”Bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja”

”Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja.” (MATEJA 13:34)

1., 2. a) Kāpēc labas ilustrācijas ilgi paliek prātā? b) Kādus paņēmienus Jēzus izmantoja, lai ilustrētu dažādas domas, un kādus jautājumus par šiem paņēmieniem varētu uzdot? (Skat. arī zemsv. piez.)

IESPĒJAMS, mums joprojām stāv prātā ilustrācijas, ko mēs pirms daudziem gadiem esam dzirdējuši kādā runā. Ja ilustrācijas ir trāpīgas, tās paliek atmiņā ļoti ilgi. Kādā grāmatā bija teikts, ka ilustrācijas ”padara ausis redzīgas un atver klausītāju prātu spilgtiem tēliem”. Tā kā cilvēks ir apveltīts ar iztēli, ilustrācijas palīdz labāk uztvert dažādus jēdzienus. Ar ilustrāciju palīdzību pamācības kļūst iedarbīgas un iespiežas dziļi atmiņā.

² Neviens cilvēks nav lietojis ilustrācijas prasmīgāk par Jēzu Kristu. Daudzas Jēzus lietotās līdzības cilvēki labi zina joprojām, kaut gan kopš viņa dzīves laika ir pagājuši jau gandrīz divi tūkstoši gadu.a Kāpēc Jēzus tik bieži izmantoja šo mācīšanas paņēmienu? Kāpēc viņa ilustrācijas bija tik iedarbīgas?

Kāpēc Jēzus runāja līdzībās

 3. a) Kāds, saskaņā ar Mateja 13:34, 35, bija viens iemesls, kāpēc Jēzus runāja līdzībās? b) Kas liecina par to, ka Jehova šo mācīšanas metodi uzskata par ļoti noderīgu?

³ Bībele palīdz saprast, ka bija vismaz divi svarīgi iemesli, kāpēc Jēzus runāja līdzībās. Pirmkārt, tā viņš ļāva piepildīties pravietiskajiem vārdiem. Apustulis Matejs rakstīja: ”Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja, lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: ”Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.”” (Mateja 13:34, 35.) Mateja minētais pravietis bija 78. psalma sarakstītājs. Vārdi, ko Matejs citēja no šī psalma otrā panta, Dieva gara vadībā bija uzrakstīti daudzus gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas. Tas ir ievērības cienīgs fakts. Vairākus gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas Jehova pavēstīja, ka viņa Dēls mācīs cilvēkus ar līdzībām. Tas skaidri apliecina, ka Jehova šo mācīšanas metodi uzskata par ļoti noderīgu.

 4. Ko Jēzus teica, atbildēdams uz jautājumu, kāpēc viņš runā līdzībās?

⁴ Otrkārt, kā Jēzus pats paskaidroja, līdzības deva iespēju atsijāt tos cilvēkus, kuru sirds bija ”apcietināta”. Pēc tam, kad Jēzus bija izstāstījis cilvēku pūlim līdzību par sējēju, viņa mācekļi jautāja: ”Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?” Jēzus atbildēja: ”Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta.” (Mateja 13:2, 10, 11, 13—15; Jesajas 6:9, 10.)

 5. Kā Jēzus līdzības palīdzēja atšķirt lepnos no pazemīgajiem?

⁵ Kāpēc cilvēki tik dažādi reaģēja uz Jēzus stāstītajām līdzībām? Reizēm tas notika tāpēc, ka viņiem bija rūpīgi jāiedziļinās Jēzus vārdos, lai tos saprastu. Pazemīgi cilvēki lūdza Jēzum paskaidrojumus. (Mateja 13:36; Marka 4:34.) Tātad ar ilustrāciju palīdzību Jēzus panāca, ka cilvēki, kuru sirds bija izsalkusi pēc patiesības, to ieraudzīja, turpretī tiem, kam sirdī bija lepnums, patiesība palika apslēpta. Jēzus neapšaubāmi bija izcils skolotājs! Bet pievērsīsim uzmanību dažiem faktoriem, kas padarīja viņa līdzības tik ļoti iedarbīgas.

