”Neļauj mieru savai rokai”

1., 2. Kā Salamana Mācītāja 11:6 var attiecināt uz valstības vēsts sludināšanu?

IR ZEMES, kur cilvēki labprāt atsaucas, kad viņiem tiek sludināta labā vēsts. Ir tā, it kā viņi pēc tās būtu ilgojušies. Turpretī citās zemēs cilvēki tikpat kā neizrāda interesi par Dievu vai Bībeli. Kāda ir cilvēku atsaucība tur, kur dzīvojat jūs? Lai arī kāda tā būtu, Jehova gaida, ka viņa kalpi sludinās līdz brīdim, kad viņš uzskatīs, ka darbs ir pabeigts.

² Jehova ir noteicis laiku, kad sludināšana beigsies. Tad ”nāks gals”. (Mat. 24:14, 36.) Kamēr šis laiks vēl nav pienācis, mums būtu jārīkojas saskaņā ar vārdiem ”neļauj mieru savai rokai”b. Kā mēs to varam darīt? (Nolasīt Salamana Mācītāja 11:6.)

 3. Par ko ir runa šajā rakstā?

³ Iepriekšējā rakstā tika apskatītas četras iezīmes, kas vajadzīgas tiem, kuri vēlas kļūt par prasmīgiem ”cilvēku zvejniekiem”. (Mat. 4:19.) Šajā rakstā pievērsta uzmanība tam, kā mēs varam stiprināt apņēmību sludināt arī tad, ja pieredzam kādas grūtības. Mēs uzzināsim, kāpēc ir svarīgi neļaut nekam mūs novērst no sludināšanas, būt pacietīgiem un uzturēt savu ticību stipru.

 4. Kāpēc ir svarīgi nekam neļaut mūs novērst no darba, ko Jehova mums ir uzticējis?

⁴ Jēzus paredzēja notikumus un apstākļus, kas liecinātu par pēdējām dienām un varētu traucēt viņa sekotājiem pilnā mērā nodoties sludināšanai. Viņš mudināja savus mācekļus ”būt modriem”. (Mat. 24:42.) Mūsu uzmanību no galvenā varētu novērst tas pats, kas traucēja cilvēkiem Noasa dienās pievērst uzmanību brīdinošajai vēstij, ko Noass sludināja. (Mat. 24:37—39; 2. Pēt. 2:5.) Tāpēc ir svarīgi, lai mēs nekam neļautu mūs novērst no darba, ko Jehova mums ir uzticējis.

 5. Kas Apustuļu darbos 1:6—8 ir teikts par mērogu, kādā jānorit sludināšanai?

⁵ Mūsdienās ir ļoti būtiski pievērst nopietnu uzmanību valstības vēsts sludināšanai. Jēzus bija paredzējis, ka šis darbs vērsīsies plašumā un turpināsies vēl ilgu laiku pēc viņa nāves. (Jāņa 14:12.) Taču neilgi pēc Jēzus nāves daži viņa mācekļi atsāka nodarboties ar zvejošanu. Pēc savas augšāmcelšanas Jēzus dažiem no mācekļiem sagādāja brīnumainu lomu. Viņš izmantoja šo situāciju, lai uzsvērtu, ka būt cilvēku zvejniekiem ir svarīgāk par jebkuru citu darbu. (Jāņa 21:15—17.) Tieši pirms pacelšanās debesīs Jēzus saviem mācekļiem sacīja, ka viņa aizsāktā sludināšana vērsīsies plašumā un noritēs ne vien Izraēlā, bet arī tālu aiz tās robežām. (Nolasīt Apustuļu darbus 1:6—8.) Pēc vairākiem gadu desmitiem Jēzus deva apustulim Jānim redzējumu, kurā bija atklāts, kas risināsies ”Kunga dienā”c. Tajā Jānis redzēja eņģeli, kuram bija ”mūžīga laba vēsts, ko pavēstīt zemes iedzīvotājiem — visām tautībām, ciltīm, valodām un tautām”. (Atkl. 1:10; 14:6.) Ir skaidrs, ka Jehova vēlas, lai mēs piedalītos šajā grandiozajā sludināšanas darbā, līdz tas būs pabeigts.

