Laime ir sasniedzama

LAIME — patiesa, ilgstoša laime — nav viegli atrodama. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka daudzi cilvēki savos nerimtīgajos laimes meklējumos dodas nepareizā virzienā. Cik labi būtu, ja kāds uzticams un kompetents draugs viņiem norādītu pareizo ceļu!

Šis ceļš ir norādīts Bībelē, kuras rakstīšanu ir vadījis Dievs Jehova, mūsu labākais draugs. Tāpēc mēs varam būt droši, ka Bībelē ietvertā Dieva gudrība mums nāk par labu un palīdz kļūt laimīgiem. Varam padomāt kaut vai par vienu no Bībeles grāmatām — Psalmiem. Tajā ir ietvertas 150 dziesmas, no kurām aptuveni pusi, Dieva iedvesmots, ir sacerējis senās Izraēlas ķēniņš Dāvids.

Psalmu sarakstītāji bija pārliecināti, ka cilvēki var kļūt laimīgi jeb svētīgi, ja viņiem ir ciešas attiecības ar Dievu. ”Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas to Kungu,” rakstīja psalma sacerētājs. (Psalms 112:1.) Ne citi cilvēki, ne materiālas vērtības, ne personiskie sasniegumi nespēj sniegt laimi, kādu izjūt tie, kas pieder pie ”tautas, kam tas Kungs ir par Dievu”. (Psalms 144:15.) Šo vārdu patiesumu apliecina daudzu Dieva Jehovas kalpotāju pieredzētais.

Viens no šādiem cilvēkiem ir Suzanne, kurai ir nedaudz pāri četrdesmit gadiem.a Viņa sacīja: ”Mūsdienās daudzi, kam ir kopīgi mērķi vai intereses, apvienojas organizācijās. Tomēr reti gadās, ka visi šie cilvēki uzskata cits citu par draugiem. Ar Jehovas lieciniekiem ir gluži citādi. Tā kā mēs visi mīlam Jehovu, mēs mīlam arī cits citu. Lai kurā pasaules malā mēs atrastos, starp ticības biedriem mēs jūtamies kā mājās, un šāda vienotība mūs dara neizsakāmi bagātus. Kurš vēl bez Jehovas lieciniekiem var teikt, ka viņam ir visdažādāko tautību draugi, kas pieder pie visdažādākajiem sociālajiem slāņiem? Liekot roku uz sirds, es varu apgalvot, ka tieši iespēja piederēt pie Jehovas tautas ir tā, kas ļauj justies laimīgiem.”

Marī, kas ir dzimusi Skotijā, arī ir izjutusi, ka ciešas attiecības ar Jehovu dod laimi. ”Pirms es uzzināju Bībeles patiesību, man patika skatīties šausmu filmas,” viņa pastāstīja. ”Taču vakaros es nespēju iemigt, ja rokās neturēju krustu, ar ko cerēju atvairīt spokus un vampīrus, kurus tik bieži biju redzējusi šausmu filmās. Uzzinājusi patiesību, es pārtraucu skatīties šādas filmas un izveidoju ciešas attiecības ar Jehovu. Beidzot es spēju iet gulēt bez bailēm. Es jutos priecīga, ka varu kalpot Dievam, kas ir daudz spēcīgāks par dēmoniem un izdomātiem vampīriem.”

Paļāvība uz Jehovu

Mums nav iemesla šaubīties par Radītāja visvarenību un neierobežoto gudrību. Apzinoties, ka uz Jehovu var pilnībā paļauties un atrast pie viņa patvērumu, Dāvids rakstīja: ”Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz to Kungu.” (Psalms 40:5.)

Marija, kas ir kalpojusi gan Spānijā, gan citās zemēs, izteicās: ”Es esmu pieredzējusi, ka vislabākais iznākums ir tad, ja mēs visu darām tā, kā to norāda Jehova, kaut gan mūsu sirds varbūt mudina rīkoties citādi. Un, tā kā Jehovas norādījumi ir paši labākie, mēs galu galā jūtamies priecīgi.”

