Kauja pie Platajām. ”Lācis” tiek nospiests uz ceļiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GRIEĶIJĀ

SKATIENAM paveras mēmi, pussagruvuši tempļi. Var redzēt sen pamestus akmens tēlus un grantētus celiņus. Starp piekalnēm Āsopas upes krastos, 50 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Grieķijas pilsētas Atēnām, plešas klajš līdzenums.

Nekas neliecina par to, ka mēs stāvam tajā pašā vietā, kur pirms 2500 gadiem risinājās viens no pēdējiem cēlieniem persiešu—grieķu bruņotajā konfliktā. Šeit notika persiešu karu lielākā sauszemes kauja — kauja pie Platajām.

Iezīmējas konfrontācija

Bībeles pravietojumos kā labā scenārijā jau vairākus gadsimtus iepriekš bija paredzēta lielvalstu parādīšanās un bojāeja. Kā jau bija teikts pravietojumos, Mēdijas—Persijas lielvalsts, ko simbolizēja lācis un auns, sagrāba jaunas teritorijas, vēršot savus iekarojumus galvenokārt rietumu virzienā. (Daniēla 7:5; 8:4.) Taču 490. gadā p.m.ē. karagājienā pret Grieķiju persiešu karaspēks ar valdnieku Dāriju I priekšgalā cieta smagu sakāvi pie Maratonas. Četrus gadus vēlāk Dārijs nomira.

Daniēla pravietojumā bija teikts, ka ”Persijā celsies vēl trīs ķēniņi”, un tad bija runāts par ceturto Persijas ķēniņu, kas ”sacels visus kaŗam pret Grieķijas ķēniņa valsti”. Šis valdnieks acīmredzot bija Dārija dēls Kserkss. (Daniēla 11:2.) 480. gadā p.m.ē., gribēdams atriebties par persiešu sakāvi pie Maratonas, Kserkss ar lielu karaspēku devās uzbrukumā grieķu cietzemes teritorijām. Pie Termopilām viņš guva uzvaru, kas maksāja ļoti dārgi, bet galu galā viņa karaspēks tika smagi sakauts pie Salamīnas.a

Mardonijs — negribīgs karotājs?

Vairs nebūdams situācijas noteicējs, Kserkss steigšus devās uz Līdiju, taču atstāja aiz sevis 300 000 vīru un iecēla par viņu komandieri pieredzējušo karotāju Mardoniju, kura uzdevums bija uzraudzīt Grieķijas iekarotās daļas. No savas ziemas nometnes Tesālijā Mardonijs nosūtīja uz Atēnām vēstnesi un piedāvāja atēniešiem visu pilnīgi piedot, atjaunot nodedzinātos tempļus, atdot viņu zemi un izveidot līdztiesīgu savienību, kurā Atēnas būtu patstāvīga, brīva pilsēta. Bet atēnieši ar nicinājumu noraidīja šo priekšlikumu un griezās pēc militāras palīdzības pie spartiešiem.

Grieķi, kas simpatizēja Mardonijam, deva viņam padomu pārvilināt nepakļāvīgos grieķus savā pusē, uzpērkot viņu vadītājus, tomēr šādus paņēmienus Mardonijs nevēlējās lietot. Viņš joprojām centās izvairīties no tiešas sadursmes ar grieķiem un vēlreiz aicināja atēniešus padoties, piedāvājot tiem izdevīgus noteikumus. Taču atēniešu nostāja bija tikpat nelokāma kā iepriekš, un viņi no piedāvājuma atkal atteicās.

Atrisinājums

Tā nu 479. gada augustā p.m.ē. pie Platajām risinājās notikumi, kas kļuva par pēdējo epizodi Persijas un Grieķijas konfrontācijā. 40 000 grieķu kājnieku, starp kuriem bija atēnieši, spartieši, kā arī citu grieķu pilsētu karavīri un kurus komandēja Spartas karavadonis Pausanijs, stājās pretī Mardonija spēcīgajam karaspēkam, kurā bija 100 000 vīru.

Trīs nedēļas abu pušu galvenie spēki, baidīdamies satikties atklātā kaujā, negribīgi iesaistījās tikai atsevišķās sadursmēs, bet negāja pāri Āsopas upei. Nostāsti vēstī, ka abu pušu gaišreģi esot pareģojuši savam karaspēkam uzvaru, ja tas paliks aizsardzības pozīcijās. Tomēr persiešu jātnieki ne uz brīdi nedeva grieķiem mieru, sagrāba vezumus ar pārtiku un saindēja ūdeni akās, kuras tie izmantoja.

Pēc Mardonija domām, kara beigas bija pavisam tuvu. Taču persiešu spēku komandieris bija pārāk zemu novērtējis pretinieku kaujas spējas. Viņu vilināja iespēja gūt ātru un iespaidīgu uzvaru, tāpēc viņš ar savu armiju strauji šķērsoja upi un sāka uzbrukumu.

Persieši izveidoja sienu no klūgu vairogiem un no šī aizsega raidīja uz saviem pretiniekiem bultu krusu. Grieķi, kas karoja persiešu pusē, uzbruka 8000 atēniešiem, savukārt galvenie Mardonija spēki devās uzbrukumā 11 500 spartiešiem. Lai pasargātu sevi no bultu biruma, spartiešiem bija jāpieliecas aiz vairogiem. Tomēr tad, izkārtojušies kaujas ierindā, viņi disciplinēti uzsāka pretuzbrukumu. Tā kā spartiešiem bija garāki šķēpi un labākas bruņas, viņu tuvošanās nopietni apdraudēja persiešus.

