Visam savs laiks

”Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda,” teikts Bībelē. Gudrais ķēniņš Salamans, kas rakstīja šos vārdus, pēc tam izvērsa domu vēl plašāk. Viņš rakstīja, ka ir savs laiks piedzimt un savs laiks mirt, savs laiks uzcelt un savs laiks nojaukt, savs laiks mīlēt un savs laiks nīst. Beigās Salamans vēl piebilda: ”Kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm?” (Salamans Mācītājs 3:1—9.)

IZLASĪJUŠI šos vārdus, daži secina, ka Bībele māca ticēt liktenim un ka saskaņā ar Bībeli viss notiek iepriekš noliktā laikā. Vai tā ir taisnība? Vai Bībelē tiešām ir pausts uzskats, ka viss, kas dzīvē notiek, ir jau iepriekš nolemts? Tā kā ”visi.. raksti ir Dieva iedvesti”, tam, kas teikts vienā Svēto Rakstu daļā, ir jāsaskan ar to, ko var lasīt pārējā Bībelē. Tāpēc izpētīsim, kas vēl Bībelē ir teikts par šo tēmu. (2. Timotejam 3:16, LB-65r.)

Laiks un apstākļi

Salamana Mācītāja grāmatā Salamans tālāk rakstīja: ”Atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam karā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība.” Viņš arī paskaidroja iemeslu, kāpēc tā notiek: ”Viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (Salamans Mācītājs 9:11.)

Salamans neteica, ka dzīvē visu nosaka liktenis, tieši otrādi — viņš norādīja, ka cilvēki nevar precīzi paredzēt savas darbības iznākumu, jo ”viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem”. Bieži ar cilvēku kaut kas notiek tāpēc vien, ka viņam ir gadījies pareizajā laikā būt pareizajā vietā vai arī nepareizajā laikā — nepareizajā vietā.

Piemēram, Salamans minēja, ka ”ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara”. Sporta līdzjutēji varbūt vēl atceras, cik negaidīti beidzās finālskrējiens 3000 metru distancē sievietēm 1984. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā (ASV). Divas skrējējas, no kurām viena pārstāvēja Lielbritāniju, bet otra — ASV, abas cerēja uz olimpisko zelta medaļu. Taču distances vidū sportistes saskrējās. Viena no viņām nokrita un bija spiesta izstāties, bet otra sadursmes dēļ finišēja septītā.

Vai liktenis noteica tādu iznākumu? Daži varbūt tā domā. Tomēr iemesls, kāpēc sportistes piedzīvoja neveiksmi, nepārprotami bija viņu sadursme — gadījums, ko iepriekš nevarēja paredzēt. Tad varbūt pati sadursme bija likteņa lēmums? Iespējams, kādam tā šķiet. Taču sporta komentētāji bēdīgo atgadījumu izskaidroja ar aso konkurenci starp divām augsta līmeņa sportistēm, kas par katru cenu centās viena otru pārspēt. Kā atzīts Bībelē, neviens nav pasargāts no ”laika un apstākļiem”. Lai cik labi cilvēks būtu sagatavojies kādam darbam vai uzdevumam, vienmēr pastāv iespēja, ka iznākumu iespaidos neparedzēti apstākļi, un tam nav nekāda sakara ar likteni.

Bet kas tad Bībelē ir domāts ar apgalvojumu, ka ”katrai lietai ir savs nolikts laiks”? Vai ir mūsu spēkos ietekmēt to, kas ar mums notiek un kāda galu galā izvēršas mūsu dzīve?

Īstais laiks katram darbam

Iepriekš citētajos vārdos, kurus Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja Bībelē, ir runa nevis par katra atsevišķa cilvēka likteni vai viņa dzīves iznākumu, bet gan par Dieva nodomu un tā iespaidu uz cilvēkiem kopumā. To var saprast, ja izpēta šo vārdu kontekstu. Pieminējis dažādas ”lietas”, kurām, šķiet, ir ”savs nolikts laiks”, Salamans rakstīja: ”Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties. Visu Viņš darījis jauku tā īstajā laikā!” (Salamans Mācītājs 3:10, 11, VDP.)

