Dievs un ķeizars

”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (LŪKAS 20:25)

 1. a) Cik augsts stāvoklis ir Jehovam? b) Kas pienākas Jehovam, bet nekad nepienākas ķeizaram?

DODOT šo norādījumu, Jēzus Kristus nešaubījās, ka tas, ko Dievs prasa no saviem kalpiem, ir svarīgāks par jebko, ko no tiem varētu pieprasīt ķeizars jeb valsts. Jēzus labāk nekā jebkurš cits zināja, cik patiesi ir vārdi, ko psalmu dziedātājs lūgšanā bija teicis Jehovam: ”Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem, un Tava valdīšana [augstākā vara]a paliek uz radu radiem.” (Psalms 145:13.) Kad Velns Jēzum piedāvāja varu pār visām pasaules valstīm, Jēzus atbildēja: ”Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.” (Lūkas 4:5—8.) Pielūgsme nekad nepienākas ”ķeizaram”, vienalga, vai ķeizars būtu Romas imperators, kāds cits valdnieks no cilvēku vidus vai pati valsts.

 2. a) Kāds ir Sātana stāvoklis šajā pasaulē? b) Kurš Sātanam ļauj ieņemt šo stāvokli?

² Jēzus nenoliedza, ka pasaules valstis atrodas Sātana rokās. Vēlāk viņš teica, ka Sātans ir ”šīs pasaules valdnieks”. (Jāņa 12:31; 16:11.) Mūsu ēras pirmā gadsimta beigās apustulis Jānis rakstīja: ”Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW].” (1. Jāņa 5:19.) Tas nenozīmē, ka Jehova būtu atteicies no augstākās varas pār zemi. Atceries, ko teica Sātans, piedāvādams Jēzum politisko valstu varu: ”Es tev došu visu šo varas pilnību.., jo tā man nodota.” (Lūkas 4:6.) Sātanam pieder vara pār pasaules valstīm tikai tāpēc, ka Dievs to pieļauj.

 3. a) Kādā stāvoklī attiecībā pret Jehovu ir tautu valdības? b) Kāpēc mēs varam teikt, ka pakļaušanās šīs pasaules valdībām nenozīmē pakļaušanos Sātanam, šīs pasaules dievam?

³ Tāpat arī valsts īsteno savu varu tikai tāpēc, ka Dievs, Suverēnais Valdnieks, ļauj to darīt. (Jāņa 19:11.) Tāpēc var teikt, ka ”tās [varas], kas ir, ir Dieva ieceltas”. Attiecībā pret Jehovas visaugstāko suverēno varu valstij pieder daudzkārt mazāka vara. Tomēr tā ir ”Dieva kalpone”, jo sniedz nepieciešamos pakalpojumus, uztur likumību un kārtību un soda ļaundarus. (Romiešiem 13:1, 4, 6.) Kristiešiem jāsaprot: atzīstot nosacītu pakļaušanos valstij, viņi nepakļaujas Sātanam, kaut arī Sātans ir šīs pasaules jeb sistēmas neredzamais valdnieks. Viņi paklausa Dievam. Šobrīd, 1996. gadā, politiskās valstis joprojām pieder pie ’Dieva iestādījuma’, pagaidu iekārtojuma, kam Dievs ļauj pastāvēt, un Jehovas kalpiem uz Zemes tas jāatzīst. (Romiešiem 13:2.)

Jehovas kalpi un valsts senajos laikos

 4. Kāpēc Jehova ļāva Jāzepam kļūt par ievērojamu Ēģiptes valdības locekli?

⁴ Pirmskristiešu laikos Jehova dažiem saviem kalpiem ļāva ieņemt ievērojamu amatu valstu valdībās. Piemēram, 18. gadsimtā p.m.ē. Jāzeps kļuva par Ēģiptes galveno ministru un bija pakļauts vienīgi šīs zemes valdniekam faraonam. (1. Mozus 41:39—43.) No tālākajiem notikumiem kļuva redzams, ka Jehova visu vadīja tā, lai ar Jāzepa palīdzību pasargātu ’Ābrahāma pēcnācējus’ — viņa dzimumu — un īstenotu savus nodomus. Protams, jāpatur prātā, ka Jāzeps tika pārdots verdzībā uz Ēģipti un ka viņš dzīvoja laikā, kad Dieva kalpiem nebija ne Mozus bauslības, ne ’Kristus likuma’. (1. Mozus 15:5—7; 50:19—21; Galatiešiem 6:2.)

