Paklausība tevi pasargā

VAI tev patiktu, ja tu varētu darīt visu, ko vien vēlies? Vai tev reizēm negribas, lai neviens tev neko neliktu darīt? Nu, ja tu teiktu godīgi, kā ir? ...

Bet padomā, kā ir labāk tev pašam. Vai ir prātīgi darīt visu, kas vien ienāk prātā? Vai arī galu galā tomēr ir labāk, ja tu esi klausījis tēti un mammu? ... Dievs saka bērniem, ka tiem ir jāklausa vecāki, tātad noteikti ir kāds svarīgs iemesls, kāpēc tas ir jādara. Uzzināsim, kāds tas ir.

Saki man, cik tev gadu? ... Vai tu zini, cik gadu ir tavam tētim? ... Cik gadu ir tavai mammai, vecmāmiņai un vectētiņam? ... Viņi ir dzīvojuši daudz ilgāk par tevi. Un, jo ilgāk cilvēks ir dzīvojis, jo ilgāk viņš ir varējis mācīties. Viņš katru gadu dzird un redz, un dara kaut ko jaunu. Tāpēc jaunāki cilvēki var mācīties no gados vecākiem.

Vai tu pazīsti kādu, kas ir jaunāks par tevi? ... Vai tu zini vairāk nekā viņš? ... Kāpēc tu zini vairāk par viņu? ... Tu zini vairāk tāpēc, ka tu esi dzīvojis ilgāk. Tev ir bijis vairāk laika mācīties nekā tam, kas ir mazāks par tevi.

Bet kas ir dzīvojis ilgāk par tevi un par mani, un par visiem citiem cilvēkiem? ... Tas ir Dievs Jehova. Viņš zina vairāk nekā tu un vairāk nekā es. Ja viņš mums liek kaut ko darīt, mēs varam būt pārliecināti, ka tas ir pareizi, kaut arī mums varbūt nav viegli to pildīt. Vai tu zini, ka reiz pat Izcilajam Skolotājam bija grūti paklausīt Dievam Jehovam? ...

Dievs reiz uzdeva Jēzum izdarīt kaut ko ļoti grūtu. Jēzus par to runāja lūgšanā, kā var redzēt šajā attēlā. Jēzus lūdza: ”Ja Tu gribi, ņem šo kausu no manis!” Šie Jēzus vārdi liecina, ka ne vienmēr ir viegli pildīt Dieva gribu. Bet kā Jēzus pabeidza savu lūgšanu? Vai tu zini? ...

Beigās Jēzus teica: ”Tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:41, 42.) Jā, Jēzus gribēja, lai tiktu pildīta Dieva griba, nevis viņējā. Tāpēc Jēzus darīja to, ko gribēja Dievs, nevis to, ko viņam pašam labāk būtu gribējies darīt.

Ko mēs no tā varam mācīties? ... Mēs varam mācīties, ka vienmēr ir pareizi darīt to, ko liek Dievs, kaut arī ne vienmēr tas ir viegli. Bet šis notikums mums palīdz saprast vēl kaut ko. Vai tu zini, ko? ... Mēs varam skaidri saprast, ka Dievs un Jēzus nav viena un tā pati persona, kā daži apgalvo. Dievs Jehova ir vecāks, un viņš zina vairāk par savu Dēlu Jēzu.

Ja mēs paklausām Dievam, mēs parādām, ka mīlam viņu. Bībelē rakstīts: ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus.” (1. Jāņa 5:3.) Tātad mums visiem ir jāklausa Dievam. Tu taču gribi viņam klausīt, vai ne? ...

Paņemsim Bībeli un paskatīsimies, ko Dievs liek darīt bērniem. Izlasīsim, kas teikts vēstulē efeziešiem, 6. nodaļas 1., 2. un 3. pantā. Tur rakstīts: ”Bērni, klausiet saviem vecākiem, jo tā pienākas. ”Godā savu tēvu un māti” — tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: ”Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.””