Pārdomāta detaļu izvēle

6.—8. a) Kas nebija pieejams tiem cilvēkiem, kuri klausījās Jēzu? b) Kas liecina par to, ka Jēzus bija rūpīgi pārdomājis, kādas detaļas iekļaut savās ilustrācijās?

⁶ Klausīties pašu Jēzu, bez šaubām, bija īpaša priekšrocība. Tomēr pirmajā gadsimtā cilvēkiem, kas bija dzirdējuši Jēzus mācības, nebija rakstītu avotu, kuros viņi vēlāk varētu atrast atgādinājumus par Jēzus mācībām. Viņiem bija jāpatur Jēzus vārdi prātā un sirdī. Savukārt Jēzus, prasmīgi izmantodams ilustrācijas, palīdzēja saviem sekotājiem atcerēties viņa mācības.

⁷ Jēzus ļoti pārdomāti izvēlējās detaļas, ko viņš iekļāva savās ilustrācijās. Ja kādi fakti bija nepieciešami līdzības izpratnei vai domas uzsvaram, viņš tos noteikti pieminēja. Tā, piemēram, viņš pateica, cik aitu palika ganāmpulkā, kad tā īpašnieks devās meklēt vienu noklīdušo, cik ilgi katrs no strādniekiem strādāja vīna kalnā un cik daudz talentu tika uzticēts katram no kunga kalpiem. (Mateja 18:12—14; 20:1—16; 25:14—30.)

⁸ Turpretī tās detaļas, kas varētu novērst uzmanību no ilustrāciju būtības, Jēzus neminēja. Piemēram, stāstīdams par nežēlīgo kalpu, Jēzus nepaskaidroja, kā šim kalpam bija sakrājies desmit tūkstošu talentu liels parāds. Jēzus gribēja uzsvērt, ka mums jāpiedod citu pārkāpumi. Tāpēc svarīgākais bija nevis tas, kā tik milzīgs parāds varēja rasties, bet gan tas, ka šis parāds kalpam tika atlaists un ka viņš pats nevēlējās atlaist parādu citam kalpam, kas viņam bija parādā daudz mazāku naudas summu. (Mateja 18:23—35.) Stāstīdams par pazudušo dēlu, Jēzus nepaskaidroja, kāpēc jauneklis pēkšņi izdomāja pieprasīt savu mantojuma daļu un nolēma to tik nesaprātīgi iztērēt. Bet Jēzus ļoti precīzi aprakstīja, kā jutās un rīkojās jaunekļa tēvs, kad viņa dēls nožēloja izdarīto un atgriezās mājās. Tēva izjūtu un rīcības apraksts bija ļoti svarīgs, jo Jēzus ar šo līdzību gribēja uzsvērt, ka Jehova ir ”bagāts žēlastībā”. (Jesajas 55:7; Lūkas 15:11—32.)

9., 10. a) Kam Jēzus pievērsa galveno uzmanību, raksturodams savu līdzību personāžus? b) Kā Jēzus panāca, ka cilvēkiem bija viegli atcerēties viņa stāstītās līdzības?

⁹ Jēzus ļoti precīzi izvēlējās arī to, kā raksturot savu līdzību personāžus. Viņš nevis aprakstīja šo cilvēku ārieni, bet uzsvēra, kā tie rīkojās. Piemēram, Jēzus stāstīja nevis par to, kā žēlsirdīgais samarietis izskatījās, bet par kaut ko daudz svarīgāku — par to, kā samarietis palīdzēja jūdam, kas ievainots gulēja uz ceļa. Šajā stāstījumā Jēzus ietvēra detaļas, kas bija nepieciešamas, lai paskaidrotu, ka mīlēt savu tuvāko nozīmē mīlēt arī tos cilvēkus, kas pieder pie citas tautības. (Lūkas 10:29, 33—37.)

¹⁰ Rūpīgi izvēlēdamies, ko iekļaut savās ilustrācijās, Jēzus panāca, ka tās bija skaidras un vienkāršas. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas viņā klausījās, bija viegli atcerēties līdzības un tajās ietvertās pamācības, un no tām labumu guva daudzi jo daudzi cilvēki, kas vēlāk lasīja Dieva iedvesmotos evaņģēlijus.

