Sevis veltīšana un izvēles brīvība
”Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis.” (GALATIEŠIEM 5:1)
1. Uz ko galvenokārt tiek attiecināti senebreju un grieķu valodas vārdi, kas tulkoti ar vārdiem ”veltīšana” un ”iesvētīšana”?
BĪBELES grāmatu rakstītāji ir lietojuši vairākus senebreju un grieķu valodas vārdus, lai apzīmētu kaut ko tādu, kas ir nošķirts vai nodalīts svētam nolūkam. Dažādos Bībeles izdevumos šie vārdi ir tulkoti ar tādiem vārdiem kā ”veltīšana” un ”iesvētīšana”. Reizēm tie ir lietoti, runājot par celtnēm, galvenokārt par Dieva templi senajā Jeruzalemē un pielūgsmi šajā templī. Pavisam reti tie ir lietoti, runājot par laicīgiem jautājumiem.
Veltīšanās ”Izraēla Dievam”
2. Kāpēc Jehova bija tiesīgs saukties par Izraēla Dievu?
2 Neilgi pēc tam, kad 1513. gadā p.m.ē. Dievs bija atbrīvojis izraēliešus no Ēģiptes gūsta, viņš, slēgdams ar izraēliešiem derību, tos nošķīra, lai padarītu par savu tautu. Dievs izraēliešiem teica: ”Tagad, ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.” (2. Mozus 19:5; Psalms 135:4.) Tā kā Jehova bija izraudzījis izraēliešus par savu ”īpašumu”, viņš bija tiesīgs saukties par Izraēla Dievu. (Jozuas 24:23.)
3. Kāpēc var teikt, ka Jehova nebija neobjektīvs, izraudzīdamies Izraēlu par savu tautu?
3 Padarīdams izraēliešus par savu izredzēto tautu, Jehova neizrādīja neobjektivitāti, jo viņš ar mīlestību parūpējās arī par tiem, kas nebija izraēlieši. Viņš savai tautai deva norādījumu: ”Ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē; — Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!” (3. Mozus 19:33, 34.) Vairākus gadsimtus vēlāk Dieva viedoklis iespaidīgā veidā tika darīts zināms Pēterim, kas atzina: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.)
4. Kādi nosacījumi bija jāievēro, lai saglabātos attiecības starp Dievu un Izraēlu, un vai izraēlieši ievēroja šos nosacījumus?
4 Tāpat jāņem vērā fakts, ka izraēliešiem, lai viņi paliktu Dievam veltītas tautas stāvoklī, bija jāievēro zināmi noteikumi. Dieva ”īpašums” viņi varēja būt vienīgi tad, ja uzklausīja Dieva balsi un turēja viņa derību. Diemžēl izraēlieši to nedarīja. Kad mūsu ēras pirmajā gadsimtā izraēlieši atraidīja Dieva sūtīto Mesiju, viņi zaudēja savu īpašo stāvokli. Jehova vairs nebija ”Izraēla Dievs”. Un miesīgie izraēlieši vairs nebija Dievam veltīta tauta. (Sal. Mateja 23:23.)
”Dieva Izraēla” veltīšanās
5., 6. a) Uz ko norādīja Jēzus pravietiskie vārdi, kas ir lasāmi Mateja 21:42, 43? b) Kad un kā radās Dieva Izraēls?
5 Vai tas nozīmēja, ka turpmāk vairs nebūs Jehovam veltītas tautas? Nebūt nē. Citēdams psalmu dziesminieka vārdus, Jēzus Kristus pravietoja: ”Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūŗa akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.” (Mateja 21:42, 43.)
6 ’Tauta, kas nes viņas augļus’, bija kristiešu draudze. Dzīvodams uz zemes, Jēzus izraudzījās pirmos cilvēkus, kas varēja kļūt par šīs tautas locekļiem. Bet mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos Dievs Jehova pats nodibināja kristiešu draudzi, izliedams svēto garu pār pirmajiem tās locekļiem, kuru toreiz bija ap 120. (Apustuļu darbi 1:15; 2:1—4.) Kā vēlāk rakstīja apustulis Pēteris, jaunizveidotā draudze turpmāk bija ”izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteŗi, svēta tauta, Dieva īpašums”. Kādēļ viņi bija izredzēti? Lai ”paustu tā varenos darbus, kas [viņus] ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā”. (1. Pētera 2:9.) Kristus sekotāji, pār kuriem bija izliets Dieva gars, turpmāk bija Dievam veltīta tauta — Dieva Izraēls. (Galatiešiem 6:16.)
