91. nodaļa

Lācara augšāmcelšana

JĒZUS kopā ar citiem cilvēkiem ir nonācis pie Lācara kapa. Patiesībā tā ir ala, kuras priekšā ir akmens. ”Noņemiet akmeni!” Jēzus saka.

Marta vēl nesaprot, ko Jēzus vēlas darīt, tāpēc iebilst: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”

Bet Jēzus jautā: ”Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?”

Tad akmens tiek novelts malā. Jēzus paceļ acis un lūdz: ”Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” Jēzus lūdz publiski, lai cilvēki zinātu, ka brīnums, ko viņš tūlīt paveiks, tiks izdarīts ar Dieva spēku. Tad viņš sauc skaļā balsī: ”Lācar, nāc ārā!”

Pēc šī sauciena Lācars iznāk no kapa. Rokas un kājas viņam ir apsietas ar audekla strēmelēm, un viņa seju sedz drānas gabals. ”Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet,” Jēzus saka.

Daudzi jūdi, kas ir atnākuši mierināt Mariju un Martu, pēc šī brīnuma sāk ticēt Jēzum. Savukārt citi dodas prom, lai izstāstītu par notikušo farizejiem. Un farizeji kopā ar augstajiem priesteriem nekavējoties sasauc sinedrija, jūdu augstākās tiesas, sēdi.

Sinedrija locekļi ir pašreizējais virspriesteris Kajafa, farizeji, saduceji, augstie priesteri un bijušie virspriesteri. Viņi visi žēlojas: ”Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”

Kaut arī reliģiskie vadītāji atzīst, ka Jēzus ”dara daudz zīmju”, viņi ir norūpējušies vienīgi par savu stāvokli un varu. Lācara augšāmcelšana ir īpaši smags trieciens saducejiem, jo viņi netic augšāmcelšanai.

Tad ierunājas Kajafa, kas arī, iespējams, ir saducejs: ”Jūs neko nesaprotat un neapsveŗat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.”

Šos vārdus Kajafam lika izteikt Dievs, jo vēlāk apustulis Jānis rakstīja: ”Bet to [Kajafa] nesacīja pats no sevis.” Kajafa vēlējās pateikt, ka Jēzus ir jānogalina, lai viņš vairs neapdraudētu reliģisko vadītāju varu un ietekmīgo stāvokli. Tomēr, kā rakstīja Jānis, Kajafa izteica pravietojumu, ka Jēzum bija jāmirst ”tautas labā, un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus”. Dieva nodoms tiešām ir tāds, ka viņa Dēlam jāmirst, upurējot savu dzīvību par visiem cilvēkiem.

Kajafam izdodas ietekmēt sinedriju, lai tiktu izstrādāts plāns, kā nogalināt Jēzu. Bet Jēzus, varbūt uzzinājis par šo plānu no Nikodēma, pret viņu labvēlīgi noskaņota sinedrija locekļa, dodas prom. Jāņa 11:38—54.

▪ Kāpēc Jēzus pirms Lācara augšāmcelšanas lūdz Dievu publiski?

▪ Kāda ir šīs augšāmcelšanas aculiecinieku reakcija?

▪ Kas liecina par sinedrija locekļu ļaunumu?

▪ Ko vēlējās panākt Kajafa, bet kāda pravietojuma izteikšanai Dievs viņu izmantoja?