Lepnība liek pieredzēt negodu

”Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 11:2)

1., 2. Kas ir lepnība, un kādu ļaunumu tā ir nodarījusi cilvēkiem?

SKAUDĪBAS pārņemts levīts uzsāk dumpi pret Jehovas ieceltajiem vadītājiem. Godkārīgs valdnieka dēls izdomā viltīgu plānu, kā atņemt tēvam troni. Ķēniņš, kļuvis nepacietīgs, neievēro norādījumu, ko viņam devis Dieva pravietis. Trīs minēto izraēliešu rīcībā ir saskatāms kaut kas kopīgs — tā ir lepnība.

² Lepnība ir īpašība, kas var iesakņoties jebkura cilvēka sirdī. (Psalms 19:14.) Lepnība mudina cilvēku rīkoties pārgalvīgi — darīt kaut ko tādu, ko viņam nav tiesību darīt —, un tas viņu noved nelaimē. Augstprātība ir pazudinājusi valdniekus un veselas valstis. (Jeremijas 50:29, 31, 32; Daniēla 5:20.) Augstprātība ir pazudinājusi pat dažus Jehovas kalpus.

 3. Kas mums palīdz uzzināt, cik bīstama ir augstprātība?

³ Tāpēc Bībelē pilnīgi pamatoti ir sacīts: ”Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos.” (Salamana Pamācības 11:2.) Bībelē ir minēti vairāki piemēri, kas apliecina, cik patiesi ir tikko citētie vārdi. Aplūkojot dažus no šiem piemēriem, mēs redzēsim, cik bīstami ir pārkāpt pieļaujamā robežas. Pievērsīsim nedaudz vairāk uzmanības tam, kā skaudība, godkāre un nepacietība trīs pieminētos vīriešus pamudināja rīkoties pašpaļāvīgi un sagādāja viņiem negodu.

Korahs — skaudības pārņemts dumpinieks

 4. a) Kas bija Korahs, un kādus vēsturiskus notikumus viņš pats bija pieredzējis? b) Par kāda nozieguma iniciatoru vēlāk kļuva Korahs?

⁴ Korahs — levīts no Kehata dzimtas — bija Mozus un Ārona brālēns. Pēc visa spriežot, vairākus gadu desmitus viņš bija uzticīgi kalpojis Jehovam. Korahs bija starp tiem cilvēkiem, kas brīnumainā veidā tika izglābti pie Sarkanās jūras, un viņš acīmredzot piedalījās Jehovas sprieduma izpildē, kad pie Sīnāja kalna tika sodīti izraēlieši, kas bija pielūguši teļa tēlu. (2. Mozus 32:26.) Taču vēlāk Korahs uzsāka dumpi pret Mozu un Āronu un viņam pievienojās Dātans, Abirāms un Ons — trīs izraēlieši no Rūbena cilts — un 250 izraēliešu vadoņu.a ”Lai nu jums pietiek!” viņi teica Mozum un Āronam. ”Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?” (4. Mozus 16:1—3.)

5., 6. a) Kāpēc Korahs sacēlās pret Mozu un Āronu? b) Pēc kā var spriest, ka Korahs acīmredzot nebija pietiekami novērtējis savu vietu Dieva iedibinātajā kārtībā?

⁵ Kāpēc Korahs, kas daudzus gadus bija uzticīgi kalpojis Dievam, uzsāka dumpi? Mozus noteikti nevarēja būt despotisks tautas vadītājs, jo viņš bija ”lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Mozus 12:3.) Bet Korahs acīmredzot apskauda Mozu un Āronu un viņam nepatika brālēnu ievērojamais stāvoklis, tāpēc viņš izvirzīja aplamu apsūdzību, sacīdams, ka Mozus un Ārons ir patvaļīgi sagrābuši varu pār draudzi. (Psalms 106:16.)