 5. Kāpēc gūstā nonākušajiem jūdiem tika norādīts ’rūpēties par Babilonas mieru’?

⁵ Daudzus gadsimtus vēlāk uzticīgais pravietis Jeremija, Jehovas iedvesmots, mudināja trimdā nonākušos jūdus Babilonas gūsta laikā pakļauties valdniekiem un pat lūgt par mieru šajā pilsētā. Vēstulē gūstekņiem Jeremija rakstīja: ”Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem.. Rūpējieties par tās pilsētas labklājību [”mieru”, NW], kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to to Kungu, jo tās labklājība [”miers”, NW] būs arī jūsu labklājība.” (Jeremijas 29:4, 7.) Cilvēkiem no Jehovas tautas vienmēr ir iemesls ’meklēt mieru’ sev un zemei, kurā viņi dzīvo, lai viņiem būtu brīvība pielūgt Jehovu. (1. Pētera 3:11.)

 6. Kā Daniēls un trīs viņa draugi atteicās pārkāpt Jehovas bauslību, lai gan viņiem bija piešķirti augsti amati valdībā?

⁶ Babilonas gūsta laikā Daniēls un trīs citi Dievam uzticīgi jūdi, kas bija nonākuši gūstā un verdzībā Babilonā, piekrita saņemt valsts sniegtu izglītību un kļuva par augstiem Babilonijas valsts ierēdņiem. (Daniēla 1:3—7; 2:48, 49.) Bet pat mācību laikā šie jūdi ieņēma stingru nostāju jautājumā par noteiktu uzturu, ko lietojot viņi būtu pārkāpuši bauslību, kuru ar Mozus starpniecību bija devis viņu Dievs Jehova. Tāpēc viņi tika svētīti. (Daniēla 1:8—17.) Kad ķēniņš Nebukadnecars uzstādīja tēlu, kas simbolizēja valsti, trim Daniēla draugiem ebrejiem acīmredzot lika piedalīties ceremonijā līdz ar citiem valsts pārvaldniekiem. Tomēr viņi atteicās ’mesties zemē un pielūgt’ valsts elku. Un atkal Jehova atalgoja viņu uzticīgumu. (Daniēla 3:1—6, 13—28.) Arī mūsdienās Jehovas liecinieki ciena karogu, kāds ir valstij, kurā viņi dzīvo, taču nekad to nepielūdz. (2. Mozus 20:4, 5; 1. Jāņa 5:21.)

 7. a) Kādu teicamu nostāju ieņēma Daniēls, lai arī viņam bija augsts amats Babilonijas valdības struktūrā? b) Kādas izmaiņas notika kristiešu laikos?

⁷ Pēc Jaunbabilonijas dinastijas varas sabrukuma Daniēls saņēma augstu valdības amatu jaunajā Mēdijas un Persijas iekārtā, kas Babilonā nomainīja bojā gājušo dinastiju. (Daniēla 5:30; 6:1—3.) Bet viņš nepieļāva, ka augstā amata dēļ viņš iesaistītos kompromisā. Kad valsts likums prasīja pielūgt ķēniņu Dāriju, nevis Jehovu, Daniēls nebija ar mieru to darīt. Par to viņu iemeta lauvu bedrē, taču Jehova viņu izglāba. (Daniēla 6:4—24.) Protams, tas notika pirmskristiešu laikos. Nodibinoties kristiešu draudzei, Dieva kalpi nonāca ’Kristus bauslības’ pakļautībā. Pret daudz ko tādu, kas bija atļauts jūdu sistēmā, nu bija jābūt citai attieksmei, pamatotai uz to, kā Jehova tagad izturējās pret savu tautu. (1. Korintiešiem 9:21; Mateja 5:31, 32; 19:3—9.)

