bērni lūgtos pēc maizes.” (Ps 37:25.) Ja trūcīgie izmantoja bauslībā noteiktās tiesības, viņi ar čaklu darbu varēja nodrošināt sev iztiku un ne viņiem pašiem, ne viņu bērniem nebija jāubago maize.
Levirāts
Sena paraža, kas vēlāk tika iekļauta Mozus bauslībā. Saskaņā ar to vīrietim, ja viņa brālis ir nomiris, neatstājot vīriešu kārtas pēcnācēju, ir pienākums apprecēt brāļa atraitni, lai turpinātu brāļa dzimtu. (1Mz 38:8; 5Mz 25:5.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 640. lpp., 5. rk.
Laulības šķiršana
Šķiršanās apliecība. Lai gan vēlāk likums, kas izraēliešiem deva tiesības šķirties, tika izmantots nepareizi, nebūtu jāsecina, ka Mozus bauslībā noteiktā kārtība ļāva vīrietim viegli šķirt savu laulību. Vīrietim bija jāsper vairāki soļi. Vispirms viņam bija jāsastāda dokuments — ”jāuzraksta šķiršanās apliecība”. Tad vīram bija jāiedod šī apliecība sievai un jāizraida viņa no sava nama. (5Mz 24:1.) Lai gan Dieva Rakstos šī kārtība nav aprakstīta sīkāk, acīmredzot tās ietvaros vīram bija jāvēršas pie vecākajiem, kas vispirms centās panākt izlīgumu starp vīru un sievu. Apliecības sagatavošana un šķiršanās juridiskās puses nokārtošana deva vīram laiku rūpīgi apsvērt savu lēmumu. Laulības šķiršanai bija jābūt pamatotai, un, ja likums par šķiršanos tika īstenots pareizi, tas novērsa pārsteidzīgu un nepārdomātu laulības šķiršanu. Tā tika aizsargātas arī sievas tiesības un intereses. Bībelē nav atklāts, kāds bija ”šķiršanās apliecības” saturs.
16.—22. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 27, 28
”Visas šīs svētības pārpilnībā nāks pār jums”
Cilvēcei ir vajadzīgs valdnieks, ko vada Jehovas gars
18 ”Klausīt tā Kunga.. balsij” nozīmē ņemt vērā to, kas ir teikts viņa Rakstos un bībeliskajās publikācijās, ko viņš sagādā. (Mat. 24:45.) Mums jābūt paklausīgiem Dievam un viņa Dēlam. Jēzus teica: ”Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21.) Tāpat klausīt Dievam nozīmē labprāt pakļauties viņa iedibinātajai kārtībai — atbalstīt kristiešu draudzi un tajā ieceltos vecākos jeb ”dāvanas cilvēkiem”. (Efez. 4:8.)
Vai Jehovas svētības piepildīsies jūsu dzīvē?
2 Senebreju valodas darbības vārds, kas 5. Mozus grāmatas 28. nodaļas 2. pantā tulkots ”būsi klausījis”, apzīmē ilgstošu darbību. Jehovas tautai jāklausa viņam nevis tikai laiku pa laikam, bet pastāvīgi, paklausībai jākļūst par cilvēka dzīvesveidu, jo tikai tādā gadījumā viņa dzīvē piepildīsies Dieva svētības. Darbības vārds, kas tulkots ar vārdu ”piepildīsies”, kā tiek uzskatīts, ir medību termins, kas parasti nozīmē ’noķert, panākt’.
Tieksimies iemantot Jehovas svētību
4 Ar kādu attieksmi izraēliešiem bija jāklausa Jehovam? Bauslībā bija teikts, ka Dievs nebūs apmierināts, ja izraēlieši viņam nekalpos ”ar prieku” un ”labā dvēseles noskaņā”. (Nolasīt 5. Mozus 28:45—47.) Jehova ir pelnījis daudz vairāk par mehānisku pakļaušanos konkrētām pavēlēm, uz ko ir spējīgi pat dzīvnieki un ļaunie gari. (Marka 1:27; Jēk. 3:3.) Patiesa paklausība Dievam ir mīlestības izpausme. Tā ir saistīta ar prieku, ko rada pārliecība, ka Jehovas baušļi nav grūti un ka viņš ”atalgo tos, kas viņu meklē”. (Ebr. 11:6, JD-07; 1. Jāņa 5:3.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 360. lpp.