⁶ Koraha neapmierinātība droši vien bija saistīta ar to, ka viņš pietiekami augstu nenovērtēja tās privilēģijas, kas Dieva pielūgsmē bija uzticētas viņam. Tiesa, levīti no Kehata dzimtas nepildīja priesteru pienākumus, taču viņiem bija uzticēts mācīt cilvēkiem Dieva bauslību. Tāpat viņu pienākums bija nest traukus un citus priekšmetus no saiešanas telts, kad tā tika pārnesta uz citu vietu. Tas bija ļoti svarīgs pienākums, jo svētos piederumus drīkstēja nest vienīgi tie cilvēki, kas bija tīri reliģiskā un morālā ziņā. (Jesajas 52:11.) Tāpēc Mozus, vērsdamies pret Korahu, it kā jautāja viņam: ”Vai tavi pienākumi tev šķiet tik nenozīmīgi, ka tu gribi dabūt arī priestera amatu?” (4. Mozus 16:9, 10.) Korahs nebija sapratis, ka vislielākais gods ir uzticīgi kalpot Jehovam saskaņā ar viņa noteikto kārtību, nevis iegūt kādu īpašu stāvokli vai amatu. (Psalms 84:11.)

 7. a) Kādu uzaicinājumu Mozus izteica Koraham un viņa sekotājiem? b) Kā beidzās Koraha organizētais dumpis?

⁷ Mozus aicināja Korahu un viņa sekotājus nākamajā rītā sapulcēties pie saiešanas telts, līdzi ņemot ogļu traukus un kvēpināmās zāles. Tā kā Korahs un viņa sekotāji nebija priesteri, viņi nedrīkstēja nest kvēpināmo upuri. Šiem cilvēkiem tika dota visa nakts, lai pārdomātu savu rīcību, un, ja viņi nākamajā rītā tomēr ierastos pie saiešanas telts un būtu sagatavojuši ogļu traukus un kvēpināmās zāles, tas nozīmētu, ka viņi sevi uzskata par tiesīgiem pildīt priesteru pienākumus. Kad viņi no rīta sapulcējās pie saiešanas telts, Jehova lika izpausties savām dusmām. Vispirms viņš vērsās pret Rūbena cilts piederīgajiem — ”zeme atdarīja savu muti un tos aprija”. Pēc tam Korahu un pārējos dumpiniekus iznīcināja Dieva sūtīta uguns. (5. Mozus 11:6; 4. Mozus 16:16—35; 26:10.) Savas pašpaļāvības dēļ Korahs piedzīvoja vislielāko negodu, kāds vien var būt, — viņš saņēma Jehovas nosodījumu.

Pretosimies skaudības garam

 8. Kā kristiešu draudzē var izpausties skaudības gars?

⁸ Mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Korahu. Skaudība ir raksturīga visiem nepilnīgajiem cilvēkiem, un tā var izpausties arī kristiešu draudzē. (Jēkaba 4:5.) Piemēram, mēs varbūt pievēršam pārāk daudz uzmanības savam stāvoklim draudzē. Līdzīgi Koraham mēs varbūt sākam apskaust draudzes locekļus, kuriem ir uzticēti pienākumi, kādu mums nav. Tāpat ir iespējams, ka mēs sākam līdzināties kādam kristietim, vārdā Diotrefs, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā. Šis vīrietis bija ļoti nelabvēlīgi noskaņots pret apustuļiem, un viņa kritiskās attieksmes iemesls acīmredzot bija vēlēšanās pašam būt noteicējam. Jānis rakstīja, ka Diotrefs ”labprāt grib būt pirmais” draudzes locekļu vidū. (3. Jāņa 9.)

 9. a) Kāda nedrīkst būt mūsu attieksme pret pienākumiem draudzē? b) Kāds ir pareizais viedoklis par mūsu vietu Dieva nodomos?

