Kristīgā neitralitāte pēdējās dienās
”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (JĀŅA 17:16)
1., 2. Ko Jēzus teica par savu sekotāju attiecībām ar pasauli, un kādi jautājumi tāpēc rodas?
SAVĀ pēdējā naktī uz zemes pilnīgais cilvēks Jēzus mācekļu klātbūtnē teica garu lūgšanu. Tajā izskanēja vārdi, ar kuriem var raksturot visu patieso kristiešu dzīvi. Jēzus par saviem mācekļiem sacīja: ”Tavus vārdus es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14—16.)
2 Jēzus divreiz uzsvēra, ka viņa sekotāji nav no pasaules. Turklāt viņš norādīja, ka tādēļ radīsies konflikts — pasaule viņus ienīdīs. Tomēr kristiešiem nebija jābīstas, jo Jehova bija gatavs viņus pasargāt. (Salamana Pamācības 18:10; Mateja 24:9, 13.) Domājot par Jēzus vārdiem, varētu jautāt: ”Kāpēc patiesi kristieši nav no pasaules? Ko nozīmē nebūt no pasaules? Kāda ir kristiešu attieksme pret pasauli, ja jau pasaule viņus ienīst? Kāds ir viņu viedoklis par pasaules valdībām?” Ir svarīgi noskaidrot Rakstu atbildes uz šiem jautājumiem, jo tie skar mūs visus.
”Mēs esam no Dieva”
3. a) Kas mūs nošķir no pasaules? b) Kas liecina, ka pasaule atrodas ”ļaunā varā”?
3 Mūsu ciešās attiecības ar Jehovu ir viens no iemesliem, kāpēc mēs neesam no pasaules. Apustulis Jānis rakstīja: ”Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”ļaunā varā”, NW].” (1. Jāņa 5:19.) Vārdi, ko Jānis teica par pasauli, nenoliedzami ir patiesi. Kari, noziedzība, nežēlība, apspiešana, negodīgums un netikumība, kas tik plaši izplatīti mūsdienās, liecina par Sātana, nevis Dieva ietekmi. (Jāņa 12:31; 2. Korintiešiem 4:4; Efeziešiem 6:12.) Cilvēks, kas kļuvis par Jehovas liecinieku, nepiedalās šādos darbos un neatbalsta tos, un tas nošķir viņu no pasaules. (Romiešiem 12:2; 13:12—14; 1. Korintiešiem 6:9—11; 1. Jāņa 3:10—12.)
4. Kā mēs apliecinām, ka piederam Jehovam?
4 Jānis rakstīja, ka kristieši pretstatā pasaulei ir ”no Dieva”. Visi, kas veltījuši sevi Jehovam, pieder viņam. Apustulis Pāvils sacīja: ”Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tā tad vai dzīvojam, vai mirstam, — mēs piederam savam Kungam.” (Romiešiem 14:8; Psalms 116:15.) Tā kā mēs piederam Jehovam, vienīgi viņam pienākas mūsu nedalītā padevība. (2. Mozus 20:4—6.) Tāpēc patiesi kristieši neveltī savu dzīvi pasaulīgiem mērķiem. Viņi izturas ar cieņu pret nacionāliem simboliem, taču nepielūdz tos nedz ar savu rīcību, nedz ar attieksmi. Kristieši nekādā gadījumā nepielūdz sporta zvaigznes vai kādus citus mūsdienu elkus. Viņi ciena citu tiesības darīt tā, kā tie vēlas, bet paši pielūdz vienīgi Radītāju. (Mateja 4:10; Atklāsmes 19:10.) Arī tas nošķir viņus no pasaules.
”Mana valstība nav no šīs pasaules”
5., 6. Kā pakļaušanās Dieva Valstībai nošķir mūs no pasaules?
