Vai Bībele māca ticēt liktenim?

APMELOJUMS! NESLAVAS CELŠANA! Ja kāds cienījams sabiedrības loceklis uzskata, ka nepatiesa apgalvojuma dēļ viņa vārds vai reputācija ir aptraipīti, viņš jūt nepieciešamību izlabot stāvokli. Viņš var pat ierosināt tiesas prāvu pret tiem, kas atbildīgi par neslavas celšanu.

Fatālisms īstenībā nav nekas cits kā neslavas celšana Visvarenajam Dievam. Saskaņā ar šo teoriju, Dievs ir personīgi atbildīgs par visām traģēdijām un neveiksmēm, kas nomoka cilvēci. Ja tu tici liktenim, tu varbūt iztēlojies, ka Visuma Suverēns ir sastādījis sarakstu, kur atrodamas apmēram šādas piezīmes: ”Šodien Džons cietīs satiksmes negadījumā, Fatū būs malārijas lēkme, Mamadū māja tiks sagrauta vētrā.” Vai tev rastos vēlēšanās kalpot tādam Dievam?

”Bet, ja jau Dievs nav atbildīgs par mūsu nelaimēm, kas tad ir vainīgs?” jautā tie, kas tic liktenim. To gribēja zināt arī Usmans, jaunietis, par kuru bija runāts iepriekšējā rakstā. Bet viņam nebija jānododas minējumiem vai prātojumiem, lai noskaidrotu patiesību. Viņš uzzināja, ka Dievs ir atspēkojis izvirzīto apmelojumu ar Bībelē, Dieva iedvesmotajos Rakstos, atrodamajām mācībām. (2. Timotejam 3:16.) Tāpēc pārdomāsim, kas Bībelē teikts par šo tēmu.

Kurš ir vainīgs?

Plūdi, vētras, zemestrīces — šādas katastrofas bieži tiek dēvētas par Dieva sodu. Tomēr Bībelē nav norādīts, ka Dievs izraisītu tādu postu. Padomā par kādu traģēdiju, kas pirms daudziem gadsimtiem notika Tuvajos Austrumos. Bībelē teikts, ka vienīgais cilvēks, kas šajā briesmīgajā notikumā bija palicis dzīvs, stāstīja: ”Dieva uguns [ebreju izteiciens, kas bieži apzīmēja zibeni] krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama.” (Ījaba 1:16.)

Šis izbiedētais vīrs varbūt domāja, ka uguns bija nākusi no Dieva, taču Bībele parāda, ka Dievs notikušajā nebija vainojams. Izlasi Ījaba 1:7—12, un tu pārliecināsies: zibeni bija izraisījis nevis Dievs, bet gan viņa Pretinieks — Sātans Velns! Nebūtu jādomā, ka Sātans personīgi izraisa pilnīgi visas nelaimes. Bet, protams, nav nekāda iemesla vainot Dievu.

Kad notiek kaut kas slikts, bieži vien īstie vaininieki ir cilvēki. Neveiksmes skolā, darbā vai sabiedriskajās attiecībās cilvēki var piedzīvot tāpēc, ka nav pietiekami cītīgi pūlējušies vai, iespējams, nav bijuši labi sagatavoti; neveiksmju cēlonis var būt arī iejūtības trūkums. Tāpat arī slimības, nelaimes gadījumi un cilvēku bojāeja var būt nolaidības rezultāts. Patiešām, pavisam vienkāršs paņēmiens — drošības jostas piesprādzēšana brauciena laikā — ievērojami samazina varbūtību zaudēt dzīvību satiksmes negadījumā. Ja spēkā būtu negrozāms ”likteņa” lēmums, drošības josta neko nevarētu mainīt. Arī pienācīga medicīniskā aprūpe un sanitārija krasi samazina pāragras nāves gadījumu skaitu. Pat dažas no tām katastrofām, kas parasti tiek sauktas par ”Dieva sodu”, īstenībā ir cilvēka roku darbs — nepareizas zemes izmantošanas bēdīgās sekas. (Salīdzināt Atklāsmes 11:18.)

’Laiks un apstākļi’

Tiesa, ir daudz bēdīgu notikumu, kuru cēloņi nav acīm redzami. Taču ievēro, kas teikts Bībelē, Salamana Mācītāja grāmatā 9:11: ”Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kaŗā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” Tātad nav iemesla uzskatīt, ka Radītājs ir visu nelaimes gadījumu cēlonis vai ka nelaimes gadījumu upuri par kaut ko tiek sodīti.

Pats Jēzus Kristus iebilda pret fatālistisku domāšanu. Atsaukdamies uz traģisku gadījumu, kas viņa klausītājiem bija labi zināms, Jēzus jautāja: ”Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuŗiem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne.” (Lūkas 13:4, 5.) Nepārprotami, par nelaimes gadījuma cēloni Jēzus uzskatīja nevis Dieva iejaukšanos, bet gan ’laiku un apstākļus’.

Nepilnības postošās sekas

Taču ko var teikt par neizskaidrojamiem nāves gadījumiem un slimībām? Bībelē cilvēces stāvoklis raksturots ļoti skaidri: ”Ādamā visi mirst.” (1. Korintiešiem 15:22.) Kopš mūsu priekštecis Ādams iemina nepaklausības taku, visa cilvēce ir nonākusi nāves varā. Kā Dievs iepriekš bija brīdinājis, Ādams visiem saviem pēcnācējiem atstāja mantojumā nāvi. (1. Mozus 2:17; Romiešiem 5:12.) Tātad visu slimību pirmcēlonis ir mūsu kopējais sencis Ādams. Arī mūsu iedzimtie trūkumi daudzkārt liek mums piedzīvot vilšanās un neveiksmes. (Psalms 51:7.)

