Priecāsimies par cerību, kas ”neliek vilties”

 1. Kāpēc var teikt, ka Ābrahāma cerības bija pamatotas?

JEHOVA savam draugam Ābrahāmam apsolīja: ”Ar tava pēcnācēja starpniecību tiks svētītas visas zemes tautas.” (1. Moz. 15:5; 22:18.) Ābrahāms nešaubīgi ticēja Jehovam un paļāvās, ka šis solījums noteikti īstenosies. Bet, kad Ābrahāmam jau bija 100 gadu un viņa sievai — 90, viņiem joprojām nebija dēla. (1. Moz. 21:1—7.) ”Tomēr Ābrahāms cerēja un ticēja, ka kļūs par daudzu tautu tēvu, kā bija teikts.” (Rom. 4:18.) Mēs zinām, ka Ābrahāma cerības īstenojās — viņiem ar Sāru piedzima ilgi gaidītais dēls Īzaks. Kāpēc Ābrahāms bija pārliecināts, ka Jehova turēs savu solījumu?

 2. Kāpēc Ābrahāms bija pārliecināts, ka Jehova turēs savu solījumu?

² Tā kā Ābrahāms bija labi iepazinis Dievu, viņš bija ”pilnīgi pārliecināts, ka Dievs spēj paveikt to, ko ir apsolījis”. (Rom. 4:21.) Ābrahāma ticības dēļ Jehova pret viņu bija labvēlīgs un atzina viņu par taisnu. (Jēk. 2:23.) Viņš cerēja un ticēja, teikts Romiešiem 4:18. Apskatīsim sīkāk, ko apustulis Pāvils par cerību rakstīja savas vēstules romiešiem 5. nodaļā.

 3. Ko Pāvils paskaidroja?

³ Pāvils paskaidroja, kāpēc kristieši var būt pārliecināti, ka viņu ”cerība neliek vilties”. (Rom. 5:5.) Pāvila teiktais palīdz saprast, kā kristiešu cerība var kļūt arvien stiprāka. Iedziļināsimies Romiešiem 5:1—5! Pārdomāsim, kā laika gaitā mūsu paļāvība uz Dieva solījumiem ir kļuvusi stiprāka un kas mums jādara, lai tā būtu nesatricināma. Vispirms pievērsīsim uzmanību brīnišķīgajai cerībai, par kuru Pāvils teica, ka tā neliek vilties.

 4. Par ko ir runa Romiešiem 5:1, 2?

⁴ Nolasīt Romiešiem 5:1, 2. Tie, kam Pāvils rakstīja šos vārdus, bija iepazinuši Jehovu un Jēzu, sākuši ticēt un kļuvuši par kristiešiem. Viņu ticības dēļ Dievs viņus bija ”atzinis par taisniem” un svaidījis ar svēto garu. Viņiem bija brīnišķīgas nākotnes cerības, un viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tās īstenosies.

 5. Uz ko cer svaidītie kristieši?

⁵ Vēlāk, kad Pāvils rakstīja svaidītajiem kristiešiem, kas dzīvoja Efesā, viņš runāja par cerību, kādu Dievs tiem ir dāvājis, un pieminēja ”mantojumu svētajiem”. (Efes. 1:18.) Savukārt Kolosu kristiešiem viņš rakstīja, ka viņu cerības piepildījums viņus gaida debesīs. (Kol. 1:4, 5.) Tātad svaidītie kristieši cer, ka viņi tiks celti augšā dzīvei debesīs, kur valdīs kopā ar Kristu. (1. Tes. 4:13—17; Atkl. 20:6.)

 6. Ko par savu cerību teica kāds ar garu svaidīts kristietis?

⁶ Svaidītajiem kristiešiem viņu cerība ir ļoti dārga. Frederiks Frencs, kas bija viens no svaidītajiem, 1991. gadā, kad viņš jau gadu desmitiem bija kalpojis Jehovam, teica: ”Mums nav jāšaubās par savu cerību. Ikviens no 144 000 mazā pulka locekļu pieredzēs, ka tā piepildās tādā mērā, kādu viņš nav spējis pat iedomāties. Mēs.. joprojām augstu vērtējam savu cerību. ..jo ilgāk mums jāgaida uz tās piepildījumu, jo dārgāka tā mums kļūst. Gaidīt ir vērts, pat ja ir jāgaida miljons gadu. Es savu cerību ļoti loloju!”

 7., 8. Uz ko cer lielākā daļa Jehovas kalpu mūsdienās? (Romiešiem 8:20, 21.)

⁷ Lielākā daļa Jehovas kalpu mūsdienās cer uz kaut ko citu. Viņi cer dzīvot mūžīgi uz zemes, pār kuru valdīs Dieva valstība. Tāda pati cerība bija Ābrahāmam. (Ebr. 11:8—10, 13.) Pāvils rakstīja, ka tos, kam ir šāda cerība, gaida kaut kas brīnišķīgs. (Nolasīt Romiešiem 8:20, 21.) Atcerēsimies, kas mūs visvairāk piesaistīja, kad uzzinājām, kas Bībelē teikts par nākotni. Dažus varbūt īpaši iepriecināja solījums, ka reiz visi cilvēki kļūs nevainojami. Citus varbūt aizkustināja Bībelē lasāmais solījums, ka tie, kas ir miruši, celsies augšā un varēs dzīvot uz zemes, kas būs pārvērsta par paradīzi. Vai tās nav lieliskas nākotnes izredzes?

