Apolls — daiļrunīgs Kristus patiesības sludinātājs

VISIEM Ķēniņvalsts sludinātājiem — vienalga, vai viņi ir kristiešu draudzes locekļi jau daudzus gadus vai tikai neilgu laiku — ir jābūt ieinteresētiem uzlabot savu prasmi sludināt labo vēsti. Tas nozīmē, ka mums jāpadziļina savas Dieva Rakstu zināšanas un jāattīsta spēja mācīt Rakstus citiem. Lai to izdarītu, dažiem varbūt ir jāpārvar grūtības un sarežģījumi vai arī jābūt gataviem paplašināt savu darbību.

Bībelē minēti uzticīgi seno laiku vīrieši un sievietes, kas dažādos veidos spēja panākt lielu garīgu izaugsmi un tika atalgoti par savām pūlēm. Viens no viņiem bija Apolls. Kad Raksti mūs iepazīstina ar Apollu, viņš ir cilvēks ar nepilnīgu izpratni par Kristus mācībām; tomēr tikai dažus gadus vēlāk viņš jau ir pirmā gadsimta draudzes ceļojošs pārstāvis. Kas Apollam palīdzēja panākt šādu izaugsmi? Viņam bija tādas īpašības, kādas būtu jāattīsta arī mums.

”Labs rakstu pazinējs”

Saskaņā ar Bībeles rakstītāja Lūkas vārdiem, aptuveni 52. gadā m.ē. ”Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs [”vīrs, varens vārdos”, LB-26], labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka sludināt sinagogā.” (Apustuļu darbi 18:24—26.)

Ēģiptes Aleksandrija bija otrā lielākā pilsēta pasaulē, to pārspēja vienīgi Roma; gan jūdiem, gan grieķiem šī pilsēta tajā laikā bija viens no nozīmīgākajiem kultūras centriem. Visticamāk, Apolls bija ieguvis savas pamatīgās Ebreju rakstu zināšanas un zināmu daiļrunību, apgūdams to izglītību, kas bija pieejama lielajā jūdu kopienā šajā pilsētā. Daudz grūtāk ir noteikt, kur Apolls bija uzzinājis par Jēzu. ”Viņš acīmredzot bija ceļotājs — iespējams, ceļojošs tirgotājs,” izsaka pieņēmumu zinātnieks F. Brūss, ”un viņš varēja satikt kristiešu sludinātājus jebkurā no daudzajām vietām, ko viņš apmeklēja.” Katrā ziņā, kaut gan Apolls pareizi runāja un mācīja par Jēzu, šķiet, viņam bija sludināts pirms mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem, jo viņš ”pazina tikai Jāņa kristību”.

Jānis Kristītājs, būdams Jēzus priekšgājējs, bija devis iedarbīgu liecību visai Izraēla tautai un bija kristījis lielu skaitu cilvēku — šī kristīšana simbolizēja grēku nožēlu. (Marka 1:5; Lūkas 3:15, 16.) Kā stāsta vairāki vēsturnieki, daudzi no Romas impērijā dzīvojošajiem jūdiem zināja par Jēzu tikai to, ko Jānis bija sludinājis Jordānas krastos. ”Viņu kristietība atradās tajā pašā stadijā, kādā tā bija mūsu Kunga kalpošanas sākumā,” saka V. Kanibērs un Dž. Hausons. ”Viņiem nebija pilnīgas izpratnes par Kristus nāves nozīmi; iespējams, viņi pat nezināja par Kristus augšāmcelšanu.” Šķiet, ka Apolls nezināja arī par svētā gara izliešanu Piecdesmitās dienas svētkos 33. gadā mūsu ērā. Tomēr Apolls bija saņēmis patiesu, kaut arī tikai daļēju, informāciju par Jēzu, un viņš neturēja to pie sevis. Viņš drosmīgi meklēja iespēju runāt par to, ko zināja. Taču viņa dedzība un entuziasms vēl nebija saskaņā ar precīzām zināšanām.

