Jona iepazīst Jehovas žēlsirdību

JEHOVA ir nolēmis dot savam pravietim Jonam kādu uzdevumu. Rit devītais gadsimts p.m.ē., Izraēlā valda Jerobeāms II. Jona ir no Gat-Heferas, Zebulona cilts pilsētas. (Jozuas 19:10, 13; 2. Ķēniņu 14:25.) Dievs sūta Jonu uz Asīrijas galvaspilsētu Nīnivi, kas atrodas vairāk nekā 800 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Jonas dzīvesvietas. Pravietim ir jābrīdina nīnivieši, ka Dievs tos grasās iznīcināt.

Jona, iespējams, domā: ”Vai man no tiesas jāiet uz šo pilsētu pie šīs tautas? Viņi taču nav pat veltīti Dievam. Asinskārie asīrieši nekad nav slēguši derību ar Jehovu, kā to ir darījuši izraēlieši. Nudien, šie ļaunprātīgie cilvēki varbūt nodomās, ka mans brīdinājums īstenībā ir draudi, un tāpēc ņems un iekaros Izraēlu! Nē, tikai ne to! Es neiešu uz turieni. Labāk bēgšu uz Jafu un kuģošu tālu prom pretējā virzienā — uz Taršišu, uz Lielās jūras otru krastu. Jā, tā es darīšu!” (Jonas 1:1—3.)

Nāves briesmās jūrā

Drīz vien Jona nonāk Jafā Vidusjūras krastā. Viņš samaksā par braucienu un sēžas kuģī, kas dodas uz Taršišu, par kuras atrašanās vietu parasti tiek uzskatīta Spānija; Taršiša atrodas vairāk nekā 3500 kilometrus uz rietumiem no Nīnives. Kad kuģis ir izbraucis jūrā, nogurušais pravietis nokāpj lejā zem klāja un dodas gulēt. Pēc brīža Jehova liek pār jūru pūst lielam vējam, un izbijušies jūrnieki piesauc katrs savu dievu, lūdzot palīdzību. Viļņi tik spēcīgi zvalsta un šūpo kuģi, ka jūrnieki pārmet pār bortu kravu, lai kuģis kļūtu vieglāks. Tomēr katastrofa šķiet nenovēršama, un Jona dzird satrauktā kapteiņa izsaucienu: ”Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.” Jona pieceļas un uzkāpj augšā uz klāja. (Jonas 1:4—6.)

”Sanāciet, metīsim kauliņus,” saka kuģinieki, ”lai izzinātu, kuŗa dēļ mums klājas tik ļauni!” Kauliņi norāda uz Jonu. Iztēlojies, kāds nemiers viņu pārņem, kad jūrnieki jautā: ”Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda tava nodarbība, un no kurienes tu nāci? Kādas tu zemes un tautas?” Jona pastāsta, ka viņš ir ebrejs, kas pielūdz ”to Kungu, debesu Dievu”, viņš paskaidro, ka izjūt godbijību pret to, kurš ”radījis jūŗu un sauszemi”. Vētra ir izcēlusies tāpēc, ka Jona nevis paklausīgi dodas uz Nīnivi, lai tur pasludinātu Dieva vēsti, bet gan bēg projām no Jehovas acīm. (Jonas 1:7—10.)

Jūrnieki vaicā: ”Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūŗa nomierinātos?” Tā kā vētra aizvien pieņemas spēkā, Jona saka: ”Ņemiet mani un iemetiet jūŗā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.” Kuģa ļaudis negrib mest Jehovas kalpu jūrā un nolemt viņu drošai nāvei, tāpēc viņi mēģina sasniegt sauszemi. Taču mēģinājums ir neveiksmīgs, un jūrnieki izsaucas: ”Ak Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu.” (Jonas 1:11—14.)

Iemests jūrā!

To pateikuši, jūrnieki pārmet Jonu pār bortu. Kad viņš nogrimst bangainajā jūrā, vētras trakošana mitējas. Kad kuģinieki to ierauga, viņus ’pārņem lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nes tam Kungam kaujamos upuŗus un dod Viņam īpašus solījumus’. (Jonas 1:15, 16.)