 6. Kas mums var palīdzēt arī turpmāk ierādīt sludināšanai nozīmīgu vietu dzīvē?

⁶ Ja mēs pārdomāsim to, cik daudz Jehova dara, lai mums palīdzētu, mēs spēsim arī turpmāk ierādīt sludināšanai nozīmīgu vietu savā dzīvē. Piemēram, viņš mums gādā bagātīgu garīgo uzturu, ko mēs varam saņemt drukātā, elektroniskā, audio un video formātā. Turklāt mūsu oficiālajā interneta vietnē informācija ir pieejama vairāk nekā 1000 valodās. (Mat. 24:45—47.) Šajā politiski, reliģiski un ekonomiski sašķeltajā pasaulē vairāk nekā astoņi miljoni Dieva kalpu ir patiesi vienoti pasaules mēroga brālībā. Piemēram, 2019. gada 19. aprīlī Jehovas liecinieki visā pasaulē varēja vienoti vērot programmu, kurā tika apspriests dienas pants. Un šīs dienas vakarā liels pulks cilvēku — kopā 20 919 041 — pieminēja Jēzus Kristus nāvi. Domājot par to, cik liels gods ir pieredzēt šos mūsdienu brīnumus, mēs izjūtam pamudinājumu aktīvi piedalīties valstības vēsts sludināšanā.

 7. Kā mums var palīdzēt pārdomas par Jēzus paraugu?

⁷ Vēl viens veids, kā mēs varam saglabāt dedzību sludināšanā, ir sekot Jēzus paraugam. Viņš nekam neļāva sevi novērst no liecināšanas par patiesību. (Jāņa 18:37.) Viņš nenovērsās no kalpošanas Dievam nedz tad, kad Sātans viņam piedāvāja ”visas pasaules valstis un to spožumu”, nedz arī tad, kad ļaudis vēlējās viņu iecelt par ķēniņu. (Mat. 4:8, 9; Jāņa 6:15.) Viņš nekāroja pēc materiālas bagātības, un viņš arī nepadevās bailēm, kad sastapās ar spēcīgu pretestību. (Lūk. 9:58; Jāņa 8:59.) Pieredzot ticības pārbaudījumus, atcerēsimies apustuļa Pāvila padomu. Viņš kristiešus mudināja sekot Jēzus paraugam, lai tie ”nepagurtu un nezaudētu drosmi”. (Ebr. 12:3.)

 8. Kas ir pacietība, un kāpēc tagad tā ir īpaši vajadzīga?

⁸ Pacietība ir spēja mierīgi gaidīt, kad apstākļi mainīsies. Neatkarīgi no tā, vai mēs gaidām, kad beigsies kāda nepatīkama situācija vai arī piepildīsies kāda ilgi lolota vēlēšanās, mums ir vajadzīga pacietība. Pravietis Habakuks ilgojās, lai tiku darīts gals varmācībai, kas zēla Jūdejā. (Hab. 1:2.) Jēzus mācekļi cerēja, ka Dieva valstībai bija ”tūlīt jāparādās” un jāizglābj tie no romiešu jūga. (Lūk. 19:11.) Mēs gaidām dienu, kad Dieva valstība darīs galu ļaunumam un izveidos jaunu pasauli, kurā valdīs taisnība. (2. Pēt. 3:13.) Tomēr mums ir jābūt pacietīgiem un jāgaida Jehovas noliktais laiks. Pievērsīsim uzmanību dažiem veidiem, kā Jehova mums māca pacietību.

 9. Kā Jehova ir izpaudis pacietību?

⁹ Jehova rāda nevainojamu priekšzīmi tajā, ko nozīmē būt pacietīgam. Viņš deva Noasam pietiekami daudz laika būvēt šķirstu un brīdināt cilvēkus par gaidāmajiem plūdiem. (2. Pēt. 2:5; 1. Pēt. 3:20.) Jehova uzklausīja Ābrahāmu, kad tas izvaicāja viņu par lēmumu iznīcināt ļaunos Sodomas un Gomoras iedzīvotājus. (1. Moz. 18:20—33.) Gadsimtiem ilgi Jehova parādīja izcilu pacietību pret neuzticīgo izraēliešu tautu. (Neh. 9:30, 31.) Mūsdienās par Jehovas pacietību liecina tas, ka viņš dod pietiekami daudz laika, lai visi, ko viņš velk pie sevis, varētu ”nākt pie grēku nožēlas”. (2. Pēt. 3:9; Jāņa 6:44; 1. Tim. 2:3, 4.) Jehovas priekšzīme mudina arī mūs būt pacietīgiem, turpinot veikt mums uzticēto darbu. Viņš mums māca pacietību arī ar kāda savos Rakstos ietverta piemēra palīdzību.

