Kristieši un cilvēki pasaulē

”Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes.” (KOLOSIEŠIEM 4:5)

 1. Ko Jēzus teica par saviem sekotājiem un pasauli?

LŪGŠANĀ debesu Tēvam Jēzus teica par saviem sekotājiem: ”Pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” Tad Jēzus piebilda: ”Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna.” (Jāņa 17:14, 15.) Kristiešiem nebija fiziski jānošķiras no pasaules, piemēram, jānoslēdzas klosteros. Gluži otrādi, Kristus ’viņus sūtīja pasaulē’ par saviem lieciniekiem ”līdz pašam pasaules galam”. (Jāņa 17:18; Apustuļu darbi 1:8.) Tomēr viņš lūdza Dievu pasargāt viņa sekotājus, jo bija paredzams, ka Sātans, ”Šīs pasaules valdnieks”, kurinās pret tiem naidu Kristus vārda dēļ. (Jāņa 12:31; Mateja 24:9.)

 2. a) Kā Bībelē ir lietots vārds ”pasaule”? b) Kā izpaužas Jehovas līdzsvarotā attieksme pret pasauli?

² Bībelē ar vārdu ”pasaule” (grieķiski kosmos) bieži ir apzīmēta netaisnīgā cilvēku sabiedrība, kas ”ir grimusi ļaunumā”. (1. Jāņa 5:19.) Tā kā kristieši dzīvo saskaņā ar Jehovas noteiktajām normām un klausa pavēlei sludināt pasaulei labo vēsti par Dieva Valstību, reizēm attiecības starp viņiem un pasauli ir bijušas diezgan saspringtas. (2. Timotejam 3:12; 1. Jāņa 3:1, 13.) Taču vārds kosmos Rakstos ir attiecināts arī uz cilvēku ģimeni kopumā. Runājot par pasauli šajā nozīmē, Jēzus teica: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:16, 17; 2. Korintiešiem 5:19; 1. Jāņa 4:14.) Kaut gan Jehova ienīst to, kas raksturo Sātana ļauno sistēmu, viņš ir apliecinājis mīlestību pret cilvēci, sūtīdams uz zemi savu Dēlu, lai glābtu visus, kas ”nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9; Salamana Pamācības 6:16—19.) No Jehovas līdzsvarotās attieksmes pret pasauli būtu jāmācās arī tiem, kas viņu pielūdz.

Jēzus priekšzīme

3., 4. a) Kāda bija Jēzus nostāja jautājumā par valdīšanu? b) Kāda bija Jēzus attieksme pret cilvēkiem pasaulē?

³ Neilgi pirms nāves Jēzus teica Poncijam Pilātam: ”Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jāņa 18:36.) Saskaņā ar šiem vārdiem Jēzus jau agrāk bija noraidījis Sātana piedāvājumu piešķirt viņam varu pār pasaules valstīm, kā arī nebija ļāvis jūdiem iecelt sevi par ķēniņu. (Lūkas 4:5—8; Jāņa 6:14, 15.) Un tomēr Jēzus ļoti mīlēja cilvēkus, kas bija pasaulē. To var redzēt, piemēram, no apustuļa Mateja vārdiem: ”Kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” Mīlestības mudināts, Jēzus sludināja cilvēkiem viņu pilsētās un ciemos. Viņš tos mācīja un dziedināja neveselos. (Mateja 9:36.) Jēzum nebija vienaldzīgas arī fiziskās vajadzības, kādas bija cilvēkiem, kas nāca mācīties no viņa. Mēs lasām: ”Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja tiem: ”Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst.”” (Mateja 15:32.) Kāda mīlestības pilna gādība!

