Vai tiešām ir bijis Ēdenes dārzs?

CIK labi jūs zināt stāstu par Ādamu un Ievu un Ēdenes dārzu? Tas ir pazīstams neskaitāmiem cilvēkiem visās zemeslodes malās. Jūs to varat izlasīt Bībelē, 1. Mozus grāmatā, no 1. nodaļas 26. panta līdz 3. nodaļas 24. pantam. Lūk, īsumā tā saturs.

Dievs Jehovaa no zemes izveidoja cilvēku, nosauca to par Ādamu un ļāva tam dzīvot dārzā, ko pats Dievs bija dēstījis vietā, kuru sauca par Ēdeni. Dārzs bija sulīgs un zaļš, pilns skaistu augļu koku, un tā vidū auga ”laba un ļauna atzīšanas koks”. Dievs aizliedza cilvēkiem ēst šī koka augļus un paskaidroja, ka nepaklausība tiem nesīs nāvi. Pēc kāda laika Jehova no Ādama ribas radīja sievieti, Ievu, un deva viņu Ādamam par sievu. Dievs uzdeva cilvēkiem rūpēties par dārzu un sacīja, lai viņi vairojas un piepilda zemi.

Reiz, kad Ieva bija viena pati, ar viņu runāja čūska, kas mudināja Ievu ēst aizliegtā koka augli, apgalvojot, ka Dievs ir melojis un ka viņš slēpj no Ievas kaut ko labu, kaut ko tādu, kas varētu viņu padarīt līdzīgu Dievam. Ieva padevās kārdinājumam un ēda aizliegto augli. Vēlāk arī Ādams pievienojās sievai un, tāpat kā viņa, pārkāpa Dieva pavēli. Jehova pasludināja spriedumu Ādamam, Ievai un čūskai. Cilvēki tika izraidīti no paradīzes dārza, un eņģeļi nostājās sardzē, lai nelaistu viņus atpakaļ.

Bija laiks, kad izglītotu ļaužu, intelektuāļu un vēsturnieku lokā bija vispārpieņemts 1. Mozus grāmatā aprakstītos notikumus atzīt par vēsturisku patiesību. Tagad vairāk ir modē to visu apšaubīt. Bet kāds pamats ir šaubām par to, kas Bībelē ir teikts par Ādamu, Ievu un Ēdenes dārzu? Izskatīsim četrus populārus iebildumus.

 1. Grūti ticēt, ka Ēdenes dārzs bija reāla vieta.

Šaubas par Ēdeni kā par reālu vietu daļēji varbūt ir izskaidrojamas ar filozofijas ietekmi. Daudzus gadsimtus teologi sprieda, ka Dieva dārzs vēl aizvien kaut kur pastāv. Taču baznīcas domātājus iespaidoja tādi sengrieķu filozofi kā Platons un Aristotelis, kas uzskatīja, ka uz zemes nekas nevar būt pilnīgs. Viņuprāt, pilnība bija iespējama vienīgi debesīs. Tāpēc teologi nonāca pie secinājuma, ka sākotnējai paradīzei jāatrodas kaut kur tuvāk debesīm.b Daži izteica domu, ka dārzs varētu būt kādā sevišķi augstā kalnā, kas paceļas virs šīs sabojātās planētas robežām, citi teica, ka tas meklējams ziemeļpolā vai dienvidpolā, vēl citiem šķita, ka paradīzes dārzs drīzāk ir uz Mēness vai tā apkārtnē. Nav brīnums, ka priekšstats par Ēdeni sāka saistīties ar pasakām un fantāzijām. Daudzi mūsdienu zinātnieki ir pārliecināti, ka ir absurdi runāt par Ēdeni kā par ģeogrāfisku vietu.

Taču Bībelē paradīze ir aprakstīta pavisam citādi. 1. Mozus grāmatā, 2. nodaļas 8.—14. pantā, ir minētas konkrētas ziņas par šo vietu. Tā ir atradusies austrumos, apvidū, ko sauca par Ēdeni, un to apūdeņoja upe, kas sazarojās četrās straumēs. Šīs četras upes Bībelē ir nosauktas vārdā un īsi ir raksturots, kur tās tecēja. Bībelē nosauktās detaļas kopš seniem laikiem ir intriģējušas zinātniekus, un daudzi no viņiem ir neatlaidīgi pūlējušies izlobīt no šiem Bībeles pantiem ģeogrāfiskas norādes, kas ļautu noskaidrot senās Ēdenes atrašanās vietu. Tomēr viņi ir nonākuši pie atšķirīgiem un savstarpēji pretrunīgiem slēdzieniem. Vai tas nozīmē, ka Ēdenes un tās dārza un upju apraksts ir izdomājums vai mīts?

