Vai tavu dzīvi nosaka liktenis?

ALA NÒ DON. Bambaru valodā, kurā runā Rietumāfrikā, Mali, šis izteiciens nozīmē: ”Tas ir Dieva darbs.” Šajā pasaules daļā ir ļoti izplatītas tamlīdzīgas parunas. Volofu valodā ir teiciens Yallah mo ko def — ”To izdarīja Dievs”. Savukārt kādā dogonu dialektā mēdz teikt: Ama biray — ”Dievs lika tam notikt”.

Šiem teicieniem ir līdzinieki arī citās zemēs. Kad nomirst kāds cilvēks vai notiek cita nelaime, bieži var dzirdēt tādas frāzes kā, piemēram, ”Viņa laiks bija pienācis” vai ”Tā bija Dieva griba”. Rietumāfrikā tādus izteicienus kā ”Cilvēks domā, Dievs dara” mēdz rakstīt uz sabiedriskā transporta līdzekļiem, arī veikalos tiek izlikti šādi uzraksti. Daudzi tos uztver tikai kā valodas tēlainās izteiksmes līdzekļus. Tomēr bieži vien šādas frāzes atspoguļo dziļi iesakņojušos fatālismu.

Kas īsti ir fatālisms? Enciklopēdijā The World Book Encyclopedia tas definēts kā ”pārliecība, ka notikumus nosaka spēki, ko cilvēciskas būtnes nevar ietekmēt”. Kas ir šie ”spēki”? Pirms tūkstošiem gadu babilonieši ticēja, ka cilvēka likteni ļoti spēcīgi iespaido zvaigžņu stāvoklis viņa dzimšanas brīdī. (Salīdzināt Jesajas 47:13.) Grieķi domāja, ka liktenis ir atkarīgs no trīs varenām dievietēm, kas vērpj, nomēra un pārgriež dzīves pavedienu. Taču tieši kristīgās pasaules teologi izvirzīja ideju, ka Dievs pats nosaka cilvēka likteni.

Piemēram, ”svētais” Augustīns noraidīja astrologu ”aplamos un kaitīgos uzskatus”. Tomēr viņš apgalvoja: ”Ir acīm redzama muļķība atzīt, ka Dievs pastāv, bet tajā pašā laikā noliegt, ka viņš jau iepriekš zina to, kas notiks nākotnē.” Augustīns paziņoja: lai Dievs patiešām būtu visvarens, viņam ’jāzina itin visi notikumi, pirms tie norisinās,’ un nav jāatstāj ’nekas iepriekš nenoteikts’. Taču Augustīns kvēli aizstāvēja uzskatu, ka cilvēkam tomēr ir brīva griba, kaut gan Dievs zina visu, kas būs. (The City of God [Par Dieva valstību], V grāmata, 7.—9. nodaļa.)

Vairākus gadsimtus vēlāk protestantu teologs Žans Kalvins attīstīja šo ideju tālāk un izvirzīja domu, ka daži ir ”[Dieva] predestinēti būt par debesu valstības bērniem un mantiniekiem”, bet citi ir predestinēti ”saņemt viņa dusmas”.

Mūsdienās daudzās pasaules daļās cilvēki nopietni tic liktenim. Padomā, piemēram, kas notika ar kādu Rietumāfrikas iedzīvotāju — jaunieti, vārdā Usmans. Viņš bija bijis viens no labākajiem skolēniem savā skolā, taču nespēja nokārtot gala eksāmenus! Tas nozīmēja, ka viņam būs vēlreiz jāmācās tajā pašā klasē, turklāt būs jāpārdzīvo kauns, sastopoties ar draugiem un tuviniekiem. Kāds no draugiem centās viņu mierināt, teikdams, ka tāda ir bijusi Dieva griba. Arī Usmana māte dēla neveiksmē vainoja likteni.

Sākumā Usmans bija priecīgs par viņu centieniem paust līdzjūtību. Galu galā, ja jau viņa neveiksme patiešām notika pēc Dieva gribas, tad viņš neko nebija varējis darīt, lai to novērstu. Taču Usmana tēvam bija cits viedoklis. Tēvs viņam teica, ka neveiksme eksāmenos bija viņa paša vaina un Dievs nav par to atbildīgs. Usmans nenokārtoja eksāmenus tāpēc, ka bija pametis novārtā mācības.

Usmana ticība liktenim bija iedragāta, un viņš nolēma pats izpētīt šo jautājumu. Mēs tagad uzaicinām arī jūs darīt to pašu un pievērst uzmanību nākamajam rakstam.