⁴ Jūdiem bija spēcīgi aizspriedumi pret samariešiem, tomēr Jēzus labu laiku runājās ar samariešu sievieti un pavadīja divas dienas, plaši sludinādams kādā samariešu pilsētā. (Jāņa 4:5—42.) Kaut gan Dievs viņu bija sūtījis pie ”Israēla cilts pazudušajām avīm”, Jēzus reizēm atsaucās arī uz nejūdu ticības izpausmēm. (Mateja 8:5—13; 15:21—28.) Jā, ar savu rīcību Jēzus apliecināja, ka ir iespējams ’nebūt no pasaules’ un tajā pašā laikā mīlēt cilvēkus pasaulē. Vai arī mēs esam līdzjūtīgi pret cilvēkiem tur, kur dzīvojam, strādājam vai iepērkamies? Vai mēs rūpējamies par viņu labklājību — ne tikai par viņu garīgajām vajadzībām, bet arī par citām vajadzībām, ja mūsu spēkos ir kaut kā palīdzēt? Jēzus to darīja, un tas viņam pavēra iespējas mācīt cilvēkus par Valstību. Tiesa, mēs nespējam veikt brīnumus kā Jēzus. Taču ar laipnu rīcību bieži vien var paveikt īstus brīnumus un noārdīt aizspriedumu sienas.

Pāvila attieksme pret cilvēkiem ”ārpusē”

5., 6. Kā Pāvils izturējās pret jūdiem, kas bija ”ārpusē”?

⁵ Vairākās vēstulēs Pāvils piemin cilvēkus, kas ir ”ārā” vai ”ārpusē”, attiecinādams šos vārdus uz nekristiešiem — gan jūdiem, gan nejūdiem. (1. Korintiešiem 5:12; 1. Tesaloniķiešiem 4:12; 1. Timotejam 3:7.) Kā Pāvils izturējās pret šiem cilvēkiem? Viņš ’visiem tapa viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu’. (1. Korintiešiem 9:20—22.) Ieradies kādā pilsētā, Pāvils mēdza vispirms sludināt jūdiem, kas tur bija apmetušies. Kā viņš to darīja? Taktiski un ar cieņu Pāvils izklāstīja pārliecinošus, uz Bībeli balstītus pierādījumus, ka Mesija ir atnācis, nomiris upura nāvē un ir piecelts no mirušajiem. (Apustuļu darbi 13:5, 14—16, 43; 17:1—3, 10.)

⁶ Tā Pāvils izmantoja faktu, ka jūdi pārzināja bauslību un praviešu rakstus, lai mācītu viņiem par Mesiju un Dieva Valstību. Un bija cilvēki, ko viņam izdevās pārliecināt. (Apustuļu darbi 14:1; 17:4.) Kaut arī jūdu vadītāji viņam pretojās, Pāvilam bija siltas jūtas pret saviem tautiešiem jūdiem, un šīs jūtas atspoguļojās šādos vārdos: ”Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem [jūdiem] ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.” (Romiešiem 10:1, 2.)

Palīdzība ticīgiem nejūdiem

 7. Kā daudzi prozelīti atsaucās uz labo vēsti, ko sludināja Pāvils?

⁷ Prozelīti bija nejūdi, kas bija kļuvuši par apgraizītiem jūdaisma piekritējiem. Jūdaisma prozelīti acīmredzot bija Romā, Sīrijas Antiohijā, Etiopijā un Pizidijas Antiohijā — var teikt, visā jūdu diasporā. (Apustuļu darbi 2:8—10; 6:5; 8:27; 13:14, 43; salīdzināt Mateja 23:15.) Atšķirībā no daudziem jūdu valdniekiem prozelīti, domājams, nebija augstprātīgi, un viņi nevarēja uzpūtīgi lielīties, ka ir cēlušies no Ābrahāma. (Mateja 3:9; Jāņa 8:33.) Prozelīti bija pametuši pagānu dievus, pazemīgi pievērsušies Jehovam un ieguvuši noteiktas zināšanas par viņu un viņa likumiem. Tāpat kā jūdi, viņi cerēja uz Mesijas atnākšanu. Šie cilvēki jau bija apliecinājuši, ka patiesības meklējumos ir gatavi mainīties, un daudzi no viņiem bija gatavi atkal kaut ko mainīt un atsaukties uz apustuļa Pāvila sludināšanu. (Apustuļu darbi 13:42, 43.) Kad prozelīts, kas reiz bija pielūdzis pagānu dievus, kļuva par kristieti, viņš bija īpaši piemērots, lai sludinātu citiem nejūdiem, kas joprojām pielūdza šos dievus.

8., 9. a) Kādu nejūdu grupu, kas nebija prozelīti, arī saistīja jūdu reliģija? b) Kā daudzi neapgraizīti dievbijīgie atsaucās uz labo vēsti?