5 Kristieši ir Jēzus Kristus sekotāji un Dieva Valstības pavalstnieki, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņi nav no pasaules. Kad Jēzus stāvēja Poncija Pilāta priekšā, viņš sacīja: ”Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jāņa 18:36.) Ar šīs Valstības starpniecību tiks svētīts Jehovas vārds, apstiprināts viņa augstākās varas tiesiskums un uz zemes, tāpat kā debesīs, īstenota viņa griba. (Mateja 6:9, 10.) Kalpodams uz zemes, Jēzus sludināja labo vēsti par Valstību, un viņš teica, ka viņa sekotāji sludinās to līdz pat šīs sistēmas galam. (Mateja 4:23; 24:14.) 1914. gadā piepildījās pravietiskie vārdi no Atklāsmes 11:15: ”Pasaules valdība ir nākusi rokā mūsu Kungam un viņa svaidītam, un viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam.” Vairs nav tālu diena, kad pār cilvēci valdīs vienīgi debesu Valstība. (Daniēla 2:44.) Pienāks brīdis, kad pat šīs pasaules valdošās aprindas būs spiestas atzīt tās varu. (Psalms 2:6—12.)
6 Ņemot to visu vērā, mūsdienās patiesie kristieši ir Dieva Valstības pavalstnieki, un viņi seko Jēzus padomam ”dzīties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības”. (Mateja 6:33.) Tas nenozīmē, ka viņi ir nelojāli pret valsti, kurā dzīvo, taču tas garīgi nošķir viņus no pasaules. Mūsdienās, tāpat kā pirmajā gadsimtā, kristiešu galvenais uzdevums ir ”apliecināt Dieva valstību”. (Apustuļu darbi 28:23.) Nevienai cilvēku valdībai nav tiesību kavēt šo Dieva uzdoto darbu.
7. Kāpēc patiesie kristieši saglabā neitralitāti, un kā viņi to ir darījuši?
7 Tieši tāpēc, ka Jehovas liecinieki pieder Jehovam un ir Jēzus sekotāji un Dieva Valstības pavalstnieki, viņi ir saglabājuši neitralitāti 20. un 21. gadsimta nacionālajos un starptautiskajos konfliktos. Viņi nav nostājušies nevienā pusē, nav karojuši ne pret vienu un nav propagandējuši šīs pasaules mērķus un idejas. Pat tad, kad pretestība ir likusies nepārvarama, viņi ir apliecinājuši izcilu ticību, rīkodamies saskaņā ar principiem, kurus viņi 1934. gadā paziņoja nacistiskās Vācijas valdībai: ”Mēs neinteresējamies par politiku, bet visā pilnībā pakļaujamies Dieva valstībai, kuras Ķēniņš ir Kristus. Mēs nedarīsim ļaunu nevienam. Mēs vēlamies dzīvot mierā un darīt labu visiem cilvēkiem, kad vien tas ir iespējams.”
Kristus sūtņi un vēstneši
8., 9. Kādā ziņā Jehovas liecinieki mūsdienās ir sūtņi un vēstneši, un kā tas ietekmē viņu attiecības ar valsti?
8 Pāvils par sevi un citiem svaidītajiem kristiešiem teica: ”Mēs nākam, Kristus sūtīti, ..it kā Dievs runātu caur mums.” (2. Korintiešiem 5:20; Efeziešiem 6:20.) Kopš 1914. gada ar garu svaidītos kristiešus, Dieva Valstības ”bērnus”, pamatoti var saukt par šīs Valstības sūtņiem. (Mateja 13:38; Filipiešiem 3:20; Atklāsmes 5:9, 10.) Jehova ir sapulcinājis no tautām arī ”lielu pulku” ”citu avju”, kristiešus, kam ir cerība dzīvot uz zemes un kas palīdz svaidītajiem Valstības bērniem darīt sūtņu darbu. (Atklāsmes 7:9; Jāņa 10:16.) Šīs ”citas avis” var nosaukt par Dieva Valstības vēstnešiem.