10. Ko mēs varam mācīties no Jēkaba 5:7, 8 minētā piemēra?

¹⁰ Nolasīt Jēkaba 5:7, 8. Šajos pantos minētais piemērs ar zemkopi māca, kā parādīt pacietību. Tiesa, ir augi, kas aug ļoti ātri. (Marka 4:28.) Taču lielākajai daļai augu, īpaši tiem, kas nes augļus, ir vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Zemkopības sezona Izraēlā ilga aptuveni sešus mēnešus. Zemkopis apsēja savus laukus pēc agrā lietus rudenī un novāca ražu pēc vēlā lietus pavasarī. Mēs darām gudri, ja līdzināmies pacietībā šajā piemērā minētajam zemkopim. Taču tas var nebūt viegli.

11. Kāpēc kalpošanā ir vajadzīga pacietība?

¹¹ Nepilnīgi cilvēki nereti vēlas redzēt tūlītējus rezultātus saviem pūliņiem. Bet, lai dārzā izaugtu laba raža, par to ir pastāvīgi jārūpējas. Ir jārok, jāstāda, jāravē un jālaista. Arī mācekļu gatavošana prasa pastāvīgas pūles. Ir vajadzīgs laiks, lai palīdzētu Bībeles skolniekiem atbrīvoties no aizspriedumiem un parādīt citiem mīlestību. Pacietība palīdz mums nenolaist rokas, ja cilvēki, kam mēs sludinām, nav atsaucīgi. Taču arī tad, ja kāds mūs labprāt uzklausa, mums vajadzīga pacietība. Mēs nevaram Bībeles skolnieku piespiest augt ticībā. Reizēm arī Jēzus mācekļiem bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai saprastu to, ko viņš tiem mācīja. (Jāņa 14:9.) Paturēsim prātā, ka mēs varam stādīt un laistīt, taču Dievs ir tas, kurš audzē. (1. Kor. 3:6.)

12. Kā mēs varam būt pacietīgi, kad sludinām tuviniekiem, kas nav Jehovas liecinieki?

¹² Mums var nebūt viegli būt pacietīgiem, kad mēs sludinām tuviniekiem, kas nav Jehovas liecinieki. Mums būtu jāņem vērā Salamana Mācītāja 3:7 atrodamais princips: ”Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.” Mūsu dzīvesveids un labie darbi var dot liecību paši par sevi. Taču mums vienmēr jābūt gataviem izmantot iespējas runāt par patiesību. (1. Pēt. 3:1, 2.) Dedzīgi sludinot un gatavojot mācekļus, mums ir jābūt pacietīgiem pret visiem, arī pret saviem tuviniekiem.

13., 14. Miniet dažus Dieva kalpus, kuru pacietības paraugam mēs varam sekot!

¹³ Mēs varam mācīties pacietību no uzticīgiem Jehovas kalpiem — gan tiem, kas dzīvoja Bībeles laikos, gan tiem, kas dzīvo mūsdienās. Habakuks ļoti vēlējās, lai ļaunumam pienāktu gals. Taču viņš apliecināja, ka ir gatavs pacietīgi gaidīt. (Hab. 2:1.) Apustulis Pāvils pauda vēlmi ”pabeigt savu.. kalpošanu”. Tomēr viņš pacietīgi turpināja ”visā pilnībā apliecināt labo vēsti”. (Ap. d. 20:24.)

¹⁴ Padomāsim arī par kādu laulātu pāri, kas pēc Gileādas skolas absolvēšanas tika norīkots kalpot valstī, kurā ir maz Jehovas liecinieku un kurā dominējošā reliģija nav kristietība. Šajā valstī pavisam nedaudz cilvēku gribēja mācīties Bībeli. Turpretī šī pāra Gileādas skolas grupasbiedri, kas kalpoja citās zemēs, sūtīja viņiem sajūsmas pilnas ziņas par daudzām Bībeles nodarbībām, ko tie vada. Taču šie dzīvesbiedri turpināja pacietīgi sludināt, kaut arī lielākā daļa cilvēku nevēlējās uzklausīt viņu sludināto vēsti. Pēc astoņiem gadiem, ko viņi bija kalpojuši šķietami neauglīgā teritorijā, viņi varēja izjust prieku, redzot, kā viens no viņu Bībeles skolniekiem kristījas. Kas ir kopīgs visiem iepriekš minētajiem Dieva kalpiem? Šie uzticīgie Dieva kalpi nekļuva kūtri un ”nedeva mieru savai rokai”, un Jehova viņus atalgoja par viņu pacietību. Līdzināsimies ”tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolīto”. (Ebr. 6:10—12.)