Jona noteikti lūdz Dievu tajā brīdī, kad ūdens sakļaujas virs viņa galvas. Pēc tam viņš jūt, ka slīd pa kaut kādu mīkstu cauruli, līdz nokļūst palielā dobumā. Kā par brīnumu, viņš joprojām var elpot! Nokratījis jūraszāles, kas aptinušās ap galvu, Jona ierauga, ka viņš atrodas patiešām neparastā vietā. Viņš tur ir nokļuvis tāpēc, ka ”tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.” (Jonas 2:1.)

Jonas kvēlā lūgšana

Milzīgās zivs vēderā Jonam ir diezgan laika, lai lūgtu Dievu. Daudzi Jonas teiktie vārdi līdzinās tiem izteikumiem, kas pierakstīti psalmos. Vēlāk Jona pierakstīja savas lūgšanas, kurās izpaužas gan izmisums, gan nožēla. Piemēram, Jonam šķita, ka zivs vēders viņam varētu kļūt par Šeolu — par viņa kapu. Tāpēc viņš lūgšanā saka: ”Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes [”Šeola”, NW] dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu.” (Jonas 2:2, 3.) Līdzīgas domas ir izteiktas divās svētceļnieku dziesmās, ko izraēlieši, visticamāk, dziedāja, dodamies kalnup uz Jeruzalemi svinēt gadskārtējos svētkus. (Psalms 120:1; 130:1, 2.)

Domādams par to, kā viņš nogrima jūrā, Jona saka: ”Tu [Jehova] iemeti mani dzelmē pašā jūŗas vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri.” (Jonas 2:4; salīdzināt Psalms 42:8; 69:3.)

Jona baidās, ka savas nepaklausības dēļ viņš zaudēs Dieva labvēlību un nekad vairs neredzēs Dieva templi. Viņš lūgšanā saka: ”Man šķita, es esmu izstumts galīgi projām ārpus tavu acu skata, un man nekad vairs neredzēt tavu svēto namu!” (Jonas 2:5; salīdzināt Psalms 31:23.) Jonam situācija, kādā viņš atrodas, liekas tik bezcerīga, ka viņš izsaucas: ”Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi [apdraudot viņa dzīvību], visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres [jūraszāles] bija apvijušās ap manu galvu.” (Jonas 2:6; salīdzināt Psalms 69:2.) Iedomājies, cik nožēlojamā stāvoklī ir Jona, kad viņš tālāk piebilst: ”Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem [atrazdamies zivs iekšienē], zemes aizsprosti [līdzīgi kapam], šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai [trešajā dienā] pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs!” (Jonas 2:7; salīdzināt Psalms 30:4.)

Kaut gan Jona atrodas zivs vēderā, viņš tomēr nedomā: ”Es esmu tik izmisis, ka nespēju lūgt Dievu.” Gluži pretēji, viņš griežas pie Dieva lūgšanā: ”Kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā [nāves tuvumā], es atcerējos Tevi, ak Kungs [ticībā, ka Dievam piemīt neizmērojami liels spēks un žēlsirdība], un mana lūgšana nonāca pie Tevis tavā svētajā namā.” (Jonas 2:8.) Dievs no sava tempļa debesīs sadzirdēja Jonu un izglāba viņu.

Jona beidz savu lūgšanu ar šādiem vārdiem: ”Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām [paļaujoties uz nedzīviem viltus dievu tēliem], zaudē savu žēlastības tiesu [atmezdami Dievu, kam piemīt šī īpašība]. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev [Dievam Jehovam] savus upuŗus, un arī Tev manā īpašā solījumā solīto [to, kas solīts šajā gadījumā vai kādā citā reizē] es pienesīšu kā brīvprātīgu pateicības upuri. Glābšana ir pie tā Kunga!” (Jonas 2:9, 10; salīdzināt Psalms 31:7; 50:14.) Saprazdams, ka vienīgi Dievs var izglābt viņu no nāves, pravietis nožēlo savu rīcību un atzīst (tāpat kā bija atzinuši ķēniņi Dāvids un Salamans): izglābšanās ir atkarīga no Jehovas. (Psalms 3:9; Salamana Pamācības 21:31.)