Andrēass, kristiešu draudzes vecākais, kas ir kalpojis vairākās Eiropas valstīs, no paša pieredzes zina, ka uz Jehovu var paļauties. Viņš sacīja: ”Vecākais brālis, kas nepiekrīt maniem reliģiskajiem uzskatiem, centās mani pārliecināt, ka man ir jātiecas pēc spožas karjeras. Viņš bija dziļi vīlies, kad es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu, nevis izlēmu ”nodrošināt” savu nākotni ar kāda pensiju fonda palīdzību. Kalpodams pilnu slodzi, es nekad neesmu izjutis trūkumu un esmu pieredzējis tādas svētības, par kādām citi var tikai sapņot.”

Fēlikss 1993. gadā tika uzaicināts piedalīties Jehovas liecinieku Vācijas filiāles paplašināšanas darbos Zeltersā. Kad darbs bija pabeigts, Fēliksu uzaicināja kļūt par šīs filiāles pastāvīgu darbinieku. Kāda bija viņa reakcija? ”Es pieņēmu šo uzaicinājumu ar zināmām bažām. Taču tagad, pēc gandrīz desmit šeit pavadītiem gadiem, es esmu pārliecināts, ka Jehova ir atbildējis uz manām lūgšanām. Viņš zina, kas man patiešām nāk par labu. Pilnībā paļaudamies uz Jehovu un pakļaudamies viņa vadībai, es varu saskatīt, kāda ir viņa griba attiecībā uz mani.”

Suzanne, kuras vārdi bija minēti iepriekš, vēlējās kļūt par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri, taču viņa nevarēja atrast pusslodzes darbu. Kad Suzanne bija aptuveni gadu gaidījusi, līdz atradīsies kaut kas piemērots, viņa nolēma rīkoties, pilnībā paļaujoties uz Jehovu. Viņa stāstīja: ”Es uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos kļūt par pionieri. Man bija tieši tik daudz naudas, lai aptuveni mēnesi varētu iztikt. Tas bija neaizmirstams mēnesis! Sludināšanā es guvu ļoti daudz prieka, bet darba pārrunas cita pēc citas beidzās neveiksmīgi. Taču Jehova ir solījis mūs neatstāt, un tā arī notika. Pašā pēdējā mēneša dienā es atradu darbu. Nu es zināju, ka patiešām varu paļauties uz Jehovu! Šī pirmā pilnas slodzes kalpošanā gūtā pieredze lika pamatu laimīgai un gandarījuma pilnai dzīvei.”

Pieņemt Dieva padomus

Ķēniņš Dāvids savā dzīvē pieļāva vairākas nopietnas kļūdas, un palaikam viņam bija nepieciešams kāds aizrādījums vai padoms. Vai mēs esam gatavi pieņemt padomus un pamācības, kā to darīja Dāvids?

Aīda, kas dzīvo Francijā, reiz atskārta, ka ir izdarījusi nopietnu kļūdu. Viņa atceras: ”Visvairāk es uztraucos par to, kā atjaunot labas attiecības ar Jehovu. Nekam citam nebija nozīmes.” Aīda lūdza palīdzību draudzes vecākajiem. Tagad, pēc vairāk nekā 14 gadiem, kas ir pavadīti pilnas slodzes kalpošanā, viņa saka: ”Es esmu tik pateicīga Jehovam par to, ka viņš piedeva manu pārkāpumu!”

Ja mēs pieņemam Dieva padomus, tas mūs var pasargāt no nepareizas rīcības. Judīte pastāstīja: ”Divdesmit gadu vecumā es iemīlējos kādā biznesmenī, kas visādi centās izpelnīties manu uzmanību. Citi viņu cienīja, viņam bija ļoti veiksmīga karjera, un... viņš bija precējies. Es sapratu, ka man jāizvēlas — vai nu paklausīt Jehovas likumiem un palikt viņam uzticīgai, vai arī novērsties no viņa. Es visu pastāstīju saviem vecākiem. Tētis man skaidri un gaiši atgādināja, ko Jehova no manis gaida. Viņš ar mani nerunāja caur puķēm, un tieši tas man bija vajadzīgs. Tomēr savā sirdī es meklēju sev attaisnojumus. Nedēļām ilgi katru vakaru mamma runāja ar mani par to, cik vērtīgi ir Dieva likumi un kā tie mūs aizsargā. Es esmu ļoti pateicīga, ka mana sirds pamazām atkal pievērsās Jehovam. Tas, ka viņš mani ar stingrību un mīlestību pamācīja, man ir devis tikai labu — es esmu pavadījusi daudzus brīnišķīgus gadus pilnas slodzes kalpošanā, un man ir labs vīrs, kas no visas sirds mīl gan mani, gan Jehovu.”