Jēzus attieksme pret valsti

 8. Kāds gadījums liecina, ka Jēzus bija apņēmies neiesaistīties politikā?

⁸ Jēzus Kristus, dzīvodams uz Zemes, izvirzīja saviem sekotājiem augstākas normas un noraidīja jebkādu līdzdalību politiskā vai militārā darbībā. Kad Jēzus ar dažiem maizes klaipiem un divām nelielām zivīm bija brīnumaini paēdinājis vairākus tūkstošus cilvēku, jūdi gribēja viņu ar varu padarīt par politisku valdnieku. Taču Jēzus izvairījās no cilvēkiem, ātri aiziedams kalnos. (Jāņa 6:5—15.) Par šo gadījumu izdevumā The New International Commentary on the New Testament ir teikts: ”Tolaik jūdu starpā pastāvēja neapvaldītas nacionālistiskas ilgas, un neapšaubāmi daudzi no tiem, kas bija redzējuši brīnumu, domāja, ka Jēzus ir Dieva atzīts vadonis, īsti piemērots, lai viņus vestu cīņā pret romiešiem. Tāpēc jūdi nolēma viņu padarīt par ķēniņu.” Šai pašā grāmatā var lasīt, ka Jēzus ”apņēmīgi noraidīja” piedāvājumu kļūt par politisku vadoni. Kristus neatbalstīja jūdu sacelšanos pret romiešu varu. Patiesi, viņš runāja par sekām, kādas būs dumpim, kas notiks pēc viņa nāves, — viņš paredzēja neizmērojamas bēdas Jeruzalemes iedzīvotājiem un šīs pilsētas nopostīšanu. (Lūkas 21:20—24.)

 9. a) Kā Jēzus aprakstīja saistību starp savu Valstību un pasauli? b) Kādus norādījumus par izturēšanos pret laicīgajām valdībām Jēzus deva saviem sekotājiem?

⁹ Neilgi pirms nāves Jēzus sacīja īpašam Romas imperatora pārstāvim Jūdejā: ”Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jāņa 18:36.) Līdz tam laikam, kad šī Valstība darīs galu politisko valdību varai, Kristus mācekļi sekos viņa piemēram. Viņi paklausa pastāvošajām varām, bet neiesaistās to politiskajos pasākumos. (Daniēla 2:44; Mateja 4:8—10.) Jēzus deva saviem mācekļiem norādījumu: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:21.) Agrāk Kalna sprediķī Jēzus bija teicis: ”Kas [”ja kāds, kam ir vara,” NW] tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mateja 5:41.) Šajā sprediķī Jēzus ar piemēriem paskaidroja principu par labprātīgu pakļaušanos pamatotām prasībām — gan prasībām, kas saistītas ar cilvēku attiecībām, gan arī valdības prasībām, kuras ir saskaņā ar Dieva likumiem. (Lūkas 6:27—31; Jāņa 17:14, 15.)

Kristieši un ķeizars

10. Kādu nostāju pret ķeizaru sirdsapziņa mudināja ieņemt agrīnos kristiešus, kā rakstīja kāds vēsturnieks?

¹⁰ Šiem īsajiem norādījumiem bija jānosaka attiecības starp kristiešiem un valsti. Vēsturnieks E. V. Bārnss grāmatā The Rise of Christianity (Kristietības rītausma) rakstīja: ”Ikreiz nākamo gadsimtu gaitā, kad kristietis bija neziņā, kāds ir viņa pienākums pret valsti, viņš meklēja atbildi Kristus autoritatīvajā mācībā. Viņš maksāja nodokļus; pieprasītie maksājumi varēja būt lieli — pirms Rietumu impērijas sabrukuma tie kļuva nepanesami —, taču kristietis to pacieta. Tāpat viņš pildīja visas pārējās saistības pret valsti, ja vien netika prasīts dot ķeizaram kaut ko tādu, kas pieder Dievam.”