Jāpatur prātā, ka Bībelē atspoguļotie notikumi Ēdenes dārzā risinājās apmēram pirms 6000 gadiem. Mozus, kas tos pierakstīja, domājams, balstījās uz mutiskām ziņām, kas bija saglabātas no paaudzes paaudzē, un varbūt arī uz rakstiskām liecībām, tomēr tad, kad viņš rakstīja par Ādamu un Ievu un Ēdenes dārzu, kopš šiem notikumiem bija aizritējuši kādi divarpus tūkstoši gadu. Tajā laikā Ēdene jau bija sena vēsture. Gadsimtu gaitā ar tādiem ģeogrāfiskiem objektiem kā upes var notikt lielas pārmaiņas. Zemes garoza ir dinamiska, tā atrodas nemitīgā kustībā. Apvidus, kurā, visticamāk, ietilpa senā Ēdene, atrodas seismiski aktīvā joslā, kur mūsu laikos notiek ap 17 procentiem no lielākajām zemestrīcēm pasaulē. Šādos reģionos pārmaiņas ir likums, nevis izņēmums. Turklāt Noas dienu plūdi varēja mainīt apvidus ģeogrāfiskās pazīmes mums nezināmā veidā.c

Tomēr vairāki fakti ir droši zināmi: 1. Mozus grāmatā Ēdenes dārzs ir aprakstīts kā reāla vieta. Divas no pieminētajām upēm, Eifrata un Tigra jeb Hidekela, plūst vēl šodien, un daži no ūdens avotiem, kas veido šīs divas upes, atrodas pavisam tuvu kopā. Bībelē pat ir nosauktas zemes, caur kurām upes tecējušas, un pieminētas apvidum raksturīgās dabas bagātības. Senajiem izraēliešiem, kas bija pirmie lasītāji, kuriem šis apraksts bija domāts, tās bija skaidras, konkrētas ziņas.

Vai tas izklausās pēc pasakas vai mīta? Tajos parasti nav minētas precīzas detaļas, kuras būtu iespējams pārbaudīt vai atspēkot. ”Reiz sensenos laikos tāltālā zemē...” — tā parasti sākas pasakas. Turpretī vēsturisku notikumu aprakstā tiek iekļautas būtiskas detaļas, un tieši tā ir darīts Bībeles stāstā par Ēdenes dārzu.

 2. Nevar būt, ka Dievs radīja Ādamu no zemes un Ievu — no Ādama ribas.

Mūsdienu zinātne apstiprina, ka visi elementi, no kuriem sastāv cilvēka organisms, kā ūdeņradis, skābeklis, ogleklis utt., ir atrodami zemes garozā. Bet kā no šiem elementiem radās dzīva būtne?

Daudzi zinātnieki atbalsta teoriju, ka dzīvība radās pati no sevis un miljoniem gadu gaitā no primitīvām dzīvības formām pakāpeniski attīstījās aizvien sarežģītāki organismi. Taču vārds ”primitīvs” var radīt maldīgu iespaidu, jo visas dzīvās būtnes, pat mikroskopiski vienšūnas organismi, ir neticami sarežģītas. Nav pierādījumu, ka jebkāda dzīvības forma būtu radusies vai varētu rasties nejauši. Gluži pretēji, viss dzīvais skaidri liecina, ka to ir radījis prāts, kas ir nesalīdzināmi pārāks par mūsējo.d (Romiešiem 1:20.)