9 Sūtnis un viņa palīgi nejaucas tās valsts lietās, kurā viņi darbojas. Tāpat arī kristieši saglabā neitralitāti pasaules valstu politiskajās lietās. Viņi nav ne par, ne pret kādu nāciju, rasi vai sociālu grupējumu. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Viņu mērķis ir ”darīt labu visiem”. (Galatiešiem 6:10.) Tā kā Jehovas liecinieki ir neitrāli, nevienam nav pamata noraidīt viņu vēsti, apgalvojot, ka viņi atbalsta pretējo pusi kādās rasu, tautu vai cilšu nesaskaņās.
Pazīšanas zīme — mīlestība
10. Cik svarīga kristiešiem ir mīlestība?
10 Kristieši ir neitrāli pasaules lietās arī to attiecību dēļ, kas viņus saista ar ticības biedriem. Jēzus saviem sekotājiem teica: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Brālīga mīlestība ir svarīga kristietības iezīme. (1. Jāņa 3:14.) Kristiešu attiecības ar ticības biedriem ir ļoti ciešas, jo tās ir saistītas ar attiecībām, kas viņus vieno ar Jehovu un Jēzu. Kristieši mīl ne tikai savas draudzes locekļus, bet arī ”brāļus pasaulē”. (1. Pētera 5:9.)
11. Kā Jehovas liecinieku rīcību iespaido mīlestība, kas valda viņu starpā?
11 Mūsdienās Jehovas liecinieki pierāda savu brālīgo mīlestību, dzīvodami saskaņā ar vārdiem no Jesajas 2:4: ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.” Jehovas mācīti, patiesie kristieši dzīvo mierā ar Dievu un cits ar citu. (Jesajas 54:13, LB-65r.) Tā kā viņi mīl Dievu un savus brāļus, viņiem pat prātā nenāk pacelt ieročus pret ticības biedriem vai citiem cilvēkiem, kas dzīvo citās zemēs. Miers un vienotība ir būtiska viņu pielūgsmes daļa, pierādījums, ka viņiem ir Dieva gars. (Psalms 133:1; Mihas 2:12; Mateja 22:37—39; Kolosiešiem 3:14.) Viņi ”meklē mieru un dzenas pēc tā”, zinādami, ka ”tā Kunga acis vēro taisnos”. (Psalms 34:15, 16.)
Kāds ir kristiešu viedoklis par pasauli
12. Kāda ir Jehovas attieksme pret cilvēkiem pasaulē, un kā Jehovas liecinieki cenšas sekot šim paraugam?
12 Jehova ir pasludinājis šai pasaulei nelabvēlīgu spriedumu, bet viņš vēl nav tiesājis katru cilvēku, kas dzīvo pasaulē. Viņš to darīs ar Jēzus starpniecību paša noliktā laikā. (Psalms 67:4, 5; Mateja 25:31—46; 2. Pētera 3:10.) Patlaban viņš izrāda pret cilvēci ārkārtīgi lielu mīlestību. Viņš pat ir atdevis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikvienam būtu iespēja iegūt mūžīgu dzīvi. (Jāņa 3:16.) Kristieši seko Dieva mīlestības paraugam, stāstīdami citiem par Dieva sagādāto glābšanās iespēju, kaut arī viņiem bieži ir jāsastopas ar noraidījumu.
13. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret laicīgo varu?
13 Kādai jābūt mūsu attieksmei pret laicīgās varas pārstāvjiem? Pāvils atbildēja uz šo jautājumu, rakstīdams: ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (Romiešiem 13:1, 2.) Cilvēkiem iespēja valdīt ir tāpēc, ka Visvarenais viņiem to atļauj, un vara, kas dota cilvēkiem, ir relatīva (vienam lielāka, otram mazāka, bet jebkurā gadījumā daudzkārt mazāka nekā Jehovam). Kristieši pakļaujas laicīgajām varām tāpēc, ka to prasa paklausība Jehovam. Bet ko darīt, ja cilvēku varas iestāžu prasības ir pretrunā Dieva prasībām?
Dieva likumi un ķeizara likumi
14., 15. a) Kā Daniēlam izdevās izvairīties no konflikta jautājumā par paklausību? b) Kāda bija trīs ebreju nostāja, kad nebija iespējams novērst situāciju, kurā paklausība valdniekam bija pretrunā ar paklausību Jehovam?