7. Ko Dieva Izraēla locekļi saņēma, un ko viņi tāpēc nedrīkstēja pieļaut?
7 Svētās tautas locekļi bija ”Dieva īpašums”, taču viņiem nebija jākļūst par vergiem. Gluži otrādi: viņiem bija paredzēta lielāka brīvība nekā miesīgajam Izraēlam — tautai, kas bija bijusi veltīta Dievam. Jēzus cilvēkiem, kas varēja kļūt par šīs jaunās tautas locekļiem, apsolīja: ”Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.) Apustulis Pāvils norādīja, ka kristieši ir atbrīvoti no bauslības derības prasībām. Rakstīdams par to ticības biedriem Galatijā, Pāvils viņiem ieteica: ”Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1.)
8. Kādā ziņā kristiešu draudze cilvēkiem dod lielāku brīvību nekā bauslības derība?
8 Pretēji miesīgajam Izraēlam senatnē, Dieva Izraēla locekļi līdz pat šai dienai ir stingri ievērojuši ar savu veltīšanos saistītās prasības. Tas nav nekāds brīnums, jo garīgie izraēlieši ir izvēlējušies paklausību brīvprātīgi. Miesīgā Izraēla locekļi bija veltīti Dievam tāpēc, ka bija piedzimuši šajā tautā, turpretī Dieva Izraēla locekļi par tādiem kļuva tāpēc, ka paši to izvēlējās. Kristiešu draudze bija pretstats jūdu bauslības derībai, kas noteica to, ka cilvēks ir veltīts Dievam bez viņa paša brīvas izvēles.
9., 10. a) Kā Jeremija norādīja, ka gaidāmas izmaiņas tajā, kā notiks cilvēku veltīšanās Dievam? b) Kā jūs paskaidrotu, ka ne visi kristieši, kas mūsdienās ir veltījuši sevi Dievam, ir Dieva Izraēla locekļi?
9 Pravietis Jeremija minēja ar veltīšanos saistītas izmaiņas, kad rakstīja: ””Redzi, nāks dienas”, — saka tas Kungs, — ”kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!” — tā saka tas Kungs. ”Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām”, — tā saka tas Kungs: ”Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.”” (Jeremijas 31:31—33.)
10 Dieva Izraēla locekļi jūt pamudinājumu dzīvot saskaņā ar savu veltīšanos, jo Dieva likumi ir ”viņos pašos”, it kā ierakstīti ”viņu sirdīs”. Motīvi, kas viņus pamudina uz rīcību, ir spēcīgāki, nekā tie bija miesīgajiem izraēliešiem, kas bija veltīti Dievam no dzimšanas, ne pašu izvēles dēļ. Mūsdienās spēcīgo pamudinājumu pildīt Dieva gribu, kāds ir Dieva Izraēlam, izjūt arī vairāk nekā pieci miljoni viņu ticības biedru visā pasaulē. Arī šie cilvēki ir veltījuši Dievam Jehovam savu dzīvi, lai pildītu viņa gribu. Šiem Dieva kalpiem nav tās cerības dzīvot debesīs, kāda ir Dieva Izraēla locekļiem, taču viņi priecājas par izredzēm dzīvot uz zemes Dieva debesu Valstības pakļautībā. Viņi apliecina, ka atzīst garīgo Izraēlu, aktīvi atbalstot tā nedaudzos locekļus, kuri vēl dzīvo uz zemes, un palīdzot tiem veikt Dieva uzticēto pienākumu paust ”tā varenos darbus, kas [viņus] ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā”.
Saprātīgi izmantot Dieva piešķirto brīvību
11. Ar kādu spēju tika radīts cilvēks, un kā šī spēja būtu jāizmanto?
11 Dievs radīja cilvēkus tā, lai tie augstu vērtētu brīvību. Viņš tiem deva gribas brīvību. Pirmie divi cilvēki izmantoja savu spēju brīvi izvēlēties. Taču viņi rīkojās nesaprātīgi un bez mīlestības, izdarīdami tādu izvēli, kas nesa postu viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem. Bet notikumi ar pirmajiem diviem cilvēkiem skaidri apliecina, ka Jehova saprātīgām būtnēm nekad nespiež rīkoties pretēji to iekšējiem pamudinājumiem un vēlmēm. Turklāt ’Dievs mīl priecīgu devēju’, tāpēc viņam ir pieņemama tikai tāda veltīšanās, kura ir balstīta uz mīlestību, kura ir izdarīta labprātīgi, ar prieku un kuras pamatā ir izvēles brīvība. (2. Korintiešiem 9:7.) Nekāda cita veltīšanās Dievam nav pieņemama.
12., 13. Kādu paraugu bērnu audzināšanā var redzēt, domājot par Timoteja dzīvi, un kādu lēmumu, sekojot viņa priekšzīmei, ir izdarījuši daudzi jaunieši?