Dedzīgs, bet pazemīgs

Lūkas apraksts turpinās šādi: ”Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvila viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu.” (Apustuļu darbi 18:26.) Akvila un Priskilla noteikti bija ievērojuši, ka Apolla ticībai ir daudz kopīga ar viņu ticību, bet viņi rīkojās gudri un nemēģināja labot Apolla nepilnīgo sapratni ļaužu priekšā. Mēs varam pieņemt, ka viņi, iespējams, risināja daudzas personiskas sarunas ar Apollu, lai tam palīdzētu. Kā Apolls, kas bija ”spēcīgs rakstos”, reaģēja? (Apustuļu darbi 18:24, LB-26.) Visticamāk, Apolls pirms sastapšanās ar Akvilu un Priskillu jau kādu laiku bija ļaudīm sludinājis savu nepilnīgo vēsti. Lepns cilvēks droši vien būtu noraidījis jebkādu pamācību, bet Apolls bija pazemīgs, viņš bija pateicīgs par iespēju pilnīgot savas zināšanas.

Par Apolla pazemību liecina arī viņa vēlēšanās pieņemt no Efesas brāļiem ieteikuma vēstuli Korintas draudzei. Aprakstā teikts: ”Kad viņš gribēja iet uz Ahaju, brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem.” (Apustuļu darbi 18:27; 19:1.) Apolls neprasīja, lai viņš tiktu uzņemts paša nopelnu dēļ, bet lēnprātīgi ievēroja kristiešu draudzē pieņemto kārtību.

Korintā

Pirmie rezultāti, kādus deva Apolla kalpošana Korintā, bija brīnišķīgi. Apustuļu darbu grāmatā stāstīts: ”Tur nonācis, viņš daudz palīdzēja tiem, kas ar Dieva žēlastību bija kļuvuši ticīgi. Jo viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.” (Apustuļu darbi 18:27, 28.)

Apolls kalpoja draudzei, iedrošinādams brāļus ar savu sagatavotību un dedzību. Kas palīdzēja viņam gūt panākumus? Apollam noteikti bija iedzimtas dotības, un viņš bija drosmīgs, risinot publiskas diskusijas ar jūdiem. Bet vissvarīgākais — viņš sprieda, izmantodams Rakstus.

Kaut gan Apollam bija liela ietekme korintiešu vidū, viņa sludināšana, par nelaimi, negaidīti izraisīja nevēlamas sekas. Kā tas notika? Gan Pāvils, gan Apolls bija darījuši daudz laba, sēdami un laistīdami Ķēniņvalsts patiesības sēklas Korintā. Pāvils bija tur sludinājis aptuveni 50. gadā m.ē., apmēram divus gadus pirms Apolla ierašanās. Ap 55. gadu m.ē., kad Pāvils rakstīja pirmo vēstuli korintiešiem, draudzē bija notikusi šķelšanās. Daži uzskatīja par savu vadoni Apollu, citi deva priekšroku Pāvilam vai Pēterim vai arī atzina vienīgi Kristu. (1. Korintiešiem 1:10—12.) Daži teica: ”Es turos pie Apolla.” Kāpēc?

Pāvils un Apolls sludināja vienu un to pašu vēsti, taču viņu personības bija atšķirīgas. Kā Pāvils pats atzina, viņš bija ”nepraša runā”, turpretī Apolls bija ”varens vārdos”. (2. Korintiešiem 10:10; 11:6.) Viņam bija spējas, kuru dēļ viņu uzklausīja daži no Korintas jūdiem. Apolls guva sekmes, ’dedzīgi pārliecinādams jūdus’, bet Pāvils pirms neilga laika bija bijis spiests atstāt sinagogu. (Apustuļu darbi 18:1, 4—6.)

Vai tas varēja būt iemesls, kāpēc daži labprātāk deva priekšroku Apollam? Daudzi Bībeles pētnieki spriež, ka grieķu iedzimtā kaislība uz filozofiskām diskusijām, iespējams, dažus noskaņoja par labu Apollam, kura metode rosināja klausītāju aktivitāti. Džuzepe Ričoti izvirza pieņēmumu, ka ”[Apolla] bagātās valodas un krāšņo alegoriju dēļ daudzi viņu apbrīnoja un deva priekšroku viņam, nevis Pāvilam — nepretenciozam un neizsmalcinātam oratoram”. Ja kādi cilvēki patiešām bija aplami pieļāvuši, ka šādas personīgas patikas dēļ brāļu vidū radās šķelšanās, ir viegli saprast, kāpēc Pāvils asi kritizēja ’gudro gudrības’ cildināšanu. (1. Korintiešiem 1:17—25.)