⁸ Bez apgraizītiem prozelītiem bija arī citi nejūdi, ko piesaistīja jūdu reliģija. Pirmais no šādiem cilvēkiem, kas kļuva par kristieti, bija Kornēlijs; nebūdams prozelīts, viņš tomēr bija ”ticīgs un dievbijīgs” vīrs. (Apustuļu darbi 10:2.) Apustuļu darbu grāmatas komentārā profesors F. F. Brūss rakstīja: ”Šādi nejūdi parasti tiek saukti par ”dievbijīgajiem”; tas gan nav speciāls termins, toties ir izdevīgs lietošanā. Tolaik daudzus nejūdus, kas nebija gatavi pilnībā kļūt par jūdaisma prozelītiem (prasība apgraizīties bija īpašs klupšanas akmens vīriešiem), saistīja vienkāršais monoteisms, kas bija raksturīgs jūdu sinagogās vērojamajai pielūgsmes formai, kā arī jūdu dzīvesveida ētiskās normas. Daži no šiem nejūdiem apmeklēja sinagogas un diezgan labi apguva lūgšanas un rakstu fragmentus, kuru lasījumu viņi klausījās grieķu valodā.”

⁹ Apustulis Pāvils sastapa daudzus dievbijīgos, sludinādams sinagogās Mazāzijā un Grieķijā. Pizidijas Antiohijā viņš uzrunāja sinagogā sapulcējušos cilvēkus ar vārdiem ”Israēlieši un jūs, dievbijīgie”. (Apustuļu darbi 13:16, 26.) Lūka raksta, ka Pāvils trīs sabatus sludināja Tesalonikas sinagogā un ”Dažus no tiem [jūdiem] viņš pārliecināja [kļūt par kristiešiem], un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sieviešu”. (Apustuļu darbi 17:4.) Daži no šiem grieķiem droši vien bija neapgraizīti dievbijīgie. Ir zināms, ka daudzi dievbijīgi nejūdi bija saistīti ar jūdu kopienām.

Sludināšana ”neticīgajiem”

10. Kā Pāvils sludināja pagāniem, kam nebija nekādu zināšanu par Dieva Rakstiem, un kāds bija iznākums?

¹⁰ Kristiešu grieķu rakstos vārds ”neticīgie” var attiekties uz visiem cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes. Bieži šis vārds attiecas uz pagāniem. (Romiešiem 15:31; 1. Korintiešiem 14:22, 23; 2. Korintiešiem 4:4, JD; 6:14.) Atēnās daudzi neticīgie bija izglītoti grieķu filozofijā, bet viņiem nebija nekādu zināšanu par Dieva Rakstiem. Vai Pāvils tāpēc viņiem nesludināja? Sludināja gan. Taču viņš pielāgojās saviem klausītājiem. Pāvils prasmīgi izklāstīja Bībelē paustās domas bez tiešiem citātiem no Ebreju rakstiem, kas atēniešiem nebija pazīstami. Viņš atjautīgi pievērsa uzmanību līdzībai starp Bībeles patiesību un dažām domām, ko bija izteikuši senie stoiķu dzejnieki. Un viņš izklāstīja priekšstatu par vienu patiesu visas cilvēces Dievu — Dievu, kas spriedīs taisnu tiesu, izmantojot kādu vīru, kas ir miris un celts augšā. Tā Pāvils taktiski sludināja atēniešiem par Kristu. Kāds bija iznākums? Lielākā daļa vai nu atklāti zobojās par Pāvilu, vai arī uzņēma viņa vārdus skeptiski, tomēr ”daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.” (Apustuļu darbi 17:18, 21—34.)

11. Kāda pilsēta bija Korinta, un cik sekmīga bija Pāvila sludināšana šajā pilsētā?

¹¹ Korintā bija prāva jūdu kopiena, tāpēc savu kalpošanu šajā pilsētā Pāvils uzsāka, sludinādams sinagogā. Bet, kad kļuva redzams, ka jūdi nav noskaņoti labvēlīgi, Pāvils devās pie cittautiešiem. (Apustuļu darbi 18:1—6.) Un tā bija raibu raibā sabiedrība! Korinta bija rosīga, kosmopolītiska, komerciāla pilsēta, kurai visā grieķu un romiešu pasaulē bija slikta slava tās iedzīvotāju vaļīgā dzīvesveida dēļ. Tika pat lietots vārds ”korintianizēt”, kas nozīmēja ’rīkoties amorāli’. Tomēr jau pēc tam, kad jūdi bija noraidījuši Pāvila sludināto vēsti, Pāvilam parādījās Kristus un teica: ”Nebīsties, bet runā.. [..] ..jo man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.” (Apustuļu darbi 18:9, 10.) Tieši tā arī izrādījās: Pāvils nodibināja Korintā draudzi, lai gan dažu tās locekļu agrākais dzīvesveids bija bijis īsti ”korintisks”. (1. Korintiešiem 6:9—11.)