11. Kā Pāvils kristiešiem ieteica izturēties pret laicīgajiem valdniekiem?

¹¹ Saskaņā ar šo principu nedaudz vairāk kā 20 gadus pēc Kristus nāves apustulis Pāvils teica kristiešiem Romā: ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda.” (Romiešiem 13:1.) Aptuveni desmit gadus vēlāk, neilgi pirms sava otrā ieslodzījuma un nāvessoda Romā, Pāvils rakstīja Titam: ”Atgādini viņiem [kristiešiem Krētā], lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu, nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību.” (Titam 3:1, 2.)

Arvien labāka sapratne par ”augstākajām varām”

12. a) Kāda, pēc Čārlza Teiza Rasela domām, bija pareiza kristīga nostāja pret valdībām? b) Kādi atšķirīgi uzskati jautājumā par dienestu bruņotajos spēkos 1. pasaules kara laikā bija svaidītajiem kristiešiem?

¹² Jau 1886. gadā Čārlzs Teizs Rasels grāmatā The Plan of the Ages (Laikmetu plāns) rakstīja: ”Ne Jēzus, ne apustuļi nekādā veidā netraucēja zemes valdniekus.. Draudzei viņi mācīja paklausīt likumiem un cienīt cilvēkus, kam ir vara, šo cilvēku amata dēļ, ..maksāt noteiktos nodokļus un, ja vien valsts likumi nebija pretrunā Dieva likumiem (Ap. d. 4:19; 5:29), nepretoties nevienam pastāvošam likumam. (Rom. 13:1—7; Mat. 22:21.) Jēzus, viņa apustuļi un agrīnās draudzes locekļi visi bija likumam paklausīgi, kaut gan viņi bija nošķirti no šīs pasaules valdībām un nepiedalījās to darbībā.” Šajā grāmatā bija pareizi norādīts, ka apustuļa Pāvila minētās ’varas, kas valda,’ jeb ”augstākās varas” (NW) ir cilvēku valdības. (Romiešiem 13:1.) 1904. gadā grāmatā The New Creation (Jaunā radība) bija teikts, ka patiesajiem kristiešiem ”jābūt starp likumam vispaklausīgākajiem cilvēkiem mūsdienās — ne aģitatoriem, ne ķildniekiem, ne kritizētājiem”. Daži to saprata tā, ka pastāvošajām varām jāpakļaujas pilnībā, un pat piekrita dienēt bruņotajos spēkos 1. pasaules kara laikā. Citi turpretī uzskatīja, ka šāda rīcība ir pretrunā ar Jēzus vārdiem: ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:52.) Neapstrīdami bija nepieciešama skaidrāka sapratne par kristiešu pakļaušanos augstākajām varām.

13. Kā 1929. gadā izmainījās sapratne par to, kas ir augstākās varas, un kā šīs izmaiņas izrādījās noderīgas?

¹³ Pienāca laiks, kad dažādu valdību likumi sāka aizliegt to, ko Dievs liek darīt, un pieprasīt to, ko Dieva likumi aizliedz, un 1929. gadā parādījās uzskats, ka augstākās varas acīmredzot ir Dievs Jehova un Jēzus Kristus.b Šāda sapratne Jehovas kalpiem bija kritiskajā posmā pirms 2. pasaules kara un šī kara laikā, kā arī tad, kad bija sācies aukstais karš ar tā šausmu līdzsvaru un militāro gatavību. Domājot par to laiku, ir skaidri redzams, ka šāds viedoklis, kas izcēla Jehovas un viņa Kristus pārākumu, Dieva tautai visā šajā grūtajā laikposmā palīdzēja saglabāt pilnīgu neitralitāti.