Jona paklausa Dievam

Labu laiku pavadījis dziļās pārdomās un karstās lūgšanās, Jona jūt, ka viņš tiek stumts ārā pa to pašu ceļu, pa kuru viņš iekļuva iekšā. Galu galā pravietis tiek izmests krastā. (Jonas 2:11.) Jona ir pateicīgs par savu izglābšanos un paklausa Dieva pavēlei: ”Celies, eji uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!” (Jonas 3:1, 2.) Viņš dodas ceļā uz Asīrijas galvaspilsētu. Noskaidrojis, kas šī ir par dienu, Jona saprot, ka ir bijis zivs vēderā trīs dienas. Pravietis šķērso Eifratas upi tajā vietā, kur upe met lielu līkumu uz rietumiem, pēc tam viņš ceļo austrumu virzienā, šķērsojot Mezopotāmijas ziemeļu daļu, sasniedz Tigras upi un beidzot nonāk pie lielās pilsētas. (Jonas 3:3.)

Jona ierodas Nīnivē, šajā varenajā pilsētā. Viņš veselu dienu staigā pa to un tad paziņo: ”Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!” Vai Jonam brīnumainā veidā bija piešķirta spēja runāt asīriešu valodā? Tas mums nav zināms. Taču pat tad, ja viņš runā ebrejiski un kāds cits iztulko viņa teikto, Jonas vēsts izrādās iedarbīga. Nīnives iedzīvotājos rodas ticība Dievam. Viņi izsludina gavēni, un visi — gan lieli, gan mazi — uzvelk mugurā maisa drānas. Kad vēsts kļūst zināma Nīnives ķēniņam, viņš pieceļas no troņa, novelk savu purpuru, ietērpjas maisa drānās un apsēžas pelnos. (Jonas 3:4—6.)

Cik pārsteigts ir Jona! Asīriešu ķēniņš izsūta vēstnešus, lai tie pasludinātu: ”Ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, nedz avis nedrīkst nekādu ēdienu nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās, un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas lietošanas, kāda ir nodota viņa rokās! Kas gan lai zina? — Varbūt Dievam paliek mūsu žēl, un Viņš ļaujas novērst Sevi no savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!” (Jonas 3:7—9.)

Nīnivieši pakļaujas ķēniņa pavēlei. Kad Dievs ierauga, ka Nīnives iedzīvotāji ir atgriezušies no sava ļaunā ceļa, viņam kļūst žēl tā ļaunuma, ko viņš bija teicies tiem nodarīt, un viņš to nīniviešiem nenodara. (Jonas 3:10.) Viņu nožēlas, pazemības un ticības dēļ Jehova nolemj neizpildīt paredzēto spriedumu.

Saīgušais pravietis

Paiet četrdesmit dienas, bet ar Nīnivi nekas slikts nenotiek. (Jonas 3:4.) Sapratis, ka nīnivieši tomēr netiks iznīcināti, Jona ir ārkārtīgi neapmierināts, viņš iedegas dusmās un lūdz Dievu: ”Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!” Dievs atbild viņam ar jautājumu: ”Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?” (Jonas 4:1—4.)

Pēc tam Jona cienīgi aizsoļo no pilsētas. Viņš paiet kādu gabalu uz austrumiem, uzceļ sev mazu būdiņu un apsēžas tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Savukārt Jehova iežēlojas par Jonu un ’liek tur atrasties ricinus kokam; tas drīz izaug lielāks par Jonu, rada pavēni viņa galvai un atsvabina viņu no drūmā gara stāvokļa’. Cik ļoti Jona priecājas par šo koku! Taču Dievs izdara tā, ka rītausmā kāds tārps ’iedzeļ’ kokam, un koks sāk kalst. Drīz tas ir nokaltis pavisam. Dievs turklāt liek pūst svelmainam austrumu vējam. Tagad saule kveldē Jonas galvu, tā ka viņam sāk zust samaņa. Viņš turpina izlūgties nāvi. Jā, Jona vairākas reizes atkārto: ”Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!” (Jonas 4:5—8.)