Jāmēģina izglābt visdažādākos cilvēkus arī mūsdienās

12., 13. a) Kādā ziņā teritorija, kurā mēs tagad sludinām, līdzinās sludināšanas teritorijai Pāvila laikā? b) Kāda ir mūsu attieksme pret cilvēkiem teritorijās, kur jau pirms ilga laika ir nostiprinājušās kristīgās pasaules reliģijas vai kur daudzi ir vīlušies organizētajā reliģijā?

¹² Mūsdienās, tāpat kā pirmajā gadsimtā, Dieva ”žēlastība.. nes pestīšanu visiem [”visdažādākajiem”, NW] cilvēkiem”. (Titam 2:11.) Teritorija, kurā tiek sludināta labā vēsts, ir paplašinājusies, un tagad tā aptver visus kontinentus un lielāko daļu jūras salu. Tāpat kā Pāvila laikā, sludinātāji sastop visdažādākos cilvēkus. Piemēram, daudzi no mums sludina zemēs, kur jau pirms ilgiem gadsimtiem ir nostiprinājušās kristīgās pasaules baznīcas. Šo baznīcu locekļus, iespējams, savā varā tur reliģiskās tradīcijas, kā tas bija arī ar jūdiem pirmajā gadsimtā. Taču mēs ar prieku uzmeklējam tos, kam ir labi noskaņota sirds, un cenšamies padziļināt jebkādas Bībeles zināšanas, kas viņiem ir. Mēs nerunājam ar šādiem cilvēkiem nievājoši vai nicīgi, pat ja viņu reliģiskie vadītāji dažreiz mums pretojas un mūs vajā. Mēs apzināmies, ka daži no šiem cilvēkiem varbūt ”deg par Dievu”, kaut arī viņiem nav precīzu zināšanu. Tāpat kā Jēzus un Pāvils, mēs no sirds mīlam cilvēkus un dedzīgi vēlamies, lai viņi taptu izglābti. (Romiešiem 10:2.)

¹³ Sludinot daudzi no mums sastop cilvēkus, kas ir vīlušies organizētajā reliģijā. Bet varbūt viņi joprojām ir ”dievbijīgie”, kas zināmā mērā tic Dievam un mēģina dzīvot taisnīgi. Vai mums nebūtu jāpriecājas, ka šajā sabojātajā un arvien bezdievīgākajā paaudzē vēl ir satiekami cilvēki, kas tic Dievam? Un vai mūsos nav kvēla vēlēšanās palīdzēt šādiem cilvēkiem atrast pielūgsmes formu, kas ir brīva no liekulības un meliem? (Filipiešiem 2:15.)

14., 15. Kā ir pavēries plašs darbības lauks labās vēsts sludināšanai?

¹⁴ Savā līdzībā par tīklu Jēzus paredzēja, ka sludināšana notiks plašā teritorijā. (Mateja 13:47—49.) Šīs līdzības skaidrojums bija lasāms 1992. gada 15. jūnija Sargtornī (angļu val.), kur 20. lappusē bija teikts: ”Gadsimtiem ilgi kristīgās pasaules locekļiem bija galvenā nozīme Dieva Rakstu tulkošanā, pavairošanā un izplatīšanā. Vēlāk baznīcas dibināja vai atbalstīja Bībeles biedrības, kas pārtulkoja Bībeli tālu zemju valodās. Tāpat tās izsūtīja misionārus ar medicīnisko izglītību un skolotājus, kas pievērsa cilvēkus neīstai kristietībai. Tā tika izvilkts ļoti daudz nederīgu zivju, ko Dievs neatzina. Taču šāda notikumu gaita vismaz palīdzēja miljoniem nekristiešu nonākt saskarsmē ar Bībeli un ar noteiktu kristietības formu, lai arī izkropļotu.”