12 Pilnībā apzinoties šādu nosacījumu, Jehovas liecinieki mudina cilvēkus veltīt sevi Dievam, taču viņi nevienu nespiež pieņemt šo lēmumu — pat savus bērnus ne. Pretēji daudzām baznīcām liecinieki nekristī savus bērnus, kad tie vēl ir pavisam maziņi, — viņi neuzskata, ka bērnus var veltīt Dievam ar varu, nedodot tiem iespēju izvēlēties pašiem. Saskaņā ar Rakstiem pareizi būtu rīkoties tā, kā rīkojās jaunais Timotejs. Kad Timotejs jau bija pieaudzis cilvēks, Pāvils viņam teica: ”Paliec mācībās, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū.” (2. Timotejam 3:14, 15.)
13 Ievērības cienīgs ir fakts, ka Timotejs zināja svētos rakstus, jo tie viņam bija mācīti no mazām dienām. Timoteja māte un vecāmāte bija pārliecinājušas — nevis piespiedušas — viņu ticēt kristiešu mācībām. (2. Timotejam 1:5.) Timotejs bija sapratis, ka ir saprātīgi sekot Kristum, un pats nolēma veltīt sevi Dievam un kļūt par kristieti. Viņa priekšzīmei mūsdienās seko desmitiem tūkstošu jaunu vīriešu un sieviešu, kuru vecāki ir Jehovas liecinieki. (Psalms 110:3.) Citi nolemj to nedarīt. Šis jautājums katram ir jāizlemj pašam.
Kādu kalpību izvēlēties?
14. Kas Romiešiem 6:16 ir teikts par absolūtu brīvību?
14 Nevienam cilvēkam nav absolūtas brīvības. Ikviena cilvēka brīvību ierobežo fizikālie likumi, piemēram, gravitācijas likums, ko cilvēks nevar ignorēt, neizjūtot nekādas sekas. Arī garīgā ziņā neviens cilvēks nav absolūti brīvs. Pāvils izteica šādu viedokli: ”Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam — uz taisnību.” (Romiešiem 6:16.)
15. a) Ko cilvēki domā par kalpošanu kādam, un ko tomēr lielākā daļa cilvēku dara? b) Kādus jautājumus būtu labi sev uzdot?
15 Doma par kaut kādu kalpību gandrīz visiem cilvēkiem šķiet nepatīkama. Tomēr mūsdienu pasaulē tā ir realitāte — cilvēki pieļauj, ka viņus ar dažnedažādiem viltīgiem paņēmieniem vada un ietekmē, tā ka galu galā viņi neapzināti dara kaut ko tādu, ko viņiem liek darīt citi. Piemēram, reklāmas un izklaides industrijas cenšas uzspiest cilvēkiem šablonisku domāšanu, nosakot, kādām normām viņiem jāseko. Politiskās un reliģiskās organizācijas, cenšoties panākt, lai cilvēki atbalstītu to idejas un mērķus, ne vienmēr liek lietā pārliecinošus argumentus, diezgan bieži tās izmanto cilvēku solidaritātes un lojalitātes jūtas. Tā kā Pāvils norādīja, ka ’mēs esam kalpi tam, kam mēs paklausām’, mums visiem derētu uzdot sev jautājumu: ”Kam es kalpoju? Kas visvairāk ietekmē manus lēmumus un manu dzīvesveidu? Vai tie ir garīdznieki, politiskie līderi, finansu magnāti vai izklaides zvaigznes? Kam es paklausu — Dievam vai cilvēkiem?”
16. Kādā ziņā kristieši ir Dieva kalpi, un kāds ir pareizs viedoklis par šādu kalpošanu?
16 Kristieši neuzskata, ka paklausība Dievam nepamatoti ierobežo personas brīvību. Kristieši labprāt izmanto savu brīvību tā, kā to darīja Jēzus Kristus, kas ir viņu piemērs, tāpēc viņi savas vēlmes un mērķus saskaņo ar Dieva gribu. (Jāņa 5:30; 6:38.) Viņi attīsta ”Kristus prātu”, pakļaudamies Kristum, kas ir draudzes Galva. (1. Korintiešiem 2:14—16; Kolosiešiem 1:15—18.) Šāda situācija ir salīdzināma ar to, kā sieviete apprecas un labprāt sadarbojas ar vīrieti, ko viņa mīl. Par kristiešiem, kas ir svaidīti ar svēto garu, kopumā tiek runāts kā par nevainīgu jaunavu, kas ir apsolīta Kristum. (2. Korintiešiem 11:2; Efeziešiem 5:23, 24; Atklāsmes 19:7, 8.)
17. Par ko kļūt ir nolēmuši visi Jehovas liecinieki?
17 Katrs Jehovas liecinieks — vienalga, vai viņam ir debesu cerība vai cerība dzīvot uz zemes, — ir pats veltījis sevi Dievam, lai pildītu viņa gribu un pakļautos viņam kā Valdniekam. Katram Jehovas lieciniekam veltīšanās ir bijusi personiska izvēle kļūt par Dieva kalpu, nevis palikt cilvēku verdzībā. Šāds lēmums ir saskaņā ar apustuļa Pāvila padomu: ”Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem.” (1. Korintiešiem 7:23.)