Robežzīme
Jehovas likums aizliedza pārcelt robežzīmes. (5Mz 19:14; sk. arī Spm 22:28.) Tas, kurš ”pārcēla sava kaimiņa robežas”, bija nolādēts. (5Mz 27:17.) Tā kā zemes īpašnieku iztika bija atkarīga no ievāktās ražas, ar robežzīmes pārcelšanu kaimiņam tika atņemta daļa no iztikas līdzekļiem. Šāda rīcība bija līdzvērtīga zādzībai, un senatnē tā par tādu arī tika uzskatīta. (Īj 24:2.) Taču bija negodīgi ļaudis, kas šādi rīkojās, un Hozejas laikā nekrietnie Jūdas vadoņi tika pielīdzināti tiem, kas pārceļ robežas. (Hoz 5:10.)
23.—29. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 29, 30
”Kalpot Jehovam nav pārāk grūti”
”Šī ir Dieva mīlestība”
14 To varētu ilustrēt ar šādu piemēru. Tuvs draugs mums lūdz palīdzību, jo viņš pārvācas uz citu dzīvokli. Ir jāpārved daudzas kastes; dažas no tām viegli var panest viens cilvēks, bet citas ir smagas un ir jānes divatā. Vai draugs lūgs, lai mēs nestu tās kastes, kas mums ir pārāk smagas? Protams, viņš to nedarīs, jo nevēlas, lai mēs savainotos, mēģinot vienatnē pacelt šīs kastes. Tāpat arī mūsu mīlošais un gādīgais Dievs neprasa ievērot baušļus, ko ir pārāk grūti izpildīt. (5. Mozus 30:11—14.) Viņš nekad neuzliktu mums tik smagu nastu. Jehova saprot mūsu iespēju robežas, jo ”Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi”. (Psalms 103:14.)
”Šī ir Dieva mīlestība”
12 Kā Jehova jūtas, kad viņam labprāt paklausām? Bībelē ir teikts, ka tad viņa ”sirds priecājas”. (Salamana Pamācības 27:11.) Vai mēs ar savu paklausību tik tiešām varam iepriecināt Visuma Augstāko valdnieku? Jā, tas ir iespējams. Jehova mūs ir radījis ar gribas brīvību — mēs paši varam izvēlēties, paklausīt viņam vai ne. (5. Mozus 30:15, 16, 19, 20.) Ja izvēlamies paklausīt Jehovam un darām to aiz mīlestības, mūsu debesu Tēvs ir ļoti apmierināts un priecīgs. (Salamana Pamācības 11:20.) Turklāt tā mēs izvēlamies vislabāko ceļu dzīvē.
Jūsu nākotne ir jūsu rokās!
Mozus bija seno izraēliešu vadītājs, un, pirms tie iegāja Apsolītajā zemē, viņš pavēstīja Dieva vārdus: ”Dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi — gan tu, gan tavi pēcnācēji! Mīli Kungu, savu Dievu, klausi viņu un pieķeries viņam.” (5. Mozus 30:15, 19, 20, LB-2012.)
Līdzīga izvēle ir arī jūsu priekšā. Tas, kādu izvēli izdarīsiet, noteiks jūsu nākotni. Ja izvēlēsieties mīlēt Dievu, uzklausīt to, ko viņš saka, un pieķerties viņam, jūs būsiet izvēlējušies dzīvību — mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes. Bet ko sevī ietver tas, ka mīlam Dievu, klausām un pieķeramies viņam?
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
it-1-E 665. lpp., 3. rk.
Auss
Jehova ar savu kalpu starpniecību par stūrgalvīgajiem, nepaklausīgajiem izraēliešiem teica, ka viņu ausis ir ”neapgraizītas”. (Jer 6:10, zemsv. piez.; Apd 7:51, zemsv. piez.) Viņu ausis bija it kā aizdarītas, un tāpēc viņi nedzirdēja. Tiem, kas meklē Jehovu, viņš palīdz saprast patiesību un paklausīt viņam, bet tiem, kas stūrgalvīgi noraida patiesību, viņš ļauj palikt garīgā ziņā kurliem. (5Mz 29:4; Rom 11:8.) Apustulis Pāvils paredzēja, ka pienāks laiks, kad daži, kas sevi sauks par kristiešiem, atkritīs no īstās ticības un nevēlēsies uzklausīt Dieva vārdu patiesību — viņi labāk uzklausīs viltus skolotājus, kas ”glaimos viņu ausīm”. (2Tm 4:3, 4; 1Tm 4:1.)