Padomā par nabadzību. Ticība liktenim bieži pamudina trūkumcietējus samierināties ar savu grūto dzīvi. ”Tāds ir mūsu liktenis,” viņi domā. Taču Bībele liecina, ka vainojama ir cilvēka nepilnība, nevis liktenis. Daži nonāk nabadzībā, jo viņi ’pļauj to, ko viņi sējuši’, būdami slinki vai nepareizi izlietodami līdzekļus. (Galatiešiem 6:7; Salamana Pamācības 6:10, 11.) Neskaitāmi miljoni dzīvo trūkumā tāpēc, ka viņus apspiež alkatīgi cilvēki, kuru rokās ir vara. (Salīdzināt Jēkaba 2:6.) ”Viens cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi,” teikts Bībelē. (Salamans Mācītājs 8:9.) Nav nekādu pierādījumu, kas ļautu visā pastāvošajā nabadzībā vainot Dievu vai likteni.

Ticība liktenim un tās kaitīgā ietekme

Vēl viens pārliecinošs arguments pret ticību liktenim ir ietekme, kāda fatālismam var būt uz tiem, kas tic šim uzskatam. Jēzus Kristus teica: ”Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:17.) Pievērsīsim uzmanību vienam no fatālisma ”augļiem” — apdomāsim, kā ticība liktenim iespaido cilvēka atbildības sajūtu.

Pienācīga personīgās atbildības sajūta ir svarīga īpašība. Tas ir viens no faktoriem, kas mudina vecākus rūpēties par savu ģimeni, strādniekus — pēc labākās sirdsapziņas veikt savu darbu, ražotājus — izgatavot kvalitatīvas preces. Ticība liktenim var notrulināt atbildības sajūtu. Iztēlojies, piemēram, kādu cilvēku, kura automašīnai ir bojāta stūres iekārta. Ja viņam ir attīstīta atbildības izjūta, viņš mašīnu salabos, rūpējoties gan pats par savu, gan par pasažieru dzīvību. Turpretī tāds cilvēks, kas tic liktenim, varbūt neņems vērā risku un nospriedīs, ka avārija notiks tikai tad, ja tāda būs ”Dieva griba”!

Jā, ticība liktenim var sekmēt bezrūpību, slinkumu, nevēlēšanos uzņemties atbildību par savu rīcību un veselu virkni citu sliktu īpašību.

Šķērslis mūsu attiecībām ar Dievu?

Taču visļaunākais — ticība liktenim var nomākt cilvēkā apziņu par viņa atbildību Dieva priekšā un pienākumiem pret Dievu. (Salamans Mācītājs 12:13.) Psalmu dziesminieks aicina visu cilvēci ’baudīt un redzēt, cik tas Kungs ir labs’. (Psalms 34:9.) Dievs izvirza noteiktas prasības tiem, kas vēlas izjust viņa labestību. (Psalms 15:1—5.)

Viena no Dieva prasībām ir grēku nožēla. (Apustuļu darbi 3:19; 17:30.) Tas nozīmē, ka mums jāatzīst savas kļūdas un jāveic nepieciešamās izmaiņas. Mēs esam nepilnīgi cilvēki, un mums visiem ir daudz iemeslu nožēlot grēkus. Bet, ja cilvēks uzskata, ka viņš ir bezpalīdzīgs likteņa upuris, viņam ir grūti izjust vajadzību kaut ko nožēlot vai uzņemties atbildību par saviem pārkāpumiem.

Psalmu dziesminieks par Dievu ir teicis: ”Tava žēlastība ir labāka par dzīvību.” (Psalms 63:4.) Taču ticība liktenim ir pārliecinājusi miljoniem cilvēku, ka Dievs ir viņu posta cēlonis. Dabiski, tas daudzus ir noskaņojis pret Dievu un atņēmis viņiem iespēju izveidot patiešām tuvas attiecības ar Radītāju. Galu galā — vai gan tu varētu just mīlestību pret tādu personu, ko tu uzskati par visu savu grūtību un pārbaudījumu izraisītāju? Tā fatālisms uzceļ sienu starp Dievu un cilvēkiem.

Brīvība no likteņa tirānijas

Usmans, raksta sākumā minētais jaunietis, kādreiz ticēja liktenim un atradās šī priekšstata varā. Taču vēlāk, kad Usmans ar Jehovas liecinieku palīdzību izvērtēja savus uzskatus Bībeles mācību gaismā, viņš juta pamudinājumu atmest ticību liktenim. Tas radīja viņā dziļu atvieglojuma sajūtu un jaunu, gaišu dzīves uztveri. Un, galvenais, šis jaunietis iepazina Jehovu un uzzināja, ka viņš ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Mozus 34:6.)

Usmans arī saprata, ka Dievam ir savs nākotnes nodoms, kaut gan viņš nenosaka ikkatru notikumu mūsu dzīvē.a 2. Pētera 3:13 teikts: ”Mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” Jehovas liecinieki ir palīdzējuši miljoniem cilvēku iegūt cerību dzīvot mūžīgi un būt par šīs apsolītās ’jaunās zemes’ daļu. Viņi labprāt palīdzētu arī tev.

Ja tu iegūsi precīzas Bībeles zināšanas, tu sapratīsi, ka tava nākotne nav atkarīga no iepriekš nolemta likteņa, pār kuru tev nav varas. Situāciju labi raksturo vārdi, ko Mozus teica senajiem izraēliešiem: ”Es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries.” (5. Mozus 30:19, 20.) Jā, tu vari ietekmēt savu nākotni. Tā nav likteņa varā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 6., 7. lpp.]

Šīs nelaimes nebija Dieva sods

[Norādes par autortiesībām]

U.S. Coast Guard fotoattēls

WHO

UN PHOTO 186208 /M. Grafman