14 Daniēls un viņa trīs biedri ir rādījuši izcilu paraugu, kā saskaņot pakļaušanos cilvēku varām ar paklausību Dievam. Kad četri jaunie ebreji bija nonākuši trimdā Babilonijā, viņi pakļāvās šīs zemes likumiem un drīz vien tika izraudzīti, lai saņemtu īpašu izglītību. Daniēls saprata, ka saistībā ar mācībām no viņiem varētu prasīt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar Jehovas bauslību, tāpēc viņš apsprieda šo jautājumu ar atbildīgo amatpersonu. Iznākumā viss tika nokārtots tā, lai četriem ebrejiem nebūtu jārīkojas pretēji savai sirdsapziņai. (Daniēla 1:8—17.) Jehovas liecinieki seko Daniēla paraugam, taktiski paskaidrojot varas pārstāvjiem savu nostāju, lai izvairītos no liekām problēmām.
15 Taču vēlāk minētie ebreji nonāca situācijā, kad nebija iespējams izvairīties no konflikta jautājumā par to, kam pakļauties. Babilonijas valdnieks bija licis uzsliet Duras klajumā milzīgu elku un pavēlējis augstākajiem ierēdņiem sapulcēties uz šī tēla atklāšanu. Tolaik trīs Daniēla draugi bija iecelti augstos Babilonijas ierēdņu amatos, tāpēc pavēle attiecās arī uz viņiem. Ceremonijas gaitā visiem klātesošajiem bija jāzemojas tēla priekšā. Taču ebreji zināja, ka tas būtu Dieva likumu pārkāpums. (5. Mozus 5:8—10.) Tāpēc, kad visi pārējie klanījās, viņi palika stāvam. Par nepakļaušanos valdnieka pavēlei viņiem draudēja mokpilna nāve, un tikai brīnums glāba viņu dzīvību, tomēr viņi bija gatavi drīzāk iet nāvē nekā neklausīt Jehovam. (Daniēla 2:49—3:29.)
16., 17. Ko apustuļi darīja, kad viņiem pavēlēja pārtraukt sludināšanu, un kāpēc viņi tā rīkojās?
16 Pirmajā gadsimtā Jeruzalemē Jēzus Kristus apustuļi tika atvesti jūdu vadītāju priekšā, un tie viņiem pavēlēja pārstāt sludināt Jēzus vārdā. Kā apustuļi rīkojās? Jēzus viņiem bija uzdevis darīt par mācekļiem cilvēkus no visām tautām, tātad arī no ebreju vidus, kas dzīvoja Jūdejā. Tāpat viņš tiem bija licis būt par viņa lieciniekiem kā Jeruzalemē, tā visā pārējā pasaulē. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.) Apustuļi zināja, ka, pildot Jēzus pavēles, viņi pilda Dieva gribu. (Jāņa 5:30; 8:28.) Tāpēc viņi sacīja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 4:19, 20; 5:29.)
17 Apustuļi nebija dumpinieki. (Salamana Pamācības 24:21.) Tomēr tad, kad cilvēki, kuru rokās bija vara, aizliedza viņiem pildīt Dieva gribu, viņiem neatlika nekas cits kā teikt: ”Mums jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem.” Jēzus norādīja: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Marka 12:17.) Ja mēs pārkāptu Dieva pavēli tāpēc, ka cilvēki mums liek tā darīt, mēs atdotu cilvēkiem to, kas pienākas Dievam. Mēs tā nerīkojamies — mēs dodam ķeizaram visu, kas tam pienākas, taču atzīstam Jehovas augstāko varu. Viņš ir Visuma Pavēlnieks, Radītājs, visas varas Avots. (Atklāsmes 4:11.)
Būsim nelokāmi
18., 19. Kādu cīņu ir izcīnījuši daudzi mūsu brāļi un māsas, un kā mēs varam sekot viņu paraugam?
