Sihema — pilsēta ielejā
ZEMĒ, ko Dievs bija izraudzījies savai tautai, pašā šīs zemes vidū, starp Ēbala un Garicima kalnu, atradās Sihemas pilsēta. Šeit gandrīz pirms četriem tūkstošiem gadu Jehova apsolīja Ābrahāmam: ”Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.” (1. Mozus 12:6, 7.)
Atbilstoši šim solījumam Sihemā apmetās Ābrahāma mazdēls Jēkabs un uzcēla altāri, ko viņš nosauca ”Dievs ir Izraēla Dievs”. Iespējams, tieši Jēkabs šajā rajonā izraka aku, lai apgādātu ar ūdeni savu ģimeni un ganāmpulkus; šī aka daudzus gadsimtus vēlāk bija pazīstama kā ”Jēkaba aka”. (1. Mozus 33:18—20, NW, zemsvītras piezīme; Jāņa 4:5, 6, 12.)
Tomēr ne visi Jēkaba ģimenes locekļi dedzīgi atbalstīja patieso pielūgsmi. Viņa meita Dīna meklēja sev draudzenes starp kanaāniešu meitenēm Sihemā. Dīna, kas tajā laikā vēl bija jauna, pameta drošo patvērumu savas ģimenes teltīs un sāka apmeklēt tuvējo pilsētu, lai draudzētos ar turieniešiem.
Ko gan pilsētas jaunie vīrieši domāja par šo jaunavu, kas regulāri un acīmredzot bez pavadoņiem apmeklēja viņu pilsētu? ”Viņu ieraudzīja” valdnieka dēls un ”to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varas darbus”. Kāpēc Dīna bija tik nepiesardzīga un draudzējās ar amorālajiem kanaāniešiem? Vai iemesls bija tas, ka, pēc Dīnas domām, viņai bija vajadzīga viņas pašas vecuma meiteņu sabiedrība? Vai Dīna bija tikpat stūrgalvīga un neatkarīga kā daži viņas brāļi? Izlasiet notikumu aprakstu 1. Mozus grāmatā un pamēģiniet saprast, kādas bēdas un kaunu noteikti izjuta Jēkabs un Lea traģisko seku dēļ, kādas bija viņu meitas ciemošanās reizēm Sihemā. (1. Mozus 34:1—31; 49:5—7; skatīt arī 1985. gada 15. jūnija Sargtorni (angļu val.), 31.lpp.)
Gandrīz 300 gadu vēlāk atkal tika uzsvērts, kādas sekas ir teokrātisko norādījumu neievērošanai. Jozua Sihemā noorganizēja vienu no visneaizmirstamākajām sapulcēm izraēliešu vēsturē. Iedomājieties šādu ainu ielejā. Vairāk nekā miljons cilvēku — vīrieši, sievietes un bērni —, kas pieder pie sešām Izraēla ciltīm, stāv pie Garicima kalna. Ielejas otrā pusē, Ēbala kalna priekšā, stāv apmēram tikpat daudz cilvēku no pārējām sešām ciltīm.a Un ielejas zemākajā vietā, blakus derības šķirstam un pa vidu starp abiem izraēliešu pulkiem, stāv priesteri un Jozua. Kas par skatu! (Jozuas 8:30—33.)
Paceldamies pāri šim milzīgajam pūlim, abi kalni ir pilnīgs skaistuma un neauglīguma kontrasts. Garicima augšējā daļa izskatās zaļa un auglīga, bet Ēbala nogāzes — galvenokārt pelēkas un neauglīgas. Vai tu dzirdi izraēliešu pūļa satraukto dūkoņu, kamēr viņi gaida, kad Jozua sāks runāt? Ikkatra skaņa atbalsojas šajā dabiskajā amfiteātrī.
Jozua lasa ’Mozus bauslības grāmatu’ apmēram četras līdz sešas stundas, un visu šo laiku notiekošajā piedalās arī tauta. (Jozuas 8:34, 35.) Acīmredzot izraēlieši, kas stāv Garicima kalna priekšā, saka ”āmen” pēc katras nolasītās svētības, turpretim ”āmen”, ko saka izraēlieši pie Ēbala, piešķir lielāku nozīmi katram nolasītajam lāstam. Iespējams, Ēbala kalna neauglīgais izskats atgādina tautai, kādas postošas sekas ir nepaklausībai.