Pazīstamas, ikdienišķas situācijas

11. Miniet piemērus, kas apstiprina, ka Jēzus savās līdzībās runāja par to, ko viņš bērnībā bija redzējis Galilejā!

¹¹ Savās ilustrācijās Jēzus ļoti veiksmīgi ievija cilvēkiem labi pazīstamas situācijas. Daudzās viņa līdzībās ir minēti jēdzieni, ko viņš iepazina bērnībā, dzīvodams Galilejā. Jēzus noteikti neskaitāmas reizes bija redzējis, kā viņa māte iejauc mīklu, paņēmusi uzrūgušas mīklas gabalu, kas bija atstāts no iepriekšējās maizes cepšanas. (Mateja 13:33.) Viņš daudz reižu bija vērojis, kā zvejnieki izmet tīklus dzidrajos Galilejas jūras ūdeņos. (Mateja 13:47.) Nav šaubu, ka viņš bieži bija redzējis bērnus spēlējamies tirgus laukumā. (Mateja 11:16.) Sēju, kāzu mielastu, labības laukus, kas ir gatavi pļaujai, un daudz ko citu, ko Jēzus minēja savās līdzībās, viņš droši vien bija redzējis pats savām acīm. (Mateja 13:3—8; 25:1—12; Marka 4:26—29.)

12., 13. Kā Jēzus līdzība par kviešiem un nezālēm palīdz saprast, ka viņš ļoti labi pārzināja vietējo situāciju?

¹² Tas palīdz saprast, kāpēc Jēzus līdzībās ir izmantots tik daudz situāciju no cilvēku ikdienas. Bet, ja mēs pievēršam uzmanību tam, kā Jēzus ilustrācijas uztvēra ebreji, kas viņā klausījās, tad mēs vēl skaidrāk redzam, cik prasmīgi Jēzus tās izmantoja. Minēsim divus piemērus.

¹³ Līdzībā par kviešiem un nezālēm Jēzus stāstīja par kādu cilvēku, kas bija iesējis savā tīrumā labu sēklu, bet tad atnāca ienaidnieks un iesēja kviešu starpā nezāli. Kāpēc Jēzus minēja tieši šādu ļaundarību? Lai to saprastu, jāpatur prātā, ka viņš šo līdzību stāstīja pie Galilejas jūras, un galiliešu pamatnodarbošanās acīmredzot bija zemkopība. Vai kāds varētu nodarīt zemkopim lielāku ļaunumu nekā iesēt viņa tīrumā nezāles? Tā laika likumi liecina, ka šādas ļaundarības nebija reta parādība. Tātad Jēzus atsaucās uz situāciju, kas viņa klausītājiem bija labi pazīstama. (Mateja 13:1, 2, 24—30.)

14. Kāpēc ir interesanti tas, ka līdzībā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus minēja ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku?

¹⁴ Otrs piemērs ir līdzība par žēlsirdīgo samarieti. Jēzus sāka stāstījumu šādi: ”Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.” (Lūkas 10:30.) Ir interesanti pievērst uzmanību tam, ka viņš minēja ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku. Kad Jēzus stāstīja līdzību, viņš atradās Jūdejā, netālu no Jeruzalemes, tāpēc viņa klausītāji droši vien zināja par minēto ceļu. Šis ceļš bija pazīstams ar to, ka bija ļoti bīstams, it sevišķi cilvēkam, kas ceļoja viens pats. Tas vijās cauri neapdzīvotām vietām un bija ļoti izdevīgs laupītājiem, lai ierīkotu slēpņus.

15. Kāpēc neviens nevarēja attaisnot priestera un levīta nevēlēšanos palīdzēt cietušajam, par ko Jēzus stāstīja savā līdzībā?