¹⁵ Sevišķi veiksmīgi kristīgā pasaule ir vervējusi prozelītus Dienvidamerikā, Āfrikā un vairākās jūras salās. Mūsdienās šajās vietās ir atrasti daudzi lēnprātīgi cilvēki, un mēs arī turpmāk varēsim paveikt daudz laba, ja mums būs pozitīva, mīlestības pilna attieksme pret šādiem pazemīgiem cilvēkiem — tāda pati attieksme, kāda Pāvilam bija pret jūdaisma prozelītiem. Mūsu palīdzība tāpat ir vajadzīga miljoniem cilvēku, kas simpatizē Jehovas lieciniekiem. Šie cilvēki vienmēr priecājas mūs redzēt, kad viņus apmeklējam. Starp viņiem ir tādi, kas ir studējuši Bībeli kopā ar mums un apmeklējuši mūsu sapulces, piemēram, gadskārtējo Kristus nāves atceres vakaru. Vai gan mums nav plašas iespējas sludināt viņiem Valstības labo vēsti?

16., 17. a) Kādiem cilvēkiem mēs stāstām labo vēsti? b) Kādā ziņā mēs cenšamies līdzināties Pāvilam, kad sludinām dažādiem cilvēkiem?

¹⁶ Un kā mums būtu jāizturas pret cilvēkiem, kas ir cēlušies no kultūrām ārpus kristīgās pasaules, — vienalga, vai mēs viņus sastopam viņu dzimtajā zemē vai arī viņi ir imigranti kādā rietumu valstī? Kā ir ar tiem daudzajiem miljoniem, kas ir pilnībā uzgriezuši muguru reliģijai un kļuvuši par ateistiem vai agnostiķiem? Un ko lai saka par tiem, kas ar gandrīz vai reliģisku dedzību uzklausa modernās filozofijas vai populārās psiholoģijas padomus, kuri izlasāmi neskaitāmās pašpilnveides grāmatās, kas nopērkamas grāmatveikalos? Vai šie cilvēki mums būtu jāatstāj bez ievērības un jāuzskata par neglābjamiem? Ja sekojam apustuļa Pāvila priekšzīmei, tā noteikti nebūtu jādara.

¹⁷ Sludinādams Atēnās, Pāvils bija ļoti uzmanīgs un neiesaistījās ar saviem klausītājiem diskusijās par filozofiju. Tomēr viņš pielāgoja savu spriedumu gaitu cilvēkiem, ar kuriem sarunājās, un izklāstīja Bībeles patiesības skaidri un loģiski. Mums tāpat nav jākļūst par lietpratējiem reliģijā vai filozofijā, kuras piekritējiem sludinām. Bet arī mēs pielāgojamies citiem, lai mūsu sludināšana būtu iedarbīga, un tā mēs topam ’visiem par visu’. (1. Korintiešiem 9:22.) Lūk, ko Pāvils rakstīja kristiešiem Kolosās: ”Izturieties gudri pret tiem, kas nepieder pie draudzes; izmantojiet šo laiku. Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:5, 6.)

18. Kāds pienākums mums ir, un ko mēs nekad nedrīkstam aizmirst?

¹⁸ Tāpat kā Jēzus un apustulis Pāvils, parādīsim mīlestību visdažādākajiem cilvēkiem. Īpaši centīsimies stāstīt citiem labo vēsti par Valstību. Tomēr nekad neaizmirsīsim, ka Jēzus par saviem mācekļiem sacīja: ”Viņi nav no pasaules.” (Jāņa 17:16.) Nākamajā rakstā tiks apspriests, ko šie vārdi nozīmē mums.

Atkārtojumam

◻ Raksturojiet Jēzus līdzsvaroto attieksmi pret pasauli.

◻ Kā apustulis Pāvils sludināja jūdiem un prozelītiem?

◻ Kā Pāvils vērsās pie dievbijīgajiem un neticīgajiem?

◻ Kā mēs sludināšanā varam būt ’visiem viss’?

[Attēli 10. lpp.]

Laipni izturoties pret apkārtējiem, kristieši var noārdīt aizspriedumu sienas