Tad runā Jehova. Viņš Jonam jautā: ”Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?” Jona atbild: ”Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!” Lūk, būtiskākais, ko Jehova pēc tam saka Jonam: ”Tev sāp sirds par ricinus koku. Bet tu nemaz nebiji pūlējies gar to un nebiji to izaudzējis. Tas tapa vienā naktī un vienā naktī bija atkal pagalam.” Dievs risina domu tālāk: ”Vai tad man nevajadzēja žēlot Nīnivi, tik lielu pilsētu, kurā ir vairāk nekā 120 000 iedzīvotāju, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās un kam pieder daudz lopu?” (Jonas 4:9—11.) Nav nekādu šaubu, kāda ir pareizā atbilde.

Jona nožēlo savu rīcību, un vēlāk viņš uzraksta to Bībeles grāmatu, kas nosaukta viņa vārdā. Kā pravietis uzzināja, ka kuģa ļaudis pārņēma bailes Jehovas priekšā un tie nesa viņam upuri un deva īpašus solījumus? Iespējams, viņam to darīja zināmu Dievs, bet varbūt Jona templī satika kādu jūrnieku vai pasažieri, kas bija ar viņu kopā uz kuģa, un šis cilvēks viņam to pastāstīja. (Jonas 1:16; 2:5.)

”Jonas zīme”

Kad rakstu mācītāji un farizeji prasīja, lai Jēzus Kristus viņiem rāda kādu zīmi, viņš teica: ”Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme.” Jēzus piebilda: ”Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.” (Mateja 12:38—40.) Jūdiem diena sākās ar saulrietu. Kristus nomira piektdienā, mūsu ēras 33. gada 14. nīsana pēcpusdienā. Viņa ķermenis tika ievietots kapā tajā pašā dienā, pirms vēl saule bija norietējusi. Tajā vakarā sākās 15. nīsans, kas ilga līdz saulrietam sestdienā; sestdiena bija pēdējā, septītā nedēļas diena. Tad sākās 16. nīsans, kas beidzās ar saules rietu tajā dienā, kuru mēs saucam par svētdienu. Tātad Jēzus bija miris un atradās kapā vismaz kādu laiku jau 14. nīsanā, un viņš pavadīja kapā visu 15. nīsanu un vēl 16. nīsana nakti. Kad svētdienas rītā dažas sievietes atnāca pie kapa, Jēzus jau bija celts augšā. (Mateja 27:57—61; 28:1—7.)

Jēzus atradās kapā nepilnas trīs dienas. Tā viņa ienaidnieki saņēma ”Jonas zīmi”, bet Kristus bija teicis: ”Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās, un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.” (Mateja 12:41.) Cik patiesi vārdi! Jūdu vidū bija Jēzus Kristus — daudz lielāks pravietis nekā Jona. Jonas sludināšana bija bijis pietiekams brīdinājums nīniviešiem, taču Jēzus sludināja, balstoties uz daudz plašākām pilnvarām un pārliecinošākiem pierādījumiem nekā Jona. Tomēr vairākums jūdu viņam neticēja. (Jāņa 4:48.)

Jūdi kā nācija kopumā nebija pazemīgi un nepieņēma pravieti, kas bija pārāks par Jonu, viņiem nebija ticības šim pravietim. Bet ko var teikt par viņu priekštečiem? Arī tiem trūka ticības un pazemības. Patiesībā Jehova acīmredzot sūtīja Jonu uz Nīnivi tādēļ, lai parādītu kraso atšķirību starp nīniviešiem, kas nožēloja savus grēkus, un stūrgalvīgajiem izraēliešiem, kam ļoti lielā mērā trūka ticības un pazemības. (Salīdzināt 5. Mozus 9:6, 13.)

Ko lai saka par pašu Jonu? Viņš iemācījās, cik liela ir Dieva žēlsirdība. Turklāt Jehovas atbildei uz Jonas kurnēšanu par to žēlastību, kas tika parādīta grēkus nožēlojušajiem nīniviešiem, būtu jāattur mūs no gaušanās tagad, kad mūsu debesu Tēvs parāda žēlastību mūsdienu cilvēkiem. Patiešām, līksmosim par to, ka ik gadus tūkstošiem cilvēku pievēršas Jehovam ar ticību un pazemību sirdīs.