Šī kritika tomēr neliecina, ka starp Pāvilu un Apollu būtu radušās domstarpības. Kaut gan daži ir nepamatoti iztēlojušies, ka šie divi sludinātāji esot bijuši sīvi pretinieki, kas cīnījušies par to, lai iegūtu korintiešu simpātijas, Rakstos nekas tāds nav teikts. Apolls nepavisam nebija mēģinājis kļūt par kādas grupas vadoni, bet bija atstājis Korintu un atgriezies Efesā; kad Pāvils rakstīja savu pirmo vēstuli sašķeltajai draudzei, Apolls bija kopā ar viņu.

Starp viņiem nebija nevienprātības vai sāncensības; gluži otrādi: viņi acīmredzot sadarbojās, lai atrisinātu Korintā radušās problēmas, un uzticējās viens otram. Varbūt Pāvils šaubījās par kādu no korintiešiem, bet nekādā ziņā ne par Apollu. Šie divi vīri darīja vienu darbu, viņu mācības bija pilnīgā saskaņā. Pāvils pats par to teica: ”Es dēstīju, Apolls aplaistīja,” — jo viņi abi bija ”Dieva darba biedri”. (1. Korintiešiem 3:6, 9, 21—23.)

Korintieši, tāpat kā Pāvils, augstu vērtēja Apollu un vēlējās, lai viņš vēlreiz tos apciemotu. Bet, kad Pāvils uzaicināja Apollu atgriezties Korintā, aleksandrietis atteicās. Pāvils saka: ”Brāli Apollu es vairākkārt paskubināju noiet.. pie jums, viņš tagad nemaz negribēja iet, bet viņš aizies, tiklīdz viņam būs laiks.” (1. Korintiešiem 16:12.) Iespējams, Apolls negribēja atgriezties, jo baidījās izraisīt vēl lielāku šķelšanos, bet varbūt viņš vienkārši bija aizņemts citur.

Kad Apolls pēdējo reizi tiek pieminēts Rakstos, viņš ir ceļā uz Krētu un varbūt vēl tālāk. Pāvils atkal pauž īpašu uzmanību pret savu draugu un darba biedru, lūgdams Titu apgādāt Apollu un viņa ceļabiedru Zēnu ar visu, kas viņiem ceļā varētu būt nepieciešams. (Titam 3:13.) Līdz tam laikam Apolls, kas jau aptuveni desmit gadus apguva kristīgo mācību, bija pietiekami progresējis garīgā ziņā, lai būtu par draudzes ceļojošo pārstāvi.

Dievam patīkamas īpašības, kas veicina garīgo izaugsmi

Šis sludinātājs no Aleksandrijas ir brīnišķīgs paraugs visiem labās vēsts sludinātājiem mūsdienās un, protams, arī visiem tiem, kas vēlas garīgi augt. Mēs varbūt neesam tik daiļrunīgi kā viņš, bet mēs noteikti varam censties līdzināties viņam zināšanās un prasmē lietot Rakstus, lai palīdzētu godprātīgiem patiesības meklētājiem. Ar savu dedzīgo rīcību Apolls ”daudz palīdzēja tiem, kas.. bija kļuvuši ticīgi”. (Apustuļu darbi 18:27.) Apolls bija pazemīgs, pašaizliedzīgs un gatavs kalpot citiem. Viņš labi apzinājās, ka kristiešu draudzē nav vietas sāncensībai vai godkārei, jo mēs visi esam ”Dieva darba biedri”. (1. Korintiešiem 3:4—9; Lūkas 17:10.)

Mēs līdzīgi Apollam varam garīgi augt. Vai mēs vēlamies uzlabot vai paplašināt savu svēto kalpošanu, rīkodamies tā, lai Jehova un viņa organizācija varētu mūs pilnīgāk izmantot? Ja mums būs šī vēlēšanās, mēs dedzīgi mācīsimies un sludināsim Kristus patiesību.