15. Kāds ir viens no veidiem, kā ticība vairo mūsu apņēmību sludināt?

¹⁵ Mēs ticam vēstij, ko sludinām, tāpēc vēlamies to darīt zināmu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Mēs paļaujamies uz Dieva Rakstos atrodamajiem solījumiem. (Ps. 119:42; Jes. 40:8.) Mēs redzam, kā mūsdienās piepildās Bībeles pravietojumi. Un mēs esam varējuši vērot, kā uzlabojas cilvēku dzīve, kad viņi sāk likt lietā Bībeles padomus. Tas viss vairo mūsu pārliecību, ka ikvienam ir jādzird labā vēsts par valstību.

16. Kā, saskaņā ar Psalmu 46:2—4, ticība Jehovam un Jēzum vairo mūsu apņēmību sludināt?

¹⁶ Mēs ticam Jehovam, no kura nāk mūsu sludinātā vēsts, un Jēzum, kuru viņš ir iecēlis par ķēniņu savā valstībā. (Jāņa 14:1.) Lai arī ko mums nāktos pieredzēt, Jehova vienmēr būs mūsu patvērums un spēks. (Nolasīt Psalmu 46:2—4.) Turklāt mēs esam pārliecināti, ka Jēzus vada sludināšanas darbu no debesīm, izmantodams spēku un varu, ko Jehova viņam ir piešķīris. (Mat. 28:18—20.)

17. Miniet piemēru, kas parāda, kāpēc mums ir jāturpina sludināt!

¹⁷ Ticība stiprina mūsu pārliecību, ka Jehova svētīs mūsu pūliņus, turklāt reizēm pilnīgi negaidītos veidos. (Sal. Māc. 11:6.) Piemēram, katru dienu tūkstošiem cilvēku iet garām mūsu literatūras galdiem un stendiem. Vai sludināšana sabiedriskās vietās ir efektīva? Pilnīgi noteikti! 2014. gada novembra Valstības Kalpošanā bija stāstīts par kādu universitātes studenti, kas vēlējās rakstīt referātu par Jehovas lieciniekiem. Viņai neizdevās atrast valstības zāli, taču kādu dienu viņa pie universitātes ieraudzīja mūsu literatūras galdu, un sludinātāji viņai iedeva materiālus viņas referātam. Pēc kāda laika viņa kristījās un tagad kalpo par pionieri. Šādi gadījumi mudina mūs turpināt piedalīties sludināšanā, jo tie parāda, ka joprojām ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama valstības vēsts.

18. Kāpēc mēs varam būt droši, ka valstības sludināšana tiks pabeigta tad, kad to vēlas Jehova?

¹⁸ Mēs varam būt droši, ka valstības sludināšana tiks paveikta laikā. Padomāsim par Noasa dienām. Jehova apliecināja, ka viņš vienmēr īsteno savus nodomus īstajā laikā. Kādus 120 gadus pirms plūdiem viņš bija noteicis laiku, kad tiem ir jāsākas. Pēc vairākiem gadu desmitiem Jehova Noasam uzdeva būvēt šķirstu. Aptuveni 40 vai 50 gadus Noass čakli strādāja. Kaut arī cilvēki neuzklausīja viņa sludināto vēsti, viņš turpināja tos brīdināt, līdz Jehova lika vest šķirstā dzīvniekus. Tad, īstajā laikā, Jehova ”aizdarīja šķirstu”. (1. Moz. 6:3; 7:1, 2, 16.)

19. Ko mēs varēsim pieredzēt, ja ”nedosim mieru savai rokai”?

¹⁹ Drīz Jehova darīs zināmu, ka labās vēsts sludināšana ir paveikta; tad viņš iznīcinās Sātana pasauli un izveidos jaunu pasauli, kurā valdīs taisnība. Kamēr šis laiks vēl nav pienācis, līdzināsimies Noasam, Habakukam un citiem, kas ”nedeva mieru savai rokai”. Neļausim nekam mūs novērst no mums uzticētā darba. Būsim pacietīgi un uzturēsim stipru savu ticību Jehovam un viņa solījumiem.