”Nolādēts, kas negodā savu tēvu un savu māti!” brīdina Jozua. Vairāk nekā miljons balsu saskanīgi atbild: ”Āmen!” Jozua pagaida, kamēr pērkondimdošā atbilde noklust, un tad turpina: ”Nolādēts, kas pārceļ sava tuvāka robežas!” Sešas ciltis kopā ar daudziem svešiniekiem atkal sauc: ”Āmen!” (5. Mozus 27:16, 17.) Ja tu būtu tur atradies, vai tu būtu kādreiz aizmirsis šo sapulci, kas notika starp abiem kalniem? Vai nepieciešamība paklausīt nebūtu neizdzēšami iespiedusies tavā prātā?
Jozua nomira apmēram 20 gadu vēlāk, bet neilgi pirms savas nāves viņš vēlreiz Sihemā sasauca kopā tautu, lai tā stiprinātu savu apņemšanos. Viņš piedāvāja izvēli, kas bija jāizdara katram. ”Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit,” viņš teica. ”Bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” (Jozuas 24:1, 15.) Šīs sanāksmes Sihemā stiprināja ticību, un ir skaidri redzams, ka tās radīja dziļu iespaidu. Daudzus gadus pēc Jozuas nāves izraēlieši bija tikpat uzticīgi Dievam kā viņš. (Jozuas 24:31.)
Apmēram 15 gadsimtus vēlāk, kad Jēzus atpūtās Garicima kalna ēnā, notika kāda sirsnīga saruna. Piekusis no garā ceļa, Jēzus sēdēja pie Jēkaba akas, kad ieradās kāda samariete ar ūdens krūku. Sieviete bija ārkārtīgi pārsteigta, kad Jēzus viņai prasīja dzert, jo jūdi nesarunājās ar samariešiem, kur nu vēl lai dzertu no samariešu traukiem. (Jāņa 4:5—9.) Nākamie Jēzus vārdi viņu pārsteidza vēl vairāk.
”Ikvienam, kas dzeŗ no šī ūdens, atkal slāps. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:13, 14.) Iedomājies, kā sieviete ieinteresējās par šo solījumu, jo dabūt ūdeni no dziļās akas bija grūts darbs. Tālāk Jēzus paskaidroja, ka ne Jeruzalemei, ne Garicima kalnam, kaut arī tiem bija svarīga vieta vēsturē un tie bija reliģiskie centri, nav noteicošās nozīmes, lai tuvotos Dievam. Ir svarīga nevis vieta, bet gan cilvēka sirds un viņa rīcība. ”Īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā,” teica Jēzus. ”Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23.) Šie vārdi noteikti bija liels mierinājums. Vēl vienu reizi šī ieleja bija kļuvusi par vietu, kur cilvēki tika pamudināti kalpot Jehovam.
Mūsdienās blakus senās Sihemas drupām atrodas Nāblusas pilsēta. Garicima kalns un Ēbala kalns vēl arvien paceļas pāri ielejai — kā mēmi pagātnes notikumu liecinieki. Vēl aizvien ir iespējams redzēt Jēkaba aku šo kalnu pakājē. Kad pārdomājam šeit norisinājušos pagātnes notikumus, tie mums atgādina, cik svarīgi ir atbalstīt patieso pielūgsmi — tieši tāpat kā mums mācīja darīt Jozua un Jēzus. (Salīdzināt Jesajas 2:2, 3.)
[Zemsvītras piezīme]
a Sešas ciltis pie Garicima kalna bija Simeona, Levija, Jūdas, Isašara, Jāzepa un Benjamīna ciltis. Sešas ciltis pie Ēbala kalna bija Rūbena, Gada, Ašera, Zebulona, Dana un Naftaļa ciltis. (5. Mozus 27:12, 13.)
[Norāde par attēla autortiesībām 31. lpp.]
Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.