⁸ Gan tie, kas cer mūžīgi dzīvot debesīs, gan tie, kas lolo cerību dzīvot mūžīgi uz zemes, var priecāties par to, kas viņus gaida nākotnē. Tas, ko Pāvils Vēstules romiešiem 5. nodaļā rakstīja tālāk, palīdz saprast, kā cerība var kļūt arvien stiprāka. Iedziļināsimies viņa vārdos! Tas mums ļaus iegūt pārliecību, ka cerība mums neliks vilties.

 9., 10. Ko mēs varam gaidīt, kā redzams no Pāvila vārdiem? (Romiešiem 5:3; sk. arī attēlus.)

⁹ Nolasīt Romiešiem 5:3. Kā izriet no Pāvila vārdiem, pārbaudījumi, ko pieredz kristieši, nostiprina viņu cerību. Pirmajā brīdī tā var likties neparasta doma. Taču jāņem vērā, ka visi kristieši saskarsies ar pārbaudījumiem. Tā notika pirmajā gadsimtā. Pāvils Tesalonikas kristiešiem rakstīja: ”Jau tad, kad bijām pie jums, mēs jums teicām, ka pieredzēsim pārbaudījumus, un, kā paši redzat, tieši tā ir noticis.” (1. Tes. 3:4.) Bet Korintas kristiešiem viņš rakstīja: ”Mēs gribam, brāļi, lai jūs zinātu, kādus pārbaudījumus mēs pieredzējām.. ..tā ka vairs necerējām palikt dzīvi.” (2. Kor. 1:8; 11:23—27.)

¹⁰ Arī mēs noteikti sastapsimies ar pārbaudījumiem. (2. Tim. 3:12.) Tie var būt dažādi. Daudzus Jehovas kalpus izsmej draugi un tuvinieki, un dažiem ir jāpieredz pat atklāti naidīga attieksme. Citiem apņēmība it visā rīkoties godīgi sagādā problēmas darbā. (Ebr. 13:18.) Ne vienam vien sludināšanas dēļ ir jāsaskaras ar varas pārstāvju pretestību. Tomēr Pāvils kristiešiem rakstīja, ka viņiem jāpriecājas, lai kādas grūtības viņi pieredzētu.

11. Kāpēc mums ir jāapņemas izturēt jebkādus pārbaudījumus?

¹¹ Kāpēc grūtībās un pārbaudījumos mēs varam priecāties? Tāpēc, ka ”ciešanas rada izturību”, kā var lasīt Romiešiem 5:3. Tā kā visi kristieši noteikti pieredzēs pārbaudījumus, visiem ir vajadzīga izturība. Apņemsimies izturēt jebkādus pārbaudījumus, jo tikai tad, ja izturēsim, mēs pieredzēsim, kā īstenojas tas, uz ko ceram. Mums jāuzmanās, lai ar mums nenotiktu tā kā Jēzus līdzībā, kurā viņš minēja sēklas, kas nokrita akmenājā. Jēzus teica, ka ir cilvēki, kas uzklausa vēsti ar prieku, bet, kad ”sākas bēdas vai vajāšanas”, viņi ”tūlīt pat atkrīt”. (Mat. 13:5, 6, 20, 21.) Protams, pārbaudījumi un vajāšanas nav nekas patīkams, bet, ja mēs visu izturam, tas mums nāk par labu.

12. Ko mēs gūstam, ja izturam pārbaudījumus?

¹² Jēkaba vēstulē ir paskaidrots, kā kristiešiem nāk par labu tas, ka viņi iztur grūtības. Viņš rakstīja: ”Izturība lai paveic savu darbu līdz galam, lai jūs būtu pilnīgi, bez jebkādas vainas un jums nekā netrūktu.” (Jēk. 1:2—4.) Tātad, kā norādīja Jēkabs, izturībai ir kaut kas jāpadara un jāpaveic. Pārbaudījumos, ko izturam, mēs mācāmies būt pacietīgi, turklāt pārbaudījumu laikā stiprinās mūsu ticība un vairojas paļāvība uz Dievu. Ko vēl mēs gūstam, ja izturam?

13., 14. Ko ļauj iegūt izturība, un kā tas ir saistīts ar mūsu cerību? (Romiešiem 5:4.)

¹³ Nolasīt Romiešiem 5:4. Pāvils minēja, ka ”izturība ļauj iegūt Dieva atzinību”. Vai Dievam ir prieks par to, ka viņa kalpi sastopas ar problēmām un pārbaudījumiem? Nē, tas tā nav. Dievam ir prieks, ka viņa kalpi visu iztur un paliek viņam uzticīgi. Doma, ka ar savu izturību mēs iepriecinām Jehovu, mums grūtībās dod spēku. (Ps. 5:12.)