⁹ Protams, tas nav nekas slikts, ja kristietis tiecas pēc atbildīgiem pienākumiem draudzē. Pāvils pat mudināja kristiešus to darīt. (1. Timotejam 3:1.) Tomēr mēs nedrīkstam kalpošanas privilēģijas uztvert kā mūsu panākumu mērauklu un uzskatīt, ka, saņemot jaunus pienākumus, mēs esam pakāpušies augstāk pa karjeras kāpnēm. Mums jāpatur prātā Jēzus vārdi: ”Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.” (Mateja 20:26, 27.) Bez šaubām, būtu aplami apskaust tos, kam ir vairāk pienākumu draudzē, jo Dievs mūs nevērtē pēc kaut kādas ”dienesta pakāpes”. Jēzus teica: ”Jūs visi esat brāļi.” (Mateja 23:8.) Sludinātājiem un pionieriem, tiem, kas kristījušies nesen, un tiem, kas Dievam kalpo jau daudzus gadus, — pilnīgi visiem, kas no sirds kalpo Jehovam, ir nozīmīga vieta Jehovas nodomos. (Lūkas 10:27; 12:6, 7; Galatiešiem 3:28; Ebrejiem 6:10.) Tā patiesi ir liela svētība, ka mēs varam sadarboties ar vairākiem miljoniem cilvēku, kas cenšas dzīvot saskaņā ar Bībeles padomu: ”Visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību.” (1. Pētera 5:5.)

Absaloms — godkārīgs pašlabuma tīkotājs

10. Kas bija Absaloms, un kā viņš centās pārvilināt savā pusē cilvēkus, kuri nāca pie ķēniņa iztiesāt dažādas lietas?

¹⁰ Domājot par notikumiem ar Absalomu, ķēniņa Dāvida trešo dēlu, mēs varam uzzināt, kādu postu cilvēkam nodara godkāre. Šis viltīgais pašlabuma meklētājs centās pārvilināt savā pusē cilvēkus, kas nāca pie ķēniņa iztiesāt dažādas lietas. Vispirms Absaloms izteica mājienus par Dāvida vienaldzību pret cilvēku vajadzībām un pēc tam bez aplinkiem paziņoja: ”Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!” Savu viltīgo plānu īstenošanā Absaloms nezināja robežu. Bībelē ir sacīts: ”Kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja. Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kuŗš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.” (2. Samuēla 15:1—6.)

11. Ko Absaloms darīja, lai atņemtu Dāvidam troni?

¹¹ Absaloms vēlējās gāzt no troņa savu tēvu un pats kļūt par ķēniņu. Pirms pieciem gadiem viņš bija nogalinājis Dāvida vecāko dēlu Amnonu, it kā atmaksādams par savas māsas Tamāras izvarošanu. (2. Samuēla 13:28, 29.) Ļoti iespējams, ka Absaloms jau tad kāroja pēc troņa un Amnona slepkavība bija ērts paņēmiens, kā atbrīvoties no sāncenša.b Lai kādi būtu bijuši Absaloma plāni pagātnē, tagad, kad bija radies izdevīgs brīdis, viņš nekavējoties rīkojās. Absaloms lika izziņot pa visu valsti, ka viņš kļūs par ķēniņu. (2. Samuēla 15:10.)

12. Kādu negodu Absaloms pieredzēja savas augstprātības dēļ?

¹² Kādu laiku šķita, ka Absaloma plāns īstenojas ļoti veiksmīgi. ”Sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.” Ķēniņam Dāvidam pat nācās bēgt, lai glābtu dzīvību. (2. Samuēla 15:12—17.) Tomēr Absaloma panākumiem bija gaužām īss mūžs — drīz vien Joābs viņu nogalināja, iemeta bedrē un tai virsū uzkrāva akmeņu kaudzi. Šis godkārīgais cilvēks, kas bija gribējis kļūt par ķēniņu, pēc nāves pat netika pienācīgi apglabāts.c Absaloma pašpaļāvība lika viņam pieredzēt lielu negodu. (2. Samuēla 18:9—17.)