Iedomājieties, ka jūs klausāties brīnišķīgu skaņdarbu vai vērojat skaistu gleznu, vai apbrīnojat izcilu tehnoloģijas sasniegumu. Vai jums nāktu prātā apgalvot, ka tie ir radušies paši no sevis un tiem nav autora? Protams, nē! Taču neviens meistardarbs, ko radījušas cilvēku rokas, nevar mēroties ar to, cik sarežģīti, skaisti un atjautīgi ir veidots cilvēka organisms. Kā gan varētu iedomāties, ka tam nav Radītāja? Turklāt 1. Mozus grāmatā ir paskaidrots, ka no visām dzīvajām būtnēm uz zemes vienīgi cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla. (1. Mozus 1:26.) Tieši tāpēc cilvēkiem piemīt spēja atspoguļot Dieva radošo garu, un reizēm viņi rada apbrīnojamus izgudrojumus un mākslas un mūzikas šedevrus. Kāpēc lai mūs izbrīnītu fakts, ka Dieva spēja radīt daudzkārt pārspēj mūsējo?

Ja runa ir par sievietes radīšanu no vīrieša ribas, kāpēc lai Dievam tas būtu neiespējami?e Protams, Dievs varēja radīt sievieti arī citādi, bet tam, ka viņš rīkojās tieši šādi, bija dziļa nozīme. Dievs vēlējās, lai vīrietis un sieviete stājas laulībā un izveido ciešas saites, kļūstot it kā par ”vienu miesu”. (1. Mozus 2:24.) Vai gan tas, cik brīnišķīgā veidā vīrietis un sieviete papildina viens otru, veidojot unikālu, pastāvīgu savienību, nav spēcīgs pierādījums gudra un mīloša Radītāja esamībai?

Turklāt ģenētiķi ir nonākuši pie secinājuma, ka visi cilvēki, ļoti iespējams, ir cēlušies no viena vīrieša un vienas sievietes. Ņemot vērā visus šos faktus, vai tiešām var teikt, ka notikumu apraksts 1. Mozus grāmatā ir neticams?

 3. Laba un ļauna atzīšanas koks un dzīvības koks izklausās pēc mitoloģiskiem tēliem.

1. Mozus grāmatā nav teikts, ka šiem kokiem pašiem par sevi piemita kaut kādas pārdabiskas īpašības. Tie bija parasti koki, kuriem Jehova bija piešķīris simbolisku nozīmi.

Arī cilvēki reizēm rīkojas līdzīgi. Piemēram, kad no cilvēkiem tiek prasīta cieņa pret valsts karogu, visi saprot, ka karogs ir jāciena kā valsts simbols, nevis kā vienkāršs auduma gabals. Monarhi par savas suverēnās varas simbolu ir izmantojuši arī tādus priekšmetus kā scepteri un kroni.

Bet ko simbolizēja šie divi koki? Skaidrojot šo jautājumu, cilvēki ir izvirzījuši daudz sarežģītu teoriju un pieņēmumu. Taču īstenībā atbilde ir diezgan vienkārša, bet tai ir dziļa nozīme. Laba un ļauna atzīšanas koks simbolizēja tiesības, kas ir vienīgi Dievam, — tiesības noteikt, kas ir labs un kas ļauns. (Jeremijas 10:23.) Viegli saprast, kāpēc zagt šī koka augļus bija noziegums. Savukārt dzīvības koks simbolizēja dāvanu, kuru var dot tikai Dievs, — mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 6:23.)

 4. Runājoša čūska drīzāk iederas pasakās.

Šī detaļa, kas minēta 1. Mozus grāmatā, var izklausīties mulsinoši, īpaši, ja neņem vērā, kas teikts citās Bībeles vietās. Taču Bībelē pakāpeniski ir atklāts mīklas atminējums.

Kas radīja iespaidu, it kā čūska runātu? Senie izraēlieši zināja dažus papildu faktus, kas ļāva labāk saprast notikumu ar čūsku. Piemēram, viņiem nebija noslēpums, ka dzīvnieki paši nerunā, bet garīga būtne var panākt, lai tā izskatītos. Mozus, kas rakstīja par Ēdenes dārzu, aprakstīja arī notikumu ar Bileāma ēzeli, kuram Dieva sūtīts eņģelis lika runāt kā cilvēkam. (4. Mozus 22:26—31; 2. Pētera 2:15, 16.)

Vai arī Dievam naidīgas garīgās būtnes spēj darīt brīnumus? Mozus savām acīm bija redzējis, kā ēģiptiešu priesteri, kas nodarbojās ar burvju mākslām, izdarīja vairākus brīnumus, kas līdzinājās Dieva veiktajiem, piemēram, lika zižļiem pieņemt čūskas izskatu. Tādas spējas viņi varēja iegūt vienīgi no Dieva ienaidniekiem garīgajā sfērā. (2. Mozus 7:8—12.)