Dievs cilvēkiem ir devis daudz ”amatu” jeb ”lietu”, ar ko nodarboties, — Salamans uzskaitīja dažas no tām. Dievs arī ir piešķīris mums brīvu gribu, lai mēs varētu paši izlemt, ko vēlamies darīt. Taču katram darbam ir savs īstais laiks, kad to darīt, lai gūtu vislabākās sekmes. Piemēram, Salamana Mācītāja grāmatas 3. nodaļas 2. pantā ir teikts: ”Savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.” Zemkopji labi zina, ka ikviena lauksaimniecības kultūra ir jāsēj īstajā laikā. Bet ja nu kāds neņem to vērā un apsēj laukus neīstajā gadalaikā? Vai viņam ir pamats vainot likteni, ka par spīti visām viņa pūlēm raža ir slikta? Protams, ka nekāds liktenis nav vainīgs. Laukos nekas neizauga tā vienkāršā iemesla dēļ, ka zemkopis neiesēja sēklu pareizā laikā. Ja viņš būtu rīkojies saskaņā ar dabisko lietu kārtību, ko iedibinājis Radītājs, darbs droši vien būtu nesis augļus.

Tātad Dievs nav izlēmis katra cilvēka likteni vai katra notikuma gala iznākumu, bet viņš ir noteicis zināmus principus saskaņā ar savu nodomu, un cilvēku darbības iznākums ir atkarīgs no tā, vai viņi šos principus ņem vērā. Lai cilvēku pūliņi būtu sekmīgi, viņiem ir jāsaprot, kāds ir Dieva nodoms un kā Dievs laika gaitā ir paredzējis to īstenot, un tad jādarbojas saskaņā ar to. Iepriekšnolemts un negrozāms ir nevis katra cilvēka liktenis, bet gan tas, ko Dievs ir nodomājis darīt. Ar pravieša Jesajas starpniecību Dievs Jehova ir paziņojis: ”Tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jesajas 55:11.)

Kāds tad ir Dieva negrozāmais ”vārds” jeb viņa pasludinātais nodoms par zemes un cilvēces nākotni?

Kāds ir Dieva nodoms?

Salamana vārdos ir atrodama netieša norāde uz Dieva nodomu. Atzinis, ka ”visu Viņš [Dievs] darījis jauku tā īstajā laikā”, Salamans turpināja: ”Pat mūžību Viņš tiem ir ielicis sirdī — vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam.” (Salamans Mācītājs 3:11, VDP.)

Par šo pantu daudz ir rakstīts un spriests, bet skaidrs ir viens: dziļi sirdī ikviens cilvēks ir domājis par dzīves jēgu un to, kas mūs galu galā gaida. Visos laikos cilvēkiem ir bijis grūti pieņemt domu, ka dzīve sastāv tikai no ikdienas darbiem un pūlēm, līdz nāve visam pārvelk svītru. Mēs, cilvēki, esam unikāli ar to, ka domājam ne tikai par pašreizējo mirkli, bet arī par savu turpmāko dzīvi un par to, kas būs pēc tam. Mūsu sirdī pat mājo ilgas pēc mūžīgas dzīves, jo, kā paskaidrots Bībelē, Dievs ”mūžību.. [cilvēkiem] ir ielicis sirdī”.

Šo ilgu dēļ cilvēkus allaž ir nodarbinājis jautājums par pēcnāves dzīvi. Daudzi ir pārliecināti, ka mūsos ir kaut kas neiznīcīgs, kas turpina dzīvot pēc nāves. Citi tic dvēseles pārdzimšanai un domā, ka pēc nāves mēs piedzimstam no jauna. Vēl citi uzskata, ka visu nosaka liktenis un mēs esam bezspēcīgi tā priekšā. Tomēr neviens no šiem izskaidrojumiem nedod apmierinošas atbildes uz visiem būtiskajiem jautājumiem. Saviem spēkiem vien cilvēki nespēj šīs atbildes atrast, jo, kā teikts Bībelē, cilvēki nevar paši atklāt ”darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam”.

Mokošā pretruna starp vēlēšanos zināt un nespēju atrast atbildes kopš seniem laikiem nemitīgi ir urdījusi domātāju prātus. Bet, ja Dievs ir licis mūsu sirdī ilgas pēc mūžīgas dzīves, vai nebūtu loģiski griezties pie viņa, lai uzzinātu, kā šo vēlēšanos varētu piepildīt? Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Tu atdari Savu roku un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro.” (Psalms 145:16, VDP.) Dieva Rakstos, Bībelē, mēs varam atrast skaidras, loģiskas atbildes uz jautājumiem par dzīvību un nāvi un uzzināt, kāds ir Dieva mūžīgais nodoms par zemi un cilvēkiem. (Efeziešiem 3:11.)

[Attēls 5. lpp.]

”Ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara.” (Salamans Mācītājs 9:11.)

[Attēls 6. lpp.]

Ja zemnieks neiesēj sēklu īstajā laikā, vai viņam ir pamats vainot likteni, ka raža ir slikta?

[Attēls 7. lpp.]

Mēs domājam par dzīvi un nāvi, jo Dievs cilvēkiem ”mūžību.. ir ielicis sirdī”