Vairīsimies no godkāres

13. Kā godkāre var iesakņoties kristieša sirdī?

¹³ Notikumi, kas saistīti ar Absaloma nākšanu pie varas un viņa bojāeju, ir ļoti pamācoši. Mūsdienu pasaulē, kur valda nežēlīga konkurence, cilvēki mēdz glaimot saviem priekšniekiem, vēlēdamies iemantot viņu labvēlību, radīt labāku iespaidu par sevi vai iegūt kādas priekšrocības vai augstāku amatu. Savukārt padotajiem šādi cilvēki dod pārspīlētus solījumus, lai iegūtu viņu labvēlību un atbalstu. Ja mēs neesam uzmanīgi, godkāre var iesakņoties arī mūsu sirdī. Acīmredzot tas bija noticis ar dažiem kristiešiem pirmajā gadsimtā, un apustuļiem pat bija jābrīdina draudžu locekļi uzmanīties no viņiem. (Galatiešiem 4:17; 3. Jāņa 9, 10.)

14. Kāpēc mums jāsargās no godkāres un tieksmes sevi paaugstināt?

¹⁴ Jehovas organizācijā nav vietas ambicioziem cilvēkiem, kas cenšas sevi paaugstināt pār citiem un ”meklē sava paša godu”. (Salamana Pamācības 25:27.) Bībelē ir izteikts brīdinājums, ka Jehova ”darīs galu visiem saldiem vārdiem, mēlei, kas runā nekautrīgi”. (Psalms 12:4.) Lai iegūtu kāroto varu, Absaloms tiešām runāja saldus vārdus ar cilvēkiem, kuru atbalsts viņam bija vajadzīgs. Tā ir liela svētība, ka mēs varam dzīvot brāļu saimē, kurā tiek ņemts vērā Pāvila padoms: ”Nedariet neko ķildas vai tukša goda dēļ, bet pazemībā viens otru uzskatiet augstāku par sevi!” (Filipiešiem 2:3, JD.)

Sauls — nepacietīgs ķēniņš

15. Kas liecināja par Saula pazemību?

¹⁵ Bija laiks, kad Sauls, kas vēlāk kļuva par Izraēlas ķēniņu, bija ļoti pazemīgs. Par to liecina kāds notikums viņa jaunībā. Reiz, kad Dieva pravietis Samuēls teica Saulam atzinīgus vārdus, Sauls pazemīgi atteica: ”Vai es nenāku no Benjamīna, no vismazākās Israēla cilts, un no viszemākās ģimenes visu Benjamīna ģimeņu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?” (1. Samuēla 9:21.)

16. Ko Sauls izdarīja savas nepacietības dēļ?

¹⁶ Laikam ejot, Saula pazemība izzuda. Kad Sauls bija uzsācis karu ar filistiešiem, viņam bija jāatkāpjas uz Gilgalu un jāgaida, kad ieradīsies Samuēls, nesīs upurus un lūgs palīdzību Dievam. Samuēls neieradās norunātajā laikā, un Sauls savā pašpārliecinātībā nolēma upurēt pats. Tikko Sauls bija beidzis upurēt, ieradās Samuēls un jautāja viņam: ”Ko tu esi darījis?” Sauls viņam atbildēja: ”Kad es redzēju, ka tauta klīst projām no manis, un tu noliktā laikā nenāci, ..es iedrošinājos un nesu dedzināmo upuri.” (1. Samuēla 13:8—12.)

17. a) Kāpēc pirmajā brīdī varētu likties, ka Saula rīcība bija attaisnojama? b) Kāpēc Jehova nosodīja Saulu par viņa nepacietību?

¹⁷ Pirmajā brīdī Saula rīcība varētu likties attaisnojama. Dieva tautai klājās ļoti grūti, jo cilvēki bija apspiesti un pārbijušies draudošo briesmu dēļ. (1. Samuēla 13:6, 7.) Protams, uzņemties iniciatīvu, kad tas nepieciešams, nav slikti.d Tomēr mums jāatceras, ka Jehova redz to, kas ir mūsu sirdī, un saprot mūsu dziļākos pamudinājumus. (1. Samuēla 16:7.) Viņš acīmredzot zināja par Saulu kaut ko tādu, uz ko Bībelē nav tieši norādīts. Piemēram, Jehova varbūt redzēja, ka Sauls bija nepacietīgs lepnuma dēļ. Saulu, iespējams, kaitināja tas, ka viņam — visas Izraēlas ķēniņam — jāgaida vecs pravietis, kas nevar laikus ierasties norunātajā vietā. Lai kādas būtu Saula domas par šo situāciju, viņš uzskatīja, ka Samuēla kavēšanās viņam dod tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem un ignorēt norādījumus, kas viņam bija pateikti ļoti skaidri. Samuēls nevis uzslavēja Saulu par iniciatīvu, bet izteica viņam stingru nosodījumu: ”Tava ķēniņa valsts nepastāvēs. ..jo tu neesi izpildījis, ko tas Kungs bija tev pavēlējis.” (1. Samuēla 13:13, 14.) Tātad arī Saulam pašpaļāvība lika pieredzēt negodu.