30. AUGUSTS—5. SEPTEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | 5. MOZUS 31, 32
”Mācīsimies no salīdzinājumiem, kas ietverti kādā Dieva iedvesmotā dziesmā”
”Saliedē manu sirdi, lai bīstos tava vārda!”
8 Neilgi pirms izraēliešu ieiešanas Apsolītajā zemē Jehova nodeva Mozum kādas dziesmas vārdus. (5. Moz. 31:19.) Savukārt Mozum šī dziesma bija jāmāca tautai. No 5. Mozus 32:2, 3 (nolasīt) ir skaidrs, ka Jehova nevēlas, lai viņa vārds būtu apslēpts vai tiktu uzskatīts par pārāk svētu, lai to izrunātu. Viņš vēlas, lai viņa vārdu zinātu visas saprātīgās būtnes. Tautai bija īsta svētība dzirdēt, kā Mozus viņiem māca par Jehovu un viņa diženo vārdu. Līdzīgi lietum, kas slacina augus, tas, ko Mozus viņiem mācīja, stiprināja viņu ticību un sniedza viņiem uzmundrinājumu. Ko mēs varam darīt, lai tas, kā mēs mācām cilvēkus, viņus ietekmētu līdzīgi?
9 Kad mēs sludinām pa mājām vai sabiedriskās vietās, mēs varam savā Bībelē parādīt cilvēkiem Dieva vārdu, Jehova. Mēs varam piedāvāt viņiem iepazīties ar mūsu brīnišķīgo literatūru, lieliskajiem video un mūsu interneta vietnē atrodamajiem materiāliem, kuros tiek slavēts Jehova. Esot darbā, skolā vai atrodoties ceļā, mēs varam meklēt iespējas runāt par mūsu Dievu un to, kāds viņš ir. Kad mēs stāstām citiem par Jehovas mīlestības pilno nodomu attiecībā uz cilvēci un zemi, mēs tiem paveram iespēju uzzināt par viņu kaut ko pilnīgi jaunu. Darot citiem zināmu patiesību par mūsu mīlošo debesu Tēvu, mēs sekmējam viņa vārda svētīšanu. Mēs to attīrām no meliem, palīdzot cilvēkiem saprast, ka viņiem par Dievu ir mācīts daudz nepatiesa. Tas, ko mēs mācām cilvēkiem no Bībeles, var vairot un stiprināt viņu ticību un sniegt viņiem tādu uzmundrinājumu kā nekas cits. (Jes. 65:13, 14.)
Cik labi mēs saprotam Bībeles tēlaino valodu?
Bībelē Jehova ir arī pielīdzināts nedzīviem priekšmetiem. Piemēram, viņš ir saukts par ”Israēla klinti”, ”akmenskalnu” un ”pili”. (2. Samuēla 23:3; Psalms 18:3; 5. Mozus 32:4.) Kāpēc ir lietoti šādi tēli, lai raksturotu Dievu? Tāpat kā klints ir stabila un neizkustināma, Dievs Jehova ikvienam no mums var kļūt par nesatricināmu drošības avotu.
Audzinot bērnus, līdzinieties Jehovam
7 Jehova ar lielu mīlestību izturējās pret izraēliešiem. Mozus izmantoja brīnišķīgu ilustrāciju, lai aprakstītu Jehovas mīlestību pret nesen izveidoto izraēliešu tautu. Viņš rakstīja: ”Kā ērglis, kas savu perējumu vedina [”sajauc savu ligzdu”, NW] un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis.” (5. Mozus 32:9, 11, 12.) Kad ērgļu māte māca ērglēniem lidot, viņa ”sajauc savu ligzdu”, vēzējot un sitot spārnus, lai pamudinātu putnēnus pacelties gaisā. Kad kāds no mazuļiem beidzot izveļas ārā no ligzdas, kas bieži vien atrodas uz augstas klints, māte ”lidinās pār” to. Ja šķiet, ka putnēnam draud atsišanās pret zemi, māte strauji palido zem tā un nes to ”uz saviem spārniem”. Tāpat Jehova ar mīlestību rūpējās par jauno Izraēla tautu. Viņš tai deva Mozus bauslību. (Psalms 78:5—7.) Pēc tam Dievs uzmanīgi vēroja, kas notiek ar tautu, būdams gatavs steigties palīgā, tiklīdz tā nonāktu nelaimē.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
5. Mozus grāmata
31:12. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, jābūt klāt draudzes sapulcēs un jācenšas klausīties un mācīties.