¹⁵ Tas, ka Jēzus savā līdzībā minēja ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku, ir ievērības cienīgs fakts vēl kāda iemesla dēļ. Jēzus stāstīja, ka pa šo ceļu gāja arī kāds priesteris un pēc tam kāds levīts, taču ne viens, ne otrs nepalīdzēja cietušajam. (Lūkas 10:31, 32.) Priesteri tajā laikā veica savus kalpošanas pienākumus templī, un levīti viņiem palīdzēja. Tad, kad viņi nebija aizņemti templī, daudzi priesteri un levīti dzīvoja Jērikā, kas atradās tikai 23 kilometru attālumā no Jeruzalemes. Tas nozīmē, ka viņi mēdza iet pa Jēzus minēto ceļu. Interesants fakts Jēzus līdzībā ir arī tas, ka priesteris un levīts gāja no Jeruzalemes uz Jēriku, tātad viņi devās atpakaļ no tempļa. Tāpēc neviens nevarēja attaisnot priestera un levīta rīcību un teikt, ka viņi negribēja pieskarties cietušajam, jo tas izskatījās miris un viņi kādu laiku nedrīkstētu veikt savus pienākumus templī, ja būtu pieskārušies mironim. (3. Mozus 21:1; 4. Mozus 19:11, 16.) Var skaidri redzēt, ka Jēzus savās ilustrācijās iekļāva to, kas viņa klausītājiem bija labi zināms.

Piemēri no dabas

16. Kāpēc Jēzus labi pārzināja Jehovas radīto pasauli?

¹⁶ Vairākas Jēzus ilustrācijas un līdzības liecina par to, ka viņam bija labas zināšanas par augiem, dzīvniekiem un dabas parādībām. (Mateja 6:26, 28—30; 16:2, 3.) Kā viņš bija ieguvis šādas zināšanas? Tā kā Jēzus bērnībā dzīvoja Galilejā, viņam bija daudz iespēju vērot to, ko Jehova bija radījis. Turklāt Jēzus ir ”visas radības pirmdzimtais”, un viņš bija Jehovas palīgs radīšanā. (Kolosiešiem 1:15, 16; Salamana Pamācības 8:30, 31.) Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jēzus ļoti labi pārzināja Jehovas radīto pasauli. Bet kā viņš izmantoja savas zināšanas, mācīdams cilvēkus?

17., 18. a) Kā Jēzus vārdi, kas lasāmi Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā, liecina, ka viņš labi pazina aitu uzvedību? b) Ko ir novērojuši cilvēki, kas ir bijuši Bībeles zemēs?

¹⁷ Viena no sirsnīgākajām Jēzus ilustrācijām ir tā, kas lasāma Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā. Šajā ilustrācijā viņš savas tuvās attiecības ar mācekļiem pielīdzina gana un aitu attiecībām. Jēzus vārdi liecina, ka viņš ļoti labi pazina aitu īpašības. Viņš norādīja, ka aitas ir pakļāvīgas un uzticami seko savam ganam. (Jāņa 10:2—4.) Par apbrīnojamo saprašanos, kāda pastāv starp ganu un aitām, ir pārliecinājušies daudzi cilvēki, kas ir apmeklējuši Bībeles zemes. Dabas pētnieks Henrijs Tristrams, kas dzīvoja 19. gadsimtā, rakstīja: ”Es reiz redzēju, kā gans rotaļājas ar savu ganāmpulku. Viņš izlikās, ka bēg no aitām, un aitas tūlīt metās pakaļ.. [..] Visbeidzot aitas bija aplenkušas ganu no visām pusēm un priecīgi lēkāja ap viņu.”

¹⁸ Kāpēc aitas seko savam ganam? ”Tās pazīst viņa balsi,” teica Jēzus. (Jāņa 10:4.) Vai aitas tiešām spēj pazīt gana balsi? Džordžs Smits savā grāmatā Svētās zemes vēsturiskā ģeogrāfija (The Historical Geography of the Holy Land) rakstīja par saviem vērojumiem: ”Reizēm mēs pavadījām pēcpusdienu pie kādas no Jūdejas akām, kurp trīs vai četri gani mēdza vest savus ganāmpulkus. Visas aitas sajaucās vienā lielā barā, un mēs domājām, kā gani varēs atrast savējās. Bet tad, kad aitas bija padzērušās un izdraiskojušās, gani cits pēc cita devās katrs uz savu ielejas pusi un sauca savu ierasto saucienu. Aitas iznāca no bara, piegāja katra pie sava gana, un ganāmpulki devās prom tikpat kārtīgi, kā bija atnākuši.” Jēzus, bez šaubām, bija atradis vislabāko veidu, kā paskaidrot to, ko viņš gribēja iemācīt saviem sekotājiem. Ja mēs atzīstam viņa mācības un sekojam viņa vadībai, tad ”labais gans” ar mīlestību un iejūtību rūpējas par mums. (Jāņa 10:11.)