Mācīsimies būt pacietīgi

18., 19. a) Kā nepacietība var pamudināt Dieva kalpu rīkoties pašpaļāvīgi? b) Kas mums jāpatur prātā, domājot par kristiešu draudzes darbību?

¹⁸ Mēs varam mācīties no tā, kas Dieva Rakstos ir stāstīts par Saula pašpaļāvīgo rīcību. (1. Korintiešiem 10:11.) Pilnīgi iespējams, ka mūs reizēm kaitina garīgo brāļu nepilnības. Mēs, līdzīgi Saulam, varam kļūt nepacietīgi un uzskatīt, ka mums pašiem jāuzņemas iniciatīva, lai viss notiktu, kā nākas. Piemēram, pieņemsim, ka brālim ir ļoti labas organizatora spējas. Viņš ir punktuāls, labi pārzina visus norādījumus par draudzes organizēšanu un ir talantīgs orators un skolotājs. Šis brālis jūt, ka citi nespēj ievērot viņa pedantiskās prasības un sasniegt tādus rezultātus, kādus viņš gribētu redzēt. Vai tas nozīmē, ka viņš drīkst kļūt neiecietīgs? Vai viņam ir tiesības kritizēt brāļus, it kā norādot, ka bez viņa nekas netiktu padarīts un draudzes darbība apstātos? Ja brālis tā rīkotos, tad būtu skaidri redzams, ka viņš ir kļuvis augstprātīgs.

¹⁹ Kas ir tas, kas satur kopā kristiešu draudzi? Organizatora spējas? Darbības efektivitāte? Izcilas zināšanas? Protams, tas viss nāk draudzei par labu. (1. Korintiešiem 14:40; Filipiešiem 3:16; 2. Pētera 3:18.) Tomēr Jēzus sacīja, ka galvenais, pēc kā varēs pazīt viņa mācekļus, būs mīlestība. (Jāņa 13:35.) Tāpēc draudzes vecākie, rūpējoties par kārtību draudzē, neaizmirst, ka draudze ir nevis uzņēmums, kurā jānodibina stingra iekšējā kārtība, bet Dieva ganāmpulks, kam nepieciešamas rūpes un mīlestība. (Jesajas 32:1, 2; 40:11.) Ja minētie principi tiek pašpaļāvīgi ignorēti, rodas strīdi un nesaskaņas. Bet, ja tiek ievērota Dievam patīkama kārtība, tad draudzē tiek uzturēts miers. (1. Korintiešiem 14:33; Galatiešiem 6:16.)

20. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

²⁰ Tas, ko Bībelē var lasīt par Korahu, Absalomu un Saulu, skaidri parāda, ka lepnība liek piedzīvot negodu, kā tas ir sacīts Salamana Pamācībās 11:2. Bet šajā pašā pantā ir sacīts, ka ”gudrība ir ar pieticīgajiem” (NW). Kas ir pieticība? Kādi piemēri no Bībeles mums palīdz to saprast, un kas mums jādara, lai mēs būtu pieticīgi? Par šiem jautājumiem tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

• Kas ir lepnība?

• Uz kādu pašpaļāvīgu rīcību Korahu pamudināja skaudība?

• Ko mēs mācāmies no stāstījuma par godkārīgo Absalomu?

• Ko mēs varam darīt, lai nekļūtu nepacietīgi, kā tas notika ar Saulu?

[Attēls 10. lpp.]

Sauls kļuva nepacietīgs un rīkojās pašpaļāvīgi