Tātad klausīt tēvam un mātei tev liek pats Dievs Jehova. Ko nozīmē ”godāt” vecākus? Tas nozīmē viņus cienīt. Dievs ir apsolījis, ka tev labi klāsies, ja tu klausīsi vecākus.

Es tev gribu pastāstīt par to, kā daudzi cilvēki reiz izglāba savu dzīvību tāpēc, ka bija paklausīgi. Šie cilvēki pirms daudziem gadsimtiem dzīvoja lielā pilsētā, ko sauca par Jeruzalemi. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju neklausīja Dievu, tāpēc Jēzus viņus brīdināja, ka Dievs pilsētu iznīcinās. Jēzus arī pastāstīja, kā var izglābties tie, kas mīl taisnību. Viņš sacīja: ”Kad jūs Jeruzalemi redzat karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka tās izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad ir laiks pamest pilsētu un bēgt kalnos.” (Lūkas 21:20—22.)

Notika tā, kā Jēzus bija teicis. Jeruzalemei uzbruka romiešu karaspēks un no visām pusēm ielenca pilsētu. Pēc tam kaut kāda iemesla dēļ karaspēks atkāpās. Lielākā daļa iedzīvotāju nosprieda, ka briesmas ir garām, un tāpēc palika pilsētā. Bet ko bija licis darīt Jēzus? ... Ko tu darītu, ja tajā laikā dzīvotu Jeruzalemē? ... Tie, kas patiešām ticēja Jēzum, pameta savas mājas un aizbēga kalnos tālu prom no Jeruzalemes.

Pēc tam pagāja vesels gads, bet nekas nenotika. Tāpat nekas nenotika arī otrajā gadā, un arī trešajā gadā ne. Varbūt daži domāja, ka aizbēgušie ir rīkojušies muļķīgi. Taču ceturtajā gadā romiešu armija atgriezās un atkal aplenca Jeruzalemi. Tagad bēgt jau bija par vēlu. Karaspēks iebruka pilsētā un to sagrāva. Lielākā daļa cilvēku gāja bojā, bet atlikušie tika aizvesti gūstā.

Bet kas notika ar tiem, kas bija paklausījuši Jēzum? ... Viņi bija drošībā. Viņi atradās tālu prom no Jeruzalemes, tāpēc viņi necieta. Paklausība viņus bija pasargājusi.

Vai paklausība var pasargāt arī tevi? ... Iespējams, vecāki tev ir aizlieguši spēlēties uz ielas vai ceļa. Kāpēc viņi to ir aizlieguši? ... Tāpēc, ka tevi var sabraukt automašīna. Bet kādu dienu tu vari nodomāt: ”Pašlaik mašīnu nav, un man nekas nenotiks. Citi bērni spēlējas uz ielas, un ar viņiem nekas nav noticis.”

Līdzīgi domāja daudzi Jeruzalemes iedzīvotāji. Kad romiešu karaspēks bija aizgājis, viņiem šķita, ka nekas vairs nedraud. Dažiem varbūt likās — ja jau citi paliek pilsētā, arī viņi var palikt. Viņi bija brīdināti, taču viņi neklausījās brīdinājumā. Un kas notika? Viņi gāja bojā.

Padomā vēl par šādu piemēru. Vai tu kādreiz esi mēģinājis rotaļāties ar sērkociņiem? ... Varbūt liekas tik jauki uzšvirkstināt sērkociņu un raudzīties liesmā. Taču tā ir bīstama spēle. Var nodegt visa māja, un tu pats vari sadegt!

Atceries, ka nepietiek paklausīt tikai dažreiz. Paklausība ir vajadzīga vienmēr, tikai tad tā tevi pasargās. Kas ir teicis: ”Bērni, klausiet saviem vecākiem.”? ... To ir sacījis Dievs, un viņš to saka tev tāpēc, ka viņš tevi mīl.