Klausītājiem zināmi notikumi

19. Kā Jēzus, pieminēdams Jeruzalemē notikušu nelaimes gadījumu, atspēkoja viltus mācību?

¹⁹ Ļoti iedarbīgas ir tās ilustrācijas, kurās runāts par reāliem notikumiem. Piemēram, Jēzus reiz pieminēja kādu traģisku notikumu, lai paskaidrotu, cik nepareizs ir uzskats, ka nelaimes notiek ar tiem, kas to ir pelnījuši. Viņš teica: ”Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuŗiem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji?” (Lūkas 13:4.) Tas bija labs arguments, kas atspēkoja ticību liktenim. Minēto astoņpadsmit cilvēku nāves iemesls nebija grēks, kas bija izraisījis Dieva nepatiku. Nelaime, kuras dēļ viņi gāja bojā, bija nejauša apstākļu sakritība. (Salamans Mācītājs 9:11.) Tā Jēzus izmantoja saviem klausītājiem labi zināmu notikumu, lai atspēkotu viltus mācību.

20., 21. a) Kāpēc farizeji nosodīja Jēzus mācekļus? b) Kādu gadījumu no Rakstiem Jēzus minēja, paskaidrodams, ka Jehova nebija vēlējies, lai likums par sabatu tiktu tulkots tik stingri? c) Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

²⁰ Mācīdams cilvēkus, Jēzus lietoja arī piemērus no Rakstiem. Reiz farizeji nosodīja Jēzus mācekļus par to, ka viņi sabatā bija plūkuši vārpas un ēduši graudus. Šajā gadījumā mācekļi bija rīkojušies nevis pretēji Dieva bauslības prasībām, bet pretēji farizeju stingrajam viedoklim par to, kāds darbs nav pieļaujams sabatā. Atsaukdamies uz notikumu, kas aprakstīts 1. Samuēla 21:3—6, Jēzus paskaidroja, ka Dievs nebija vēlējies, lai likums par sabatu tiktu tulkots tik nesaprātīgi stingri. Kad Dāvids un viņa vīri bija izsalkuši, viņi ēda skatāmās maizes, kas bija noņemtas no galda saiešanas teltī. Šīs maizes bija paredzētas priesteriem. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, Dāvids un viņa vīri netika nosodīti par to, ka viņi ēda šīs maizes. Interesanti ir tas, ka nekur citur Bībelē nav stāstīts par to, ka skatāmās maizes būtu ēdis kāds cits, izņemot priesterus. Jēzus bija izvēlējies īsto vietu no Rakstiem, un viņa klausītāji, ebreji, noteikti zināja šo gadījumu. (Mateja 12:1—8.)

²¹ Jēzus neapšaubāmi bija izcils skolotājs. Mēs varam tikai apbrīnot viņa spēju skaidrot svarīgas atziņas cilvēkiem viegli saprotamā veidā. Bet kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei? Par to tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Kāpēc Jēzus, mācīdams cilvēkus, izmantoja ilustrācijas?

• Kādi piemēri apliecina, ka Jēzus ilustrācijas klausītājiem bija labi saprotamas?

• Kā Jēzus savās līdzībās izmantoja zināšanas par Jehovas radīto pasauli?

• Kāpēc Jēzus minēja gadījumus, kas bija zināmi viņa klausītājiem?

[Attēli 15. lpp.]

Jēzus stāstīja par kalpu, kas negribēja atlaist nelielu parādu, un par to, kā tēvs piedeva dēlam, kas bija izšķērdējis visu savu mantojumu

[Attēls 16. lpp.]

Ko Jēzus gribēja paskaidrot, stāstīdams līdzību par žēlsirdīgo samarieti?

[Attēls 17. lpp.]

Vai aitas tiešām pazīst gana balsi?