Šie gadījumi apstiprina Dāvida vārdus: ”Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu.” (Psalms 32:1, 2.)

Gādāt par citu vajadzībām

”Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, lai viņam labi klātos,” rakstīja Dāvids. (Psalms 41:2, 3.) Dāvids ar lielu iejūtību izturējās pret sava drauga Jonatāna dēlu Mefibošetu, kam bija slimas kājas. No viņa mēs varam mācīties, kā būtu jāizturas pret cilvēkiem, kam klājas grūti. (2. Samuēla 9:1—13.)

Marlīsai, kas jau 47 gadus ir misionāre, ir daudz iespēju sludināt bēgļiem, kuri ir ieradušies no krīžu piemeklētām vietām Āfrikā, Āzijā un Austrumeiropā. Viņa teica: ”Šiem cilvēkiem ir daudz un dažādu grūtību, turklāt lielākā daļa no viņiem jūtas sabiedrības atstumti un diskriminēti. Iespēja palīdzēt šādiem cilvēkiem vienmēr sagādā prieku.”

Marina, kurai ir ap četrdesmit gadu, rakstīja: ”Tā kā es neesmu precējusies, es labi zinu, cik svarīgs ir draugu atbalsts. Tāpēc es cenšos uzmundrināt citus, zvanot viņiem un rakstot vēstules. Daudzi man par to ir pateikušies. Palīdzēdama citiem, es pati gūstu prieku.”

Dimitars, kam ir tuvu trīsdesmit gadiem, sacīja: ”Mamma mani audzināja viena pati. Kad es vēl biju pusaudzis, draudzes grāmatstudijas pārraugs mācīja man sludināt, un iespēja katru nedēļu sadarboties ar viņu sagādāja man lielu prieku. Es joprojām esmu pateicīgs par viņa neatlaidību. Es zinu, ka viņam ne vienmēr bija viegli mani izvilkt no mājām.” Pateicībā par palīdzību, ko viņš savulaik bija saņēmis pats, Dimitars tagad cenšas palīdzēt citiem: ”Es cenšos vismaz reizi mēnesī sludināt kopā ar kādu bērnu vai jaunieti un kādu padzīvojušu draudzes locekli.”

Psalmos ir minēti arī citi laimes priekšnoteikumi. Viens no tiem ir paļāvība uz Jehovas spēku, nevis uz savējo: ”Svētīgi ir tie cilvēki, kas [Dievā] atrod sev spēku.” (Psalms 84:6.)

Korina to var apstiprināt. Viņa pārcēlās uz valsti, kur bija ļoti vajadzīgi sludinātāji. ”Man bija jāmācās jauna valoda, jāiepazīst sveša kultūra un domāšanas veids. Es jutos tā, it kā būtu nokļuvusi uz citas planētas. Doma par sludināšanu šādos neierastos apstākļos manī iedzina bailes. Es lūdzu Jehovam palīdzību, un viņa spēkā es spēju visu dienu sludināt jaunajā vietā. Ar laiku sludināšana jaunajā teritorijā man šķita visdabiskākā lieta pasaulē. Es uzsāku daudzas Bībeles nodarbības, un toreiz pieredzētais mani joprojām stiprina. Es sapratu, ka ar Jehovas spēku mēs varam pārvarēt pat šķietami nepārvaramus šķēršļus.”

Ir vairāki laimes priekšnosacījumi, piemēram, draudzība ar Dievu un viņa kalpotājiem, pilnīga paļāvība uz Jehovu, paklausība viņa padomiem un rūpes par citiem. Staigādami Jehovas ceļus un paklausīdami viņa likumiem, mēs varam izjust viņa labvēlību. (Psalms 89:16; 106:3; 112:1; 128:1, 2.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Marija

[Attēls 13. lpp.]

Marī

[Attēls 13. lpp.]

Suzanne un Andrēass

[Attēls 15. lpp.]

Korina

[Attēls 15. lpp.]

Dimitars