Nosacīta pakļaušanās

14. Kā 1962. gadā pieauga sapratnes gaisma par Romiešiem 13:1, 2 un ar šiem pantiem saistītām Bībeles vietām?

¹⁴ Tad, 1961. gadā, tika pabeigts Bībeles tulkojums New World Translation of the Holy Scriptures. Tā sagatavošana bija prasījusi vispusīgas Svēto rakstu tekstuālās valodas studijas. Ne tikai Vēstulē romiešiem, 13. nodaļā, bet arī tādos pantos kā Titam 3:1, 2 un 1. Pētera 2:13, 17 lietoto vārdu precīzs tulkojums skaidri parādīja, ka apzīmējums ”augstākās varas” attiecas nevis uz Jehovu, kam pieder visaugstākā vara, un viņa Dēlu Jēzu, bet gan uz cilvēku valdībām. 1962. gada beigās Sargtornī bija ievietoti raksti, kuros tika pareizi izskaidrota 13. nodaļa Vēstulē romiešiem un tāpat tika izklāstīts skaidrāks viedoklis nekā Č. T. Rasela laikā pastāvējušais. Minētajos rakstos bija norādīts, ka kristiešu pakļaušanās varām nevar būt absolūta. Tai jābūt nosacītai, atkarīgai no tā, vai šāda pakļaušanās Dieva kalpiem neliek pārkāpt Dieva likumus. Vēlāk citos Sargtorņa rakstos tika izcelta šī svarīgā nostādne.c

15., 16. a) Kādu līdzsvarotu uzskatu deva jaunā sapratne par 13. nodaļu Vēstulē romiešiem? b) Uz kādiem jautājumiem vēl jāatbild?

¹⁵ Tā ir atslēga, kā pareizi saprast 13. nodaļu Vēstulē romiešiem, un šī atslēga ir ļāvusi Jehovas tautai apvienot pienācīgu cieņu pret politiskām varām ar bezkompromisa nostāju, kad runa ir par svarīgiem Bībeles principiem. (Psalms 97:11; Jeremijas 3:15.) Tā ir ļāvusi Dieva kalpiem iegūt pareizu viedokli par attiecībām ar Dievu un ar valsti. Tā ir nodrošinājusi, ka viņi dod ķeizaram to, kas pieder ķeizaram, un neaizmirst dot Dievam to, kas pieder Dievam.

¹⁶ Bet kas tieši pieder ķeizaram? Ko valsts var likumīgi prasīt no kristiešiem? Šie jautājumi tiks izskatīti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Interesanti, ka savā komentārā par 13. nodaļu Vēstulē romiešiem profesors F. F. Brūss raksta: ”No tiešā konteksta, tāpat arī no apustuļu rakstu konteksta vispār, ir skaidrs, ka valsts ir tiesīga prasīt paklausību tikai to mērķu robežās, kādiem Dievs to ir izveidojis; respektīvi, valstij ne vien drīkst pretoties, bet pat ir jāpretojas, kad tā prasa tādu uzticību, kas pienākas vienīgi Dievam.”

Vai tu vari paskaidrot?

◻ Kāpēc pakļaušanās augstākajām varām nav pakļaušanās Sātanam?

◻ Kāda bija Jēzus attieksme pret politiku?

◻ Kāds bija Jēzus padoms par to, kā viņa sekotājiem jāizturas pret ķeizaru?

◻ Kā Pāvils kristiešiem ieteica izturēties pret tautu valdniekiem?

◻ Kā gadu gaitā mainījās sapratne par to, kas ir augstākās varas?

[Attēls 10. lpp.]

Jēzus noraidīja Sātana piedāvājumu dot viņam politisku varu

[Attēls 13. lpp.]

Rasels rakstīja, ka patiesajiem kristiešiem ”jābūt starp likumam vispaklausīgākajiem cilvēkiem mūsdienās”