124. nodaļa

Nodots un aizvests

KAD Pilāts, izmocītā Jēzus miera un pašcieņas iespaidots, vēlreiz mēģina viņu atbrīvot, augstie priesteri kļūst vēl niknāki. Šie cilvēki ir stingri apņēmušies nepieļaut, ka viņu ļauno nodomu kaut kas izjauktu. Tāpēc augstie priesteri atkal kliedz: ”Pie staba viņu! Pie staba viņu!” (NW.)

”Ņemiet viņu paši un sitiet pie staba,” atbild Pilāts (NW). (Pretēji jūdu iepriekšējiem apgalvojumiem, viņiem, iespējams, bija tiesības piespriest nāves sodu par reliģiskiem pārkāpumiem, kas bija pietiekami nopietni.) Pēc tam, nu jau vismaz piekto reizi, Pilāts paziņo, ka Jēzus nav vainīgs, sacīdams: ”Es pie viņa vainas neatrodu!”

Redzēdami, ka politiskās apsūdzības nav devušas gaidīto iznākumu, jūdi atgriežas pie apvainojuma par zaimošanu — pie reliģiska rakstura apsūdzības, kuru viņi izmantoja vairākas stundas iepriekš, kad Jēzus tika tiesāts sinedrijā. ”Mums ir savs likums,” viņi saka, ”un pēc šī likuma viņam jāmirst, jo viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.”

Šī apsūdzība Pilātam ir kaut kas jauns, un tā viņu izbiedē vēl vairāk. Tagad viņš sāk atskārst, ka Jēzus nav parasts cilvēks, ko apliecina arī viņa sievas sapnis un Jēzus apbrīnojami spēcīgā personība. Vai tiešām Dieva Dēls? Pilāts zina, ka Jēzus ir no Galilejas. Vai varētu būt, ka viņš ir dzīvojis jau iepriekš? Pilāts atkal ieved Jēzu pilī un jautā: ”No kurienes tu esi?”

Jēzus klusē. Pirms kāda laika Jēzus jau teica Pilātam, ka viņš ir ķēniņš, tomēr viņa Valstība nav no šīs pasaules. Nekādiem tālākiem paskaidrojumiem tagad nebūtu sevišķas nozīmes. Bet Jēzus nevēlēšanās atbildēt aizskar Pilāta pašlepnumu, tāpēc viņš saskaišas uz Jēzu un saka: ”Vai tu ar mani nerunā? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā [”pie staba”, NW]?”

”Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes,” ar cieņu atbild Jēzus. Viņš runā par varu, ko Dievs devis cilvēku valdniekiem, lai tie pārraudzītu zemi. Jēzus vēl piebilst: ”Tāpēc tam, kas mani tev nodevis, ir lielāks grēks.” Virspriesteris Kajafa ar saviem sabiedrotajiem un Jūda Iskariots patiešām daudz vairāk nekā Pilāts ir atbildīgi par netaisnīgo izturēšanos pret Jēzu.

Vēl vairāk iespaidots, redzot Jēzus izturēšanos, un baidīdamies, ka Jēzum varētu būt dievišķa izcelsme, Pilāts vēlreiz cenšas viņu atbrīvot. Bet jūdi noraida Pilāta centienus. Viņi atkārto politisko apsūdzību, viltīgi piedraudēdami Pilātam: ”Ja tu viņu atlaidi, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!”

Pat pēc šādiem ļaunprātīgiem mājieniem Pilāts tomēr vēlreiz izved Jēzu ārā. ”Redziet, jūsu ķēniņš!” viņš kārtējo reizi vēršas pie pūļa.

”Nost, nost ar to!” skan atbilde. ”Pie staba viņu!” (NW.)

”Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā [”pie staba”, NW]?” Pilāts izmisis jautā.

Jūdiem nekad nav patikusi romiešu kundzība. Viņi patiesībā nicina Romas varu! Tomēr augstie priesteri liekulīgi apgalvo: ”Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!”

Baidīdamies par savu politisko stāvokli un reputāciju, Pilāts beigu beigās padodas jūdu neatlaidībai. Viņš nodod Jēzu karavīriem. Tie novelk Jēzum purpura apģērbu un uzvelk atpakaļ viņa drēbes. Ceļā uz soda vietu Jēzum pašam jānes savs moku stabs.

Ir piektdiena, 14. nīsans, vēls rīts; iespējams, nav vairs tālu līdz pusdienai. Jēzus ir nomodā kopš ceturtdienas rīta, un viņam ir nācies pārciest vienu nežēlību pēc otras. Var saprast, ka zem staba svara viņa spēki drīz vien izsīkst. Tāpēc karavīri kādu garāmgājēju, Sīmani no Āfrikas pilsētas Kirēnas, piespiež nest stabu Jēzus vietā. Gājienam seko daudz cilvēku, arī sievietes, kas vaimanā un apraud Jēzu.

Pagriezies pret sievietēm, Jēzus saka: ”Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. [..] Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?”

Runādams par koku, Jēzus norāda uz jūdu tautu, kurā vēl ir nedaudz dzīvības, jo Jēzus ir pie cilvēkiem un pastāv tautas atlikums, kas viņam tic. Bet tad, kad viņi tiks paņemti prom no tautas, paliks tikai garīgā ziņā miris koks — ”nokaltusi” nacionāla organizācija. Kādas gan tās būs vaimanas, kad romiešu karapulki, izpildot Dieva piespriesto sodu, izpostīs jūdu tautu! Jāņa 19:6—17; 18:31; Lūkas 23:24—31; Mateja 27:31, 32; Marka 15:20, 21.

▪ Kādu apsūdzību pret Jēzu reliģiskie vadītāji izvirza tad, kad politiskā apsūdzība nedod gaidīto iznākumu?

▪ Kāpēc Pilāts izbīstas vēl vairāk?

▪ Kuri cilvēki ir vairāk vainojami tajā, kas notiek ar Jēzu?

▪ Kā priesteri beigu beigās panāk, lai Pilāts nodotu Jēzu soda izpildei?

▪ Ko Jēzus saka sievietēm, kas vaimanā par viņu, un ko viņš vēlas pateikt, runādams par koku, kurš ir vēl zaļš, bet tad nokalst?