¹⁴ Arī Ābrahāms ar savu izturību iemantoja Jehovas labvēlību. Jehova viņu sauca par savu draugu un ”atzina par taisnu”. (1. Moz. 15:6; Rom. 4:13, 22.) To pašu varam pieredzēt mēs. Jehovas labvēlība nav atkarīga no tā, cik daudz mēs darām kalpošanā, vai no tā, kas mums ir uzticēts. Jehova uz mums raugās ar labvēlību, ja grūtībās saglabājam uzticību viņam. Mēs to noteikti varam, lai kāds būtu mūsu vecums, apstākļi vai spējas. Apziņa, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs, stiprina mūsu pārliecību, ka tas, uz ko mēs ceram, noteikti īstenosies.

15. Kāda bija Pāvila domu gaita Romiešiem 5:4, 5, un kāds jautājums varētu rasties?

¹⁵ Kā redzams no Pāvila vārdiem, Jehovam ir prieks, ja mēs izturam grūtības un paliekam viņam uzticīgi. Pievērsīsim uzmanību Pāvila tālākajai domu gaitai: ”Dieva atzinība dod cerību, bet cerība neliek vilties.” (Rom. 5:4, 5.) Kādam tas var likties mulsinoši, jo Romiešiem 5:2 ir minēts, ka Romas kristiešiem jau bija cerība — cerība, ka Dievs viņus paaugstinās. Līdz ar to var rasties jautājums: ja jau kristiešiem bija cerība, kāpēc Pāvils teica, ka Dieva atzinība viņiem dod cerību?

16. Kā kristiešu cerība var kļūt nesatricināma? (Sk. arī attēlus.)

¹⁶ Pāvila vārdi kļūst skaidri, ja saprotam, ka mūsu cerība jeb paļāvība uz Dieva solījumu īstenošanos ar laiku var kļūt stiprāka. Mēs droši vien atceramies, ka tad, kad uzzinājām par Bībelē lasāmajiem lieliskajiem solījumiem, mums nebija viegli tiem noticēt. Solījums, ka zeme tiks pārveidota par paradīzi un tur būs iespējams dzīvot mūžīgi, mums likās kā nepiepildāms sapnis. Taču, iedziļinoties Bībelē un aizvien labāk iepazīstot Jehovu, mēs sākām ticēt, ka tas, ko Jehova ir apsolījis, kļūs par realitāti, un šī pārliecība ar laiku kļuva tikai stiprāka.

17. Kā ir nostiprinājusies mūsu paļāvība, kopš esam kristījušies?

¹⁷ Pēc kristīšanās mūsu garīgā izaugsme ir turpinājusies, tāpēc mūsu paļāvība uz Dieva solījumiem aizvien nostiprinās. (Ebr. 5:13—6:1.) Mēs paši savā dzīvē esam pieredzējuši to, par ko Pāvils rakstīja Romiešiem 5:2—4. Mums ir bijuši dažādi pārbaudījumi, bet mēs tos esam izturējuši un esam pārliecinājušies, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs. Tāpēc mēs nešaubāmies, ka paši savām acīm redzēsim Dieva solījumu piepildīšanos. Mūsu cerība ar laiku mums kļūst arvien dārgāka, un tā ietekmē ikvienu mūsu dzīves sfēru. Par mūsu nesatricināmo paļāvību uz Dieva solījumiem liecina tas, kā mēs izturamies pret ģimenes locekļiem, kādus lēmumus pieņemam un kā izmantojam laiku.

18. Kā Jehova apliecina, ka viņa solījumi īstenosies?

¹⁸ Pāvils minēja vēl kādu ļoti svarīgu domu par kristiešu cerību. Kā izriet no viņa vārdiem, tas, uz ko cer kristieši, noteikti īstenosies. Kāpēc mēs varam būt par to pārliecināti? Pāvils saviem ticības biedriem rakstīja, kā Jehova ir apliecinājis, ka uz viņa solījumiem var paļauties: ”Cerība neliek vilties, jo ar svēto garu, kas mums ir dots, mūsu sirdīs ir izlieta Dieva mīlestība.” (Rom. 5:5.) Mums nav ne mazākā iemesla šaubīties par savu cerību.

19. Par ko mēs varam būt pārliecināti?

¹⁹ Turēsim prātā Jehovas solījumu Ābrahāmam un to, ka Jehova pret Ābrahāmu bija labvēlīgs un sauca to par savu draugu. Ābrahāma cerības nebija veltas. Bībelē teikts: ”Būdams pacietīgs, Ābrahāms saņēma apsolīto.” (Ebr. 6:15; 11:9, 18; Rom. 4:20—22.) Viņš noteikti nebija vīlies. Ja mēs paliksim uzticīgi Dievam, mūsu cerības īstenosies. Mums nebūs jāviļas — tas, uz ko mēs ceram, ir reāls. Tāpēc mums ir daudz iemeslu priecāties. (Rom. 12:12.) Pāvils rakstīja: ”Lai Dievs, kas dod cerību, jūs piepilda ar dziļu prieku un mieru, jo jūs paļaujaties uz viņu. Tad jūs būsiet cerības pārpilni svētā gara spēkā.” (Rom. 15:13.)