Apjukušie persieši sāka atkāpties. Pa to laiku atēnieši bija guvuši virsroku pār grieķiem, kas cīnījās persiešu pusē. Mardonija karaspēks kavalēristu aizsardzībā steigšus atkāpās pāri upei, bet Mardonijs tika izgrūsts no segliem un nogalināts. Palikusi bez sava vadoņa, persiešu armija pajuka, un karavīri metās bēgt.

Tajā pašā laikā jūras otrā pusē, pie Mikales zemesraga, kas atradās Jonijā, grieķu flote guva pārliecinošu uzvaru pār persiešu floti, kas gadu iepriekš tik tikko bija paglābusies no bojāejas zaudētajā kaujā pie Salamīnas. Varenās persiešu armijas kopējiem spēkiem bija dots izšķirīgs trieciens.

Sakropļotais ”lācis”

Persijas karaspēks vairs nekad necīnījās Eiropas teritorijā. Persiešu armijas kaujas spējas bija iznīcinātas. Kā teikts grāmatā A Soaring Spirit, ”Kserkss atgriezās savās galvaspilsētās, pie sava harēma priekiem. Laiku pa laikam viņš sarosījās un ķērās pie tēva uzsāktajiem celtniecības darbiem, uzbūvēdams Persijas oficiālajā galvaspilsētā Persepolē vēl kādu pili un monumentālu zāli. Bet gandrīz neko citu ievērības cienīgu viņš vairs nepaveica.”

Nodevies galma dzīvei, kas viņam sniedza drošības sajūtu, kādreiz godkārīgais iekarotājs ļāva savam interešu lokam sašaurināties līdz nenozīmīgiem politiskiem manevriem un galma tenkām. Bet pat šajā sfērā viņu negaidīja nekas labs. 475. gadā p.m.ē. sazvērnieku grupa nogalināja Kserksu viņa paša gultā.

Grāmatā A Soaring Spirit sacīts: ”No nākamajiem Persijas valdniekiem — vismaz pēc grieķu rakstnieku domām, no kuriem galvenokārt var smelties ziņas par lielvalsti šajā laikposmā, — neviens nebija tik enerģisks un tālredzīgs kā Kīrs vai Dārijs. Valdot Kserksa dēlam, Artakserksam I, par galveno līdzekli Persijas imperiālajā politikā kļuva nevis karaspēks, bet nauda. Artakserkss jaucās grieķu lietās ar valsts naudas palīdzību — viņš maksāja vispirms vienai [pilsētvalstij], tad citai, cenzdamies sēt nesaskaņas. [..] Uz monētām, zelta dareikiem, bija attēlots Dārijs, kas tur rokās loku un maku ar bultām; grieķi šīs monētas izsmējīgi dēvēja par ”persiešu strēlniekiem”.”

Sazvērestības un slepkavības turpināja aptraipīt Persijas valdnieka namu ar asinīm līdz pat tā pastāvēšanas beigām. Bija sācies Persijas valsts noriets, un persiešu dinastija pamazām zaudēja savu reālo varu un ietekmi.

Lai gan valdnieka nams vēl izdarīja pēdējos mēģinājumus nostiprināt savu varu, drīz vien pienāca laiks, kad tas zaudēja savu augsto stāvokli. Tas notika ceturtajā gadsimtā p.m.ē., kad lielvalsts plašumos ielauzās Maķedonijas Aleksandrs — vīrs, kas ar saviem impērijas veidošanas plāniem un ar savu godkārību nebūt neatpalika no Kīra. Arī šajā reizē visos sīkumos piepildījās Bībeles pravietojumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Mēdija—Persija un Grieķija. Konfrontācija divsimt gadu garumā

539. G. P.M.Ē. Mēdija—Persija kļūst par ceturto pasaules lielvalsti. Tā sagrābj teritorijas galvenokārt trīs virzienos: uz ziemeļiem (Asīrijā), uz rietumiem (Jonijā) un uz dienvidiem (Ēģiptē) (Daniēla 7:5; 8:1—4, 20)

500. G. P.M.Ē. Grieķi Jonijā (Mazāzija) saceļas pret persiešu kundzību

490. G. P.M.Ē. Atēnieši atsit persiešus pie Maratonas

482. G. P.M.Ē. Kserkss ’saceļ visus karam pret Grieķiju’ (Daniēla 11:2)

480. G. P.M.Ē. Persiešiem dārgi maksā uzvara pie Termopilām; persieši cieš sakāvi pie Salamīnas

479. G. P.M.Ē. Atēnieši un spartieši uzveic persiešus pie Platajām

336. G. P.M.Ē. Aleksandrs kļūst par Maķedonijas valdnieku

331. G. P.M.Ē. Maķedonijas Aleksandrs satriec persiešu karaspēku pie Gaugamēlām; Grieķija kļūst par piekto pasaules lielvalsti (Daniēla 8:3—8, 20—22)

[Attēli]

Persiešu loka šāvējs

Grieķu kavalēristi

[Norādes par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

Fotoattēls ar British Museum laipnu atļauju

[Papildmateriāls 26. lpp.]

Ar ko galu galā beigsies visas cilvēku cīņas par varu?

”Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi, un kuŗas vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniēla 2:44.)

[Attēls 25. lpp.]

Plataju kaujas lauks, kur tika iznīcināta persiešu karamašīna