Mozus acīmredzot uzrakstīja arī Ījaba grāmatu. Šajā Bībeles grāmatā daudz ir stāstīts par Dieva Jehovas galveno ienaidnieku Sātanu, kurš melīgi ir apsūdzējis visus Jehovas kalpus, apšaubīdams viņu uzticību Jehovam. (Ījaba 1:6—11; 2:4, 5.) Vai senie izraēlieši varēja nonākt pie secinājuma, ka Sātans Ēdenē lika izskatīties, it kā čūska runātu, un ka viņš bija tas, kurš piekrāpa Ievu un pamudināja to lauzt uzticību Dievam? Tas ir ļoti iespējams.

Vai tas tiešām bija Sātans, kurš, manipulēdams ar čūsku, runāja ar Ievu? Jēzus vēlāk nosauca Sātanu par ”meli un melu tēvu”. (Jāņa 8:44.) ”Melu tēvs” ir tas, kurš ir pateicis pašus pirmos melus, un pirmie meli ir tie vārdi, kurus čūska sacīja Ievai. Pretēji Dieva brīdinājumam, ka cilvēki mirs, ja ēdīs aizliegto augli, čūska teica: ”Jūs nemirsit vis.” (1. Mozus 3:4.) Jēzus noteikti zināja, ka aiz čūskas slēpās Sātans. Atklāsme, ko Jēzus deva apustulim Jānim, ieviesa pilnīgu skaidrību šajā jautājumā, jo tajā konkrēti tika pateikts, ka Sātans ir ”vecā čūska”. (Atklāsmes 1:1; 12:9.)

Vai ir neloģiski ticēt, ka varena garīga būtne spēj ietekmēt čūsku un radīt iespaidu, it kā tā runātu? Pat cilvēki, kas ir daudz vājāki par garīgām būtnēm, spēj samulsināt skatītājus ar vēderrunāšanas prasmi un radīt pārliecinošus specefektus.

Spēcīgākais pierādījums

Kā redzams, skeptiskai attieksmei pret Bībeles stāstu par Ēdenes dārzu nav īsta pamata. Toties ir spēcīgi argumenti par labu šī stāsta patiesumam.

Piemēram, Jēzus Kristus Bībelē ir saukts par ”uzticīgo un patiesīgo liecinieku”. (Atklāsmes 3:14.) Jēzus bija pilnīgs cilvēks, un viņš nekad nemeloja un nesagrozīja faktus. Vēl vairāk, Jēzus pats paskaidroja, ka ir dzīvojis jau ilgi pirms tam, kad viņš piedzima par cilvēku uz zemes, — viņš dzīvoja pie sava Tēva Jehovas, ”pirms pasaule bija”. (Jāņa 17:5.) Tātad tad, kad uz zemes parādījās dzīvība, Jēzus jau bija un to redzēja. Kādu liecību ir devis šis liecinieks, uzticamākais no visiem?

Kad Jēzus pieminēja Ādamu un Ievu, viņš par tiem runāja kā par reālām personām. Viņš atsaucās uz Ādama un Ievas laulību, kad skaidroja saviem klausītājiem, ka pēc Jehovas normām laulībai ir jābūt monogāmai. (Mateja 19:3—6.) Ja tādu cilvēku nekad nebūtu bijis un stāsts par dārzu, kurā tie dzīvojuši, būtu tikai mīts, tad Jēzus vai nu pats būtu melis, vai arī viņš būtu noticējis pasakām. Ne viena, ne otra iespēja nav ticama. Jēzus no debesīm bija redzējis, kas notika Ēdenes dārzā. Viņa liecība ir pats spēcīgākais pierādījums tam, ka Bībelē lasāmais stāsts par Ēdenes dārzu ir patiesība.

Šaubas par to, kas stāstīts 1. Mozus grāmatā, būtībā grauj ticību Jēzum. Ja netic tam, kas Bībelē ir rakstīts par notikumiem Ēdenē, nav iespējams saprast vairākas ļoti svarīgas Bībeles tēmas un nākotnes solījumus. Aplūkosim, kāpēc tā var teikt.

[Zemsvītras piezīmes]