123. nodaļa

”Redziet, kāds cilvēks!”

REDZĒDAMS Jēzus izturēšanos un apzinādamies viņa nevainību, Pilāts izmēģina vēl vienu paņēmienu, kā viņu atbrīvot. Pilāts uzrunā pūli: ”Jums ir paradums, ka es jums Lieldienās [”Pasā”, NW] vienu atlaižu.”

Ieslodzījumā atrodas arī Baraba, kāds pazīstams slepkava, tāpēc Pilāts jautā: ”Kuŗu jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu, vai Jēzu, kuŗu sauc par Kristu?”

Augstie priesteri ir pārliecinājuši un sakūdījuši pūli, tāpēc cilvēki prasa, lai Barabu atbrīvo un Jēzu nogalina. Pilāts tomēr nepadodas un jautā vēlreiz: ”Kuŗu jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?”

”Barabu,” cilvēki kliedz.

”Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuŗu sauc par Kristu?” apjucis jautā Pilāts.

”Sist viņu pie staba!” pūlis dārdina. ”Pie staba! Pie staba viņu!” (NW.)

Zinādams, ka pūlis pieprasa nevainīga cilvēka nāvi, Pilāts jautā: ”Ko tad šis ļauna darījis? Es pie viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.”

Lai kā Pilāts cenšas, saniknotais pūlis, reliģisko vadītāju mudināts, turpina kliegt: ”Sist viņu pie staba!” (NW.) Priesteru satracinātais pūlis prasa asinis. Padomā, daži no šī pūļa pirms piecām dienām varbūt bija to cilvēku vidū, kuri sagaidīja Jēzu iejājam Jeruzalemē kā Ķēniņu! Jēzus mācekļi, ja viņi vispār ir šeit, visu šo laiku klusē un cenšas nepievērst sev uzmanību.

Redzēdams, ka viņa aicinājumi nevis nāk par labu, bet, gluži otrādi, izraisa vēl lielāku troksni, Pilāts ņem ūdeni, mazgā rokas pūļa priekšā un saka: ”Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” Un pūlis atbild: ”Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.”

Pilāts zina, kā rīkoties būtu pareizi, tomēr viņš vairāk vēlas iztapt pūlim, tāpēc izpilda pūļa prasību un atlaiž Barabu. Viņš liek aizvest Jēzu, to noģērbt un šaust. Tā nebija parasta pēršana.

Kādā medicīnas žurnālā ir rakstīts par to, kā šaustīja romieši: ”Parasti tika izmantota īsa pletne (flagrum vai flagellum) ar dažāda garuma atsevišķām vai savītām ādas sloksnēm, kurās dažādos attālumos bija iesietas nelielas dzelzs lodītes vai asas aitas kaulu šķembas. [..] Kad romiešu karavīri vairākkārt no visa spēka sita pa upura muguru, dzelzs lodītes izraisīja dziļus ievainojumus un ādas sloksnes un aitu kauli griezās ādā un zemādas audos. Sišanai turpinoties, plēstās brūces padziļinājās līdz šķērssvītrotajiem muskuļiem un radīja trīcošas, asiņojošas miesas strēmeles.” (The Journal of the American Medical Association.)

Pēc šādas nežēlīgas sišanas karavīri Jēzu aizved uz pārvaldnieka pili un sasauc visu pulku. Tur karavīri turpina ņirgāšanos — nopin ērkšķu vainagu un uzspiež to Jēzum galvā. Viņi Jēzum iedod rokā niedri un ietērpj viņu purpurā, ko parasti nēsā ķēniņi. Tad viņi ar izsmieklu saka: ”Esi sveicināts, jūdu ķēniņ.” Karavīri Jēzum spļauj un sit pa seju. Izņēmuši no Jēzus rokām cieto niedri, viņi sit tam pa galvu, iedzīdami vēl dziļāk galvas ādā pazemojošā ”kroņa” dzeloņus.

Pat piedzīvojot tik sliktu izturēšanos, Jēzus saglabā apbrīnojamu pašcieņu un spēku, un tas savukārt tā iespaido Pilātu, ka viņš vēlreiz mēģina atbrīvot Jēzu. ”Redziet, es viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie viņa neatrodu,” Pilāts saka cilvēku pūlim. Viņš, iespējams, domā, ka Jēzus samocītais izskats mīkstinās cilvēku sirdi. Jēzus stāv bezjūtīga bara priekšā ar ērkšķu kroni galvā, tērpts purpurā, asinīm noplūdušu, sāpju izmocītu seju, un Pilāts šajā brīdī paziņo: ”Redziet, kāds cilvēks!”

Pūļa priekšā stāv novārdzināts un savainots cilvēks, kurš tomēr ir ievērojamākā personība visā cilvēces vēsturē, patiesi — izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis! Jēzus klusēšanā redzama pašcieņa un miers, kas apliecina viņa personības izcilumu, un to nākas atzīt pat Pilātam, jo pārvaldnieka vārdos acīmredzot izskan gan cieņa, gan nožēla. Jāņa 18:39—19:5; Mateja 27:15—17, 20—30; Marka 15:6—19; Lūkas 23:18—25.

▪ Kā Pilāts mēģina panākt Jēzus atbrīvošanu?

▪ Kā Pilāts mēģina atbrīvoties no atbildības?

▪ Kā cilvēki tika pērti?

▪ Kādu ņirgāšanos Jēzum jāpieredz pēc pēršanas?

▪ Kā Pilāts vēlreiz mēģina atbrīvot Jēzu?