30. nodaļa
Jēzus atbild apsūdzētājiem
KAD jūdu reliģiskie vadītāji apsūdz Jēzu sabata likuma pārkāpšanā, viņš atbild: ”Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.”
Lai arī farizeji apgalvo, ka Jēzus pārkāpj sabata likumu, viņa darbs nav tāds, ko šis likums aizliegtu. Jēzus darbs — sludināšana un dziedināšana — ir Dieva uzdevums, un Jēzus, sekodams Dieva priekšzīmei, dara to ik dienas. Bet viņa atbilde jūdus sadusmo vēl vairāk, un tie domā, kā Jēzu nogalināt. Kāpēc?
Tas ir tāpēc, ka tagad viņi uzskata Jēzu ne tikai par sabata likuma pārkāpēju, bet arī par Dieva zaimotāju, jo viņš ir nosaucis sevi par Dieva Dēlu. Taču Jēzus nav izbijies un atbild viņiem, tālāk paskaidrodams savas īpašās attiecības ar Dievu. ”Tēvs mīl Dēlu,” viņš saka, ”un tam rāda visu, ko pats dara.”
Jēzus turpina: ”Itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko viņš grib.” Patiesi, garīgā ziņā Dēls jau uzmodina miroņus! ”Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis,” Jēzus saka, ”[tas] no nāves ir iegājis dzīvē.” Viņš piebilst: ”Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.”
Bībelē nav rakstīts, ka Jēzus līdz šim brīdim tiešā nozīmē jau būtu kādu piecēlis no mirušajiem, tomēr viņš pasaka saviem apsūdzētājiem, ka šāda mirušo augšāmcelšana noteikti būs. ”Nebrīnieties par to!” viņš saka. ”Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.”
Līdz šim Jēzus acīmredzot vēl nekad nav publiski runājis par savu lielo nozīmi Dieva nodomā tik skaidriem un noteiktiem vārdiem. Bet paša Jēzus liecība par savu nozīmi nav vienīgā, ko var ņemt vērā viņa apsūdzētāji. ”Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa,” Jēzus viņiem atgādina, ”un viņš patiesībai ir devis liecību.”
Vēl pirms diviem gadiem Jānis Kristītājs izstāstīja šiem jūdu reliģiskajiem vadītājiem par To, kurš nāk pēc viņa. Atgādinādams viņiem par lielo cieņu, kādu viņi reiz ir izjutuši pret Jāni, kas tagad atrodas ieslodzījumā, Jēzus saka: ”Jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” Jēzus reliģiskajiem vadītājiem liek atsaukt atmiņā šo patiesību, cerēdams viņiem palīdzēt — glābt viņus. Bet tomēr viņam nav noteikti vajadzīga Jāņa liecība.
”Šie paši darbi, ko es daru [arī tikko paveiktais brīnums], liecina par mani, ka Tēvs mani sūtījis.” Un Jēzus piebilst: ”Tēvs, kas mani sūtījis, pats ir liecību devis par mani.” Piemēram, Jēzus kristīšanas brīdī Dievs liecināja par viņu: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.”
Jēzus apsūdzētājiem patiešām nav ar ko aizbildināties par viņa noraidīšanu. Viņi apgalvo, ka pētī Rakstus, un tieši tie arī liecina par Jēzu! ”Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man,” nobeigumā saka Jēzus, ”jo par mani viņš ir rakstījis. Bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit maniem vārdiem?” Jāņa 5:17—47; 1:19—27; Mateja 3:17.
▪ Kāpēc var teikt, ka Jēzus ar savu darbu nepārkāpj sabata likumu?
▪ Kā Jēzus raksturo savu lielo nozīmi Dieva nodomā?
▪ Uz kādu liecību Jēzus norāda, lai pierādītu, ka viņš ir Dieva Dēls?