18 Patlaban lielākā daļa cilvēku valdību atzīst Jehovas liecinieku tiesības būt neitrāliem, un mēs par to esam pateicīgi. Tomēr dažās zemēs lieciniekiem jāiztur nežēlīgas vajāšanas. Visa 20. gadsimta garumā un līdz pat šim laikam daudzi mūsu brāļi un māsas garīgā ziņā varonīgi ir cīnījušies ”labajā ticības cīņā”. (1. Timotejam 6:12.)
19 Kā mēs varam būt tikpat nelokāmi kā viņi? Pirmkārt, mums jāņem vērā, ka mums noteikti būs jāsaskaras ar pretestību. Mums par to nav jājūtas pārsteigtiem vai šokētiem. Pāvils brīdināja Timoteju: ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12; 1. Pētera 4:12.) Pasaulē, kurā valda Sātana ietekme, būtu dīvaini, ja mēs nesaskartos ar pretestību. (Atklāsmes 12:17.) Kamēr mēs būsim uzticīgi Dievam, vienmēr atradīsies cilvēki, kas ”brīnās.. un zaimo [mūs]”. (1. Pētera 4:4.)
20. Kādus faktus mēs varam atcerēties, lai gūtu stiprinājumu?
20 Otrkārt, mums jāapzinās, ka Jehova ar saviem eņģeļiem katrā ziņā mums palīdzēs. Kā reiz teica Elīsa, ”to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem”. (2. Ķēniņu 6:16; Psalms 34:8.) Var gadīties, ka Jehova kāda svarīga iemesla dēļ pieļauj, lai pretinieku spiediens zināmu laiku turpinātos. Taču viņš vienmēr dod mums vajadzīgo spēku, lai mēs spētu izturēt grūtības. (Jesajas 41:9, 10.) Daži pat ir zaudējuši dzīvību, tomēr mēs neļaujamies bailēm. Jēzus teica: ”Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mateja 10:16—23, 28.) Mēs šajā sistēmā esam tikai ”svešinieki”. Laiku, ko tajā dzīvojam, mēs izmantojam, lai ”iegūtu īsto dzīvību” — mūžīgu dzīvi Dieva jaunajā pasaulē. (1. Pētera 2:11; 1. Timotejam 6:19.) Neviens cilvēks nevar laupīt mums šo balvu, ja vien mēs saglabājam uzticību Dievam.
21. Kas mums vienmēr jāpatur prātā?
21 Nekad neaizmirsīsim, cik dārgas ir mūsu attiecības ar Dievu Jehovu. Allaž augstu vērtēsim privilēģiju būt Kristus sekotājiem un Valstības pavalstniekiem. Mīlēsim savus brāļus no visas sirds un priecāsimies par viņu mīlestību pret mums. Pats galvenais, sekosim psalmos izteiktajam aicinājumam: ”Gaidi uz to Kungu, esi drošs un stiprs savā sirdī, un gaidi uz to Kungu.” (Psalms 27:14, LB-26; Jesajas 54:17.) Tad mēs, tāpat kā neskaitāmi kristieši pirms mums, spēsim palikt nelokāmi un saglabāt stipru savu cerību un būsim uzticīgi, neitrāli kristieši, kas nav no pasaules.
Vai jūs varat paskaidrot?
• Kā attiecības ar Jehovu nošķir mūs no pasaules?
• Kā mēs, būdami Dieva Valstības pavalstnieki, saglabājam neitralitāti šīs pasaules lietās?
• Kā mīlestība pret brāļiem mums palīdz būt neitrāliem un nebūt no pasaules?
[Attēls 15. lpp.]
Kā pakļaušanās Dieva Valstībai ietekmē mūsu attiecības ar pasauli?
[Attēls 16. lpp.]
Huts un tutss ar prieku strādā kopā
[Attēls 17. lpp.]
Ebrejs un arābs — kristīgi brāļi
[Attēls 17. lpp.]
Serbs, bosnietis un horvāts, kas pieder pie kristīgās brāļu saimes, priecājas redzēt cits citu
[Attēls 18. lpp.]
Kā jārīkojas, ja valdnieki pavēl mums pārkāpt Dieva likumus?