Mācīties to, kas cilvēkam ir par svētību
18. Kad topošais liecinieks var kristīties?
18 Pirms cilvēks kļūst par Jehovas liecinieku, viņam ir jāatbilst Rakstos noteiktajām prasībām. Draudzes vecākie cenšas būt vērīgi, lai noteiktu, vai cilvēks, kas vēlas kļūt par liecinieku, patiešām saprot, ko nozīmē kristīga veltīšanās. Vai viņš tiešām grib kļūt par Jehovas liecinieku? Vai viņš vēlas dzīvot saskaņā ar savu veltīšanos? Ja viņš to nevēlas, viņš nevar kristīties.
19. Kāpēc nav nekāda pamata kritizēt cilvēku, kas nolemj veltīt savu dzīvi Dievam un kļūt par viņa kalpu?
19 Bet vai cilvēks būtu jākritizē, ja viņš, atbilzdams visām prasībām, pieņem apzinātu, personisku lēmumu ļaut, lai viņu ietekmē Dievs un Dieva iedvesmotie vārdi? Vai pakļauties Dieva ietekmei nav pieņemami, bet pakļauties cilvēku ietekmei ir pieņemami? Jeb vai pakļaušanās Dievam ir sliktāka? Jehovas liecinieki tā nedomā. Viņi pilnībā piekrīt Dieva teiktajiem vārdiem, ko pierakstījis Jesaja: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kuŗu tev jāstaigā.” (Jesajas 48:17.)
20. Kā Bībeles patiesība atbrīvo cilvēkus?
20 Bībeles patiesība atbrīvo cilvēkus no nepatiesām reliģiskajām mācībām, piemēram, mācības par mūžīgām mokām elles ugunīs. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Viņu sirds pildās ar pateicību par īstu cerību, kāda var būt mirušajiem, proti, augšāmcelšanu, kas ir iespējama uz Jēzus Kristus izpirkuma upura pamata. (Mateja 20:28; Apustuļu darbi 24:15; Romiešiem 6:23.) Bībeles patiesība atbrīvo cilvēkus no vilšanās, kas rodas, paļaujoties uz politiķu solījumiem, kuri pastāvīgi nepiepildās. Bībeles patiesība pilda cilvēku sirdis ar prieku par to, ka Jehovas Ķēniņvalsts jau valda debesīs un drīz valdīs arī pār visu zemi. Uzzinot Bībeles patiesību, cilvēki atbrīvojas no rīcības, kas ir patīkama grēcīgajai miesai, bet dara negodu Dievam un rada lielas nelaimes — izjauc cilvēku attiecības, rada slimības un izraisa pāragru nāvi. Īsi sakot, būt Dieva kalpam ir nesalīdzināmi labāk nekā būt cilvēku vergam. Cilvēks, kas sevi veltī Dievam, saņem svētības ”jau šinī laikā.., un nākošā laikā mūžīgu dzīvi”. (Marka 10:29, 30.)
21. Kāds ir Jehovas liecinieku uzskats par savu veltīšanos Dievam, un kāda ir viņu vēlēšanās?
21 Jehovas liecinieki mūsdienās nav kļuvuši par Dievam veltītas tautas locekļiem tūlīt pēc dzimšanas, kā tas senatnē notika ar izraēliešiem. Liecinieki ir Dievam veltītu kristiešu draudzes locekļi. Katrs kristīts liecinieks ir kļuvis par draudzes locekli, izmantodams izvēles brīvību šī lēmuma pieņemšanā. Jehovas lieciniekiem veltīšanās ļauj nodibināt sirsnīgas, personiskas attiecības ar Dievu, kuras raksturo labprātīga kalpošana viņam. Viņi no sirds vēlas uzturēt šīs patīkamās attiecības un uz mūžīgiem laikiem saglabāt to brīvību, kuru Jēzus Kristus viņiem ir dāvājis.
Kā jūs atbildētu?
◻ Kāpēc var teikt, ka Dievs nebija neobjektīvs, izvēlēdamies Izraēlu par savu ”īpašumu”?
◻ Kāpēc, jūsuprāt, kristīga veltīšanās nenozīmē brīvības zaudējumu?
◻ Kādas svētības saņem cilvēks, kas sevi veltī Dievam Jehovam?
◻ Kāpēc būt Jehovas kalpam ir labāk nekā būt cilvēku vergam?
[Attēls 15. lpp.]
Senajā Izraēlā cilvēks bija veltīts Dievam kopš dzimšanas
[Attēls 16. lpp.]
Kristietis veltījas Dievam pats pēc savas izvēles